Kāzas Kānā

Šīs dienas svētrunas tēma ir „Kāzas Kānā”.
Jāņa evaņģēlija otrajā nodaļā ir rakstu vieta, kas runā ne tikai par Dievu, bet arī par vīnu. Tieši Kānā Galilejā Dievs darīja pirmo brīnumu. Dievs miesā virs zemes – Jēzus Kristus – savas kalpošanas sākumā izdarīja savu pirmo brīnumu. Viņam bija trīsdesmit gadi, kad Viņš uzsāka savu kalpošanu, un savu pirmo brīnumu paveica Kānā, Galilejā, un tieši kāzās. Jēzus ūdeni darīja par vīnu. Sešus simtus litrus ūdens Viņš pārvērta visaugstākās kvalitātes vīnā. Seši simti litru ūdens un seši simti litru vīna. Ūdens tika darīts par vīnu. Tas ir pārradīšanas brīnums. Un es tev skaidrošu šo rakstu vietu. Šajā notikumā ir vairākas svarīgas Dieva domas, ko Viņš mums šodien ir gatavs nodot. Vai tu esi gatavs saņemt? Dievs runā uz mums ar domu palīdzību. Es šeit priekšā ietērpju Viņa domas vārdos un izsaku tās. Es par materiālu ņemu arī to vārdu, kas jau ir ietērptas domas – Dieva vārdu, un izsaku to jums. Tātad ir kāzas Kānā Galilejā.

„Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.”  Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.” (Jāņa evaņģēlijs 2:1-11)

1. Pirmā mācība būs par vīnu. Šīs rakstu vietas liek mums domāt par vīnu. Vai Jēzus ar to, ka Viņš radīja vīnu, akceptē vīna kā alkohola dzeršanu un lietošanu? Es apgalvoju 100% vai 99,99%, ka ikviens kristietis, kurš kādreiz atļaujas dzert alkoholu, izmanto šo rakstu vietu, lai attaisnotu savu rīcību. Tā ir, jo savu rīcību taču vajag attaisnot! Dieva vārdā noteikti vajag atrast, ka to grib Dievs, ka es dzeru vīnu. Tu dzer vīnu, bet šņabi, kandžu vai spirtu jau nedzer, jo Jēzus akceptē tikai vīnu. Pirmais, kas tev šodien jāsaprot, lai nebūtu nekādas liekas domas šīs svētrunas laikā, ir tas, ka to vīnu, par kuru ir runa Bībelē, šķaidīja. Tas bija tiešām īsts vīns. Ir dažādi traktējumi – citi uzskata, ka tas pat nebija īsts vīns, bet vīnogu sula. Es Bībelē redzu, ka tas bija vīns, bet to šķaidīja, sākot ar attiecību 1:3 līdz pat 1:10. 1:3 gadījumā tas nozīmē – viena daļa vīns un trīs daļas ūdens.

Tuvajos Austrumos, šajos reģionos, kur risinās Bībeles notikumi, tīrs, labs ūdens un tā uzglabāšana bija zināmā mērā problēma. Pārtikā lietoja vīnu, šķaidītu ar ūdeni. Tas bija kā vienkāršs pārtikas produkts. Sākot no 1:3 līdz pat 1:10. Arī Pāvils Timotejam saka: „Nelieto tikai ūdeni vien, bet arī nedaudz vīna.” Pavils nerunā par to, lai viņš dzer grādīgu dzērienu. Viņš runā par vīnu, kas bija normāls dzēriens šajos reģionos.

Jēzus nekad nav akceptējis vīna lietošanu. Bībelē ir teikts, ka dzeršana ir posts un netikums. Alkohols cilvēku padara līdzīgu dzīvniekam, bet Dievs mūs nav radījis par dzīvniekiem, bet pēc Savas līdzības. Kāzas Kānā Galilejā – Jāņa evaņģēlija otrajā nodaļā, no pirmā panta, ir aprakstīts šis notikums. Es iedziļinājos šajā notikumā, kā es to redzu un cik tālu es to spēju izprast un izrakt.

„Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur.” (Jāņa 2:1)

Kāpēc trešajā dienā? Jo otrajā dienā pie Jēzus mājās bija ciemos pirmie mācekļi. Viņš aicināja pirmos mācekļus – Andreju ar Jāni. Jānis Kristītājs teica: „Re, kur Dieva Jērs,” un viņi gāja pie Jēzus, sacīdami: „Rabi! Mācītāj, kur Tu dzīvo?” Un Jēzus uzaicināja viņus ciemos. Bet pēc tam tiek atvests Pēteris, Nataniēls, Filips, un viņi ir jau kopā pieci mācekļi. Jēzus iepriekšējā dienā ir ieguvis piecus svešus cilvēkus – piecus mācekļus. Lai saprastu šo rakstu vietu, ir svarīgi saprast šo punktu. Praktiski vienas dienas laikā Viņam pēkšņi ir pieci jauni draugi, kas seko Viņam. Un Bībelē ir teikts, ka trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur.

„Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās.” (Jāņa 2:2)

Jautājums – vai varēja uzaicināt mācekļus kāzās, ja par šiem pieciem mācekļiem neviens vēl neko nezināja? Šie mācekļi parādījās tikai iepriekšējā dienā. Kāzās aicināts bija Jēzus Kristus, bet mācekļi nebija aicināti. Es izskaidrošu arī tālāk. Tev tagad ir liels jautājums. Intriga.

No šīm pašām rakstu vietām var redzēt, ka kāzas, kuras bija Kānā, rīkoja Jēzus radinieki. Šie cilvēki bija Jēzus radinieki. Kāna no Nācaretes bija vienpadsmit kilometru attālumā. Te ir skaidri rakstīts, ka Jēzus māte bija kāzās – tur. Viņa palīdzēja rīkot, organizēt kāzas. Vēl var saprast, ka šis te ciematiņš bija mazs un cilvēki nebija bagāti, tāpēc kāzas nebija lielas. Tās bija mazas kāzas ar mazu budžetu. Un aicināts bija Jēzus, ne mācekļi. Iedomājies ainu, ka kāzas plāno jau pusgadu vai gadu, vai pat trīs gadus iepriekš un viesi tiek ielūgti laicīgi, un skaits jau ir zināms, jo ir jāzina, cik pudelēm un pārtikai ir jābūt uz galda. Telpas un viss pārējais tiek rēķināts. Jo lielākas kāzas, jo viss ir sarežģītāk. Mazās kāzās, piemēram, ar divdesmit cilvēkiem, viss ir jau laicīgi gatavots. Pluss mīnuss pieci cilvēki ir būtiski. Un iedomājies tādu sarunu. Jēzus māte palīdz pie organizēšanas un viņa pārzina visus šos pārtikas un sagādes jautājumus. Viņa zina un, iespējams, pat ir palīdzējusi kādā veidā. Jēzus ir aicināts, bet pēkšņi Viņš saka, ka Viņam ir pieci jauni draugi un Viņš nāks ar saviem draugiem. Pieci jauni draugi. Marija domā, ka kāzu viesu skaits ir ierobežots, iepirktā un sagādātā pārtika un viss pārējais ir ierobežots, bet Jēzus saka, ka ir pieci jauni draugi. Viņš nevar nākt ar tik daudziem cilvēkiem, jo aicināts ir Viņš viens. Pirmkārt, tā nav pieklājīgi un pareizi, bet, otrkārt, nepietiks pārtikas, vīna. Bija ļoti liels negods līgavainim un līgavas vecākiem, ja kāzās pietrūka pārtika un vīns. Tas bija liels negods, tāpēc var saprast, ka uztraukumam patiešām bija liels pamats. Nedrīkst pietrūkt, jo viss ir izrēķināts. Es redzu to sarunu, kāda tā ir bijusi.

Jēzus saka Marijai: „Es uzņemos atbildību par savu rīcību. Mani aicināja, bet es atnācu ar pieciem saviem draugiem, un es uzņemos pilnu atbildību par to, lai viss noritētu gludi un pareizi un lai nekā nepietrūktu.” Ne Marija, ne arī kāds cits no šiem cilvēkiem negaidīja no Jēzus nekādu radīšanas brīnumu. Neviens neko negaidīja. Jēzus pateica, ka pats atrisinās šo jautājumu.

„Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās.” (Jāņa 2:1-2)

Galu galā nācās aicināt arī mācekļus, un Jēzus uzņēmās atbildību par to.

„Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” (Jāņa 2:3-4)

Viss notika kā jau Marija bija domājusi. „Es taču Tev teicu, ka pietrūks, jo Tev līdzi vēl ir visi šie Tavi draugi!” Vai esi dzirdējis šāda tipa tekstus? „Tie bija tik izsalkuši draugi, kuri tik daudz apēda un tik daudz izdzēra, un tieši viņu dēļ mums tagad pietrūkst. Bet Tu apsolīji, ka uzņemsies atbildību par to. Es taču teicu, ka pietrūks!” Viņa absolūti nezināja, kā Jēzus šo jautājumu risinās un es pat domāju, ka viņa iespējams pat necerēja, ka Jēzus vispār kaut ko risinās. Viņš ir tur, un vīnu viņi ir izdzēruši. Es pat nezinu, uz cik daļām viņi vīnu tur šķaidīja. Bet ir rakstīts, ka viesi bija ieskurbuši. Tā jau var būt. Tomēr tas nav brīnums, ja jau tik daudz dzer, un arī šķaidītu vīnu.

Es redzu, ka Marija nāk pie Jēzus un pārmetoši saka, ka viņiem nav vīna. Kad pietrūka vīns, Marija par to atbildēja un nāca pie Jēzus to paziņot. Bija arī kāzu vadītājs – galda uzraugs, un bija arī Marija, kas palīdzēja tieši ar pārtikas lietām, un viņa nāca pie Jēzus un teica, ka nav. „Es Tev teicu! Bet Tu jau vienmēr esi gudrāks! Vai atceries toreiz, kad mēs Tevi aizmirsām tur Jeruzālemē Templī, kā tu pret mums izturējies? Tu teici, ka Tev jādarbojas sava Tēva lietās, vai mēs to nezinām? Vai atceries to gadījumu?” Vecāki pēc trim dienām atrod mazo divpadsmitgadīgo Jēzu Templī, un Viņam vispār nav nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Vecāki viņu meklēja ar bēdām un asarām, savu mazo, mīļo dēliņu. Bet mīļais dēliņš ļoti nopietni klausās lielos mācītājus, paskatās uz vecākiem uz saka: „Ko jūs nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Ko jūs mani meklējāt?” Marija domāja, ka jau toreiz dažos jautājumos Jēzus neizcēlās ar īpašu paklausību, bet vienmēr Jēzum Dievs ir bijis svarīgāks par vecākiem, un arī šoreiz ir tāda pati situācija. „Un te vēl ir Tavi pieci draugi, kurus es savu mūžu neesmu redzējusi. Un tie divi, man šķiet, ka esmu redzējusi viņus Jāņa Kristītāja sektā.” Jānis un Andrejs – Marijai šķiet, ka viņi bija tur.

Un Jēzus savai mātei atbild slavenos vārdus, kurus tev, draugs, vajadzētu iemācīties.

„Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” (Jāņa 2:4)

Jēzus to teica mammai. „Kas man ar tevi?” nozīmē „Man ar tevi nav nekas kopīgs”, ja skatās pēc oriģinālvalodas tulkojuma. Ar šo tekstu Jēzus nošķir sevi no savas mammas. Jēzus saka: „Man nav nekas kopīgs ar to, ko tu šajā brīdī saki! Es pats uzņēmos atbildību un pats to arī risināšu. Nebāz degunu manās lietās. Man jādarbojas Tēva lietās.”

Es papētīju, ka vārds sieva mūsdienu valodā skanētu apmēram tā – madam, cienītā. It kā diplomātiski un pareizi, bet tonis noteikti nebija tāds patīkams Viņa mātei. „Kas man ar tevi, madam?” „Vai tu varētu nebāzt savu degunu manās lietās? Vai tu varētu, mammu, pārstāt censties mani kontrolēt? Vai tu neredzi, ka man ir trīsdesmit gadi un es pats esmu spējīgs izvēlēties sev draugus!?”

Draugs, trīsdesmit gadu vecumā ir jābūt spējīgam izvēlēties pareizus draugus. Āmen! Jēzus noraidīja mammas tekstu un teica: „Mana stunda vēl nav nākusi.” Tas nozīmē, ka Viņa stunda bija, kad Viņš nomira, bija kapā un augšāmcēlās. Tā bija Viņa stunda. Tā bija tā stunda, kad Jēzus pārstāja būt miesā kopā ar savu mammu, ar saviem brāļiem, mācekļiem.

Tu zini, kamēr Viņš bija miesā, cilvēki nāca ar savām vajadzībām tikai pie Viņa, viņi sajuta Viņu, prasīja Viņam, un Viņš atbildēja uz viņu lūgšanām. Viņš reāli bija kopā ar viņiem. Taču Viņš saka: „Mana stunda vēl nav nākusi, lūk, tad, kad Es miršu un augšāmcelšos, lūk, tad tu pati varēsi koriģēt par vīnu kāzās. Tad tu pati varēsi lemt un uzņemties atbildību, ne tagad. Tagad Es uzņemos atbildību.”

Atceroties notikumu, kad Jēzus ar mācekļiem bija laivā. Viņš teica viņiem: „Kur ir jūsu ticība?” Viņš vienmēr gaidīja, ka viņi paši uzņemsies atbildību. Paši uzņemsies atbildību par savu dzīvi, apstākļiem, lai tos mainītu. Bet viņi mierīgi modināja Jēzu, un Jēzus piecēlās, apsauca vētru, un tā norima. Bet, kad Jēzus augšāmcēlās un šodien caur Svēto Garu kļūst klātesošs mūsos, mums ir lielāka atbildība, mēs nevaram pieiet pie Viņa, mēs neredzam Jēzu, kā citi Viņu redzēja. Viņš nebija visuresošs miesā, tikai konkrēti cilvēki Viņu redzēja un pazina, varēja ar Viņu runāt un tikties.

Jēzus saka: „Tagad nejaucies, kad būšu augšāmcēlies, lūk tad tev būs lielā atbildība pašai.”

Tātad pirmā mācība bija, ka agrāk dzēra šķaidītu vīnu un tas nenozīmē, ka mēs tagad varam dzert šķaidītu vīnu, jo mums nav tādas tradīcijas. Un latvietis nedrīkst dzert vīnu, ne šķaidītu, ne nešķaidītu, citādi latvietis sāks līdzināties dzīvniekam.

2. Otra mācība ir atbildība. Uzņemies atbildību, lai Dieva griba darbojas tavā dzīvē.

Dieva Vārds saka, ka tad, kad Dievs radīja debesis un zemi, un cilvēku, Viņš teica: „Augļojieties un vairojieties.” Vēlāk Viņš teica: „Es jūs svētīdams svētīšu un vairodams vairošu.” Tātad viens ir tas, ka Dievs saka: „Es tevis svētīšu un vairošu”, bet primāri ir – jūs augļojieties un vairojieties, uzņemieties atbildību par Dieva apsolījumiem. Cik tev ir gadu? Cik ilgu laiku tu jau esi kopā ar Jēzu Kristu un pazīsti Viņu personīgi? Ir laiks, kad tu atnāc uz draudzi, tu atnāc pie Kristus, mācītājs, vadītājs un kādi pieauguši kristieši tev dod padomus, tas ir normāli, ka viņi arī vēlāk tev dod padomus. Bet jaunatgriezts kristietis nemaz visu pats neizšķir iesākumā, un tāpēc ir Dieva ielikti cilvēki blakus, kuri palīdz tev iet Dieva gribā un saka tev priekšā.

Taču pienāk laiks, kad tev jāsāk pašam uzņemties atbildību par savu rīcību un par to, lai pats saprastu un izprastu Dieva gribu. Es aicinu, lai tu kļūtu pieaudzis. Uzņemies pilnu atbildību par savu ticības dzīvi. Vispārīgi par savu dzīvi. Es redzu daudz nolietotus kristiešus. Gadiem ilgi viņi berzē baznīcas solu. Un dažos es neredzu atbildību par savu dzīvi. Es to neredzu. Es saprotu,  iesākumā dažādi cilvēki nāk pie Kristus, ar dažādu pagātni. Daudzi normāli attiecas pret savu līderi, bet citi uzdrošinās uzbļaut, apvainoties, nerunāt, uzvesties kā jēla ola, kas caur pirkstiem slīd cauri. Atļaujas uzmest lūpu, jo nepatika, tas ko tev pateica tavs līderis. Jo, redzi, tu nevēlies to darīt. Es zinu arī cilvēkus manā komandā. Tas bija iesākumā, pirms septiņiem gadiem. No vīriešiem tāds nebija neviens, bet no sievietēm dažas atļāvās lūpu uzmest. Atļāvās bubināt un dažs labs atļāvās aiz muguras celt savas mazās impērijas. Atļaujas nerunāt. Iedomājies – es piezvanu un saku: „Hallo,” un klusums otrā galā. Kas viņai nepatika, to es līdz šai dienai nezinu. Mums ir saruna un mēs varam runāt, bet ir klusums, desmit minūtes klusums. Nekas cits neatlika, kā nolikt klausuli. Es saprotu, ka iesākumā tas var notikt, bet tas nav normāli. Nē, es tagad nedodu tam akceptu. Tagad sāks rēķināt, cik es esmu ar Dievu, nu vēl es varu atļauties to vai šo. „Es varu vēl kādu lūpu uzmest, vēl vadītāju paterorizēt un vispār nerunāt.” Nē! Uzņemies atbildību.

Jēzus neļāva mammai sevi kontrolēt! Jēzus pilnībā uzņēmās atbildību par savu rīcību. „Es teicu, ka parūpēšos par šīm kāzām. Nav svarīgi, kā es uzņemos atbildību, bet, ja tur ir jābūt vīnam, tur ir jābūt vīnam. Es atnācu ar pieciem draugiem, es pats rūpēšos. Šo draugu dēļ nebūs nekādas problēmas. Es uzņemos atbildību.”

Es zinu, kā viens cilvēks no manas komandas mācījās uzņemties atbildību. Viņš ienāca manā komandā. Praktiski piespiedu kārtā sāka vadīt mājas grupiņu. Nu, ne gluži piespiedu, viņš pats izvēlējās, ar pamudinājumu. Kad es sāku ar viņu uzturēt attiecības, mums bija regulāras sarunas. Ļoti labi atceros, ka viņam patīk visu labi pārbaudīt. Viss viņam ir jāpārbauda. Tas nav slikti, bet iesākumā, kad es teicu kādas lietas vajadzētu darīt – lūk, tā tam būt, to vajag, lūk, tā. Viņš nekad neko nav teicis, nav bubinājis pretim, viņš nekad nav apvainojies. Viņam nav tādas īpašības. Taču, kad es viņam saku, kā kas būtu jādara, viņš nekad neko nesaka, viss ir kārtībā. Viņš nedara un dara pa vecam. Pēc tam paiet kāds laiks un viņš sāk darīt tā, kā es sākumā biju teicis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš sākumā izmēģina, kā mazi bērni. Tas ir normāli. Viņš pamēģina – varbūt mācītājam bija taisnība. Pamēģina – jā, ir, tomēr ir un ilgi visu izpēta. Šobrīd ir tā, ir pagājuši gadi. Mēs esam kopā, man ir prieks. Es negribu teikt, ka esam vislabākā draudze, bet man jūs esat vislabākie. Vislabākie. Un, ja es šodien šim cilvēkam kādu padomu dodu, viņš to mierīgi pieņem un izdara. Viņš ir pārliecinājies. Es nesaku, ka man vienmēr ir taisnība, es arī mēdzu kādreiz ko samurgot, bet pamatā es lasu Dieva vārdu, man ir pietiekoša pieredze, Dieva vadība. Dievs mani ir ielicis šeit par mācītāju. Viņš ir pārliecinājies, ka mācītājs dod labus padomus un var reizēm tos paklausīt, tos nepārbaudot. Viņš ir kļuvis atbildīgs un man ir ļoti liels prieks.

Lai cilvēkus paceltu garīgi, emocionāli un arī fiziski ir vajadzīga ļoti liela pacietība. Tu zini, ka nemēdz būt normālas attiecības laulībā bez sviedriem, bez asarām, bez smaga darba. Ja tu iedomājies laulību kā pastaigu, emocionāli labas sajūtas, tu ne to esi izvēlējies darīt savā dzīvē. Tad tas nav pareizais lēmums – precēties. Tāpat arī draudzē mums kopā, jo tuvāk mēs esam, mēs sagādājam problēmas, ir ne tikai labi brīži. Notiek mainīšanās, norūdīšanās. Ir ne tikai tādi skaisti brīži. Darbs ar sevi, lūk, kas ir mīlestība. Un tad arī neizpaliek emocijas. Tad arī mācītājs var iznākt priekšā un sajust mīlestību pret savu draudzi. Kad meklē Dieva vaigu, kad tu viņu slavē, pielūdz. Ja tu arī neko nejūti, bet pienāk brīdi, ka tu vari sajust Viņa mīlestību. Es šodien teicu: „Es zinu, Dievs, es ticēšu Tev, kaut arī neko nejutīšu. Dievs, es gribu Tevi ļoti sajust. Es gribu sajust Tavu mīlestību, ne tikai redzēt Tavus darbus, kā Tu dziedē, bet reāli sajust Tavu klātbūtni.” Tu gribi sajust Viņa klātbūtni? Viņa mīlestība. Es gribu to sajust! Bet tā nav mana prioritāte. Prioritāte ir mans lēmums un mani darbi. Mana atbildība. Es pats uzņemos atbildību par sevi.

Sākotnēji, kad sāk cilvēku celt, cilvēks ir izvilkts no kādas bedres, viņš ir izvilkts no pasaules. Tu sāc viņu celt, tu pavadi laiku kopā, sākumā daudz laika vajag pavadīt kopā. Šobrīd ir tādi mēneši, kad es piezvanu vienu reizi pa mēnesi cilvēkiem, kuri ir manā komandā. Viņiem nav vairs nepieciešams katru dienu man zvanīt un kaut ko prasīt. Personīgās problēmās mana komanda man praktiski nezvana vairs, izņemot, ja ir kāda nopietna problēma, kad tiešām vajag padomu. Ikdienā nav padomu došana no manas puses. Iepriekš tā bija ikdiena. Es vienu no savas komandas atceros, viņa varēju gandrīz katru dienu zvanīt. Viņai bija tik daudz jautājumu. „Kā to atrisināt? Un kā to izdarīt?” Viņa tagad man vairs nezvana. Viņa ir kļuvusi pieaugusi un uzņēmusies atbildību pati. Tas nenozīmē, ka mums nevajag piezvanīt un laiku kopā pavadīt. Mēs braucam ekskursijās kopā un dzimšanas dienas mēs svinam kopā. Tu saproti, ko es tev gribu teikt? Viņi nav tie cilvēki, kuriem katru brīdi vajag mammas padomu. Viņi paši ir Dieva vadīti, viņi paši pazīst Dievu, viņi paši atbild par savu dzīvi, par savu ticības dzīvi, un viņiem visiem ir savas mājas grupiņas, un viņi ir uzņēmušies atbildību par šiem cilvēkiem grupiņās. Mēs tagad braucam no vienas pilsētas uz otru. Katrs no manas grupas vēl vienu grupiņu sāk vadīt ārpus Rīgas. Mums ir Jelgavā grupiņa ar 8 cilvēkiem, Ogrē grupiņa ar 8 cilvēkiem, kuri mācās arī jau skolā. Dobelē grupiņa ar 4 cilvēkiem, Tukumā grupiņa ar 4 cilvēkiem. Un tā mēs turpināsim. Viņi uzņemas atbildību ne tikai par cilvēkiem šeit, bet arī ārpus Rīgas. Lūk, tā ir brieduma pakāpe. Jēzus uzņēmās atbildību par sevi un savu rīcību pilnībā. „Kas Man ar tevi sieva, Mana stunda vēl nav nākusi. Es šajās kāzās teicu un Es izdarīšu. Man tavs padoms nav vajadzīgs. Manu dzīvi nosaka Manas attiecības ar Dievu.”

Mums vajadzētu pateikt visiem kopīgi. „Neviens mani nekontrolēs, es pats izlemju savas dzīves ceļu, es pats esmu atbildīgs par savu dzīvi, savu rīcību, savu ticību, es pats uzņemos atbildību. Es ieklausos padomos, bet pats izlemju, es neesmu cilvēku vergs, esmu brīvs. Āmen!”

Drīz mums būs jubilejas dievkalpojums – 7 gadu jubilejas dievkalpojums. Tad te būs šovs! Mums viena tantiņa zvanīja uz informatīvo tālruni. Viņa teica: „Es biju uz to jūsu šovuatnākusi.” Tad mana sieva skaidroja, kas ir psalmos rakstīts, ka ar cimbālēm ar gaviļu zvaniem, ar bungām slavējiet To Kungu. Nu, te būs šovs, tāpēc nāc pats un aicini draugus. Pie Jēzus aicināsim.

Jēzus kalpoja Kapernaumā, Viņš mācīja cilvēkus, nams bija piepildīts ar cilvēkiem. Pie Viņa atnāca brāļi, māte, radinieki. Atnāca radinieki ar mammu priekšgalā. Izskatījās, ka mammai līdera īpašības netrūka, ne visas tās pareizākās, bet netrūka attiecībā pret dēlu. Viņa šad tad gribēja viņu pakontrolēt. Viņš tajā brīdī sludināja, kalpoja Dievam. Viņš jau ir pieaudzis cilvēks, izvēlējies savu ceļu. Tamdēļ Viņš ir nācis, lai kalpotu. Jēzus sludināja, mācīja, un atnāca radinieki, lai Viņu savaldītu. Atnāca cilvēki pie Viņa un teica: „Tava māte un brāļi stāv ārā.” Tā doma bija tāda, ka viņam jānāk ārā pie viņiem, un viņi Viņam lasīs morāli. Tas varētu skanēt apmēram tā: „Vai tā vajag? Tu neēd, tu pat normāli pēc cilvēka neizskaties. Tu padomā, ko tu māci, ka lielākajai daļai no mūsu farizeju un saduķeju mācībām tas neatbilst? Kur Tu esi, ko Tu dari? Tu esi mūsu radinieks, brālis. Tu esi mans dēls, es par Tevi ļoti rūpējos.” Jēzus paskatījās uz visiem un teica: „Re, kur ir mani brāļi un, re, kur ir manas māsas. Visi tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, ir mani brāļi un māsas.”

Esmu redzējis kristīgas filmas, kur rāda Jēzu ļoti paklausīgu, Viņš gan pasaka: „Re, kur mani brāļi un māsas,” bet pēc tam tā klusiņām iziet ārā pie mammas. Bībelē tā nav rakstīts. Jēzus neizgāja ārā pie mammas un brāļiem. Viņš pasūtīja viņus. „Kas man ar tevi, sieva, kas man ar tevi kopīgs? Mana stunda nav vēl nākusi. Nebāz degunu. Es atbildu par Savu dzīvi, nevis tu. Es vairs neesmu mazais Jēzus. Es jau 12 gados biju gudrāks par tevi, patiesībā. Meklējāt mani? Man bija jāklausās, Tēva lietas jādara. Un tad tu vēl to nesaprati, mammu. Vai tu neatceries tos austrumu gudros, kas atnāca, kad es piedzimu, un dāvināja tev zeltu, vīraku, mirres un pielūdza Mani – Ķēniņu? Tu vairs to neatceries, kas es esmu, kādēļ Esmu nācis?”

Mela Gibsona filmā „Kristus ciešanas” nedaudz cauri sūcas mammas rūpes, tas tāpēc, ka M. Gibsons pats ir katolis. Tāpēc Marijas loma nedaudz, pavisam minimāli ir izcelta, bet tur nav nekas pretrunā ar Bībeli. Tā ir patiesība, jo Bībelē ir teikts, ka Jēzus mamma centās Viņu kontrolēt. Bet tev par sevi ir jādomā: „Tā ir mana dzīve, un es pats par to atbildu, un neviens mani nekontrolēs, nekad nekas mani nekontrolēs. Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju un nekas to nemainīs. Man ir Dievs, man ir ticība, man ir draudze, man ir viss!”

Farizeji bija tie cilvēki, kuri Jēzum stājās ceļā. Jēzus dziedināja cilvēkus un vēl sabatā dziedināja, viņi to uzskatīja par smagu pārkāpumu. Mums draudzē arī vienmēr ir tā, kad tiek rīkoti evaņģelizācijas pasākumi, mēs pievēršam cilvēku uzmanību ar bukletiem, un vienmēr aktivizējas daži „nenormālie”, kuri zvana un sūdzas, ka kādam ir pretlikumīgi buklets iemests pastkastītē, viņš zvana un saka: „Es jūs nošaušu!” Citi atkal sūdzas: „Kas jūs par draudzi esat, kas jums tā par mūziku, ir jābūt tā un nevis tā kā pie jums!?” Visi šie cilvēki ir kā farizeji. Farizeji bija tie cilvēki, kuri centās Jēzu apturēt. Bet Viņš teica viņiem: „Jūs, odžu un čūsku dzimums, jūs, aklie farizeji.” Kā ir jārunā ar farizejiem? Strupi jānoraida. Kā ir jārunā ar cilvēkiem, kuri grib tevi kontrolēt? Strupi jānogriež: „Kas man ar tevi kopīgs?” Tā kā Jēzus to darīja. Nekad nevienam neļauj sevi kontrolēt, ieskaitot savu miesu. Neļauj savai miesai diktēt, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, ko darīt un ko nē. Ļauj Garam sevi vadīt, paklausi Dieva Vārdam.

Atgriežamies pie rakstu vietas. Jēzus saka: „Kas man ar tevi, sieva, mana stunda nav nākusi.” Un šeit varēs redzēt, ka Marija arī bija tā darbu vadītāja, runājot par pārtiku. Marija teica kalpiem: „Ko Viņš jums teiks, to dariet.” Marija negaidīja nekādu brīnumu, viņa līdz pēdējam brīdim gaidīja, kā Jēzus to atrisinās. Iespējams, tas bija pat tā, ka viņa nodomāja: „Nu, labi, es došu tagad tev visus kalpus, paskatīsimies, kā tu izgāzīsies.” Jo viņa neredzēja neko reālu, kā Jēzus to varētu atrisināt tajā brīdī. Marija nodomāja: „Gribi bez savas mātes, gribi bez manis, lūdzu! Bet es Tev atgādinu, Tu nevari bez manis iztikt.” Un Jēzus redz – tur ir seši šķīstīšanās trauki. Jūdi ēd vienu ēdienu, mazgā rokas, ēd otru ēdienu, mazgā rokas, ēd trešo ēdienu, mazgā rokas, visur vienmēr mazgā rokas, sāk ēst un mazgā rokas. Vienā šādā traukā bija apmēram 100 litri ūdens. Tajā traukā bija 2-3 mēri, viens mērs ir apmēram 40 litri. Un Jēzus teica kalpiem: „Nesiet un ielejiet šajos traukos ūdeni!” Un ir rakstīts, ka kalpi šos traukus piepildīja ar ūdeni pilnus līdz malām. Un Jēzus saka viņiem: „Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam.” Un tie to aiznesa, un, kad nu galda uzraugs bija nobaudījis vīnu, par ko bija tapis šis ūdens, viņš publiski uzslavēja līgavu un līgavaini par gardo vīnu, jo visi citi sākumā ceļ galdā labāko vīnu un pēc tam, kad viesi ir paēduši un ieskurbuši, ceļ galdā lētāko vīnu, bet līgavainis ar līgavu labāko vīnu pataupījuši uz beigām. Un tas bija pirmais brīnums, ko Jēzus darīja – Viņš pārvērta ūdeni vīnā. Un Viņam vienmēr ir vajadzīgi cilvēki.

Kā Jēzus darbojas? Viņš saka: „Smeliet un nesiet ūdeni.” Šie cilvēki – kalpi vienkārši paklausīja Marijai, viņi darīja to, ko Jēzus teica. Tātad kāda ticība ir vajadzīga, lai notiktu brīnums? Cik lielu ticību vajag, un kā to var izmērīt? Draugi, ticība ir elementāra paklausība. Tā bija Dieva griba, ka viņi smeļ ūdeni, un Jēzus šo ūdeni pārradīja par augstākās kvalitātes vīnu.

Notikumi, kuri risinājās pie Lācara kapa. Ko teica visi cilvēki un Marta pie Lācara kapa? Jēzus lika novelt akmeni no kapa, bet Marta teica: „Viņš jau četras dienas ir kapā un ož.” Bet viņa paklausīja Jēzus spiedienam un gribai, un deva pavēli kalpiem novelt akmeni no kapa. Vai viņai bija baigā ticība, ka Lācars celsies augšā? Kā notiek vislielākie brīnumi? Jēzus pabaroja 5000 vīru vien ar piecām maizēm un divām zivīm, kuras iedeva mācekļi. Vai mācekļi ticēja un domāja, ka visi tiks paēdināti? Viņi nespēja to saprast, nespēja pieņemt un kur nu vēl ticēt tam. Viņi vienkārši paklausīja, deva savas maizes, un Jēzus tās pārlauza, deva mācekļiem, un Viņš pabaroja 5000 cilvēkus. Āmen.

Šodien draudzes priekšā iznāca cilvēki. Domājat, ka viņiem kaut kas baigi jājūt šeit? Es jūtu, es nejūtu, ir ļoti labi kaut ko sajust, es īpaši lūdzu par tiem cilvēkiem, ja viņi kaut ko sajūt, jo viņiem tāda ticība tajā brīdī ir, bet tas nav izšķirošais. Svarīgākais ir paklausība Dieva Vārdam.

Tev ir ticība un nemokies, ka tu nejūti ticību! Lūk, kāzas Kānā, nemokies, smel ūdeni līdz malām, cik smelsi, tik būs. Dievs dara visu jaunu. Viņš ne no kā vai arī no mazāk vērtīga rada ko vērtīgu. Ja tu kā mazvērtīgs nāc pie Kristus, Viņš dara tevi vērtīgu. Ja tev nekā nav un tu esi nabags, Viņš dara tevi bagātu, pieaug vērtība tev, arī materiālā ziņā. Ja tu nāc slims pie Jēzus, Viņš dara tevi veselu. Ja tu nāc pie Viņa iztukšots, tu kļūsti piepildīts. Ja tu nāc ar emocionālām problēmām, bailēm un nemieru, Jēzus dod tev mieru un prieku bagātīgi. Dievs ir labs.

„Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” (Atklāsmes grāmata 21: 5)

Jēzus saka: „Redzi, visu Es daru jaunu.”

Klausies, vai šīs mazās kāzas spēja patērēt 600 litrus vīna? Nekad. Es Bībeles komentāros pameklēju, tur bija rakstīts, ka maz kur tādas kāzas varēja būt, vai pat vispār tādas nekur nevarēja būt, kur varēja tādu vīna daudzumu patērēt tajā laikā. Var būt, ka Hēroda namā uz lielām dzīrēm, bet ne vienkāršo ļaužu kāzās un vairāk turīgo cilvēku kāzās. Tas bija ļoti liels daudzums, 1200 pudeles, latvietim tā nebūtu liela problēma, krievam ne tik.

Kad Jēzus ir kāzās, kad Jēzus ir ciemos pie tevis, kad Jēzus ir tavā namā, tev maz neliksies. Kad Jēzus dod, kad Jēzus svētī, tev maz neliksies. Aleluja! Lej pilnus traukus, jo ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev dos. Seko Kristum, dari Viņa gribu. Kad Jēzus ir namā, tur prieks nekad nepietrūkst, kad Jēzus ir namā, tur miers nekad nepietrūkst. Kad Jēzus ir namā, labklājības nepietrūkst. Kad Dieva šķirsts nonāca kāda izraēlieša vīra namā, no kā Dāvids bijās, šim vīram viss sāka veikties. Viņam viss auga un viss vairojās. Un, kad Dāvids to redzēja, viņš atveda šķirstu uz Jeruzalemi. Lūk, Dieva Vārds, lūk, Dieva klātbūtne.

Regulāri pavadi laiku, lasot Dieva Vārdu, regulāri pavadi laiku lūgšanās, ne divas minūtes, kā Līga teica, labākajā gadījumā, kad bija lielas problēmas, viņa lūdza Dievu divas minūtes. Neizlaid savas mājas grupiņas. Neizlaid dievkalpojumus. Labāk ir viena diena Dieva pagalmos, nekā tūkstoš citas. Labāk ir viena diena te, dievkalpojumā, nekā tūkstoš dienas citur. Nekādi visas pasaules labumi nevar aizstāt Jēzu Kristu, pret visiem pasaules labumiem es nemainītu Jēzu Kristu.

„O, Jēzu, es pateicos Tev par pārradīšanas brīnumu pie mums visiem, kuri esam pieņēmuši Tevi, es pateicos arī par tām dziedināšanām, kuras šodien šeit notika. Kad es pieņemu Jēzu par savu Glābēju, par savu Kungu, tad notiek pārradīšanas brīnums un Jēzus saka: „Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.”

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Ingūna Kazāka un Daila Lielbārde