Maira ir jauna māmiņa, kura audzina četrus mazus bērnus un kura, neskatoties uz savu aizņemtību un laika trūkumu,
kalpo cilvēkiem draudzē „Kristus Pasaulei”, vadot mājas grupu. Tā ir vieta, kur cilvēki reizi nedēļā sanāk kopā, lai draudzētos ar citiem ticīgajiem, mācītos iepazīt un mīlēt Dievu un kalpotu Viņam. Mājas grupa ir kā maza oāze, kur cilvēki piedzīvo Dieva mīlestību, iegūst reālu atbalstu, palīdzību, arī draugus, ar kuriem būt kopā gan priekos, gan bēdās. Dievs Mairu ir svētījis ar māju, kur pietiek vietas gan viņas ģimenei, gan ir iespēja uzņemt savas grupas cilvēkus. Bet tā nav bijis vienmēr. Ilgu laiku Mairas ģimenei liela problēma bija dzīves vietas meklējumi.

„Uzsākot mācības vidusskolā, es pārcēlos dzīvot atsevišķi no mammas uz četrpadsmit kvadrātmetru lielu vienistabas dzīvoklīti. Ejot laikam,es apprecējos, un mūsu ģimenē pieteicās bērni. Mans mazais dzīvoklītis mums kļuva pārāk šaurs, un bija jāmeklē citi risinājumi. Taču pilsētā, kurā es dzīvoju, cilvēki negrib īpaši uzticēties īrniekiem. Tāpēc bieži vien saimnieki labāk izvēlas atstāt savus īpašumus tukšus,” atceras Maira.

Palikt tur, kur mēs bijām, nevarēja. Biju apjautājusi visus savus radus, draugus un paziņas, bet nekas piemērots neatradās. Vienu laiku īrējām divistabu dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, kas iznāca ļoti dārgi, tā kā,apmaksājot īres un komunālos maksājumus, pašiem pāri palika ļoti niecīga summiņa. Atrast kaut ko mums piemērotu, kas būtu pietiekami liels un par pieņemamu cenu, šķita gandrīz neiespējami. Savā prātā bieži biju iztēlojusies mājiņu, kur visiem pietiktu vietas un kur bērniem būtu iespēja skraidīt ārā pa pagalmu. Taču tas ilgi bija neaizsniedzams sapnis, līdz brīdim, kamēr sāku par to lūgt Dievu gan pati, gan kopā savu mājas grupu. Es ticēju Dieva vārdā teiktajam, ka ikviens, kas savu dzīvi ir nodevis Tam Kungam, tiks svētīts un pilnībā apgādāts. Manā sirdī vienmēr ir bijusi vēlēšanās, lai cilvēki iepazīst Dieva mīlestību, un šoreiz savās lūgšanās biju apsolījusi, ka es kalpošu cilvēkiem un atvēršu savu mājas grupu.

Dievs atbildēja uz manām lūgšanām. Vīra radiniece ieteica man pazīstamu sievieti, kurai piederēja neapdzīvota māja. Lai gan īpašums bija cietis no ļaunprātīgiem īrniekiem, kuri bija atstājuši ievērojamu parādu par elektrību, saimniece piekrita vēl vienu reizi uzticēties un izīrēt mums savu māju. Īpašniece bija ļoti pretimnākoša. Pirmo laiku mēs varējām nemaksāt īres maksu, bet to ieguldīt remontā. Saimniece pati nosedza parādu un nokārtoja visus papīrus, lai atkal atjaunotu elektrību.

Tagad šī māja ir omulīga vieta manai ģimenei un pulcēšanās vieta mājas grupiņai. Lai gan sākumā mazliet baidījos uzņemties rūpes par cilvēkiem, jo redzēju, cik tas prasa daudz laika un spēka. Protams, daudz vieglāk ir vienkārši aiziet uz grupiņu, kur kāds ir visu sakārtojis, pārdomājis un paveicis. Bet es turēju savu solījumu Dievam, un, kad pienāca laiks, atsaucos izaicinājumam atvērt savu mājas grupu.”

Pavisam nesen Mairas ģimenē pieteicās ceturtais bērniņš, bet, neskatoties uz to, viņa neatcēla nevienu pašu grupas sapulci un, tiklīdz atgriezās no slimnīcas, atsāka savu kalpošanu. „Es zinu, ka daru Dievam patīkamu darbu, kas Viņa acīs ir ļoti svarīgs. Dievs dod man gan garīgu, gan fizisku spēku, lai es varētu tikt galā ar visiem saviem pienākumiem. Es gribu Viņam kalpot un būt uzticama līdz galam!

Mairas Aleksinas liecību pierakstīja Līga Paņina