Lai arī Laurai ir ģimene, kas par viņu rūpējas, meitenei pietrūka mīlestības un atbalsta. Tāpēc viņa nolēma, ka meklēs sev labāko draugu starp vienaudžiem. Kad tas neizdevās, Laura sāka pārlieku pieķerties katram cilvēkam, kurš viņu uzklausīja un izrādīja uzmanību. Nonākot draudzē un iepazīstot Dievu kā mīlošu Tēvu, Lauras sirds ir dziedināta, jo mīlestību un rūpes viņam saņem no Dieva.

“Pusaudžu gados ļoti vēlējos saņemt patiesu mīlestību, uzmanību un gādību. Tā kā ģimenē man tā pietrūka, nolēmu, ka atradīšu sev labāko draudzeni, ar kuru pavadīt laiku un dalīties visos priekos un bēdās. Diemžēl savu vienaudžu vidū šādu cilvēku nesastapu, bet gan piedzīvoju pretējo – klasesbiedri mani apsmēja un atstūma. Domādama, ka tas varētu palīdzēt man labāk veidot attiecības ar citiem jauniešiem, mamma mani aizsūtīja pie psiholoģes uz konsultāciju. Šī sieviete par mani interesējās, izrādīja rūpes, uzklausīja un sniedza ieteikumus, tāpēc es viņai ļoti pieķēros. Bieži domāju par to, cik viņa ir jauka un draudzīga. Prātoju, ko viņa dara, kā viņai iet un kā es gribētu ar viņu pavadīt laiku, dzerot tēju un pļāpājot. Vienmēr centos izpildīt visus viņas norādījumus, nemaz nedomājot, cik tie ir noderīgi, jo pilnībā paļāvos uz šo cilvēku kā savu tuvu draugu. Līdzīgi notika arī vēlāk, kad sāku dziedāt korī, kura vadītājai arī biju pieķērusies. Vienmēr centos ar viņu parunāties un mēģinājumos sēdēt pēc iespējas tuvāk. Skatījos tikai uz viņu un pie sevis domāju, cik vadītāja ir jauks cilvēks. Viņa vienmēr bija manā prātā, jo domas par šo cilvēku mani iepriecināja un lika sajusties pieņemtai un mīlētai, lai arī, protams, viņai biju tikai viens no kora dziedātājiem. Arī vēlāk es nemitīgi raudzījos apkārt uz cilvēkiem, izmisīgi meklējot kādu, kas man izrādītu kaut nedaudz uzmanības un mīlestības.

Pēc laika sāku apmeklēt klavierspēles privātstundas pie kādas meitenes, kura, kā vēlāk uzzināju, ir kristiete un apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Atšķirībā no citiem jauniešiem, viņa pret mani izturējās ļoti mīļi un iejūtīgi, izrādot patiesas rūpes. Protams, drīz vien biju šai meitenei ļoti pieķērusies un gaidīju katru privātstundu, lai pavadītu kopā laiku. Kādu dienu viņa mani uzaicināja uz pasākumu, kuru organizēja viņas mājas grupiņa. Nolēmu, ka aiziešu, jo pilnībā paļāvos, ka viņa noteikti neaicina mani uz kaut ko neinteresantu vai nepatīkamu. Pasākumā man ļoti iepatikās arī pārējās meitenes un draudzīgā atmosfēra, tāpēc drīz vien jau devos uz vēl vienu mājas grupiņas pasākumu. Šķita, ka biju atradusi to, ko meklēju – īstu draugu, kas izrādītu rūpes un interesi par mani, taču šī pieķeršanās viņai nebija īsti veselīga. Biju gatava darīt visu, ko viņa piedāvā vai iesaka, pat nedomājot. Šī meitene man kļuva par tādu kā elku, par ko visu laiku tīksminājos. Kad sāku apmeklēt draudzi, ieraudzīju, ka viņa spēlē slavēšanas grupā dievkalpojumos. Tas man šķita tik jauki, ka tā vietā, lai mūzikas pavadījumā slavētu Dievu, domāju par to, kā viņa izskatās un ko viņa dara. Arī mājās, skatoties slavēšanas ierakstus, vienmēr pievērsu uzmanību tieši viņas izskatam un uzvedībai. Ja šī meitene man kādreiz izteica kritiku, es vienmēr sāku raudāt. Smagi pārdzīvoju, jo nespēju pieņemt, ka cilvēks, kuram esmu tā pieķērusies, redz manī kaut ko sliktu. Kad ierados uz mājas grupiņu, man bija ļoti svarīgi vienmēr sēdēt blakus tieši šai meitenei, lai atrastos pēc iespējas tuvāk. Es pat mēdzu pārņemt šīs meitenes emocijas – ja viņa bija priecīga, arī es priecājos. Ja skuma, tad skumu arī es. Visas viņas izteiktās idejas un jokus pieņēmu ar lielu sajūsmu un skaļiem smiekliem. Biju kā šīs meitenes pastāvīgais līdzjutējs, kas vienmēr ir blakus, lai par viņu sajūsminātos.

Kādu dienu pēc dievkalpojuma šī meitene uzaicināja mani uz sarunu. Viņa teica, ka man jāiepazīst Dievs un jāpieķeras Viņam nevis cilvēkam. Viņa centās paskaidrot, ka ir man kā elks un tas nav pareizi, taču es to īsti negribēju atzīt. Kā gan lai pieķeros Dievam, kurš ir tik šķietami tālu un nav ne saredzams, ne sataustāms? Viņa ieteica doties uz draudzes semināru inkaunteru, lai es iepazītu Dievu un piedzīvotu Viņu personīgi. Nolēmu, ka tā arī darīšu. Šajā seminārā es tiešām sapratu, ka Dievs ir reāls un mīl mani vairāk nekā jebkurš cilvēks. Vēlāk Bībelē 2. Mozus grāmatā izlasīju pirmo bausli: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Sāku saprast, ka tiešām biju šo meiteni turējusi augstāk par Dievu un pārāk viņai pieķērusies. Ik dienas lūdzu, apliecinot, ka Jēzus Kristus Vārdā esmu brīva. Lai arī tas nebija viegli, es cīnījos, un tagad varu teikt, ka esmu pilnīgi brīva no nepareizas pieķeršanās cilvēkiem. Es vairs neesmu izmisīga mīlestības meklētāja, tā vietā uz cilvēkiem raugos ar domu, ka varu mīlēt viņus un palīdzēt iepazīt Dievu. Slavēšanas dziesmu laikā draudzē es koncentrējos uz Dievu, nevis to, ko un kā dara šī meitene. Arī mājas grupiņā vairs nesatraucos, kur apsēdīšos, jo man nav vajadzības vienmēr atrasties viņai maksimāli tuvu. Mēs joprojām draudzējamies, taču manas vissvarīgākās attiecības ir ar Dievu. Tagad varu pieņemt kritiku, un, ja arī ir smagi kaut ko tādu dzirdēt, es saņemos un nolemju, ka ieklausīšos un centīšos mainīties. Es vairs neesmu kāda cilvēka līdzjutējs un apbrīnotājs, man ir pašai savas emocijas, kuras neietekmē šīs meitenes noskaņojums. Esmu brīva un patiesi pieķērusies Dievam, no kura arī saņemu visvairāk mīlestības. Viņš ik dienas sniedz man tādu prieku un piepildījumu, ko cilvēki nespētu. Novēlu ikvienam, kas dedzīgi dzenas pēc atbalsta, mīlestības un rūpēm, censties to saņemt no Dieva, jo neviens cilvēks nemīl tā, kā Viņš!” tā ar prieku saka Laura.

Lauras Šadres liecību pierakstīja Laura Gruševa