Pamatu pamats jebkāda veida panākumiem ir lietot reālas iespējas. Bībele apgalvo, ka esam radīti labiem darbiem. Dievs jau iepriekš mums ir sagatavojis labus darbus. Kamēr mēs vēl nezinām, kādi tie būs, Viņš jau tos ir sagatavojis. Un Dievs pats ir Radītājs; Viņš ir strādājis pie tā, lai radītu. Un panākumu pamats ir lietot REĀLAS iespējas tajos labajos darbos, kurus Dievs mums ir sagatavojis. Lai mūsu mājas grupiņas augtu un attīstītos, mums ir jālieto reālas iespējas.

Kas ir reāla iespēja? Mūsu rīcībā ir flaieris jeb saraksts ar 23 Latvijas pilsētām, uz kurām mēs brauksim ar dziedināšanas dievkalpojumiem – Liepāja, Saldus, Ventspils, Talsi, Balvi, Gulbene, Madona, Jēkabpils, Ludza, Rēzekne, Valka, Valmiera, Alūksne, Smiltene, Cēsis, Limbaži, Aizkraukle, Ogre, Tukums, Dobele, Bauska, Jelgava un Rīga. Tā būs evaņģelizācijas tūre pa visu Latviju. Uz flaierīša ir trīs liecības – Olgas (brīnumaina redzes atjaunošanās), Haralda (brīvība no atkarībām) un Evitas (dziedināšana no depresijas). Pēdējais dievkalpojums pirms noslēdzošā pasākuma Rīgā būs 8. decembrī. Kāpēc lielais dievkalpojums Rīgā, Kongresu namā, būs tikai 19. janvārī? Kāpēc tas ir pēc vesela mēneša? Tāpēc, ka Kongresu namā nekādi citi datumi tuvāk nebija pieejami, un arī citas lielas zāles Rīgā agrāk nebija atrodamas. Pēc tam es padomāju, ka tas nemaz nav tik slikti, – neliela atelpa un gala dievkalpojums! Janvāris ir diezgan tukšs mēnesis, kurā parasti nekas nenotiek. Pagājušā gada 19. novembrī, kad mēs rīkojām dziedināšanas dievkalpojumu Kongresu namā, bija pilna zāle, daudz cilvēku un ļoti spēcīgs dievkalpojums. Varējām taču dievkalpojumu Rīgā atlikt pavisam, jo decembrī nav telpu. Bet ir cita iespēja mēnesi vēlāk. Evaņģelizācijas tūres noslēguma dievkalpojums Rīgā, Kongresu namā, 19. janvārī (nevis 15. decembrī, kā sākotnēji plānojām) bija reāla iespēja, un mēs to izmantojām! Mums vajag saprast, kas ir pamatu pamats panākumiem, un saskatīt reālas iespējas. Mums vajag lietot nevis to, kas šķiet ideāls, bet to, kas ir reāls.

Negaidi ideālo piedāvājumu! Lieto to, kas tev ir pieejams šodien. Negaidi ideālos apstākļus! Darbojies tur, kur esi šobrīd. Tas ir jebkādu sasniegumu pamatu pamats.

“Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu, un, redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt.” (Apustuļu darbi 4:13-14)

Tajā laikā pie Dieva atgriezās vairāki tūkstoši cilvēku. Pēteris sludināja, mācekļi kalpoja, un tā laika reliģiozā draudze, kas jau bija sacēlusies pret Kristu un situsi Viņu krustā, tagad pievērsās mācekļiem. Varas pārstāvji sacēlās pret kristiešiem, tos arestēja un pat nogalināja. Viņi noskaidroja, ka šie cilvēki, kuriem ir tik liela ietekme uz tautu (lielāka nekā viņiem pašiem), kuri ceļ draudzes, ir nemācīti un vienkārši cilvēki. Jēzus Kristus mācekļi bija ļoti vienkārši un parasti cilvēki. Pēc žurnāla “Fortūna” statistikas datiem vairāk nekā 50% lielāko uzņēmumu vadītāji skolā mācījās uz 3 vai 3 ar mīnusu. Es negribu teikt, ka izglītība nav vajadzīga, tikai kam tā der. 65% ASV senatoru sekmju ziņā skolā bija vieni no pēdējiem. 75% ASV prezidentu mācījās atpalikušo klasēs. Es zinu, ka tie bērni, kuri manā skolā mācījās atpalikušo klasēs, nebija cieņā pārējo vidū, bērni viņus uzskatīja par nenormāliem, pat slimiem.

Vai izglītība nosaka panākumus? Dari to, ko tu vari paveikt šodien, ar tām zināšanām, kas tev ir šodien. Un mācies klāt to, kas tev ir nepieciešams, gan teorētiski, gan praktiski. Apmeklē konkrētas konferences, lasi atbilstošas grāmatas un seko īstajiem cilvēkiem.

Pēteris un Jānis rādīja tādu drošsirdību, kalpošanu un augļus, ka par viņiem ievāca informāciju un izpētīja viņus. Atklājās, ka viņi ir vienkārši un nemācīti cilvēki. Lielākoties arī mēs šeit esam vienkārši un nemācīti cilvēki. Ja godīgi, tavai augstākajai izglītībai nav nekādas vērtības. Varbūt tas tevi aizvaino, bet tā ir patiesība. Cik daudzi no mums strādā tajā jomā, kuru apguva augstskolā? Daudzi mācījās mācīšanās pēc. Ir arī tādi, kuri aizgāja strādāt savā profesijā, taču nestrādā tajā ar prieku. Pats svarīgākais ir lietot reālas iespējas. Es saprotu, ka jauniem cilvēkiem, uzsākot mācības, smadzeņu podā vēl nav izveidojušās smadzenes. Laimīgi ir tie bērni, kuru vecākiem smadzeņu podā ir smadzenes un kuri apjauš un redz, kas bērnam ir vajadzīgs, un virza viņu pareizā virzienā. Vai tu vēlies tērēt padsmit gadus tam, kas tev nekad mūžā nebūs vajadzīgs? Vai tas nav nožēlojami? Ir daudz bomžu ar augstāko izglītību. Bieži cilvēkiem ar augstāko izglītību netrūkst augstprātības. Kad tu paskaties uz viņu dzīvi, tur nekā nav, viss, ko viņi spēj, – strādāt kādā valsts struktūrā vai sēdēt bankā.

Saistībā ar 20. oktobra tautas lūgšanu sapulci mums ir darbs ar bankām. Tur strādā ļoti nekompetenti cilvēki, šķiet, ka darbā ir pieņemti studenti, kuri neko nesaprot. Mūsu programmētājs Valdis, kas ar viņiem bieži runā, zina labāk, kaut nav pabeidzis Banku augstskolu. Viņš vienkārši painteresējās, palasīja un padomāja. Ja tu nāc uz darbu tikai pelnīt naudu un tevi šis darbs neinteresē, kāpēc tev ir vajadzīga izglītība? Panākumi darbā, kalpošanā, mājas grupās, slavēšanā, evaņģelizācijā un māceklībā ir reālu iespēju izmantošana. Lieto to, kas ir pieejams šodien, un mācies to, ko tev reāli vajag. Darbojies savos Dieva dotajos talantos jeb stiprajās pusēs.

“Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!” Un Elīsa viņai atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” Un viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.” Tad viņš sacīja: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz. Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.” Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: “Pasniedz man vēl vienu trauku!” Bet tas viņai atbildēja: “Vairāk neviena trauka nav.” Tad eļļa apstājās plūst.” (2. Ķēniņu 4:1-6)

Stāsts ir par augsto pravieti Elīsu un kādu sievieti, kuras vīrs, Dieva kalps un pravieša māceklis, bija miris. Viņa nāca pie Elīsas un kliedza, ka viņas bērnus grib pārdot verdzībā, bet finansiāla atbalsta nav. Tajā laikā, ja nevarēja samaksāt parādu, sods bija verdzība uz sešiem gadiem; arī mūsdienās, ja nevar samaksāt kredītu, brauc uz ārzemēm strādāt. Kur tad ir tie Dieva brīnumi? Sieviete prasīja Elīsam finansiālu palīdzību. Un Elīsa atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” To pašu es prasu tev: kas ir tavā namā? Kas ir tavā galvā un kādas ir tavas reālās iespējas? Ko tu vari lietot šodien? Kas ir tas, ko tu vari lietot, lai celtu Dieva valstību vai augtu savā biznesā? Varbūt tev ir tikai trauks eļļas kā atraitnei; viņa bija ļoti nabadzīga. Elīsa viņai pamācīja iet pie kaimiņiem un prasīt daudz tukšu trauku, viņa tā arī izdarīja, tad ieslēdzās savās mājās ar dēliem un lēja eļļu no trauka traukā, un eļļa neizsīka. Šo eļļu viņa pārdeva, samaksāja parādus un dzīvoja no pārējās naudas. Tā bija pārdabiska Dieva apgādība. Lai tas notiktu tavā dzīvē, ir vajadzīga tava eļļa – TAVA REĀLĀ IESPĒJA, reāla darbība, kuru tu vari veikt. Tu vari aizmirst par panākumiem un Dieva svētībām, ja tu nelietosi to, ko tu vari, šodien. Tādā gadījumā tu nodzīvosi visu savu dzīvi kā pelēkais vidusmēra latvietis. Tu tā arī vari nodzīvot savā mājas grupiņā ar pieciem cilvēkiem visu savu dzīvi. Ja tu ņemsi to, kas tev ir, un to lietosi, Dievs palīdzēs un pildīs tavus tukšos traukus. Tiklīdz vairs nav kur liet un tu nelieto to, kas tev ir, eļļa apstājas plūst.

Pirms iepazinu Dievu, man nebija normāla darba. Astoņpadsmit gadu vecumā es sāku strādāt par šoferi vairumtirdzniecības bāzē un nostrādāju tur kādus sešus mēnešus. Vietējie veikali mani dzirdīja ar alkoholu, un, braucot dzērumā, es pazaudēju tiesības. Pēc tam dažus mēnešus pastrādāju par krāvēju, tad iestājos padomju armijā, vēl pēc armijas biju arī kurinātājs. Iemetu katlā lielu ogli, lai tā ilgi degtu un būtu vismaz kaut cik silti, un pats laidu prom. Es biju cilvēks, kurš savu mūžu nebija normāli strādājis. Pēc tam, kad es iepazinu Dievu, viss mainījās. Tajā pašā brīdī, kad Dieva Gars nonāca pār mani un es tiku izglābts, zināju, ka es strādāšu jebkādu darbu, jebkad un jebkur. Lūk, pareiza attieksme! Tajā laikā, kad es pieņēmu šo lēmumu, man jau bija izveidojusies sapratne, ka tāds kā es vispār nedrīkst strādāt. Uzskatīju, ka man ir jāizdzīvo citādākos veidos, bet tikai ne godīgi strādājot. Lūk, tāda bija vide, kurā es dzīvoju. Aprindās, kurās es uzturējos, tas bija liels kauns – kaut kur strādāt. Tev bija jāzog, jālaupa vai jāuzpelnās ar kādām nelikumīgām darbībām. Strādāt normālu darbu bija apkaunojums, un tāpēc pēc tam šie cilvēki uz mani vairs neskatījās kā uz savējo. Es ļoti labi atceros, ka tajā pašā brīdī, kad piedzimu no augšas, es Dievam teicu: “Dievs, man vienalga ko un kurš saka, es strādāšu jebkādu darbu, kādu Tu man dosi. Es strādāšu pēc iespējām, kuras man tiks dotas.” Tajā laikā valstī bija bezdarbs, nevis kā tagad, kad atrast darbu var visur. Jā, ar samaksu varbūt nav tik spoži, bet arī toreiz situācija nebija labāka. Algas bija tādas pašas, taču mazāk darba vietu.

Tolaik gāju uz Limbažu “bezdarbniekiem”. Atceros, ka uzgaidāmajā zālē bija cilvēku rinda. Es vienmēr dabūju darbu. Ne pastāvīgu, bet vismaz pelnīju 2 latus dienā. Piemēram, vienu dienu mani aizsūtīja kādai tantiņai malku saskaldīt, citu dienu otrai tantiņai dārziņu izravēt vai kādus nelielus remontdarbus izdarīt. Pēc laika man tika doti arī tīrīšanas darbi. Biju strādājis arī par sētnieku, celdamies 6:00 no rīta. Atceros, ka reiz pat tīrīju pievemtu kāpņu telpu. Man nemaz nepatika to darīt, bet tā bija mana iespēja strādāt. Caur šo darbu es iepazinos ar Kristapu. Viņš bija skursteņslauķis un amatnieks visās lietās. Kristapam bija nepieciešams palīgs. Pie viņa bija iespēja pelnīt normālu algu, nevis divus latus dienā. Es izmantoju šo iespēju un sāku pie viņa strādāt. Saņemot algu, varēju no veikala uz mājām nest jogurtu un banānus. Šodien tas šķiet pilnīgi normāli, taču tajā laikā banāni bija brīnums. Iepriekš es tādas lietas nevarēju nopirkt. Ikdienā mēs ēdām kartupeļus: ceptus, vārītus, sutinātus. Mums nebija ne gaļa, ne ledusskapis. Pirmo ledusskapi mēs nopirkām par 5 latiem. Tam bija salauztas eņģes, un, lai kaut ko no tā paņemtu, durvis bija jānoceļ nost un pēc tam jāceļ atpakaļ. Kartupeļi mums bija no mammas pagraba. Par spīti visam es strādāju un jutos ļoti bagāts. Es iekšēji apzinājos, ka esmu apgādāts, bagāts un pats galvenais – Dieva gribā. Es to stāstu, lai tu saprastu ļoti svarīgas lietas.

Šodien jauni cilvēki precas un grib nezin kādas kāzas. Cik krutas kāzas tev vajag? Tev kāzas vajag pēc reālajām iespējām. Ja tu sāksi ar lielākām iespējām, nekā vari atļauties, tu ieberzīsies. Tas nav Dieva princips. Dieva princips ir sākt no apakšas. Es arī neuzskatu, ka, piemēram, uzņēmumā, draudzē vai kur citur var būt vadītājs, kurš nav visu cēlis no pašas apakšas. Es uzskatu, ka augšā ir jābūt cilvēkam, kurš ir nācis no pašas apakšas. Ja viņš nezina, kā ir būt apakšā, kā viņš var vadīt? Viņš nepārzina to visu.

Strādājot pie Kristapa, es sāku labi pelnīt. Es biju kristietis, bet viņš – ezotēriķis un latviešu dieviņu pielūdzējs. Man bija iespēja, un es to izmantoju. Mana sieva tajā laikā strādāja ziedu veikalā, bet pirms tam – kafejnīcā. Lai dabūtu reālu darbu, viņa Limbažos izlika sludinājumus, piemēram: “Mīļa auklīte pieskatīs jūsu bērnus.” Viņa rīkojās pēc reālajām iespējām. Es zinu cilvēkus, kas nav izmantojuši savas iespējas. Es zinu kādu cilvēku, kurš nemaksāja alimentus. Es viņam teicu: “Sūti kaut divus latus tai sievietei!” Viņš atbildēja: “Tik maz es nevaru sūtīt.” Šim vīrietim alga bija neliela. Tajā laikā viņš bija kristietis, taču negādāja par saviem bērniem un nesūtīja alimentus pēc reālām iespējām. Šodien viņa dzīve nav mainījusies. Viņš ir kļuvis tāds pats, kāds bija pirms iepazina Dievu. Iespējams, viņš pat ir atgriezies cietumā. Tas ir tikai tāpēc, ka viņš neizmantoja savu iespēju, mēnesī aiznest vai nosūtīt divus latus savu bērnu mātei. Tikai pēc gadiem es sāku saņemt algu draudzē. Tā bija maza, minimāla alga. Šodien situācija ir labāka, nekā bija kādreiz, bet es nekad neesmu domājis, ka man ir maz. Es principā vienmēr esmu izmantojis reālās iespējas. Pamatu pamats sasniegumiem ir lietot reālas iespējas un mācīties! Reālas iespējas, nevis kaut kādas izdomātas iespējas.

Daudzi pāri, kuri dzīvo cilvillaulībā, saka: “Mēs precēsimies tad, kad sakrāsim naudu kāzām.” Nu, nav tev tajā smadzeņu podā pietiekami smadzeņu! Tas nav dievišķs princips. Ja tu tā rēķini, tad ieberzīsies. Kas tev ir svarīgāk? Atceries: tu vari stāstīt mācītājam vai Dievam, ko tu vēlies, es jau tajā pašā brīdī zinu, ka tev svarīgāka ir nauda un tas, kā tu izskaties cilvēku acīs, nevis otrs cilvēks. Tu savu muļķīgo domāšanu parādi ar darbiem, nevis vārdiem. Piemēram, to, ka tev svarīgāk ir tas, kā tu izskatīsies radinieku acīs. Nav svarīgi, kā tu izskatīsies! Ir svarīgi tas, kāds tu būsi Dieva acīs. Svarīga ir tava laulība, nevis tas, cik greznas ir bijušas kāzas. Lieto reālas iespējas! Manās laulībās nebija nekādu greznību. Salaulāšanās notika pie manas mammas dzīvoklī. Mums pat nebija sava personīgā vieta, kur to izdarīt. Man pat žaketes nebija. Man mugurā bija balts krekls ar īsām rokām un šlipse, kas bija par garu. Humpalās nopirku kaut kādu uzvalku, bet viņš nebija ne velkams, ne izgludināms. Kājās bija parastas bikses un kurpes. Man vēl ir saglabājusies fotogrāfija no kāzām. Fotogrāfijā redzams, kā mēs ar sievu stāvam dzīvoklī, kur mums aiz muguras atrodas padomju laiku sekcija. No Rīgas atbrauca mācītājs, salaulāja mūs un uzdāvināja no draudzes 40 latus. Ar sievu aizgājām uz kafejnīcu paēst, un tie arī bija mūsu svētki. Tev varbūt tas šķiet briesmīgi. Man tas nebija briesmīgi. Arī šodien man tas nav briesmīgi. Tāda ir mana domāšana un sirds. Man tas viss bija brīnišķīgi. Tās bija manas reālās iespējas. Mani neinteresēja ārējais spožums, bet gan tikai pats fakts. Goda vārds – es arī tagad jūtos tāpat kā toreiz. Es rīkojos pareizi, un esmu ar to ļoti apmierināts. Tikai tāpēc, ka tu esi uzticams pār mazumiņu, Dievs tevi var iecelt pār lielumiņu. Tie pāri, kuri taisa pompozas kādas, ļoti bieži pēc tam izšķiras. Ļoti šikas kāzas jau vien parāda patieso motīvu. Vai tu tam piekrīti? Ne jau pēc vārdiem, bet pēc darbiem un augļiem Tas Kungs skatās. Tu varbūt pie sevis domā: “Dievs skatās manā sirdī.” Bet Dievs saka: “No augļiem būs pazīt, vai esi uzticams pār mazumiņu.” Šis ir pamatu pamats sasniegumiem. Atraitnei eļļa plūda tik ilgi, kamēr bija, kur liet. Viss izdodas, kamēr tiek izmantotas iespējas un veikts reāls darbs, kuru tu vari izdarīt šodien, nevis gaidot īsto iespēju.

Vai tu zini, kā cilvēki visbiežāk meklē darbu? Mājas grupu līderi to noteikti zina, jo viņiem ir saskarsme ar daudziem cilvēkiem. Cilvēki meklē un gaida īsto vakanci. Gaida mēnesi, pat divus un trīs un turpina dzīvot otrai pusei vai vecākiem uz kakla, vai vienkārši staigā apkārt kā bomzis, nemitīgi kādam prasot naudu. Ik pa laikam pie manis kāds pienāk, lai palūgtu naudu. Es dažreiz to iedodu, bet daru to nelabprāt. Tajā brīdī man nav laba izjūta. Es uz tādu cilvēku skatos kā uz lūzeri. Viņš nāk draudzē, bet nedzird, ko es mācu. Sāc ar reālām iespējām, un tev būs nauda! Dievs rūpēsies par tevi. Tie ir dievišķi principi. Ir jāņem tas, ko tu reāli vari. Šo var salīdzināt arī ar mūsu draudzes jaunajām telpām. Mūsu telpas ir ceturtajā stāvā, taču, kāpjot pa trepēm, ir sajūta, it kā tas būtu astotais stāvs. Kāds, iespējams, domā: “Kāpēc mācītājs ar savu gudro komandu nevarēja atrast normālu vietu, kas atrodas pirmajā stāvā?” Kad beidzās īres līgums telpām Elizabetes ielā, mums bija jāmeklē jaunas telpas. Šis bija vienīgais reālais piedāvājums. Jā, lai arī ceturtais stāvs, tomēr šis bija reāls piedāvājums. Ja mēs nepieņemtu šo piedāvājumu, tad šobrīd, iespējams, draudze pulcētos mājas grupās bez dievkalpojumiem. Vai saproti? Tāda lieluma telpas, kādas mums ir vajadzīgas, nav tik vienkārši dabūt. Vēl jāņem vērā arī tas, ka mūsu telpās parasti ir liels troksnis, kad notiek slavēšana vai mēģinājumi. Mēs negaidījām sapņu pili. Mēs negaidījām, kad kāds mūs svētīs ar Rundāles pili vai LZA lielo zāli. Viesnīcās mums pat nebūtu reāli rīkot mēģinājumus. Mēs varētu tikai noturēt dievkalpojumu un viss. Mums ir savas telpas. Šeit notiek savas konferences, lūgšanas, video komandas darbi utt. Mums viss šeit ir un būs. Iespējams, tu esi ievērojis, ka gaitenī notiek remontdarbi. Tiek remontēti lifti, lai mēs tos varētu izmantot. Mēs izmantojām to iespēju, kas mums bija. Ir pagājuši daži mēneši, un mums uzbūvēs liftus. Vai tas nav brīnišķīgi? Tas ir Dievs! Jēzus ir pamatu pamats sasniegumiem.

Parunāsim par mašīnām! Kad tu meklē mašīnu, tu noteikti meklē ideālo piedāvājumu, vai ne? Arī es meklēju savu ideālo automašīnu. Manas prasības ir šādas: BMW X5, aktīvā stūre (to var vadīt ar diviem pirkstiem, līdzīgi kā riteni, un ar vienu griezienu stūre ir līdz galam), dynamic drive (sistēma ar speciālu motoru, kas spiež uz atpakaļu un neļauj saskrieties ar citām mašīnām, kā arī līkumos var braukt ātrāk), apsildāma stūre un sēdekļi utt. Man ir dažādas prasības. Manai tagadējai mašīnai ir apsildāmie un ventilējamie sēdekļi, silta stūre un, izmantojot telefonu, es no attāluma mašīnā varu ieslēgt dzesēšanu un sildīšanu. Manai tagadējai mašīnai nav aktīvā stūre un dynamic drive, taču tai bija ļoti mazs noskrējums, aptuveni 90 000 km. Mašīnas stāvoklis bija labs, un arī cilvēks, kurš šo mašīnu tirgoja, mācēja normāli visu izstāstīt par tās vēsturi. Īsāk sakot, labs auto, bet ne tāds, kādu es gribēju. Es sapratu: ja es vispār gribu braukt ar auto, tad ir jāizmanto reāls piedāvājums. Kamēr tu gaidīsi savu ideālo auto, paies gadi. Tāpat ir ar precībām. Es neticu visiem šiem murgiem par “īsto” cilvēku. Tādas pasakas nav ne patīkami lasīt, ne dzirdēt. Ja vienam tā ir noticis, tas nenozīmē, ka tev tā notiks. Tava sapņu otra puse nepastāv. Kad tu otru iemīlēsi, viņš būs tavs sapņu cilvēks ar visiem trūkumiem. Nebūs viņam “aktīvā stūre” vai “dynamic drive”, bet tieši šis cilvēks tev patiks, un tu vēlēsies ar viņu dzīvot kopā. Es jau divarpus gadus priecājos par savu mašīnu. Man ir kaifs ar viņu braukt. Jā, tai nav dažas no tām priekšrocībām, kuras es vēlējos, taču viss pārējais ir vairāk nekā vajag. Šī mašīna arī nelūst. Es nevis pārvietojos ar savu auto, bet izbaudu braukšanu, ja vien jābrauc nav pārāk daudz. Pamatu pamats sasniegumiem ir lietot reālas iespējas un mācīties. Tas, ka mūsdienās prezidenti un senatori nav mācījušies skolā, nenozīmē, ka viņi pēc tam nemācījās. Kad viņiem bija vīzija un mērķi, viņi mācījās to, kas bija nepieciešams, nevis vienkārši mācījās skolā tāpēc, ka tā jādara. Daudzi vecāki sūta savus bērnus uz nejauši izvēlētu skolu, lai tikai mācītos. Ja tu vienkārši kaut kur mācīsies, zini, ka tas ir ļoti bīstami. Ir jāņem vērā bērna talanti un dotības. Nevar mazam bērnam vienkārši tāpat vien pateikt: “Tu būsi basketbolists.” Tas ir muļķīgi. Muļķīgi ir arī vadīties pēc radinieku dzīvēm, piemēram, likt bērnam kļūt par to, kas ir tētis vai vectēvs. Ļauj bērnam kļūt par to, kas ir viņā! Ļauj viņam darīt to, ko viņš māk vislabāk!

“Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Vai tu esi lūdzis, lai Dievs vairo tavu ticību? Es domāju, ka tāda lūgšana nav nepieciešama. Lūgt, protams, var, taču vai tas kaut ko dod? Jēzus saka: “Lūk, kāda ticība jums ir iespējama!” Bet ir kāds pamatnosacījums, un tas ir:

“Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas 17:7-10)

Jēzus saka, lai izpildām savu pienākumu un izmantojam reālās iespējas uz simts procentiem. Lūk, ticība! Es šonedēļ, lasot kādu grāmatu, uzzināju, ka divdesmit senvalodās vārds ‘ticība’ ir identisks vārdam ‘darbs’; tikai vēlākos laikos ticība ir nošķirta izjūtu līmenī no pašas darbības. Ticība faktiski parādās darbībā. Pols Hārvijs ir teicis: “Ja jūs nedzīvojat ar to, tad jūs neticat tam”. Ja tu kaut kam tici, tu dari to. Ja tu tam nedzīvo, tas nozīmē, ka tu netici. Tavi darbi parāda to, kam tu tici. Ja tu neizmanto tās mazās iespējas, kas tev nāk šodien, tas nozīmē, ka netici, ka vari kaut ko vairāk izdarīt, ka tu vari kļūt lielāks un efektīvāks. Un šodien mēs nerunājam par vīziju, bet pamatu pamatu, tas ir – lietot reālas iespējas un mācīties.

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mateja 25:14-30)

Ja tu nelietosi tās iespējas, kas tev šodien tiek dotas, tad pienāks brīdis, kad tev tiks atņemtas arī šīs iespējas. Tavs prāts un dvēsele tiktāl piesārņosies un pieradīs pie tādas bezdarbības, ka tu paliksi tajā līmenī uz visu savu mūžu. Vēl arī nav zināms, kur galu galā nokļūsi pēc nāves.

“Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība.” (Salamans mācītājs 10:10)

Lieto reālas iespējas un mācies. Tev ir vajadzīga gudrība, lai labāk izdarītu to, ko tu dari. Mācies no savām kļūdām un arī no citu kļūdām. Nesen lasīju tādu tekstu: “Cilvēks, kurš cenšas izdomāt kaut ko oriģinālu, kas nekad nekur nav bijis, nokļūs izsmieklā.” Jo nav nekā oriģināla. Tu vari paregulēt veidu un laiku, kur un kā to pielietot. Dari to pašu, ko citi, tikai savā veidā. Mācies no citu cilvēku biogrāfijām un panākumiem. Mācies arī galu galā skolā, ja tas nepieciešams. Ar galvu vien nepietiek, ir vajadzīgs darbs.

“Pūles, ko nepraša veltī savam darbam, viņu pārmērīgi nogurdina, tā ka viņš vairs nezina ceļu uz pilsētu.” (Salamans mācītājs 10:15)

Pārmērīgi nogurdina darbs bez mācīšanās un jaunu lietu apgūšanas. Edmunds Hilarijs ir cilvēks, kurš pirmais uzkāpa Everestā. Pirms viņš iekaroja Everestu, viņš bija mēģinājis to darīt. Un viņa iepriekšējais mēģinājums bija gaužām neveiksmīgs. Viņš tajā ekspedīcijā pat pazaudēja vienu cilvēku. Pēc šīs neveiksmīgās ekspedīcijas viņš uzstājās konferencē, un aiz viņa uz skatuves bija liela bilde ar Everestu. Savas runas laikā Hilarijs pagriezās pret kalnu un teica: “Everest, tu mani uzveici, bet es atgriezīšos un tevi pieveikšu! Jo tu nevari augt, bet es varu!” Viņš iekaroja Everestu par ļoti dārgu cenu. Es šonedēļ sapratu vienu interesantu lietu. Šad tad es saskaros ar valodas lietām. Kad bijām Igaunijā, tur centrā mums uzlika sodu. Nekādas zīmes tur nebija, bet izrādījās, ka tur nevar likt mašīnu. Uzlika sodu, kur viss bija rakstīts igauniski. Padomju laikā, ja Igaunijā veikalā runāja krieviski, tad ļoti nelaipni pret tiem izturējās. Ja mums Latvijā viss būtu tikai latviski, tad Latvija nekad neko nesasniegtu. Piemēram, es nekad nebūtu bijis mācītājs, ja es nezinātu krievu valodu. Varbūt būtu mācītājs Limbažos ar divdesmit cilvēkiem. Tāpat arī sakarīgas grāmatas nevar dabūt latviešu valodā. Ir dažas Maksvela un Dāga grāmatas. Paldies Dievam, ka tās mums iztulkoja! Ir tik niecīgs skaits grāmatu latviešu valodā, kur specifiskas zināšanas ir vajadzīgas. Tev vajag angļu vai krievu valodu, ja vēlies būt biznesā. Es skaidri zinu, ka tas, kas man palīdz realizēties, ir grāmatas, un tās visas ir krievu valodā. Es izvairos no grāmatām latviešu valodā. Paldies Dievam par padomju armiju, kur apguvu krievu valodu un varu šo iespēju izmantot. Limbažos nebija krievi, tur nevarēja iemācīties krievu valodu. Ja latviešiem vajag tikai latviešu valodu un citu neko nevajag, tā ir problēma. Šonedēļ es došos uz divu dienu biznesa forumu, kopā ar mūsu draudzes trīs biznesmeņiem. Tur būs iespējas iegūt jaunus kontaktus. Šis forums ir vērsts uz to, lai semināra laikā izveidotos jauni kontakti un jauni projekti. Ļoti svarīgi ir tas, kas ir tavā galvā. Lai arī Dāgs Hevards Mills saka, ka svarīga ir augstākā izglītība, nez kāpēc viņš izmācījās par ārstu, bet strādā par mācītāju.

“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Salamana pamācības 12:24)

Šeit ir tāda dilemma – lietot iespējas vai nelietot tās. Izrādās, ja tu nelieto iespējas un nestrādā tagad, jebkurā gadījumā tev nāksies izdzīvot pēc tam. Nevis dzīvot, bet izdzīvot. Un tu maksāsi tikpat augstu cenu un tik un tā strādāsi, bet ar atšķirību, ka vienam smadzenes ir, bet otram nav. Svarīgi ir lietot to, kas ir šodien, jo, kas lieto iespējas, tas valdīs, bet kas nē, tas tik un tā strādās, bet nevaldīs. Anekdote – “Kāds vīriņš nonāk debesīs. Viņš bija dzirdējis par apustuli Pēteri, ka esot bijis ļoti gudrs. Viņš nonāk pie pērļu vārtiem, kur Pēteris stāv. Viņš saka – Pēter, man tev ir viens jautājums. Es esmu izstudējis vēsturi, es zinu visu par karavadoņiem. Kurš ir pats vērtīgākais karavadonis? Pēteris norāda uz kādu parastu vīru un saka, ka viņš tas esot. Tas cilvēks atbild, ka pazīstot viņu, ka uz zemes viņš esot bijis parasts strādnieks. Pēteris saka, ja viņš būtu bijis ģenerālis, tad viņš būtu vislabākais ģenerālis.” Tas nozīmē, ka viņam bija potenciāls, bet viņš izvēlējās strādāt parastu darbu. Katram cilvēkam ir potenciāls un katrs ir radīts lieliem un labiem darbiem. Tu esi daļa no lieliem darbiem.

“Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet, kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības.” (Salamana pamācības 28:19)

Te nav runa tikai par finansēm, bet par dažādām iespējām. Vai tā ir kalpošana, evaņģelizācija, grupiņas celtniecība, draudzes celtniecība vai kāda kalpošanas daļa, vai tās būtu ģimenes lietas, vai bizness, vai vienkārši darbs, vai hobijs. Pēc statistikas tikai 7% cilvēku strādā, lai realizētu savus plānus. Lielākajai daļai nekādu plānu nav, viņi zviln pie televīzora vai strādā kaut kur ārzemēs. Un, lūk, kāpēc tas lielais pelēkais pūlis skatās uz tiem, kas ir kaut ko sasnieguši un domā, ka viņi ir zaguši vai viņiem ir paveicies un liktenis bija lēmis, ka ir panākumi. Tu pats esi savas laimes kalējs! Nevienam nekas nepaveicās. Iedod bomzim milijonu, un pēc nedēļas viņš atkal būs bomzis. Atņem miljonāram miljonus, un viņš pēc laika atkal būs miljonārs. Kāds cilvēks ir no iekšienes, tāda ir viņa domāšana. Varbūt esi dzirdējis par brāļiem Raitiem? Tie ir pirmie cilvēki, kas izgudroja aeroplānu un arī lidoja ar to. Izrādās, ka gadu iepriekš vēl kāds cits cilvēks bija uzkonstruējis aeroplānu, un nezināmu iemeslu dēļ šis aeroplāns stāvēja angārā, kamēr brāļi Raiti uzkonstruēja un pirmie veica lidojumu. Un tikai pēc brāļiem Raitiem šis cilvēks ar savu aparātu pacēlās gaisā. Tikai pēc tam, bet viņš varēja būt pirmais. Lieto savas iespējas tagad un mācies! Tas ir pamatu pamats sasniegumiem.

Debesu Tēvs, mēs stājamies pretī slinkumam, mēs stājamies pretī jebkādai bezdarbībai un bezjēdzībai, Jēzus Kristus Vārdā! Mēs stājamies pretī neauglībai un nabadzībai. Dievs, lai nāk Tava valstība un lai Tavs prāts notiek. Es lūdzu par katru vienu klātesošo, lai šis vārds, ko katrs dzirdēja šodien, krīt dziļi sirdī, lai katrs mēs pārdomājam šo vārdu, lai šis vārds iesakņojas mūsu prātos un sirdīs un kļūst par domāšanas daļu! Vienmēr izmanto savas iespējas! Pat vismazākās iespējas, lai mēs esam uzticami pār mazumu, ka Tu vari dot vairāk. Tu iecel katru no mums pār lielumu. Paldies, Dievs, ka šeit ir lieli cilvēki ar lielu potenciālu. Svētais Gars, palīdzi mums katram atraisīt savu potenciālu, strādāt, izmantot reālas iespējas, mācīties un gūt rezultātus, Jēzus Vārdā!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pamatu pamats panākumiem” pierakstīja un rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija