Dažkārt pēc attiecību izjukšanas vēl ilgi cilvēku vajā domas par zaudēto dzīvesdraugu,
sāpes, dusmas un ilgas. Cilvēks savā sirdī nav brīvs un tas traucē viņam gan normāli justies, gan tālāk dzīvot un pieņemt pareizus lēmumus. Ar prāta lēmumu: “Es viņu aizmirstu un vairs par to nedomāju”, vien ir ar maz. Tikai Jēzus spēj pa īstam dziedināt sirdi. Klāvs ir viens no šādiem jauniem cilvēkiem, kuram pēc vairāku gadu kopdzīves negaidīti izjuka attiecības ar cilvēku, kuru viņš patiešām mīlēja. Pēc tam Klāvam bija ļoti smagi un tikai mūsu draudzes “Kristus Pasaulei” lūgšanu nometnē inkaunterā viņš saņēma dziedināšanu savai sirdij, jūtām un prātam. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Pirms diviem gadiem mani pameta meitene, ar kuru es kopā bija dzīvojis sešus gadus. Kādu rītu pamodos, viņas blakus man vairs nebija, bet dzīvoklī dzirdēju kaut kādas skaņas. Mana draudzene krāmēja mantas, lai dotos prom. Kad prasīju, kāpēc viņa tā dara, viņa atteica, ka neesot vairs jūtas, un viss.

Tas bija ļoti negaidīti un es nespēju viņai piedot ilgu laiku. Neredzēju tam nekādu nopietnu un pamatotu iemeslu. Notikušo ļoti pārdzīvoju un bieži raudāju. Es vēlējos attiecības turpināt, bet viņa vairs ne. Kādu pusgadu mēģināju izlīgt un atjaunot mūsu attiecības, bet viss velti. Savās domās nespēju viņu aizmirst un sirdi pārņēma rūgtums. Nebija tā, ka es viņai vēlētu ļaunu, tomēr kaut kur sirds dziļumos bija vēlme, lai Dievs vai kāds cits augstāks spēks viņai atmaksā par nodevību un lai viņai dzīvē nāk atpakaļ tas, ko viņa nodarījusi man.

Laiks gāja, bet es nespēju izmest no galvas domas par savu bijušo draudzeni. Tiklīdz pagāja kādas pāris dienas, man atkal bija jādomā par šo notikumu. Tas viss man sāka ļoti nopietni traucēt dzīvot. Prāta lēmums nedomāt te nelīdzēja, jo jūtas ņēma pārsvaru un es šajās domās par pagātni ieslīgu atkal un atkal. Naktīs mocīja bezmiegs, jo nepārtraukti bija jādomā par notikušo nodevību. Rezultātā mani pārņēma depresija un es jutos ļoti slikti.

Dievam es ticēju jau kopš bērnības, apmeklēju arī baznīcu un svētdienskolu. Tomēr tuvāku attiecību ar Dievu man nebija. Kādu dienu es iepazinos ar divām meitenēm no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņas mani uzaicināja uz mājas grupiņu un pēc kāda laika es arī atnācu, lai apskatītos. Nākamajā svētdienā biju arī draudzē un vienā no tuvākajiem dievkalpojumiem ieaicināju Jēzu savā dzīvē un pieņēmu Viņu par savu Kungu. Manī bija pārliecība, ka ar šo dzīvi nekas vēl nebeidzas un ka pēc nāves es nokļūšu debesīs. Tajā brīdī manī ienāca ļoti liels prieks un miers.

Attiecībā uz savām sirdssāpēm gan pašā sākumā nekādas lielās izmaiņas nejutu. Joprojām man galvā peldēja domas par manu bijušo, jutu nemieru, nostaļģiju un skumjas. Izmaiņas manī notika tieši pēc draudzes lūgšanu nometnes inkauntera. Tur par mani aizlūdza draudzes kalpotāji, lai es topu brīvs savās emocijās un lai pagātnes negatīvie pārdzīvojumi mani nevajā. Mājas grupiņas vadītāja man ieteica noskatīties mūsu mācītāja svētrunu – par sirds dziedināšanu. Tas man palīdzēja ne tikai pieņemt lēmumu nedomāt par šīm lietām, bet arī ielikt visu Dieva rokās un paļauties uz viņu.

Tagad esmu pat pateicīgs Dievam, ka notika tā, kā notika un ka man vairs nav attiecību ar šo sievieti. Kopš šī inkauntera esmu pilnīgi brīvs no domām par pagātni, varu naktīs gulēt mierīgi, depresija un grūtsirdība mani vairs nemoka. Mana dzīve ir sakārtojusies, strādāju labā darbā. Jūtos labi, nav nekādas depresijas pazīmes. Esmu jauns cilvēks, jauns radījums. Man draudzē apkārt ir forši, uzticami cilvēki, ar kuriem kopā es kalpoju Dievam. Vairāk kā divu gadu laikā, kopš esmu “Kristus Pasaulei”, esmu kļuvis par šīs draudzes patriotu. Nespēju iedomāties, ka varētu nebūt kādā dievkalpojumā, mājas grupas sapulcē vai kādā citā draudzes pasākumā. Nevienam mani nav jāspiež vai jādzen. To es daru pats, labprātīgi un ar prieku, jo tāda ir mana būtība. Draudzes patriotismu es salīdzinātu ar patriotismu pret dzimteni, Latviju vai arī ar uzticību ģimenei. Es nepametīšu draudzi grūtībās tāpat, kā īsts patriots nepamet savu zemi un savu ģimeni tad, kad ir vajadzība un ir jāpalīdz.

Mani galvenie mērķi dzīvē tagad ir saistīti ar Kristus Lielo pavēli – iet un darīt par mācekļiem visus cilvēkus. Vēlos redzēt cilvēkus, kuri depresijas vietā ir ieguvuši mieru un laimi, kuri ir kļuvuši brīvi no atkarībām un kuru dzīves ir izmainītas. Ja tu, draugs, esi patiesības meklējumos, tad nekad nenoraidi cilvēkus, kuri tev stāsta par Jēzu, aicina uz draudzi vai mājas grupiņu. Nav svarīgi, vai viņi uzrunā tevi draugu lokā, uz ielas vai internetā. Tā ir liela Dieva žēlastība, kad tu dzirdi vēsti par Kristu. Arī mani reiz uzrunāja uz ielas divas meitenes. Es ieklausījos, atnācu uz draudzi un mana dzīve izmainījās. Tā bija žēlastība no Dieva. Nenoraidi arī tu, draugs, šādu žēlastību!”  

Klāva Koluža liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums