bet vispārīgās frāzēs, un pat kristieši būdami, īsti neapzināmies to patieso nozīmi. Ko patiesībā nozīmē vārdi „Jēzus ir paaugstināts manā dzīvē” vai „Uzlūkot Viņu”? Pareizas lietas ir ne tikai jārunā, bet jāizdara!
„Kad izdarīsim to, ko saka Dievs, tad mums būs tas, ko Viņš grib mums dot. Lai Dievs varētu mūs lietot un pagodināties mūsu dzīvē, mums jādara pareizās lietas”, saka mācītājs Mārcis Jencītis un pasaka savas svētrunas tēmu 12. marta dievkalpojumā draudzē „Kristus pasaulei”: „Man tas ir jāizdara!” „kad es izdaru to, ko man saka Dievs, tad man būs tas, ko Viņš man grib dot. Caur upuri es tieku paaugstināts” saka mācītājs un uzdod jautājumu: “Vai tu tici brīnumiem? Un kur tad ir tie brīnumi? Brīnumi notiek tad, kad mēs no savas puses izdarām to, ko grib Dievs. Tad Dievs dara no Savas puses, tā, ka tas pat vairs nešķiet kā brīnums”.
Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Marka 5:25-29
Kas tad mums ir jāizdara? Jāpārvar šķēršļi ceļā uz mūsu mērķi. Marka evaņģēlijā ir patiess stāsts par Jēzu un sievu, kurai bija asiņošana. Viņa sirga ar šo kaiti jau 12 gadus un nevarēja dabūt savu dziedināšanu. Kad Jēzus kalpoja cilvēkiem, tad no Viņa izgāja spēks. Bieži mēs, lai dabūtu savu dziedināšanu, lūdzam: “Dievs, pieskaries man.” Bet šīs frāze nozīmē konkrētas lietas, kas mums ir jāizdara. „Arī ļaunie gari tic un dreb, bet mums ir jārīkojas. Vai gribi piedzīvot brīnumus savā dzīvē”?, – mācītājs jautā. Lai pārvarētu šķēršļus, ir jāizdara konkrētas pareizās lietas. Sievietei ar asiņošanu bija aizliegts pieskarties gan cilvēkiem, gan lietām. Saskaņā ar Mozus bauslību viņa bija nešķīsta, un viss, kam viņa pieskārās, arī skaitījās nešķīsts. Līdz ar to viņa bija pilnīgi izstumta no sabiedrības. Sieviete bija daudz cietusi no daudziem ārstiem, iztērējusi visu savu rocību, bet slimība kļuva vēl ļaunāka. Viņa bija maksājusi cenu. Viņa bija meklējusi risinājumu savai problēmai. Tad viņa dzirdēja par Jēzu un sāka ticēt, ka Viņš var palīdzēt. Jātiek tikai Viņam klāt. Bet ceļā ir nopietns šķērslis – ļaužu pūļi. Arī viņas nešķīstība. Ar šādu slimību parādoties publiskā vietā un vēl pieskaroties citiem, viņu varēja ne tikai piekaut, bet pat nomētāt ar akmeņiem. Tomēr, kā līdz šim, arī šoreiz sieva bija gatava maksāt cenu. „Mums ir jāpateicas Dievam par problēmām, mūsu dzīvē”, saka mācītājs. „Mēs nedrīkstam baidīties no problēmām un izaicinājumiem. Tikai pārvarot problēmas, mēs augam. Tikai izejot tām cauri, mēs uzvaram! Ir aizrautībā jāberzē rokas, kad ir nākamais izaicinājums mūsu dzīvē. Sieviete par Jēzu dzirdējusi, noticēja, ka Jēzum ir risinājums viņas problēmai. Kad viņa izlauzās līdz Jēzum, riskēdama ar savu dzīvību un aizkāra Viņa drēbes, viņa saņēma dziedināšanu.”
Mācītājs nosauc 8 punktus, kā mums sasniegt to, ko gribam un iegūt risinājumu savām problēmām:
1) Sieva zināja, ko viņa grib un kā to sasniegt. Viņa necīnījās par kādu niecīgu dziedināšanu. Viņai bija pilnīga nepieciešamība pēc Jēzus. Vai tu zini, ko gribi dzīvē sasniegt? Sieviete teica: “Ja tik viņa drēbes aizsniegšu, tapšu dziedināta.”
2) Šī sieviete nepārtraukti sevi motivēja: “Ja vien Viņa drēbēm pieskaršos, dabūšu dziedināšanu.” „Mūsu draudzē nav grūti atrast mērķi un aicinājumu savai dzīvei”, saka mācītājs. Mārcis atgādina par grāmatu “Mājas grupas vadītāja rokasgrāmata”. Tur ir viss –vīzija un mērķi. Un ikviens var ieraudzīt savu vietu vīzijā. „Ja to pārnes uz mūsu dzīvi, tad sieviete ar asiņošanu noteikti pavadīja laiku ar Dievu”, saka Mārcis Jencītis. „Pirmkārt, uzvara tiek izcīnīta lūgšanu laikā. Visas vietas, kur es savas kāju pēdas speršu, man jau pieder!” skaidro mācītājs.
3) Sieva neatlaidīgi meklēja risinājumu savai problēmai. Viņa iztērēja visu savu kapitālu. Viņa maksāja cenu.
4) Viņa atdeva visu sevi un visu, kas bija, lai atrisinātu problēmu.
5) Sieviete tomēr savas problēmas risinājumu meklēja nepareizās vietās un sākumā devās nepareizā virzienā, „pie ārstiem”. Atrisinājums tavas dzīves problēmām ir tikai Jēzū Kristū.
6) Tad, dzirdējusi par Jēzu, viņa noticēja, ka Jēzus Kristus ir viņas problēmas risinājums.
7) Kā paradusi, viņa atkal samaksāja pilnu cenu un gāja līdz galam.
8) Visbeidzot, sieva izlauzās un pieskārās Jēzum, un notika brīnums! „Kad notika brīnums?” – jautā mācītājs. „Tad, kad bija izpildīti pirmie septiņi nosacījumi. Dievs grib un var dot tavām situācijām pārdabisku risinājumu. Dievam ir brīnums tev, tavām problēmām, tavā vajadzībām”.
Tad mācītājs izdara secinājumus:
1. secinājums: Dieva griba ir dziedināt, atbrīvot un izglābt.
2. secinājums. Var darīt Dieva gribu mēreni un saņemt mērenas atbildes, mērenus „brīnumus”, mērenus risinājumus finansēs, attiecībās ar Dievu un kalpošanā. Dievs saka: “Dodiet, tad jums taps dots, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums atmēros.”
3. secinājums. Ir jāzina konkrēts mērķis un konkrēta stratēģija. Stratēģija – tie ir konkrēti soļi, konkrēti punkti, lai sasniegtu konkrētu mērķi. Sieva zināja konkrētus punktus, soļus, kas jāsper tieši viņai. Lūk, kas slēpjas aiz skaistajiem vārdiem “Paaugstināt Jēzu, uzlūkot Viņu” un tamlīdzīgi.
4. secinājums. Ir jāpaceļas pāri visam. Pāri ikdienas rūpēm un problēmām, pāri ierobežojumiem, kurus uzliek ģimene un darbs. Pāri cilvēku vērtējumiem, savai pašcieņai un pat savai drošībai. Vai šai sievai bija kauns un bailes? Jā, bet viņa pacēlās pāri visam, ko cilvēki teiks un pat, iespējams, darīs. Vienalga, ko teiks viņas radinieki un kolēģi. „Tu esi galva, nevis aste, tu neesi līdzīgs nevienam no šiem robotiem, ko caur bezdievīgām sistēmām, televīziju un masu medijiem saprogrammē šī pasaule”, saka mācītājs. „Ir jāpaceļas pāri tam, kā jūties. Naudas trūkums? Pacelies tam pāri. Iemaņu un zināšanu trūkums? Pacelies pāri. Kad dari Dieva gribu, varbūt tev šķiet neloģiski kaut ko tādu darīt. Kad lūgšanu laikā tev gribas par ko citu domāt, sakoncentrē domas uz Dievu. Pacelies pāri visam, lai darītu to, ko Dievs saka. Tev ir mērķi un stratēģija? Tad izdari to, ko Dievs saka, koncentrējies uz mērķiem un piedzīvo brīnumus. Cilvēki bez Dieva ir absolūtas nulles un vāji. To var redzēt pat viņu blāvajās acīs. Bet brīnumi ir priekš mācekļiem, nevis draudzes apmeklētājiem”, saka mācītājs.
Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. Lūkas 14:27
Kas nenes savu krustu, nedara konkrētus soļus, nevar būt Jēzus māceklis. Mācītājs jautā: “Kas būs debesīs? Draudzes apmeklētāji vai mācekļi? Mācekļi!”
Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. Lūkas 14:33
Velna programma ir neticība, viņa mērķis ir sēt neticību Dieva apsolījumiem. Bet patiesībā tad, kad mēs atsakāmies no visa Jēzus dēļ, mēs iegūstam visu, nevis to zaudējam. Svētības ir piemetamā daļa. Tiem, kas savā dzīvē vispirms meklē Dieva valstību un Viņa gribu, pārējās lietas tiks piemestas. Nevis otrādi. Mācītājs uzsver, ka cilvēks bez Dieva ir nulle! Dievam patiesībā ir vienalga, kāda ir tava izglītība, amats, spējas un panākumi. Viņam interesē tava sirds! Mums ir jāizdara Dieva griba soli pa solim. Dievs ceļ draudzi un ceļ arī tevi.
Un Viņš tiem sacīja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!” Lūkas 22:35
Kad Dievs izsūta mācekļus bez finansēm, tas liekas neloģiski, bet Dievs pēc tam parāda Savā vārdā, ka mācekļiem nekā netrūka. Tāpēc mācītājs māca, ka nevar domāt ar pasaulīgiem standartiem, bet ir jādomā ar Dieva standartiem!
Svētrunas turpinājumā mācītājs runā par praktiskajām lietām, par Dieva Vārda praktisku pielietojumu dzīvē. Tiek stāstīts par mūsu draudzes lūgšanu sarakstu, punktiem prioritārā secībā. Pirmais punkts ir “Personīgas attiecības ar Dievu”. Mārcis atklāj problēmu, kas saistīta ar attiecībām ar Dievu, stāsta par savu lūgšanu un kā viņš lūdz par pirmo punktu sarakstā: “Dievs, tu redzi, ka lūgšanu laikā man jaucas domas, kas traucē. Es to izdarīšu un domāšu tik par Tavu Vārdu.” „Tā ir jālūdz katru punktu mūsu lūgšanu vajadzību sarakstā, katrai problēmai ir jālūdz atrisinājums caur lūgšanu sarakstu”, viņš saka. Mācītājs stāsta, kā viņš, gadiem ejot, pieaudzis savā lūgšanu kambarī un pašā sākumā cīnījies, lai nonāktu Dieva tuvumā. „No sākuma man bija pat grūti lūgt caur Bībeli un Rakstu vietām. Manu iepriekšējo draudžu mācītājiem nebija disciplinēts lūgšanu laiks kā tāds, bet es sapratu, ka ir svarīgi lūgt disciplinēti. Sākumā pirmās 20 minūtes man bija ko lūgt, slavēt, bet tad vairs nebija ko teikt. Kad sāku praktizēt kārtīgas lūgšanas, nebija viegli. Meklēju, kā to labāk darīt, un iemācījos lūgt efektīvi. Tagad man ir mīļš šis lūgšanu laiks, man tā ir prioritāte numur viens. Vai tev ir lūgšanu plāns?”, jautā mācītājs.
Svētrunas noslēgumā Mārcis stāsta par socioloģisko pētījumu, kurā tika aptaujāti 50 cilvēki 90 gadu vecumā. Tika uzdots jautājums, ko šie cilvēki darītu savādāk, ja būtu dota iespēja sākt dzīvi no sākuma. Visvairāk cilvēku atbildēja: “Es vairāk domātu un pārdomātu.” Mārcis to attiecina uz lūgšanu kambari. „Pirms dari, pārrunā ar Dievu, arī ar sevi. Prasi Dievam padomu un gudrību”, viņš saka. Nākamā cilvēku grupa atbildēja, ka „vairāk riskētu”. „Cik skumji, ka cilvēks 90 gadu vecumā apzinās, ka nav neko sasniedzis, jo nav savā dzīvē riskējis. Dzīvojis komforta zonā. Kas neriskē, tas nevinnē!” saka mācītājs. „Kāpēc sieva ar asiņošanu dabūja savu dziedināšanu? Tāpēc, ka riskēja”. Trešā cilvēku grupa teica, ka „vairāk darītu tādas lietas, kuru augļi paliktu arī pēc manis”. „Tagad ir iespēja sagatavot savus mācekļus, un tava darba augļi paliks pēc tevis, un tā mēs tiksim ierakstīti vēsturē! Aiz mums sekos cilvēku armija! Vai arī tu tam tici? Es tam ticu, es to izdarīšu!” – saka mācītājs.
