Dzīves jēgas meklējumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem,
taču, ja nepazīstam Dievu, tad atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – “Kāpēc es esmu šajā pasaulē un kas man jāpaveic savā dzīvē?” patiesībā var būt ļoti grūti. Arī Reinis kopš pusaudža gadiem meklēja atbildes uz šiem jautājumiem, taču saņēma tikai tad, kad sāka ticēt Kristum. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:
“Pirms iepazinu Dievu, man vienmēr bija jautājumi, kāds ir manas dzīves mērķis un kas man savā dzīvē būtu jāizdara. Kāpēc vispār es esmu piedzimis? Vai ir kaut kas augstāks – Dievs? Tomēr tajā laikā man nebija nekādas jausmas, kas ir Dievs, jo neviens man nebija par Viņu stāstījis vai mācījis. Atceros, ka interesēja arī viss, kas saistīts spokiem, mistiku un paranormālām lietām. Lai vai kā, caur to es atklāju, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl cita, garīgā pasaule. Tā es sāku interesēties par garīgām lietām.
Manas lielākās problēmas toreiz bija savas pārliecības trūkums un vājš raksturs. Kur vējš pūta, tur es arī gāju. Peldēju pa straumi. Tajās reizēs, kad man arī bija kādi dzīves mērķi, citi cilvēki mani viegli varēja no tiem novirzīt. Man nebija stingra mugurkaula un pamats dzīvei. Ja dzīvo tikai sev un nav nekādu mērķu un virziena, tad nav nevienam jāatskaitās, jāpaskaidro un jātaisnojas. Tomēr tas neatsvēra iekšējo tukšumu, kas nepārtraukti mani pavadīja. Bez atskaites punkta es nespēju noturēties virs ūdens. Tiklīdz bija kādas grūtības, tā es uzreiz padevos. Ja ko iesāku, tad allaž nenovedu līdz galam.
Pirms dažiem gadiem dzīvoju Ventspilī un es iepazinu foršu jauniešu kompāniju. Viņi mani uzaicināja uz savu pasākumu. Pirmajā mūsu tikšanās reizē viņi pastāstīja man par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Es sākumā biju rezervēts, uz dievkalpojumiem negāju, tomēr turpināju apmeklēt viņu mājas grupiņu. Tur stāstīja, cik Dievs ir labs, sāku klausīties arī mācītāja svētrunas internetā un man sāka patikt! Tās mani motivēja veikt pozitīvas izmaiņas savā dzīvē. Man tobrīd bija 19 gadi, dzīvoju pie vecākiem un nopietnu mērķu dzīvei man nebija. Mācījos tehnikumā, taču izstājos no studijām izklaidīgā dzīvesveida dēļ. Nezināju, ko tālāk darīt. Pie vecākiem dzīvot vairs negribējās, bet patstāvīgai dzīvei vēl nebiju gatavs. Jutos apmaldījies dzīvē. Grupiņas vadītājs man teica, ka tad, kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju, viņa dzīvē viss izmainās pozitīvā virzienā un cilvēks sāk pilnvērtīgi dzīvot. Tā 2017. gada maijā draudzes svētdienas dievkalpojumā, es pieņēmu Kristu par savu Glābēju. Šo dienu joprojām spilgti atceros.
Ticība Dievam atnāca pakāpeniski un tas bija ļoti personīgi. Tā bija kā pārliecība, kā miers sirdī un kā stabilitātes sajūta. Lūgšanu laikā jutu piepildījumu, prieku, bija tāda sajūta, it kā visa pasaule būtu atvērusies un kļuvusi krāsaināka. Uz daudzām lietām sāku skatīties pavisam citādi un dzīves vērtības krasi izmainījās. Dievs ir arī atbildējis daudzas lūgšanas, kuras ir nākušas no sirds. Ienākot pirmo reizi dievkalpojumā, dzirdot slavēšanas dziesmas mūsdienīgā izpildījumā, man pār muguru pārskrēja tādas kā skudriņas, kā siltums. Tā bija ļoti neparasta sajūta, kas palika arī kādu laiku pēc dievkalpojuma. Tagad zinu, ka toreiz piedzīvoju Dieva pieskārienu. Pārsteidza tas, ka draudzes cilvēki bija pozitīvi, vienmēr smaidoši un katrs ar skaidru mērķi un vīziju. Tas krasi kontrastēja ar to, kādi bija daudzi mani paziņas ārpus draudzes, kas līdzi kā es iepriekš, arī tikai peldēja par straumi un nezināja, kurp dodas.
Šobrīd aktīvi apmeklēju mājas grupiņu, draudzes dievkalpojumus, kā arī palīdzu sievai veidot savu mājas grupiņu. Esmu laimīgi precējies. Arī turpmāk vēlos kalpot cilvēkiem, dalīties visā tajā, ko Dievs ir devis man. Tā tagad ir manas dzīves jēga. Zinu, ko es vēlos, un cilvēki nevar mani novirzīt no mana ceļa. Kopā ar grupiņu mēs regulāri stāstām par Dieva mīlestību citiem. Kopā ar sievu mums ir mērķis vadīt mājas grupiņu, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Dievu un veidot veiksmīgu dzīvi. Vēlos arī pats vairāk iepazīt gan sevi, gan Dievu. Mana dzīve ir kļuvusi mērķtiecīga, tajā vairs nevalda nepatstāvība. Zinu, ja rūpēšos par Dieva lietām, Viņš vienmēr pagodināsies un rūpēsies arī par manu dzīvi. Man ir mērķis izaudzināt arī savus dēlus par stiprām personībām, kas pazīst Dievu. Par visām labajām pārmaiņām savā dzīvē varu pateikties Dievam!”
Reiņa Rūdolfa Matvejeva liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums
