Pirms vairāk nekā pusotra gada, dzīvodama izlaidīgu dzīvesveidu,
es pirmo reizi ar atvērtu sirsniņu dzirdēju evaņģēliju un trīs brīnišķīgus vārdus, kuri mainīja manu dzīvi – „Jēzus Tevi mīl”. Vēl nezinādama, cik neaprakstāmi skaists piedzīvojums mani sagaida, uzsāku savu ceļojumu pretim Dievam.

Jau kopš mazotnes man pietrūka īsta ģimene, tēva mīlestība, padoms, reizēm arī viņa stingrā roka un tā brīnišķīgā sajūta, ka ir kāds, kas vienmēr būs par tevi, gatavs aizstāvēt jebkurā brīdī. Uzsākot skolas gaitas, es nemācēju draudzēties ar citiem bērniem, biju klusa un noslēgta sevī, veselības problēmu dēļ biju arī ļoti apaļīga, tādēļ daudzi sāka mani apsmiet, un es smējos viņiem līdzi, kaut gan iekšā ļoti, ļoti sāpēja. Tādos brīžos es visvairāk ilgojos pēc tēta, kurš mani apskautu un teiktu, ka esmu viņa princesīte.

Pieaugot, šo tukšumu sirdī centos aizpildīt nepareizās attiecībās ar puišiem, līdzi tam sekoja arī alkohols, smēķēšana un dažādas pasaulīgas izklaides. Es vienmēr mēģināju izpatikt cilvēkiem, darīt visu pēc viņu prāta, lai tikai es būtu viņu ieredzēta. Šī vēlme izpatikt nonāca tik tālu, ka es saslimu ar anoreksiju – toreiz likās, ka ja būšu tieva un izskatīšos labi, tad cilvēkiem patikšu, mana dzīve beidzot nokārtosies un viss būs kārtībā. Taču tā nenotika, tieši pretēji – ar katru dienu jutos tikai sliktāk un sliktāk. Cerētais nepiepildījās, bet sirdī auga aizvien lielāks un lielāks tukšums. Veselība bija pasliktinājusies līdz tādam stāvoklim, ka uz vairāk nekā mēnesi nonācu slimnīcā. Biju ieslīgusi depresijā. Toreiz es zināju – kad iznākšu no slimnīcas, beigšu dzīvi pašnāvībā. Mēģinājumi bija vairāki, reiz es izdzēru daudz miegazāļu tabletes, man sāka reibt galva, jutu, ka paģībšu. Vecākiem teicu, ka esmu ļoti nogurusi un iešu gulēt, bet iekšā sajutu neaprakstāmi lielas bailes un smagumu, pat nožēlu. Es aizgāju gulēt, domādama, ka vairs nekad nepiecelšos.

Kad nākamajā rītā es atvēru acis, biju ļoti pārsteigta – es nebiju mirusi, viss bija noticis pilnīgi savādāk, nekā biju plānojusi. Tagad es droši varu teikt – Dievs neļāva man aiziet. Pat tad, kad es Viņu vēl nepazinu, Viņš mani izglāba Savā bezgalīgajā mīlestībā un žēlastībā. Viņam bija un ir plāns manai dzīvei.

Taču šis notikums manā dzīvē neko nemainīja. Es turpināju dzīvot vēl trakāk nekā iepriekš, atmetu domu par pašnāvību, to nomainot pret „izbaudīt visu, ko vien var”. Alkohols plūda aumaļām, sāku vēl vairāk pīpēt, satikties ar neskaitāmi daudz puišiem, pilnībā neklausīt vecākus, ģērbties izaicinoši, aprunāt citus, nemācīties un dzīvot vienkārši pēc sava prāta. Kļuvu iedomīga un lepna, šķiroju cilvēkus, nevienu necienīju. Mamma, jūtoties pilnīgi bezspēcīga, no lielās skolas mani pieteica Kristīgajā vidusskolā. Vēl aizvien nespēju saprast to, kādēļ es piekritu, bet no tā gada septembra uzsāku mācības jaunajā skolā. Manas nelielās cerības atrast tādus cilvēkus kā es attaisnojās, un arī šajā skolā mēs salasījāmies bariņā, un turpinājās visa vecā dzīve, viss tas pats – dzeršana, ballītes, dažādas attiecības. Tam visam līdzi sekoja daudz un dažādas problēmas – strīdi ar vecākiem, nesaskaņas skolā un ārpus tās, problēmas ar skolotājiem un mācībām, pārdzīvojumi par kārtējām attiecībām un tā tālāk, taču man ne prātā nenāca kaut kādā veidā mainīt manu dzīvi.

Kā jau kristīgajā skolā, es bieži dzirdēju par Dievu, apmeklēju obligātos dievkalpojumus un piedalījos kristīgos pasākumos, taču es nedomāju, ka tas ir priekš manis. Es priecājos par tiem, kas Viņu pazina, bet negribēju, lai tas skar mani, tas viss man gāja gar ausīm.  Toreiz es domāju, ka Dievs ierobežo un atņem kaut ko no dzīves, piespiež darīt pēc Sava prāta, uzliek milzīgu smagumu un pienākumu.

Laiks turpināja ritēt, un pienāca 2011. gada aprīlis, kas apgrieza visu manu dzīvi kājām gaisā. Kāds cilvēks, ar kuru jau ilgu laiku biju vēlējusies iepazīties, man sāka stāstīt par Dievu, par to, ka Jēzus mani mīl,  ir nomiris par mani un maniem grēkiem, un ka es varu dzīvot jaunu – pavisam savādāku dzīvi. To visu biju dzirdējusi jau iepriekš kristīgās mācības stundās un svētbrīžos, bet šoreiz tas bija savādāk, tā, it kā tas attiektos tieši uz mani. Sāku lasīt grāmatu, kurā bija rakstīts par Dieva skatījumu uz puišu un meiteņu attiecībām un par to mīlestību, ar kādu mūs mīl Dievs. Toreiz es sapratu – arī es to gribu. Un ne tikai gribu, bet man to patiešām vajag! Līdz ar šo lēmumu es pilnībā pārtraucu lietot alkoholu un smēķēt, pārtraucu nepareizās attiecības ar puišiem, attālinājos no sava „bariņa”. Tas bija neparasti – arī iepriekš es to biju mēģinājusi darīt, taču viss vienmēr beidzās ar neveiksmi. Šoreiz es sevī jutu pārdabisku spēku, vēlmi mainīties. Vēlmi kļūt savādākai, labākai, tikt vaļā no smaguma, kas jau gadiem ilgi nospieda sirdi, tikt pāri apvainojumiem un sāpēm, atbrīvoties no naida, no atkarībām un dzīvot brīvi, mīlestībā un mierā. Tā kā Bībele man nebija sveša, sāku to pamazām lasīt, mēģināju arī runāt ar Dievu. Sākumā tas viss šķita muļķīgi un bezvērtīgi, taču man vienmēr līdzās bija cilvēks, kurš atgādināja par Dievu, stāstīja un iepazīstināja mani ar Viņa prātu un gribu manā dzīvē. Apkārtējie un arī es pati sāku pamanīt izmaiņas manā dzīvē. Attiecības ar vecākiem un citiem cilvēkiem uzlabojās, man parādījās sapņi un mērķi. Es turpināju lūgt un lasīt Bībeli, interesējos par Dievu aizvien vairāk. Kādu vakaru jutu sirdī pamudinājumu lūgt piedošanas lūgšanu Dievam par saviem grēkiem, par visu, ko esmu nodarījusi cilvēkiem, kā arī pati piedot tiem, kas darījuši pāri man. Šajā vakarā es jutu Dieva pieskārienu, jutu, kā Viņš paņem prom no manas sirsniņas visu, visu slikto, visu manu pagātni, visu, kas bija krājies gadiem ilgi.

Pavisam negaidot, šā gada jūlijā mani uzaicināja uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Jau pirmajā dievkalpojumā es sajutu Dieva pieskārienu, Viņa tuvumu, Viņa mīlestību. Es pirmo reizi pa īstam izjutu to, ka Dievs mani mīl un gaida. Tie vairs nebija tikai vārdi, tās bija reālas sajūtas un apziņa manā prātā. Caur katru slavēšanā izdziedāto vārdu es jutu, kā Dievs mani uzrunā, cik es Viņam esmu vērtīga. Jau no pirmā apmeklējuma es nolēmu, ka apmeklēšu šo draudzi regulāri.

Manas attiecības ar Dievu sāka kļūt tuvākas un stiprākas, un es Viņā atradu to, pēc kā tiecos visu savu mūžu – īstu, mīlestībā pamācošu, žēlsirdīgu, saprotošu, maigu, gudru un bezgalīgi mīlošu TĒTI. Viņš mani pieņēma tādu, kāda es esmu, Savā mīlestībā norādīdams uz manām kļūdām, sakot, ka Viņam ir kas labāks priekš manis. Viņš sāka mani mainīt pēc Sava prāta, gan skaidri atklājoties Savā vārdā – Bībelē, gan arī caur cilvēkiem un situācijām. Jo vairāk es sajutu Svētā Gara tuvumu,  kā Viņš mani maina un ir ap mani, jo vairāk es Viņu meklēju, ilgojos satikt un iepazīt vēl tuvāk. Un notiek, kā Jēzus ir teicis: „Meklējiet, tad jūs atradīsiet, lūdziet, tad jums taps dots…” Vēl ne reizi Tētis mani nav pievīlis, Viņš vienmēr ir uzklausījis manas lūgšanas, un devis daudz vairāk, nekā es lūdzu. Viņš ir tik ļoti žēlsirdīgs! Lai arī šajā draudzē esmu tikai trīs mēnešus, Dievs man ir atklājies neskaitāmi daudz situācijās, Viņš mani ir izglābis, pasargājis, bijis ar mani grūtos brīžos un pārbaudījumos, Viņš katru dienu mani māca un ved tuvāk pie Sevis, dziedina, atjauno un pārveido, dara mani laimīgu arī tad, kad apkārt nav par ko priecāties, Viņš mani bagātīgi svētī.

Dievs ir pilnībā izmainījis manu domāšanu, manu vērtību sistēmu, Viņš ir mana dzīves jēga, pie Viņa ir viss, kas man ir vajadzīgs. Viņš mani sauc par Savu princesīti, par Savu meitiņu, un man vairs nevajag izpatikt cilvēkiem. Man vairs nevajag meklēt baudu īslaicīgos priekos, jo Viņš iepriecina un dara mani laimīgu katru dienu! Viņš ir mans spēks, mans patvērums, mans ārsts un stiprinājums. Viņš man ir apsolījis brīnišķīgu nākotni, man ne  par ko nav jābaidās. Viņš man ir devis sapņus, mērķus un uzdevumu manai dzīvei. Man ir brīnišķīga draudze – tā ir mana mīļā ģimene. Dievs man devis jaunus draugus, cilvēkus, ar kuriem mani vieno Jēzus. Viņš patiešām ir nomiris par manu pagātni, manām slimībām, manām neveiksmēm, manu trūkumu, visiem maniem grēkiem, un nu es esmu brīva un varu dzīvot pilnīgi. Brīva un laimīga uz visu mūžu.

Vienā stāstījumā nemaz nevar uzskaitīt visus Dieva brīnumu darbus un izmaiņas manā dzīvē, taču es TIEŠI TEV, kas šobrīd lasi manu liecību, ar uzrakstīto vēlējos teikt, ka Dievs Tevi ļoti, ļoti gaida un Viņam ir unikāls plāns katra cilvēka dzīvei, arī Tavējai. Lai kādā situācijā Tu šobrīd atrastos, JĒZUS TEVI MĪL, un Viņš ir gatavs paņemt prom visu Tavu pagātni, visas tavas skumjas un sāpes, un dot Tev jaunu, priekpilnu dzīvi Viņā. Viņš vēlas Tev dāvāt pārpilnību un svētības ikvienā Tavas dzīves jomā. Tikai nāc, Viņš aicina!

Monta Jefremova