Iveta atceras: „Ārēji it kā ar mani viss bija kārtībā: pati sevi varēju uzturēt,
man bija dzīvesvieta un labs darbs, taču jau kopš bērnības bija problēmas komunicēt. Es biju ļoti noslēgta, nevienam neuzticējos un cilvēkus atgrūdu. Mani pavadīja bailes un pastāvīga iekšēja trauksme, ja bija jākomunicē ar kādu svešinieku, tāpēc galvenokārt mans draugu loks aprobežojās ar radiniekiem. Apzināti nedraudzējos ar cilvēkiem, jo biju pārliecināta, ka citiem, pavadot laiku ar mani, ir garlaicīgi. Mani mocīja mazvērtības domas, ka nekas neesmu, neprotu sarunāties un izteikt savu viedokli. Man pat tā īsti nebija sava viedokļa. Turklāt mazvērtības domas pastiprināja tas, ka satraukuma brīžos runājot mēdzu arī stostīties. Rezultātā biju ļoti noslēgta un neiesaistījos nekādās aktivitātēs, bet, lai kaut kur aizietu, mani bija kārtīgi jāpārliecina.

 Iekšēji mani neatstāja sajūta, ka varu justies citādāk un nevar būt, ka visa dzīve jānodzīvo tik tukši un nepiepildīti. Lai kur es ietu un lai ar kādiem cilvēkiem tiktos, man bija garlaicīgi, un es jutos kā no citas planētas. Visa mana dzīve likās neīsta, nedzīva un nekas nespēja dot piepildījumu un prieku. Es smējos, jo bija jāsmejas, un darīju lietas, jo tās bija jādara. Kaut arī apkārt bija cilvēki, jutos vientuļa. Tad aptuveni pirms astoņiem gadiem manī sāka rasties pārliecība, ka negribu tā vairs dzīvot.”

Jaunā sieviete stāsta, ka bailes no cilvēkiem bija tik lielas, ka tad, kad darbavietā bija jāiet runāt ar priekšnieku, parasti viņas vietā to darīja māsa. Iveta atceras, ka reiz viņa vairākkārt aizgāja līdz priekšnieka kabineta durvīm, pastāvēja kādu brīdi un devās prom. Jaunā sieviete neapzinājās, ka mazvērtība un bailes no cilvēkiem ir viņas problēma. Iveta domāja, ka tāds ir viņas raksturs, jo visi jau nevar būt kompānijas cilvēki.

„Pirms pieciem gadiem nokļuvu kādā no draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņām. Sākotnēji man bija ļoti grūti saprast garīgas lietas, bet man patika grupiņas cilvēki un miers, kas tur valdīja. Toreiz, kad man uzdeva kādu jautājumu, es nespēju atbildēt, savienot tēmas ar dzīvi un saprast sprediķa pielietojamu. Mājās lūdzu Dievu, lasīju Bībeli, mācījos Bībeles skolā, un pamazām sāku vairāk izprast Dieva vārdu un grupiņā pārrunāto. Pēc kāda laika sāku iet arī uz dievkalpojumiem, un kādā no tiem sapratu, ka šī ir tā vieta, kur mana dzīve var mainīties.

Iepazīstot Dievu un esot saskarsmē ar cilvēkiem, piedaloties draudzes aktivitātēs, jaunā sieviete pamazām tika dziedināta no mazvērtības un no komunikācijas problēmām. Iveta vairs nejūtas vientuļa un garlaikota citu cilvēku sabiedrībā. Dievs ir izmainījis Ivetas pārliecību par sevi. Runājot viņa vairs nestostās, un ir kļuvusi labs sarunu biedrs, kuram ir savs viedoklis. Jaunā sieviete ir iemācījusies draudzēties un atradusi patiesu prieku un piepildījumu. Iveta ir kļuvusi atvērta, vairs neatgrūž cilvēkus, spēj viņiem uzticēties un ir ieguvusi īstus draugus. Tagad pirms dievkalpojumiem viņa pati droši, bez bailēm dodas pie cilvēkiem sasveicināties. Iveta vada mājas grupiņu un regulāri iepazīstas un draudzējas ar jauniem cilvēkiem.

„Esmu ļoti priecīga, ka caur kalpošanu Dievam pie manis ir vērojamas tādas izmaiņas. Tas gan nenotika vienas dienas laikā, bet, esot draudzē, un uzticami kalpojot Dievam, esmu dziedināta. Dieva darbs pie mums ir process, kas notiek pamazām. Un protams, tas ir arī darbs ar sevi. Esi uzticams, meklē iespēju kalpot Dievam un arī tu vari iegūt savu brīvību!”

Ivetas Vītolas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska