Kad mācījos 3. klasē, mums ar draudzenēm bija neparasta aizraušanās.
Stundu starpbrīžos mēs viena otrai stāstījām kapeņu stāstiņus, un it kā pa jokam izsaucām melnās dāmas un arī mirušo garus. Mēs darījām to ar zīmuļu palīdzību, un tad pa īstam sāka notikt pārdabiskas lietas. Zīmuļi kustējās paši no sevis bez cilvēka roku palīdzības. Toreiz es nesapratu, kādas sekas tas atstās uz visu manu turpmāko dzīvi. Mums bija ticējums, ka esot gari, kurus nedrīkstot saukt, jo tad tie vairs neiešot prom. Tomēr mūsu ziņkāre bija lielāka par piesardzību, un kādā reizē mēs izsaucām tieši tos mirušo garus.

Kopš tās dienas manā dzīvē ienāca bailes. Vēl tagad atceros, kā devos mājup no skolas. Bija pelēka un apmākusies diena. Un man šķita, ka šie gari visur man seko! Visi krūmi un ēnas pēcpusdienas krēslā šķita aizdomīgi. Tur noteikti kāds ir! Tā es kopā ar skolas draudzenēm biju ielauzusies okultajā pasaulē, neapzinoties sekas.

Naktīs vairs nevarēju normāli gulēt. Katra skaņa un troksnis man šķita aizdomīgi. Pat mani sirdspuksti likās kā svešinieka soļi manā istabā. Kad pieaugu un sāku dzīvot savu dzīvi, parasti centos nedzīvot viena. Man allaž vajadzēja kādu, ar ko būt kopā, lai bailes naktīs mani nemocītu.

No bailēm un bezmiega vairākas reizes man kļuva slikti ar sirdi. Tādās reizēs domāju, ka mirstu, sirds stājās un šķita, ka dzīvība no manis izplūst. Devos pie ārsta, mani izmeklēja, un pateica, ka esmu pilnīgi vesela un ka mana sirds darbojas kā pulkstenis.

Tad es sapratu, ka mana problēma ir garīga. Es jau tajā laikā biju kristiete, apmeklēju draudzi, taču par savām bailēm nevienam nestāstīju un cīnījos viena. Daudz lūdzu un gavēju par šo problēmu, taču nekas nemainījās. Gandrīz gadu biju aizbraukusi uz ASV, lai mācītos tur kādā Bībeles skolā. Ārēji it kā viss bija kārtībā, taču pēdējais pusgads tālajā zemē bija īsts murgs. Baidījos nākt mājās, jo zināju, ka naktī mani atkal mocīs bailes.

Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, mana problēma tika atrisināta, kad sākās inkaunteru kalpošana. Vienā no šādām trīs dienu lūgšanu nometnēm, ko organizēja mūsu draudze, piedalījos arī es. Man bija jāaizpilda anketa, jāatzīmē daudzas lietas savā dzīvē, ko biju nepareizi darījusi, jānožēlo tās, un tad par mani lūdza draudzes kalpotāji. Viņi salauza visus lāstus un velna varu manā dzīvē. Jēzus Vārda spēkā tika patriekti arī tie gari, kurus es, vēl maza meitene būdama, mācoties skolā, biju pati savā dzīvē ieaicinājusi.

Kad aizbraucu mājās, un pienāca vakars, domāju: „Kā gan būs šoreiz?” Parasti, kad vakarā devos gulēt un izslēdzu gaismu, ātri skrēju līdz gultai un aiz bailēm tajā paslēpos. Taču šoreiz es, kā parasti, nodzēsu gaismu, biju istabā viena, raudzījos tumsā un pēkšņi sapratu, ka man baiļu vispār vairs nav! Es varu mierīgiem soļiem, bez panikas, aiziet līdz gultai un doties pie miera. Man vairs nav baiļu sajūtas, sirds nedauzās kā ārprātīga, mani vairs nemoka auksti baiļu sviedri un drebuļi! Es uzmanīgi raudzījos tumsā, negribīgi gaidot, ka atnāks pierastās bailes, bet sapratu, ka tās tik tiešām ir projām!

Kopš tās reizes ir pagājuši jau vairāk kā 3 gadi un es esmu pilnīgi brīva no bailēm, kuras mani vajāja kopš skolas laika vairāk nekā 24 gadus. Ir tā, it kā vesels slogs būtu nokritis no manis. Tagad mājās jūtos pilnīgi droša arī tad, kad esmu viena un telpā ir tumšs.

Turpinu ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei”, kalpoju Dievam. Es ticu, ka tas man palīdz saglabāt brīvību, kuru esmu ieguvusi Jēzū Kristū.

Sandijas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums