Šķirtās ģimenes, vecāku aizņemtība un uzmanības trūkums bērnam mūsdienās nav nekas īpašs, taču,
klausoties Andra liecību, atklājās, cik negatīvas sekas tas var atstāt uz cilvēka iekšējo pasauli. Skatoties uz Andri, nekad nevarētu pateikt, ka viņš ir piedzīvojis tik drūmu bērnību, bet, pateicoties Dievam, viņš ir izmainījies un par pagātnē piedzīvotajām šausmām vairs nekas neliecina.

Andris atceras: “Kad mamma palika stāvoklī, tēvs lika viņai izvēlēties, vai nu viņa patur mani vai saglabā attiecības ar viņu. Mamma atteicās veikt abortu un tēvs izpildīja savu solījumu, pametot mūs uz visiem laikiem. Ap trīs gadu vecumu manā dzīvē ienāca audžutēvs, viņam bija savs dēls, kurš tika mīlēts un lutināts. Taču pret mani patēvs ne vienu reizi vien izturējās vardarbīgi un dusmu uzplūdos varēja mani pat spārdīt ar kājām. Šī atšķirīgā attieksme mani ļoti sāpināja. Lai ģimenei viss pietiktu, mamma strādāja divos darbos, pa dienu slimnīcā, bet vakaros – mājās kā šuvēja. Tas prasīja daudz viņas laika un uzmanības, kuras savukārt tik ļoti pietrūka man. Lai kaut kā kompensētu savu aizņemtību, atceros, kā mamma uzdāvināja man lāci, kas līdz sešu gadu vecumam bija mans vienīgais draugs. Lai kaut nedaudz kliedētu savu vēlmi pēc viņas mīlestības un uzmanības, regulāri mēdzu zvanīt pat par sīkumiem mammai uz darbu. Kad viņa pārnāca mājās, tā ķērās klāt pie otra darba, līdz ar to es viņu redzēju vienmēr aizņemtu. Citreiz uzstājīgi mēģināju pieprasīt uzmanību sev, bet skaidrs bija viens – mamma ir aizņemta darbā, un laika sarunām vai spēlēm ar mani viņai neatlika. Jutos pilnīgi nevajadzīgs un negribēts, kas ļoti sāpināja, tāpēc jau sešu gadu vecumā sāku aizvien mazāk uzturēties mājās un sabiedrību meklēju, klaiņojot apkārt pa ielām.

Parādījās pirmie draugi, kuri mani iemācīja smēķēt un lietot alkoholu, līdz es no šīm vielām biju jau kļuvis atkarīgs. Blakus mājām atradās alusdarītava un kapsēta, kas bija iecienīta vieta vecāku vīru pasēdēšanai un iedzeršanai. Es mēdzu doties uz turieni un prasīt, lai iedod iedzert arī man; šie vīri pasmējās, bet nekad neatteica. Līdz astoņu gadu vecumam uz ielas savu draugu kompānijā jutos ļoti labi, bet tad mūsu bariņam pievienojās vēl citi jaunieši. Tajā brīdī es atkal sāku cīnīties par uzmanību, un, lai justos piederīgs viņu vidū, sāku sevi apliecināt dažādos veidos. Lai arī cik muļķīgas lietas man prasīja izdarīt, es neatteicu un to paveicu. Pacietu manipulācijas, dažādus publiskus pazemojumus un visa veida ņirgāšanos, piemēram, manas rokas tika izmantotas kā pelnu trauks. Biju gatavs visu to pieciest, ja vien apkārtējie uzjautrinājās un smējās, es beidzot jutos labi. Piedzīvotais mainīja mani, es kļuvu ļauns un neiecietīgs. Ja ceļā gadījās kāds vājāks, es par katru cenu izmantoju iespēju paņirgāties un nodarīt tādas pašas sāpes, kādas pats biju piedzīvojis. Es biju rupjš un mana leksika sastāvēja tikai no lamuvārdiem. Mani joki bija pazemojoši, sadistiski un necilvēcīgi. Arī klases biedri, to redzot, novērsās un nedraudzējās, kas manas dusmas vēl jo vairāk uzkurināja. Brīžiem skolu apmeklēju tikai ar vienu mērķi, lai kautos un radītu nekārtības klasē.

Pusaudžu vecumā es biju pilnībā nodzēries. Pa dienu bez piepūles nopīpēju divas paciņas cigarešu un biju uzsācis lietot arī halucinogēnās tabletes. Dzeršanas dēļ vairāk kā mēnesi no savas dzīves nemaz neatceros. Šis bija viens no vissmagākajiem periodiem, mocījos ar smagu depresiju un vēlmi izdarīt pašnāvību. Iekšēji mani plosīja pārdomas, kāpēc viņi ir ļauni pret mani, vai tiešām es esmu savādāks, kas manī ir tik nepareizs, kāpēc mani neviens nemīl? Pāris reizes pat biju centies griezt vēnas, bet kaut kas iekšēji mani no tā atturēja, jo biju pārliecināts, ka ar to viss nebeigsies. Tā nav izeja. Ir cits risinājums, bet kāds, – es nezināju.”

Nav skaidrs, kāda tagad būtu Andra dzīve, ja vienu dienu mammai, prasot naudu dzeramajam, viņš nebūtu apsolījies aiziet uz baznīcu. Pēc mēneša viņš izpildīja solījumu un apmeklēja kādu no jauniešu vakariem tuvākajā draudzē. Andrim kļuva skaidrs, ka savā vecajā rajonā pie saviem draugiem vairs nekad neatgriezīsies. Viņš lūdza Dievu un jautāja: “Ja Tu esi, atbrīvo mani no alkohola lietošanas un smēķēšanas!” Šis lūgums tika izpildīts un jau nākamajā reizē Andris tika brīvs no atkarībām. Tas bija iemesls, kāpēc viņš arī turpināja apmeklēt jauniešu vakarus.  

“Apmeklējot baznīcu, mana dzīve sāka mainīties. Tur es ieguvu jaunas intereses un jaunus draugus, kuri pret mani izturējās labi. Depresija un domas par pašnāvību aizgāja, tā vietā Dievs man deva cerību un jēgu nākotnei. Es mācījos pareizi runāt, neizmantojot rupjības un lamuvārdus. Tikai mana dvēsele aizvien nebija dziedināta, un atkal pienāca brīdis, kad radīju situācijas, lai pievērstu sev uzmanību.

Daudz lasīju Bībeli, un, lai slēptu savu ievainoto dvēseli, es bieži izmantoju Rakstu vietas, lai sevi paaugstinātu un norādītu uz citu nepilnībām. Kļūdas, ko pieļāvu pats, nemaz neapzinājos, biju lepns un augstprātīgs. Saucu sevi par kristieti un domāju, ka daru visu pareizi, bet patiesībā aizvien biju ļauns un neiejūtīgs. Sava rakstura dēļ zaudēju draugus, kuri nevarēja pieņemt manu attieksmi pret citiem cilvēkiem. Atkal jutos nepieņemts un negribēts.

Es pārcēlos uz Rīgu, lai mācītos un strādātu. Tur apprecējos, bet jau pēc divu gadu kopdzīves sākās nepārtraukti strīdi, kas noveda pie laulības šķiršanas. Biju pārstājis apmeklēt draudzi un pilnībā atgriezies pie vecā dzīves stila. Pienāca periods, kad atkal biju palicis viens. Tas bija laiks, kad Dievs uzrunāja mani un lika saprast pieļautās kļūdas. Atskārtu, cik mana dzīve ir nožēlojama un Dievam pretīga. Dievs mani pārdabiskā veidā atbrīvoja no visām atkarībām. Es sapratu, ka man ir nepieciešams atrast savas garīgās mājas, kur es varētu kalpot Dievam.

Neilgi pēc tam nonācu draudzē “Kristus Pasaulei”, kas arī kļuva par manām mājām. Biju atsācis lasīt Bībeli un lūgt Dievu, taču dvēsele vēl bija nedziedināta no atstumtības. Dzirdēju ka manā draudzē tiek regulāri rīkoti lūgšanu semināri jeb inkaunteri, kuros redzēju, kā citu cilvēku dzīves tiek mainītas, un sapratu ka arī man ir jādodas turp. Pateicoties inkaunteram, esmu spējis piedot saviem vecākiem, gan tētim, kurš pameta ģimeni, gan patēvam, gan mammai. Pirmo reizi patiešām sapratu cik ļoti daudz viņa ir darījusi manā labā. Neskatoties uz panestajām ciešanām un pāridarījumiem, esmu spējis piedot saviem bērnības draugiem. Sapratu, ka viņi nav vainīgi notikušajā, bet patiesībā vainojama ir mana vēlme pēc uzmanības un mīlestības. Inkaunters un mācītāja sludinātais vārds ierosināja manī vēlmi sakārtot attiecības ar cilvēkiem. Piedošana sniedza garīgu brīvību un līdz ar to manī nav vairs dusmu un ļaunuma. Manu sirdi piepilda Dieva mīlestība. Neuzskatu sevi vairs par otršķirīgu vai nesvarīgu. Depresija, nemitīgā vientulības sajūta ir pazudusi un es esmu pieņemts savā draudzē un mājas grupiņā, kur man ir draugi, ar kuriem man ir patīkami pavadīt laiku kopā. Es vēlos nevis apvainot cilvēkus pieļautajās kļūdās, bet gan mīlēt un celt viņus. Lasot Bībeli un lūdzot, Dievs palīdz izprast sevi un caur to maina pasauli man apkārt. Viņš ir izmainījis ne tikai manu sirdi, bet arī citas dzīves sfēras. Draudzē mani māca kā kļūt mērķtiecīgam un palīdz pozitīvi skatīties uz nākotni. Šī draudze man ir devusi jaunu dzīves jēgu. Piepildījies ir arī mans sapnis, slavēt Dievu, spēlējot ģitāru Ja iepriekš es centos aizvainot cilvēkus, tad tagad tiem stāstu par Dievu, kurš vienīgais spēj dziedināt un darīt brīvu.”

Andra Krūkliņa liecību pierakstīja Līga Paņina