Atstumtība un negatīvi komentāri, kas piedzīvoti bērnībā ,allaž ir iemesls daudzām problēmām
un neveiksmēm cilvēka turpmākajā dzīvē. Ļoti bieži mēs neuzdrošināmies domāt par sevi lielas lietas tikai tāpēc, ka mazotnē kāds ir pateicis: „Tu jau neko nevari un no tevis tāpat nekas nesanāks!” Šie vārdi, iesēti agrā bērnībā, bieži vien velkas līdzi kā lāsts visu turpmāko dzīvi un lielā mērā nosaka cilvēka dzīves gājumu. Ieva skolas gados piedzīvoja negatīvu attieksmi un komentārus no saviem vienaudžiem, kā rezultātā viņa kļuva pārlieku kautrīga un nepārliecināta par sevi. Tas visspilgtāk izpaudās, kad meitenei nācās uzstāties skolā klases priekšā vai runāt mikrofonā. Bailes pateikt kaut ko tādu, kas izsauktu pārējo skolnieku smieklus, bija tik lielas, ka ikviena publiska uzstāšanās pārvērtās par nopietnu problēmu.Atstumtība un negatīvi komentāri, kas piedzīvoti bērnībā,

Viss mainījās, kad viņa pievienojās draudzei „Kristus Pasaulei” Saldū. Šodien Ieva ir pilnīgi brīva no mazvērtības un bailēm uzstāties auditorijas priekšā, viņa vada divas mājas grupiņas, aktīvi kalpo cilvēkiem, stāstot par Jēzu Kristu un dodot padomus tiem, kuri tikko sākuši ticēt Dievam.

Par to, kā viņa kļuva brīva, meitene stāsta: „Mazvērtība un dažādi kompleksi man bija jau kopš mazotnes. Visvairāk es tiku atstumta skolā, sākumskolas klasēs, jo nemācījos tik labi kā pārējās meitenes un neģērbos tik stilīgi kā viņas. Bieži vien klasesbiedrenes man teica: „Tu jau neko nevari un arī nekas neesi!” Šie vārdi mani ievainoja, un es nevarēju saprast, ar ko gan esmu sliktāka par viņām? Tomēr viņu viedoklis un vērtējums man nozīmēja ļoti daudz. Pati to neapjaušot, sāku domāt par sevi kā par niecību. Likās, ka daudzas meitenes klasē ģērbjas labāk par mani, gribēju viņām līdzināties, tomēr man visu laiku šķita, ka nespēju tikt viņām līdzi. Allaž gaidīju no citiem uzslavas un komplimentus, bez tiem jutos nepilnvērtīga un nevajadzīga. Ja kāds pateica par mani kaut ko negatīvu vai sliktu, allaž apvainojos, ilgi biju dusmīga un aizvainota.

Atstumtība un mazvērtība man radīja grūtības daudzās dzīves jomās. Biju klusa, „pelēka pele”, kas nekur nevēlējās iesaistīties. Kad man bija jāuzstājas publiski, īpaši pie mikrofona vai jārunā klases priekšā, man parasti bija liels kauns. Likās, ko gan cilvēki padomās par manis teikto. Ka tikai es nepasaku kādas muļķības! Sarunās ar cilvēkiem nespēju izteikt savu viedokli, bija kauns, satraukums un bailes, ka neapsmej un neizsaka par mani negatīvas piezīmes. Tā es arī izaugu, kautrīga un klusa, ierāvusies sevī un allaž stāvoša maliņā. Augu ar domu, ka nekas neesmu un neko lielu jau savā dzīvē nesasniegšu.

Vecmāmiņa par Dievu man bija stāstījusi jau kopš bērnības un reizēm ņēmusi līdzi uz baznīcu. Viņa ir cilvēks, kurš gribēja iepazīt Dievu, un pirms četriem gadiem no kādas paziņas uzzināja par „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Saldū, kurai drīz vien pievienojās. Arī es sāku iet līdzi viņai uz grupas sapulcēm, tomēr pati vēl Dievu nepazinu un Viņu nelūdzu.

Mēs no Saldus regulāri braucām uz dziedināšanas dievkalpojumiem Rīgā. Kādā no šīm reizēm es atsaucos mācītāja aicinājumam nožēlot grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Kopš tās dienas mana dzīve sāka mainīties. Lietas, kuras pirms tam man bija tālas, svešas un nesaprotamas, pēc šīs lūgšanas kļuva sirdij tuvas. Es sāku regulāri apmeklēt ikvienu dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Ar katru dienu vairāk iemīlēju Dievu un gribēju iepazīt, kāds Viņš ir, tāpēc ik rītu sāku lasīt Bībeli un Viņu pielūgt.

Pēc kāda laika man ieteica doties uz draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu semināru inkaunteru. Tur draudzes kalpotāji par mani lūdza, lai es saņemtu brīvību no atstumtības un mazvērtības, kas mani mocīja un traucēja jau kopš bērnības. Pēc šīs aizlūgšanas jutos kā spārnos un manu sirdi piepildīja prieks, kādu nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi. Varēju lēkāt, smieties un priecāties, ko pirms tam sen netiku darījusi. Manī parādījās drosme un pārliecība par sevi, sapratu, ka vispirms atzinība ir jāmeklē nevis cilvēkos, bet gan Dievā. Kad pēdējā inkauntera dienā aicināja liecināt, es brīvi varēju runāt mikrofonā, uzstāties cilvēku un kameras priekšā, kas pirms tam man bija neiedomājami. Tā bija mana pirmā publiskā runa kopš skolas laikiem bez bailēm un kompleksiem.

Tagad es varu brīvi slavēt Dievu un dievkalpojumos pacelt rokas, jo pirms inkauntera pielūgsmes un slavēšanas laikā jutos sasaistīta un nebrīva. Varu brīvi dejot un slavēt Dievu. Pēc katra dievkalpojuma saku draudzē ziņojumus. Man vairs nav problēmu runāt un izteikties publikas priekšā.

Iegūtā brīvība izpaužas arī saskarsmē ar cilvēkiem. Es varu daudz drošāk runāt, diskutēt un izteikt savu domu, nebaidoties, kā cilvēki mani vērtēs. Patlaban draudzē vadu divas mājas grupiņas, kur rīkoju diskusijas un runāju ar cilvēkiem. Sajūtu mīļumu pret viņiem un lielu vēlmi kalpot tā, kā to darīja Jēzus Kristus. Jo savulaik pati no vadītājiem esmu saņēmusi aizlūgšanas, padomu un atbalstu. Savā pilsētā Saldū sludinu evaņģēliju un vedu ļaudis pie Kristus. Man ir viegli pieiet pie nepazīstama cilvēka un pateikt, ka Jēzus viņu mīl un ka viņam ir vajadzīgs Glābējs. Ja arī kāds mani nolamā vai nosauc par sektanti, tas mani vairs neuztrauc un nespēj izsist no līdzsvara. Ja man pasaka kaut ko negatīvu, tad ar Dieva vārdu apliecinu pretējo, ko Tas Kungs saka par mani.

Tiem, kuri cieš no mazvērtības un atstumtības, varu teikt – neņemiet vērā to, ko par jums dažkārt saka cilvēki, bet ieklausieties, ko par jums saka Dievs! Lasiet Bībeli, kurā Viņš saka, ka mēs esam brīnišķīgi veidoti! Pieņemiet un ļaujieties Dieva mīlestībai!”

Ievas Bušmanes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums