Mamma Mārci salīdzināja ar citiem bērniem, tāpēc viņam bieži nācās dzirdēt tādas frāzes kā “skaties, kā viņš var, kāpēc tu tā nevari” un citas. Tādēļ zēns jutās, ka nekad nav pietiekami labs un mocījās ar mazvērtības sajūtu. Mārcim ģimenē pietrūka atbalsta un mīlestības, tādēļ zēns to centās kompensēt, izdabājot vienaudžiem un meitenēm, ar kurām satikās. Taču tas beidzās ar alkoholu, smēķēšanu un izjukušām attiecībām. Kad šķita, ka neko vairs nevar mainīt, Mārcis uzzināja par draudzi un sāka iepazīt Dievu, kas radikāli izmainīja gan Mārci pašu, gan viņa dzīvi.

“Jau no bērnības tiku audzināts “pareizi” – mani vecāki vēlējās, lai vienmēr atstāju labu iespaidu, kārtīgi mācoties un nodarbojoties ar viņu izvēlētām aktivitātēm. Bieži tiku salīdzinās ar citiem, kas man lika justies mazvērtīgam, jo šķita, ka nekad neesmu pietiekami labs un pareizs. Pats neko neizvēlējos, jo mamma noteica visu – ar ko man draudzēties, kā mācīties, kā pavadīt savu laiku un kādus pulciņus apmeklēt. Arī ar dejošanu nodarbojos tāpēc, ka mammai ļoti patika dejot. Es tā biju pieradis un pat neiedomājos pats pieņemt lēmumus – man bija mamma, kas to vienmēr bija gatava darīt manā vietā. Tai pat laikā tētis strādāja par tālbraucēju un mājās bija tikai nedēļas nogalēs, kad arī visbiežāk tikai gulēja. Tā es biju pieradis, ka ģimenē un attiecībās visu nosaka mamma.

Pienākot pusaudžu gadiem, izmisīgi vēlējos iegūt draugus no “stilīgo bariņa”, tāpēc darīju visu, lai viņiem izdabātu – dzēru, smēķēju un devos visur, kur viņi vēlējās. Sāku ignorēt mammas aizliegumus apmeklēt ballītes, jo iekšēji jutos ļoti dusmīgs, ka man atkal kaut ko aizliedz un ierobežo. Pēc devītās klases devos mācīties uz tehnikumu, lai tiktu prom no vecāku kontroles. Šeit iedzeršanas un smēķēšana tikai pastiprinājās un es turpināju pakļauties visiem, lai justos pieņemts un atzīts. Aptuveni sešpadsmit gadu vecumā izveidoju pirmās attiecības ar meiteni. No sirds viņai pieķēros, taču viņa mani krāpa, bet pēc tam solīja tā vairs nedarīt. Es biju gatavs viņai ticēt un cerēju, ka saglabāsim attiecības, taču nekas nemainījās un tās izjuka. Arī nākamajās attiecībās notika tas pats – nemitīgi koncentrējos tikai uz meitenes vēlmēm un domāju, kā tikai viņu iepriecināt. Regulāri jutos greizsirdīgs, jo baidījos, ka mani atkal krāps. Ja bija jāpieņem kāds lēmums, mana atbilde bija skaidra – izvēlies tu! Gribēju visu laiku būt blakus savai meitenei un pavadīt laiku kopā. Es pat nepratu būt viens, jo vienmēr esmu bijis vai nu ar vecākiem, draugiem, vai savu draudzeni, cenšoties nopelnīt mīlestību un pieņemšanu. Attiecībās jutos drošāks, jo vientulība mani biedēja. Meitenes dēļ biju arī centies atmest smēķēšanu, taču pie mazākā stresa atkal tvēru pēc cigaretes. Kad mēs strīdējāmies, pēc mierinājuma devos pie kāda no draugiem, lai iedzertu. Šādi es centos “atslēgties” no visām problēmām, kuras nebiju gatavs atzīt un risināt.

Sāku dzīvot Rīgā kopā ar draudzeni. Šeit man vairs nebija blakus draugu, ar kuriem iedzert, tāpēc alkoholu lietoju viens pats – pāris aliņi dienās, kad jutos nomākts, šķita kā mierinājums. Gribēju būt tikai ar draudzeni un biju jau sācis domāt par ģimeni. Iekšēji dusmojos un skumu, kad viņa devās pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem. Manī bija vēlme to aizliegt, taču biju par vāju, lai to pateiktu. Patiesībā es attiecības nemaz neveidoju un nestrādāju pie tām – negatīvo es centos izslēgt no savas apziņas, cerot, ka tas drīz pāries un visu laiku gaidīju brīdi, kad viņa atkal būs man blakus. Ja viņai sanāca aizkavēties darbā, es vienmēr biju par to sašutis un pieprasīju precīzu laiku, kad būs mājās pie manis. Jau iepriekš biju no cilvēkiem dzirdējis, ka nedodu brīvību, taču neatzinu pats sev, ka tā tiešām darīju, jo negribēju atzīt savas kļūdas. Es uzskatīju, ka mainīt savu personību nemaz nav iespējams – ar to var tikai sadzīvot. Protams, arī šīs neveselīgās attiecības izjuka, taču drīz pēc tam viņa uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”, ko pati nesen bija sākusi apmeklēt. Protams, es piekritu aiziet, lai būtu viņai blakus un pavadītu kopā laiku. Līdz pēdējam nevēlējos viņu atlaist.

Kādu laiku nācu tikai šī cilvēka dēļ, taču draudzē sludinātais Dieva vārds sāka mani uzrunāt. Bībelē ieraudzīju, ka Dievs caur Jēzu Kristu spēj izmainīt cilvēku. Sāku domāt – vai tad arī man tas ir iespējams? Apmeklēju mājas grupiņu, kur kopīgi pārrunājām Dieva vārdu, un es sapratu, ka neesmu brīvs no domām par šo meiteni, ar kuru nesen izšķīrāmies. Pieķeršanās bija kļuvusi kā atkarība. Mājās un ar grupiņas cilvēkiem lūdzām par to, lai es iegūtu iekšēju brīvību un spētu viņu atlaist. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur atdevu visas savas problēmas Dievam un lūdzu brīvību no atkarībām un nepareizas pieķeršanās. Pēc tā man pilnībā pazuda vēlēšanās lietot alkoholu un es arvien retāk domāju par bijušo draudzeni. Liels izaicinājums bija mans lēmums dzīvot vienam pašam atsevišķi. Pirmo reizi biju pilnīgi viens ar savām domām un problēmām, taču šoreiz nolēmu nemeklēt glābiņu alkoholā un cigaretēs, bet gan tikt galā ar sevi, lūdzot un lasot Bībeli. Biju spiests pats pieņemt ikvienu savu dzīves lēmumu. Sākumā bieži sazvanījos ar mājas grupiņas vadītāju, kurš uz katru manu problēmu atbildēja caur Bībeles Rakstu vietām. Šādi es iemācījos, ka Dievam ir risinājums ikvienai manai situācijai – atliek tikai lūgt un ticēt, kā arī izdarīt pareizas izvēles. Man bija ticība, ka Dievs palīdzēs man izmainīties.

Gribēju atbrīvoties arī no smēķēšanas, taču tas nebija viegli. Kādā dievkalpojumā mācītājs skaidroja, ka sliktos ieradumus vajag aizstāt ar kaut ko citu, lai pierastu to nedarīt. Tā nu ik reizi, kad vēlējos uzsmēķēt, apēdu pa konfektei. Cigaretes mājās vairs neturēju, taču sanāca satikt cilvēkus, kuri smēķē un, viņu pamudināts, ik pa laikam joprojām uzpīpēju, tomēr turpināju par to lūgt, lai iegūtu pilnīgu brīvību. Tā ar laiku man izzuda vēlēšanās smēķēt un es sāku teikt nē, kad man to piedāvāja. Apmeklēju Bībeles skolu, kur ieguvu skaidru izpratni par dažādām dzīves jomām, arī attiecībām ar pretējo dzimumu. Sapratu, ka vīrietim ir jābūt ģimenes galvai, kas vada un uzņemas atbildību par lēmumiem. Tāpat Bībelē vēstules Ebrejiem 13.nodaļā ir teikts: “Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” Tātad, Dieva plāns ir laulība un jebkāda veida fiziskas attiecības ārpus tās nav Dievam patīkamas. Esmu izlēmis, ka tad, kad veidošu ģimeni, tas būs pēc Dieva gribas un zinu, ka šāda laulība būs svētīta.

Iepazīstot Dievu, esmu kļuvis par stipru personību, kas pats spēj pieņemt lēmumus un neizdabā citu cilvēku vēlmēm, lai tikai būtu pieņemts. Es varu pateikt nē, ja nevēlos kaut ko darīt vai saprotu, ka man tas nav vajadzīgs. Man ir draugi no draudzes, ar kuriem jautri un interesanti pavadām kopā laiku bez alkohola un cigaretēm. Es pats esmu savas dzīves vadītājs un zinu, ka tad, kad man būs ģimene, es spēšu ieņemt vīra vietu tā, kā Dievs to ir paredzējis. Vairs nemeklēju mīlestību un drošības sajūtu attiecībās ar meitenēm, jo zinu, ka neviens mani nemīl tā, kā Dievs, un man nav vajadzīgi citi cilvēki, lai justos pieņemts un atzīts. Es turpinu mainīties uz labo pusi un uzņemos atbildību par savām kļūdām. Esmu brīvs un jūtos piepildīts. Paldies Dievam par to!” tā ar prieku saka Mārcis.

Mārča Balaško liecību pierakstīja Laura Gruševa