Nepiedošana ir kā inde, kas pārņem cilvēka dvēseli, neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un bieži vien ir par iemeslu daudzām turpmākām neveiksmēm. Nereti nepiedošanas sakne slēpjas tieši bērnībā, ģimenē nesaņemot pietiekami daudz mīlestības vai sapratnes. Arī Laura nespēja piedot savai mammai par dažādiem bērnībā piedzīvotiem notikumiem, taču, pieņemot Jēzu par savu Glābēju un ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, meitene pieņēma lēmumu piedot, iegūstot iekšēju brīvību, sirdsmieru un dzīvesprieku.

„Kad biju pavisam maza, mani vecāki izšķīrās, un es turpināju dzīvot kopā ar mammu un vecāko brāli. Lai uzturētu mūsu ģimeni, mamma strādāja vairākos darbos, tādēļ mājās bija reti, un mums ļoti pietrūka viņas rūpes un mīlestība. Pēcāk mamma mani ievietoja diennakts bērnudārzā, kurā nereti paliku arī pa brīvdienām. Atceros, ka jutos ļoti bēdīga un vientuļa, jo biju vienīgais bērns savā grupiņā, kas gandrīz visu laiku pavadīja bērnudārzā, prom no ģimenes. Beidzot bērnudārzu, mēs laicīgi neuzsākām skolas gaitas. Kamēr mamma bija darbā, mēs ar brāli dzīvojām savā vaļā un darījām it visu, ko vēlējāmies, jo nevienam nebija laika mūs pieskatīt. Par to tika ziņots, un mūs abus ievietoja krīzes centrā. Es ļoti gaidīju katru tikšanās reizi ar mammu, taču parasti tās beidzās ar skumjām un asarām. Pēc ilgāka laika mēs varējām atgriezties ģimenē, un uzreiz pēc tam es uzsāku skolas gaitas. Mācībās man veicās ļoti labi, taču tieši tas bija iemesls tam, ka vienaudži sāka par mani smieties un apcelt. Toreiz devos pie mammas, lai pastāstītu par šo problēmu, taču pēc tam, kad mamma bija apmeklējusi skolu, situācija saasinājās, un, lai gan nepamatoti, tajā es vainoju tieši viņu. Nereti brīžos, kad vienkārši gribēju parunāties ar mammu, saņēmu nosodījumu un pamācības, nevis tiku uzklausīta. Viņa neinteresējās par to, kā es jūtos, arī apskāvieni un sirsnīgas mīlestības izrādīšana man bija sveša lieta, taču es ļoti pēc tā ilgojos. Laikam ejot, starp mums bija izveidojies tāds kā mūris, un es vairs nespēju ar viņu normāli kontaktēties un atklāti runāt. Mēs ļoti daudz strīdējāmies un nespējām sadzīvot. Pēc katra konflikta es ļoti pārdzīvoju, ka citiem bērniem ir mīloši vecāki, bet man nav. Uzsākot mācības 7. klasē, mamma mani ievietoja internātskolā, taču brīvdienās, esot mājās, es jutos vientuļa, nesaprasta un nepieņemta. Lai arī man tika veltīta uzmanība, es nejutu mammas mīlestību pret sevi un nespēju viņai uzticēties. Nereti no viņas dzirdēju arī ļaunus vārdus. Pamatskolas izlaidumā man bija ļoti grūti mammai pasniegt ziedus un pateikties viņai par to, ka ir mani audzinājusi, nemaz nerunājot par vārdiem „es tevi mīlu”. Mūsu attiecības bija ļoti saspringtas, un nereti es viņu vainoju pat tur, kur viņa nemaz nebija vainīga. Es zināju, ka vecāki ir jāciena un bieži vien jutos vainīga par savu uzvedību, taču manī bija lielas dusmas pret mammu, un nespēju rīkoties citādāk.”

Laura nevarēja piedot arī dažādus notikumus, kuri jaunās meitenes dvēselē bija atstājuši dziļas pēdas: „Laikā, pirms tikām ievietoti krīzes centrā, mūsu ģimenē ienāca patēvs. Sākotnēji viss šķita labi, taču vēlāk izrādījās, ka patēvam ir problēmas ar alkoholu, un viņš dažkārt pret mammu sāka izturēties vardarbīgi. Par spīti patēva attieksmei, mamma pret viņu turpināja izturēties daudz labāk un iecietīgāk nekā pret mani, un tas mani ļoti sāpināja. Pēcāk pasaulē nāca mazākais brālītis, kuram tika veltīts ļoti daudz uzmanības, arī vecākais brālis tika vairāk ievērots, taču es jutos lieka un nepamanīta. Vairākus gadus mamma aizmirsa mani apsveikt dzimšanas dienā, un tajās reizēs es ļoti raudāju. Atceros, ka reiz manā dzimšanas dienā dāvana tika uzdāvināta nevis man, bet brālim. Es jutos vīlusies arī tad, kad vairākas reizes mammu aicināju apmeklēt koncertus, kuros piedalos, taču viņa neatnāca. Šādi notikumi kā mazi puzles gabaliņi veidoja vienu veselumu, kas manī radīja lielu atstumtību un nepiedošanu.”

Laura jau kopš bērnības ticēja, ka Dievs ir, taču viņas dzīve sāka mainīties tikai tad, kad viņa ienāca draudzē, pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju un izveidoja personīgas attiecības ar Dievu. Laura regulāri lūdza par attiecībām ar mammu, kā arī apmeklēja draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru, kurā par viņas problēmu īpaši tika aizlūgts, kā rezultātā meitene pieņēma lēmumu piedot un ieguva sen gaidīto brīvību.

„Regulāri pavadot laiku lūgšanās un Bībeles lasīšanā, sapratu, ka nepiedošana ir grēks, ar kuru jātiek galā, tomēr man nebija pārliecības, ka pati saviem spēkiem to spēšu. Lai arī zināju, ka Dievs vēlas, lai cienu savus vecākus, es nespēju to izdarīt, jo manī bija milzīgs sarūgtinājums. Nolēmu doties uz inkaunteru. Lai arī biju gaidījusi, ka, lūdzot par nepiedošanu, mani pārņems īpaša mīlestība un labas emocijas, tā nenotika. Biju mazliet vīlusies, taču pēc sarunas ar kalpotāju es beidzot sapratu, ka piedošana, pirmkārt, nav sajūtas, bet gan manis pašas lēmums neturēt ļaunu prātu un pāri tam, kā jūtos, censties pret šo cilvēku izturēties laipni. Kad sapratu šo patiesību, likās, it kā pār mani atvērtos debesis! Es sajutu iekšēju brīvību, jo beidzot palaidu vaļā dusmas, skumjas un aizvainojumu, kas bija krājies gadiem. Lai arī manī neparādījās siltas jūtas pret mammu, es nolēmu turpmāk pret viņu izturēties ar cieņu un mīlestību. Ne vienmēr tas ir viegli, bieži nākas pārkāpt pāri savai komforta zonai un emocijām, taču es jūtos daudz labāk nekā agrāk. Esmu kļuvusi mierīgāka, savaldīgāka un vairs neņemu visu pie sirds. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, esmu iepazinusi Viņa mīlestību, jūtos pieņemta, un mana dvēsele ir dziedināta.

Es ikvienam cilvēkam novēlu saprast, ka piedošana nav emocijas, bet gan gribas lēmums, tomēr to izdarīt iespējams tikai ar Dieva palīdzību. Nepiedošana nomāc un sarūgtina, tādēļ palaid to vaļā un kļūsti brīvs! Tikai tad, kad piedosi cilvēkiem, kas tev ir darījuši pāri, Dievs tavā dzīvē varēs izliet Savas svētības. Jēzus vēlas dziedināt tavu sirdi, un neatkarīgi no tā, ko esi piedzīvojis no cilvēkiem, Viņš tevi pieņem, mīl un gaida. Cilvēki var pievilt, bet Dievs vienmēr paliek uzticams!”

Lauras Franskevičas liecību pierakstīja Monta Gulbe