Piedzimu labā ģimenē, kurā biju gaidīts bērns. Vecāki par mani rūpējās, mīlēja, mamma nestrādāja valsts darbā un daudz laika veltīja man un brāļiem, taču, neskatoties uz to, jau agrā bērnībā manā dzīvē ienāca atstumtība un mazvērtība.

Man bija radiniece, kurai piederēja melnās maģijas grāmata un, kura nodarbojās ar okultām lietām. Vecākiem ar viņu nebija labas attiecības, jo neizprotamu iemeslu dēļ viņa bija dusmīga uz mūsu ģimeni un kādu dienu, kad biju apmēram divus gadus veca, viņa mammai pateica, ka ir uzlikusi man lāstu. Līdz tam biju veselīgs, ļoti dzīvespriecīgs bērns, bet pēc tam ar mani notika visādas likstas. No šī brīža sāku ļoti daudz slimot, bet ārsti īsti nevarēja noteikt tam iemeslu. Vienmēr biju nogurusi, neko negribēju darīt, parasti biju nomākta, sevī ierāvusies. Cik atceros savu bērnību un skolas gadus, parasti domāju slikti par sevi, nemācēju veidot attiecības ar vienaudžiem. Man nebija nevienas īstas draudzenes un klasē jutos kā ēna. Lai arī mani neviens neizsmēja un es mācījos labi, tomēr man šķita, ka nekas neesmu, tukša vieta. Vienkārši eksistēju un likās, ka neviens nepamanītu, ja es pēkšņi pazustu. Puslīdz normāli jutos mājās, bet dzīvoju ar pārliecību, ka brāļi ir tie labie un gudrie, taču es – neveiksminiece. Viss, kas bija saistīts ar mani, likās neinteresants un garlaicīgs. Man bija kauns par savu hobiju, jo uzskatīju, ka tas ir vecmodīgs. Nespēju pat iedomāties, ka es varētu būt veiksmīga, neuzdrošinājos sapņot par kaut kādām lielām, skaistām lietām. Vēlējos studēt mājturības fakultātē, kurā tobrīd bija liels konkurss un to neizturēju. Līdz ar to jutos emocionāli sagrauta un veselu gadu nodzīvoju mājās, strādāju vecāku saimniecībā un nespēju saņemties kaut ko uzsākt. Tikai pēc četriem gadiem iestāties augstskolā, izvēloties sākumskolas pedagoģijas programmu, kur nebija gandrīz nekāds konkurss.

Studējot pēdējā augstskolas kursā, satiku puisi, kuram pateicoties aizgāju uz baznīcu un iepazinu Dievu. No šī laika mana dzīve mainījās. Lai arī kalpoju Dievam, tomēr mazvērtība un atstumtība nepazuda, tās šķita dabiskas. Es domāju, ka tā ir mana būtība, un pat neiedomājos, ka varu būt brīva.

Pirms vairākiem gadiem ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit iemācījos, ka svarīgi ir katru dienu pavadīt disciplinētu laiku ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Aizbraucu arī uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur piedzīvoju īpašu satikšanos ar Dievu un nozīmīgas izmaiņas. Aizlūgšanas laikā Jēzus spēkā lāsts tika salauzts un mani atbrīvoja no mazvērtības un atstumtības, jutos it kā smaga nasta novēlusies no pleciem, biju brīva un laimīga. Šis pasākums bija kā atspēriena punkts, taču, lai turpinātu dzīvot iegūtajā brīvībā un lai to saglabātu, nedrīkst apstāties un ir jāturpina strādāt. Nav tā, ka grūtākos dzīves posmos prātā neienāk mazvērtības domas, taču šādos brīžos es cīnos, neļaudama tām “ieperināties” savā galvā, liekot pretī Dieva vārdu, – to, ko Viņš Bībelē saka par mani. Tas ir atnesis praktiskas izmaiņas manā dzīvē. Viena no sfērām ir finanses. Mazvērtība vairs nekavē piedzīvot Dieva svētības arī profesionālajā jomā, – darīt to, ko vēlos un gūt panākumus – esmu uzsākusi savu nodarbi, strādāju un pelnu, brīvi plānojot laiku. Lai arī pirmais mēģinājums nopelnīt, beidzās neveiksmīgi, es nepadevos tā, kā iepriekš. Lūdzu Dievu, izcīnīju iekšēju cīņu, aizdzinu neizdošanās domas un uzsāku to, ko biju mācījusies sen atpakaļ – šūt. Tas man bija liels izaicinājums. Lai gūtu veiksmi, galvenais bija un vēl joprojām ir jāturpina domāt tā, kā Dieva vārds māca – ka “es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru” Filipiešiem 4:13. Vairs nekaunos par savu nodarbi un hobijiem. Es uzdrošinos sapņot lielus sapņus, man ir vīzija un mērķi dzīvei.

Būdama atbrīvota un regulāri pavadot laiku ar Dievu, spēju apzināties, ka neesmu radīta tam, lai dzīvotu kā ēna, bet kā uzvarētāja. Zinu, ka arī tad, kad ir piedzīvota neveiksme, man nav jānokar deguns un jāsamierinās ar zaudētāja likteni, bet kopā ar Dievu spēju celties un cīnīties tālāk. Jozua 1:9 ir teikts: “Esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies!”. Zinu, ka soli pa solim spēju iet uz priekšu un iemantot Dieva apsolījumus.

Novēlu ikvienam, kurš domā, ka mazvērtība ir viņa būtība, nākt pie Jēzus un iegūt savu brīvību, jo Dieva plāns mūsu katra dzīvei ir būt drosmīgam.

Dace Daubere