Kā daudziem bērniem mūsu sabiedrībā, Kitijai bija sarežģīti ģimenes apstākļi un grūta bērnība. Savā ģimenē, vēlāk arī skolā un sabiedrībā, nekur viņa nejutās pieņemta, vajadzīga un mīlēta. Jaunā meitene visur meklēja mīlestību, arī attiecībās, taču nekur neatrada to, pēc kā slāpa viņas sirds. Kaut arī Kitija pēc dabas ir cīnītāja, ar laiku nolaidās rokas, uzmācās depresija un pat pašnāvības domas.
Tikai iepazīstot Dievu un ienākot draudzē, viņa atrada to, ko ilgus gadus bija meklējusi un pēc kā ilgojusies. Depresija un pašnāvības domas atkāpās, sirdī ienāca prieks, miers un dzīves piepildījums. Kitija bez liekuļošanas saka, ka tagad viņa ir patiesi laimīga. Par to, kā tas notika, viņa stāsta nelielā sarunā.
“Kā bērns esmu izgājusi cauri visam, kam vien varēju iziet. Mammai ar tēti nebija labas attiecības, viņi nemitīgi konfliktēja un, kad man bija seši gadi, vecāki izšķīrās. Paliku pie mammas, bet viņai drīz bija jau cits vīrietis, kurš tikai pāris reizes nedēļā bija mājās. Vecākiem nebija laika rūpēties par mani. Savā ģimenē jutos lieka, atstāta novārtā un nevienam nevajadzīga. Arī skolā, lai kur es mācījos, citi bērni mani apcēla un izstūma no sava vidus. Meklēju mīlestību cilvēkos, taču likās, ka visa pasaule nostājusies pret mani.
Kaut arī centos strādāt jau no vienpadsmit gadu vecuma, ar darbiem man neveicās, jo bieži pietrūka spēka pašai būt disciplinētai un novest iesāktās lietas līdz galam. Jutos nedroša un nespēju uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Jau piecpadsmit gados man bija attiecības ar vecāku vīrieti. Meklēju viņā to, kas man tik ļoti bija pietrūcis – tēvu, atbalstu un aizstāvi. Biju iemīlējusies un viņa dēļ gatava laboties, atmest alkoholu un citus netikumus. Bet viņš visu laiku pavadīja pa ballītēm un man uzmanību veltīja arvien retāk. Pēc kāda laika man bija cits puisis, kurš materiāli rūpējās par mani, nesmēķēja un nedzēra, bet bija atkarīgs no datora un arī neveltīja man tik daudz vērības, cik es gribēju.
No nepārtrauktas vainas apziņas, neveiksmēm un mazvērtības man bija izveidojusies depresija kā pastāvīgs stāvoklis, no kura nespēju tikt ārā. Gāju pie psihoterapeita stāstīt savas problēmas un meklēt palīdzību. Viņš man mācīja dažādas “dzīves gudrības”, populārus padomus, kas tā arī neko nespēja pa īstam mainīt manā dzīvē un nedeva ne mīlestību, ne spēku, ne piepildījumu. Tad man nozīmēja zāles. Tās lietojot, it kā uzlabojās garastāvoklis un kļuvu nosvērtāka. Tomēr tā bija ķīmiska iedarbība uz smadzenēm nevis īsta brīvība, un to es ļoti labi apzinājos.
Beigās nonācu tik tālu, ka sāku ienīst visus cilvēkus, jo biju viņos vīlusies. Tajā pašā laikā kaut kur dziļi ticēju, ka ir arī labi cilvēki, mīļi un iekšēji skaisti. Šādus cilvēkus apzināti vai neapzināti, es biju meklējusi visu savu dzīvi. Tomēr nekad nebiju iedomājusies, ka tie varētu būt kristieši draudzē!
Pusaudzes gados man bija draudzene, kura mani apcēla, taču tad viņa ar savu mammu sāka apmeklēt kādu draudzi Rīgā. Viņa uzaicināja arī mani un mēs kļuvām pat labākās draudzenes. Taču tur viss bija krievu valodā un es neko nesapratu. Kādu laiku pagājusi, es šo vietu atstāju.
Nākamos gandrīz trīspadsmit gadus metos iekšā dzīves virpulī, lai aizpildītu trauksmi un tukšumu sevī. Draugi, tusiņi un klubi, kā arī cigaretes un alkohols bija mana ikdiena. Depresīvais stāvoklis jo dienas kļuva arvien smagāks. Pirmo reizi domas par pašnāvību iezagās, kad sāku mācīties augstskolā. Tās nāca it kā no malas un pamazām kļuva arvien uzmācīgākas. Sākumā tām cīnījos pretī, taču kļuva arvien grūtāk. Nonāca tik tālu, ka sapratu, vai nu es izdarīšu pašnāvību, vai pa īstam meklēšu Dievu! Zināju, ka viena pati, bez Viņa palīdzības, es dzīvot tālāk vairs nevaru.
Atcerējos īso laiku savā dzīvē, kad apmeklēju draudzi. Toreiz es taču spēju būt priecīga un laimīga! Kaut arī tajā reizē neizvēlējos savu dzīvi atdot Dievam, kaut kas labs, kāda ticības sēkla bija manī aizķērusies. Manī pamodās slāpes pēc Dieva. Man vajadzēja aiziet uz dievkalpojumu! Vienalga, kur un kā. Tā bija kā iekšējā balss.
Tad satiku draudzeni, kurai dzīvē arī bija līdzīgas problēmas. Kad stāstīju viņai par savu dzīvi un ieminējos, ka gribu iet uz dievkalpojumu, izrādījās ka viņa jau mēnesi apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”! Svētdien mēs abas atnācām uz dievkalpojumu, vēlāk arī uz mājas grupiņu. Es atvēros Dievam un man ļoti šeit patika. Šā gada aprīlī es atdevu savu dzīvi Kristum un pieņēmu Viņu par savu Kungu un Glābēju. Tajā brīdī es sajutu neparastas izmaiņas sevī. Es ļāvos šim procesam, nepretojos tam un Dievs mani mainīja. Es nespēju to visu aprakstīt un paskaidrot cilvēcīgiem vārdiem, kas notika pie manis, bet mainījās visa mana domāšana un uzskati pašai par sevi. Biju draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā, kur par mani aizlūdza kalpotāji un es piedzīvoju Dievu tā, ka likās ka visa mana dzīve paskrien gar acīm. Es apzinājos, ka Viņš ir dzīvs, patiess un bezgala mīl mani. Kopš tās reizes es katru rītu lasu Bībeli, lūdzu Dievu, sarunājos un arī piedzīvoju Viņu savās lūgšanās. Es tās saucu par personīgām attiecībām ar Dievu līdzīgi kā ar tuvu, mīļu cilvēku.
Depresija atkāpās pamazām, jau inkaunterā kļuva stipri vieglāk, tomēr arī pēc tam cīņa ar sliktām domām reizēm turpinājās. Draudzes mājas grupiņā par mani nemitīgi aizlūdza un kopējiem spēkiem izdevās pārvarēt velna uzbrukumus.
Tagad esmu laimīga, jo apzinos savu vērtību Kristū. Vairs nemeklēju kādu, kas par mani parūpēsies, bet pati mācos uzņemties atbildību par savu dzīvi un rūpēties par sevi. Man ir vairāk spēka un motivācijas. Ar Dievu stāvu pāri visām problēmām. Ja tādas ir, Dieva dotais miers palīdz koncentrēties uz risinājumu, nevis uz pašu problēmu. Ja iepriekš manu dzīvi vadīja emocijas, tad tagad esmu kļuvusi nosvērtāka, mazāk “filozofēju”, nevados no jūtām, bet spēju darīt to, kas jādara. Vairs nelietoju alkoholu. Tas man vairs nav vajadzīgs, jo man ir Dievs un es savu prieku rodu Viņā. Mācītāja svētrunas dievkalpojumos un arī vadītājas uzmundrinājumi grupiņā palīdz man mainīties. Ar katru dienu kļūstu atbildīgāka un disciplinētāka. Tas izpaužas gan darbā, gan pozitīvā attieksmē pret dzīvi. Pašlaik man ir stabils darbs un pašai sava dzīves vieta.
Cilvēkiem, kuri ir depresijā un kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlētu nekad nepadoties, bet meklēt un tuvoties Dievam!”
Kitijas Beitānes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums