Ikviens no mums ir izjutis prieku un piepildījumu, ko sniedz brīva, atvērta komunikācija un saskarsme ar citiem cilvēkiem. Mika dzīvē komunikācija bija ļoti apgrūtinoša līdz brīdim, kad viņš iepazina Dievu un pievienojās draudzei. Miks stāsta:

“Pēdējos divos gados pirms ienākšanas draudzē, mana dzīve ārēji bija brīnišķīgi skaista. Dzīvoju Itālijā kopā ar draudzeni, skaistā vietā ar skatu uz jūru un man bija viss, ko vien varētu vēlēties. Tomēr, lai arī cik labi man klātos, iekšēji jutos sasaistīts un komunicēju tikai ar tuvākajiem. Jau kopš bērnības un skolas gadiem man nebija draugu un biju noslēdzies sevī. Vēlējos draudzēties ar vienaudžiem, taču tas nekādi neizdevās. Jutos atstumts un neiederīgs. Bieži vēroju kompānijas, kur cilvēki savā starpā draudzējas, jautri pavada laiku kopā, un arī es sirdī ļoti ilgojos pēc tā. Biju nedrošs, man bija bail sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Dzīvojot kopā ar draudzeni, lielu uzsvaru liku uz materiālajām vērtībām un nevarēju saprast, vai tiešām visu dzīvi ir jādzenas pēc dārgām lietām un jādomā kā izskatīties, lai atstātu uz citiem iespaidu. Mana dzīve bija bezmērķīga, es nestrādāju, jo mūs ar draudzeni uzturēja viņas ģimene. Šķita, ka no manis nekas nav atkarīgs un, ja kaut kas būs vajadzīgs, tas “nokritīs no debesīm”. Nekas dzīvē nedeva piepildījumu. Biju jau sācis lasīt Bībeli, bet nedzīvoju pilnībā pēc tās principiem. Šo dzīves periodu varētu nosaukt kā – “vienā rokā cigarete, otrā Bībele “.

Kad pēc šķiršanās ar draudzeni man nācās atgriezties Latvijā, jutos ļoti nomākts un vientuļš. Bija reiz situācija, kad gāju caur kapiem, kur viss bija aizaudzis un pie sevis nodomāju, ka tā būs mana nākotne – būšu viens, neviens par mani nerūpēsies, un mūža beigās mani apglabās sociālais dienests.

Dzīvē viss sāka mainīties, nonākot draudzē “Kristus Pasaulei”. Biju viesībās, kur viens no cilvēkiem bija sācis apmeklēt dievkalpojumus. Pamostoties svētdienas rītā, šis cilvēks minēja, ka dodas uz interesantu pasākumu un mēs ar paziņām, spontānas idejas vadīti, teicām, ka dosimies līdzi. Izrādījās, ka ejam uz dievkalpojumu, un šī ideja šķita diezgan intriģējoša. Mani uzreiz pārsteidza tas, ka tur bija jaunieši, jo biju uzskatījis, ka Dievam tic tikai gados veci cilvēki. Neilgi pēc tam tiku uzaicināts uz sadraudzības pasākumu, kur iepazinos ar jauniem, foršiem cilvēkiem, kuri patiešām ticēja Dievam un dzīvoja pēc Viņa principiem. Redzot, cik šie jaunieši ir brīvi, draudzīgi un atvērti, arī es nolēmu regulāri apmeklēt dievkalpojumus, sākt lūgt Dievu un dzīvot pēc Bībeles principiem.

Pamazām sāku pie sevis pamanīt izmaiņas. Tagad ar prieku piedalos evaņģelizācijās, brīvi varu komunicēt ar svešiem cilvēkiem un pat palīdzu organizēt dažādus pasākumus draudzē. Lai kur arī dotos, es brīvi iedraudzējos ar cilvēkiem un izveidoju jaunas pazīšanās.

Esmu sācis arī dzīvot veselīgu dzīvesveidu un sportot, kā arī, ar Dieva palīdzību, atmetu smēķēšanu un vairs nelietoju alkoholu. Tagad, pateicoties mācītāja un cilvēku iedrošinājumam, esmu kļuvis par pašnodarbinātu personu. Daru tieši to, kas man patīk – es dziedu un muzicēju, sniedzot nelielus dzīvās mūzikas koncertus, kā arī pasniedzu franču un itāļu valodas privātstundas. Draudzē darbojos kā operators pie skaņu pults un spēlēju ģitāru slavēšanas grupā. Tieši šeit esmu iemācījies, cik svarīga ir komunikācija un komandas darbs. Vairs nejūtos vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Aicinu arī Tevi apmeklēt draudzi, jo šeit varēsi iegūt jaunus draugus un vienmēr būsi komandā”.

Mika Mikulskaiša liecību pierakstīja Evija Bahmane