Pirms es iepazinu Dievu un Viņa mīlestību, neviena no manas dzīves sfērām nebija sakārtota, taču kā vēlāk izrādījās,
Dievam ir risinājums visām manām problēmām, tostarp arī finansēm. Atceros, ka bērnībā mūsu ģimenei nekā netrūka un nevajadzēja cīnīties ar nabadzību. Vēlāk, mainoties dzīves vietai un parādoties tēta atkarībai no alkohola, viss tik ļoti izmainījās, ka pietrūka pat elementārām vajadzībām. Lai gan vecāki bija strādīgi, tik un tā mēs cietām no nabadzības, iztiekot no pabalstiem un citu cilvēku palīdzības. Visas finanses, ko tētis nopelnīja, viņš ātri vien arī iztērēja alkohola iegādei un mums nekas daudz no tā netika. Labi cilvēki, gribot palīdzēt, nesa mums drēbes un citas mantas. Bieži esmu ienīdusi šos lupatu kalnus un manās acīs tiem nebija vērtības. Es nepārdzīvoju, ja naudas trūkuma dēļ nevarēju kaut kur aizbraukt, jo man lielāku prieku sagādāja iespēja ar saviem brāļiem un māsām doties uz ezeru, spēlēties un lasīt ogas. Pieaugot man izveidojās uzskats, ka nauda nav svarīga dzīves prioritāte. Finanšu lietās neredzēju labu piemēru, tāpēc ar naudu nepratu rīkoties un tā man bija vienaldzīga.
Kad sāku studēt medicīnu, pateicoties labām sekmēm un trūcīgās ģimenes statusam, man tika piešķirta stipendija ikdienas tēriņiem, un es varēju nesatraukties par naudas pelnīšanu. Taču drīz vien man parādījās nepareizi draugi, es sāku “tusēt” un apmeklēju nakts klubus, kas ietekmēja manas sekmes un līdz ar to es stipendiju pazaudēju. Sāku meklēt darbu, taču, neskatoties uz visiem pūliņiem, pusgada laikā man tomēr neizdevās atrast neko piemērotu. Turklāt šajā periodā, lai iztiktu, paņemu vairākus kredītus, kurus es nespēju atmaksāt.
Tā kā es no mazotnes ticēju Dievam, vienīgā lieta, ko zināju darīt grūtos brīžos, bija lūgt. Savulaik apmeklēju arī kādu baznīcu, bet tur nekad nemācīja par finansēm un neko nestāstīja par desmito tiesu. Kaut arī pašai bija grūta situācija, centos palīdzēt citiem, un domāju, ka esmu īsts devējs un labs cilvēks, taču nabadzība neatkāpās. Iepriekš biju pārliecināta, ka Dievs man ir uzlicis „nabadzības likteni”. Tikai vēlāk uzzināju, ka Bībele māca dot desmito tiesu, jo tā pati par sevi pieder Dievam, un, ja to nedaru, es aplaupu sevi, neļaujot Viņam mani svētīt.
Izmisīgi lūdzu Dievu par savu situāciju, un drīz vien man uzradās labs darbs aptiekā. Tā kā biju nomocījusies ar naudas problēmām tik tālu, ka pat dzīvot vairs negribējās, izvēlējos veltīt sevi darbam un kļūt par labu speciālistu. Es strādāju ļoti daudz, arī svētdienās, un bieži jutos bezgala nogurusi. Par to saņēmu labu algu, bet naudas tāpat vienmēr pietrūka. Divas nedēļas dzīvoju “zaļi”, sev neko neatsakot, bet nākamās divas domāju, kā izvilkt līdz algai. Lai gan tuviniekiem un draugiem ārēji šķita, ka strādāju labā darbā un esmu veiksmīga, manī valdīja haoss un tukšums. Es tiecos pēc naudas, darba un citām lietām, taču tās manu dzīvi nespēja piepildīt, un tādēļ aizvien vairāk vēlējos meklēt Dievu.
Pateicoties kādai savai paziņai, uzzināju par draudzi „Kristus Pasaulei”.
Sākumā apmeklēju dziedināšanas dievkalpojumu un klausījos sprediķus internetā. Tie man palīdzēja saprast, ka Dievs mani mīl. Vēlējos regulāri apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Kādā no reizēm, kad tika sludināts par elli, es apjautu, cik reāla ir garīgā pasaule, ka man nav daudz laika. Ir jānožēlo grēki un jāprasa piedošana Dievam. Tas pilnībā izmainīja manu domāšanu, vērtības un mērķus. Turpmāk manas dzīves jēga ir Jēzus Kristus nevis darbs. Bija skaidrs, ka ir svarīgi izveidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Sapratu, ka Viņš ir gaidītais risinājums visām problēmām. Pieņēmu lēmumu un sāku cīnīties, lai no rītiem celtos lūgt Dievu, tiktu uz katru dievkalpojumu un arī mājas grupiņu. Brīžiem tas bija ļoti grūti, jo darbā nācās mainīt grafiku, aptiekas filiāles un darba vietu, lai varētu visu paspēt. Pateicoties pavadītajam laikam ar Dievu un mācītāja sprediķiem, izlēmu kļūt par pašnodarbinātu personu un pasniegt privātstundas. Lai arī sākumā man īsti nepatika šis darbs, jo necienīju skolotāja profesiju, taču, laikam ejot, mana sirds mainījās un tagad man patīk šī nodarbe. Šīs pārmaiņas deva iespēju plānot savu ikdienu, lai varētu vairāk pavadīt laiku ar Dievu un tiktu uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām. Šobrīd nopelnu pat divreiz vairāk kā iepriekšējā darbā. Es vairs nesatraucos, kā “izvilkt” no algas līdz algai. Dievs svētīja ar skolēniem pat vasaras mēnešos, kad parasti cilvēkiem ir atvaļinājumi un bērniem brīvdienas. Viņam vienalga, vai ir vasara vai ziema, Dievs ir mans Tētis un vienmēr uzticams Apgādnieks. Mana ikdiena ir mainījusies un esmu izveidojusi jaunus ieradumus, piemēram, katru nedēļu rakstu savu budžetu, un rūpīgi sekoju līdzi, kur to tērēju, turklāt lasu grāmatas par finansēm. Mācītāja grāmata „Kā kļūt bagātam?” palīdzēja izprast naudas, desmitās tiesas un ziedošanas nozīmi. Dodot vispirms Dievam, es ļauju Viņam svētīt sevi un palīdzu celt Debesu valstību, atbalstot evaņģelizāciju un glābjot cilvēkus. Esmu sapratusi, ka nauda tomēr ir svarīga prioritāte un man ir parādījušies mērķi, kā es vēlos to lietot. Mans svētību avots nav ne valsts, ne vecāki, ne darba devēji, bet gan Jēzus Kristus.
Dievs var iztikt bez mana ziedojuma, tomēr tad, ja es dodu, mainās mana sirds, domāšana un attieksme. Viņš ir svarīgāks par jebkādu naudu, ko varu nopelnīt. Tādēļ es iedrošinu arī tevi izveidot personīgas attiecības ar Viņu, lasīt Bībeli, pielietot pareizus principus, grūtībās nepadoties, paturēt savu ticību līdz galam un bagātībā neaizmirst Dievu!”
Lienes Civkores liecību pierakstīja Līga Paņina
