Vita draudzē „Kristus Pasaulei” jau labu laiku kalpo kā video operatore. 
Jaunā sieviete allaž ir laipna un atsaucīga, izstaro dzīvesprieku, pozitīvismu un enerģiju. Tāpēc liels pārsteigums visiem klātesošajiem bija, kad vienā no dievkalpojumiem viņa stāstīja par savu dzīvi pirms pieciem gadiem. Izrādās, vēl nesen Vitas vienaudži viņas skarbās uzvedības dēļ bija devuši meitenei puicisku iesauku Vitaļiks. Par to, kā Dievs viņu ir izmainījis, stāsta Vita pati:
„Cik vien sevi atceros, mani vecāki allaž lietoja alkoholu. Ar laiku šīs iedzeršanas kļuva biežākas un ilgākas. Tāpēc mājās bija nemitīgi strīdi, lamāšanās un naudas trūkums. Kad mamma dzēra, tad mēs ar māsu dabūjām pēc pilnas programmas gan „trīsstāvīgās” lamas, gan pārmetumus, ka mēs neko nemākam un nekam nederam. Skarbā vide mani spieda iemācīties sevi aizstāvēt jau bērnībā, bet vecāku izturēšanās dēļ pamazām krājās rūgtums, naids un agresivitāte. Šķiet, ka lamāties iemācījos ātrāk, nekā lasīt. Skolā es mēdzu apcelt klasesbiedrus. Savas dusmas un nesavaldību izgāzu arī uz savu mazo māsu. Tad vēl nāca klāt greizsirdība un skaudība, ka citām meitenēm ir labākas drēbes, un puiši viņām pievērš uzmanību.
Nodzīvojos līdz tam, ka sāku uzvesties kā puika, lamājos, biju vulgāra, sāku ģērbties kā čalis. Dzēru aliņus ar zēniem, centos pārsist viņus jēlībās un bieži vien man tas arī tīri labi sanāca. Katrs trešais vārds bija necenzēts. Sāpināju citus gan ar vārdiem, gan arī ar darbiem. Ja vajadzēja, varēju arī sakauties. Sāku domāt, ka Dievs acīmredzot ir kļūdījies, un man patiesībā vajadzēja piedzimt par puiku, jo neesmu ne skaista, ne meitenīga. Arī no vecākiem visbiežāk dzirdēju tikai pārmetumus, piemēram, ka es, lielā „ķēve”, situ mazo māsu.
Ar laiku sāku ienīst visus vīriešus, jo pirmkārt, mans tētis bija lupata, bez mugurkaula, kurš dzēra, nestrādāja, un mums ar māsu prasīja naudu cigaretēm. Otrkārt, es redzēju, ka pati spēju paveikt vairāk, nekā vairums zēnu. Varēju pati attaisīt konservu bundžu, iedzīt sienā naglu un saskaldīt malku. Man patika pazemot vīriešus, uzsvērti parādot, ka es, jauna meitene, varu izdarīt to pašu, ko viņi, tāpēc nekad neprasīju palīdzību. Vēl bija spiediens no apkārtējiem un radiem, kāpēc man nav puiša. Bet kurš zēns gan uzdrošināsies draudzēties ar „Vitaļiku”?
Lai arī izturējos bravūrīgi un pašpārliecināti, patiesībā manī bija traģiska nolemtības sajūta. Es nebiju laimīga, un visi mēģinājumi sevi apliecināt tikai vairoja manī nomāktību un agresivitāti. Es pati sev riebos, jo neiederējos ne starp meitenēm, ne zēniem.
Ticēju, ka ir Dievs, jo bērnībā vecāmamma mūs ar māsu veda uz baznīcu, tomēr es nelasīju Bībeli, nedz arī zināju, kas īsti ir Jēzus. Augstskolā iepazinos ar kristīgiem studentiem, kuri mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, bet nekas īpaši nemainījās – joprojām biju lecīga un neapmierināta ar sevi. Kad draugi teica, ka man vajadzētu regulāri iet uz draudzi, tad es pie sevis nodomāju: „Jūs mani nekomandēsiet! Darīšu pati, ko gribēšu!” Kopā ar viņiem biju apmeklējusi gandrīz visas pilsētas draudzes, taču man nebija īpašas vēlēšanās šajās vietās atgriezties, jo šķita, ka tur visi kristieši ir „nūģi”, pelēcības un neveiksminieki. Tad mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Gāju, bet neko īpaši negaidīju, taču jau pirmajā reizē mani pārsteidza draudzes cilvēku sirsnība un atsaucība. Un mācītājs vispār – super, viņš bija kā savējais, tādu mācītāju es gribēju saukt par savu! Uzreiz pieņēmu lēmumu, ka šī būs mana draudze, un tā arvien esmu šeit!
Es pieņēmu Jēzu par savu Kungu, un Viņš pamazām mainīja manu dzīvi. Ienākot draudzē, sāku regulāri lasīt Bībeli, apmeklēt dievkalpojumus, mājas grupiņas, uzņemties pienākumus un kalpot. Pa šo laiku Dievs nemanāmi darbojās pie manas ievainotās sirds. Es pat īsti necerēju, ka Dievs mani izmainīs, taču to piedzīvoju pilnā mērā. Esmu ieguvusi piedošanu, mieru un prieku. Mani vecāki jau ir miruši, bet tagad esmu viņiem visu piedevusi, manī nav naida un rūgtuma, es vairs nelamājos, neesmu greizsirdīga un man neskauž citu veiksme. Es ļoti mīlu arī savu māsu un nedaru vairs viņai pāri.
Nebija viegli pieņemt lēmumu būt meitenei, jo šķita, uzvesties kā čalim ir daudz vienkāršāk un brīvāk. Tomēr nolēmu paklausīt Dievam, un tagad man patīk būt meitenei un darīt lietas, par kurām es agrāk vīpsnāju. Varu uzvilkt skaistu kleitu un par to priecāties. Es vairs nepazemoju vīriešus, bet izturos ar cieņu, kā Dievs to ir paredzējis. Ja agrāk es pati centos darīt visus puišu darbus, tad tagad, ja man ir iespēja, es palūdzu to izdarīt kādam vīrietim.
Dievs ir iedevis manai dzīvei mērķi – pastāstīt visiem, ko Viņš ir darījis man un ko var izdarīt citu cilvēku dzīvēs. Es vairs negribu parādīt, cik es varu būt „kruta”, bet gan – cik „kruts” ir Dievs.
Vecāki agrāk nekad nebija pateikuši, ka mani mīl, nebija iedrošinājuši kaut ko darīt, nebija apskāvuši, samīļojuši vai pateikuši, ka es esmu skaista. Bet to esmu pārpārēm saņēmusi šeit, draudzē, kur man ir vissuperīgākais mācītājs, grupiņas vadītāja un draugi. Dievs caur šiem cilvēkiem ne tikai izmainīja manu sirdi un domas, bet arī piepildīja ar mīlestību, ko es varu dot citiem. Dievs ir atklājis, ka es esmu vērtība, Viņa mīļā meitiņa, un man nav sevi jāpārveido un jāuzvedas kā vīrietim.
Cilvēki bieži jautā: „Kāpēc es vienmēr smaidot?” Bet, kā var nesmaidīt, ja no manis ir noņemts liels smagums un esmu kļuvusi cits cilvēks?!
Mēs nevaram salāpīt drēbes ar naglām. Mēs nevaram kļūt laimīgi ar lietām, kas to nespēj dot. Dievs ir radījis cilvēku tā, ka sirdī ir vieta, kas paredzēta vienīgi Viņa mīlestībai. Dievs grib, lai tu esi laimīgs, veiksmīgs, ar stipru raksturu un mīlošu sirdi, tāpēc pieņem Jēzu par savas dzīves Kungu un atļauj Viņam darboties tavā dzīvē caur Bībeles lasīšanu, draudzi un kalpošanu!”
Vitas Viļumas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
