Šodienas tēma būs tāda, par ko būs daudz jādomā. Būs ļoti dziļa un pamatīga mācība – sirdsapziņas anatomija. Kas ir anatomija? Tā ir zinātne, mācība par cilvēka uzbūvi. Nevis par cilvēka garīgo, emocionālo pasauli, bet vairāk par cilvēka fizisko uzbūvi. Anatomija nav psiholoģija. Kas ir sirdsapziņa? No kurienes mums ir sirdsapziņa? Kā darbojas sirdsapziņa? Vai sirdsapziņai var uzticēties? Vai sirdsapziņu var mainīt? Vai to var iestatīt kā iestatījumus datorā? Kas tas ir un ko ar to darīt? Šie ir jautājumi, uz kuriem mēs šodien gūsim atbildes. Kāpēc tas ir svarīgi un kāpēc ir šāda tēma? Tāpēc, ka sirdsapziņa ir būtiska katra cilvēka daļa. Arī mums, kuri pazīst Dievu, sirdsapziņa ir ļoti svarīga. Tā ir anatomiskā daļa, bez kuras mēs nespējam uzvarēt, nespējam ticēt, nespējam izdarīt pareizās izvēles un līdz ar to dzīvot uzvarošu ticības dzīvi. Sirdsapziņa ir katram cilvēkam – ticīgam vai neticīgam. Mēs iepazīstam patiesību un patiesība dara mūs brīvus. Mācība, ko es šodien mācu, ir stingri balstīta Bībelē. Pāvils apliecina to, ka viņam ir sirdsapziņa. Viņš nemelo. Viņa sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā.

„Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā.” (Romiešiem 9:1)

Kas ir sirdsapziņa? Jaunajā Derībā vārds ‘sirdsapziņa’ ir minēts daudzas reizes. Noteikti vairāk par trīsdesmit reizēm. Tulkojot no grieķu valodas tas nozīmē ‘zināšanas, apziņa’. Tās nav tādas zināšanas, ko ieliek galvā. Tās ir iekšējas zināšanas. Šīm iekšējām zināšanām ir sakars ar tavu prātu un tomēr tas nav mūsu prāts, tās nav mūsu domas, tā ir sirdsapziņa. Es apzinos kādas lietas un skaidri saprotu. Bet saprotu nevis ar prātu, bet ar iekšējo prātu. Tā nav intuīcija, vainas apziņa, prieks vai kādas emocijas. Tā ir sirdsapziņa. Pāvils saka, ka viņš nemelo un viņa sirdsapziņa to apliecina. Viņš pats to zina, ka viņš nemelo. Viņš saka to ar prātu un gribu. Ar prātu ir izdomājis un ar gribu dod pavēli mēlei un pasaka, ka viņš viņiem nemelo. Ar prātu viņš saprot, ka viņš runā patiesību, taču arī viņam iekšā ir sajūta, ka viņš runā patiesību. Viņam ir iekšēja balss, kuru arī var sajust. Iekšēja balss saka: „Jā, es runāju patiesību.” Mēs nevaram uzvarēt, pilnvērtīgi dzīvot, pieņemt lēmumus, tikai ar prātu vien domājot. Cilvēkam ir dota sirdsapziņa, kas apstiprina viņa prāta spriedumu un rīcības pareizību vai nepareizību. Sirdsapziņa mums pasaka, kas ir labs un kas ir ļauns.

Debesu Tēvs, es Tevi lūdzu, ka Tu caur Savu Svēto Garu Jēzus Vārdā pieskaries katram vienam šeit klāt esošam un, lai izklīst jebkādi maldi, jebkādas maldīšanās sajūtu okeānos, sajūtu dzelmēs, emocijās vai prāta spriedumos. Lai Tava patiesība atspīd katra cilvēka prātā un sirdsapziņā. Lai nāk pilnīga brīvība, atbrīvošana un dziedināšana, kas notiek gan pie prāta, gan pie emocijām un arī pie miesas. Lai nāk pilnīga dziedināšana. Āmen!

Dziedināšana sākas pie sirdsapziņas. Bez veselīgas sirdsapziņas nav iespējama pilnīga veselība – emocionāla un arī fiziska. Jautājums ir šāds – vai var sirdsapziņai uzticēties? Tāpēc tēma ir sirdsapziņas anatomija, lai mēs izprastu, kas tas ir un kā ar to rīkoties. Vai tai var ticēt, vai arī nē? Ir laba sirdsapziņa un ir slikta sirdsapziņa. Ir sirdsapziņa, kas tev priekšā var teikt nepareizas lietas, kas ved tevi pazušanā. Tikpat labi sirdsapziņa var tev teikt pareizas lietas, kas tevi ceļ, un tu izdari pareizus lēmumus. Pareiza, laba, veselīga sirdsapziņa ir iespējama tikai tad, ja tā ir savienota ar Svēto Garu. Kādā veidā? Tu caur prātu esi ielicis savā sirdī Dieva vārdu. Ja tu pazīsti Dievu personīgi un esi piedzimis no augšas, un Svētais Gars mājo tevī, tad tava sirdsapziņa mainās, pieskaņojas tam, kādus lēmumus un standartus tu sev uzstādi.

Piemēram, šodien mana meitiņa precas. Tur ir daudzas dažādas darīšanas gan viņai, gan manai sievai un arī citiem, taču man kā katru svētdienu pulksten desmitos ir darba sapulce. Man prātā ienāca tāda doma, ka es varu šodien sapulci nokavēt, jo man taču ir attaisnojums. Es varu nokavēt un piezvanīt, ka ir dažādas lietas un nevaru ierasties. Iekšā bija tāda balss, kura teica, ka tas nebūs pareizi. Ar prātu es izdomāju, ka man ir attaisnojums, ka es šodien varu nokavēt vai vispār atcelt, vai pateikt, ka es nebūšu, bet iekšā balss teica: „Tas nebūs pareizi.” Tāpēc es izdarīju pareizu lēmumu. Es darīju to, ko vienmēr esmu darījis – biju darba sapulcē. Mans jā ir jā un mans nē ir nē. Tie panākumi, kas man ir, noteikti ir arī tāpēc, ka es turu savu vārdu un nekavējos.

Ir tāds uzskats, ka sievietēm, nākot uz randiņu, ir pieklājīgi kavēt piecas minūtes. Ja tu esi dzirdējis no draudzenēm vai redzējis filmās, vai kāds to ir mācījis kādā gudrā psiholoģijas grāmatā, ka ir labi cilvēkam gaidīt, tad tas ir tava prāta lēmums un tu to praktizē, turklāt tas tev nosēžas zemapziņā un kļūst par normu. Un tev nav nekādas problēmas ar to, ka tu kavē. Citiem ir problēmas, bet tev nav. Patiesība ir tāda, ka tev tā dēļ būs gan problēmas, bet iekšēji tu to nejutīsi. Tu jutīsi, ka rīkojies pareizi, arī tava sirdsapziņa to teiks. Kā Pāvils teica: „Mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā.” Bet diemžēl tas nav pareizi. Pulkstens deviņi ir pulkstens deviņi un desmit ir desmit. Ja tu sevī izstrādā tādu pieradumu kā kavēšana, tad man tev jāsaka, ka tu esi neveiksminieks. Tu tālu neaizbrauksi. Daudzas sievietes kavē. Piemēram, sieviete var mierīgi veidot frizūru, un viņas sirds ir mierīga, jo ir normāli kavēt. Būs konflikti, būs problēmas. Ja, kavēsi, tad patstāvīgs darbs tev nebūs, tu būsi nenopietns cilvēks.

Vai var uzticēties sirdsapziņai? Daļēji tu atbildi tikko dabūji. Tikai labai sirdsapziņai var uzticēties un arī ne pilnībā. Tai balsij, kas ir iekšā, ir dažādi iemesli, kāpēc tā tur skan. Tāpēc būs sirds apziņas anatomija. Bībelē sirdsapziņa ir minēta kā zināšanas un apziņa jeb iekšēja apziņa un iekšējas zināšanas. Sirdsapziņa apliecina tavu lēmumu pareizību. Bet kādu lēmumu pareizību? Tādu, kādus tu esi ieguvis visas savas dzīves laikā. Kā tu ar prātu esi sapratis, kā tev ir ieaudzināts, kā tevi ir mācījusi dzīves pieredze. Piemēram, man būtu ļoti grūti kādā savā atvaļinājumā ar automašīnu izbraukāt Angliju. Es nebraukšu uz Angliju, jo viņiem viss ir otrādi. Mēs braucam pa šosejas labo pusi, bet viņi brauc pa kreiso pusi. Visās kolonijās, ko Anglija ir pakļāvusi, arī viņi ir ieviesuši šo braukšanu pa kreiso pusi. Ja tu esi jauns šoferis, tikai kādu pusgadu pie stūres, tad tu vari mēģināt braukt ar automašīnu uz Londonu, bet, ja tev ir lielāka pieredze un stāžs, tad tu vari braukt tikai pa Eiropu, jo tev jau zemapziņā ir iestrādāta šī labā puse. Es skatos uz zīmēm, bet reizēm es rīkojos pēc iekšējas pārliecības. Tie, kas ir šoferi, sapratīs. Es pat intuitīvi zinu, ja priekšā stāv policija. Es neredzu policiju, bet es zinu, ka kaut kur ir policija. Kā es to zinu? Tāpēc, ka es esmu daudz braucis, un es to nevaru izskaidrot ar prātu, bet zemapziņā paliek kaut kādi pieturas punkti, pēc kuriem var spriest, ka kaut kur ir policija. Piemēram, visas automašīnas pēkšņi sāk braukt lēnāk. Tu to pat ar prātu vari saprast, bet citreiz tu to vienkārši jūti, ka būs policija. Tas nav nekas pārdabisks vai zīme no velna, vai zīme no Dieva. Nē, ir kaut kas, ko tu ar prātu nesaproti, bet zini, ka tur priekšā ir policija. Man jau vairākus gadus nav bijusi darīšana ar policiju. Man ir sirdsapziņa. Tātad sirdsapziņa ir šī iekšējā sajūta jeb balss, un tā tiek veidota dzīves garumā. Tad nu domā pats, vai tai pilnībā var uzticēties. Šodien es gribu pilnībā izslēgt no mūsu dzīvēm teicienus: „Svētais Gars man teica. Es jūtu. Es sekoju savai sirds balsij.” Draugi, tās visas ir muļķības. Ir jāsaprot sirds balss anatomija, lai saprastu, kā pareizi rīkoties ar šo iekšējo balsi. Bez tās mēs neesam pilnvērtīgi un nespējam pilnvērtīgi dzīvot, ne arī uzvarēt.

Kad Ādams ar Ievu sagrēkoja, viņi paslēpās no Dieva. Kāpēc? Viņiem bija kauns, parādījās dīvainas sajūtas, bet noteikti ir vēl viens iemesls – sirdsapziņa. Viņos sāka runāt sirdsapziņa. Kad Ieva vēroja aizliegto augli, nebija tā, ka viņa bez domāšanas, bez sajūtām, bez šaubām ņēma to un uzreiz pagaršoja. Viņa to vēroja, par to domāja, un viņai iekšā sirdsapziņa runāja, bet velns teica, ka viņi nemirs, bet Ieva viņam pretī teica: ja viņi baudīs no šī augļa, tad viņi mirs. Bet velns kaut kādā veidā nomierināja viņas sirdsapziņu, sakot, ka viņa nemirs. Bet viņi gan garīgi nomira, un pēc tam slēpās no Dieva. Kāpēc? Iemesls, kāpēc tu kaut kur slēpies, ir sirdsapziņa. Tavas nepareizās rīcības dēļ. Sirdsapziņa nosaka, kas ir labs un kas ir ļauns, bet diemžēl sirdsapziņa darbojas tā, kā mēs paši esam viņu “iestādījuši”.

Sirdsapziņa ir iekšējas zināšanas, iekšējs apliecinājums tavām domām, lēmumiem un darbībām. Tās ir iekšējas zināšanas, izslēdzot prātu. Tu ar prātu vari domāt, pieņemt lēmumus, bet sirdsapziņa ir pavisam citas zināšanas.Sirdsapziņa man paziņo, vai manas bijušās, esošās vai nākamās darbības atbilst maniem morālajiem standartiem.Es tos ar prātu saprotu, bet visus nevaru atcerēties, un tur nāk palīgā sirdsapziņa. Tā saka jā vai nē. Tāpēc tā ir, kad tu rīkojies, izdari lēmumus un iekšēji dzirdi: nē. Citreiz ir: jā, uz priekšu. Vai tam var ticēt? Vai var ticēt šai balsij? Jā un nē. Par to mācīsimies, kādā gadījumā var ticēt un kādā nē. Šī balss ir ārkārtīgi svarīga. Pāvils saka: „Es nemeloju un sirdsapziņa to apstiprina.” Kāpēc? Tāpēc, ka viņš pazīst Dievu un viņa sirdsapziņa ir veidota no Dieva vārda. Lasot Dieva vārdu, uzņemot Dieva vārdu, mēs topam pēc Dieva līdzības. Pāvils ir jaunpiedzimis un viņā mājo Svētais Gars, kas arī saka priekšā sirdsapziņai. Sirdsapziņa ir Dieva dāvana, kas palīdz atšķirt labu no ļauna. Pirmie cilvēki paši gribēja noteikt, kas ir labs un, kas ir ļauns. Viņi neklausīja savai sirds balsij. Viņi neklausīja ne Dievam, ne savai sirdsbalsij.

Kas nav sirdsapziņa? Mūsu miesas vēlmes, kas ir saistīts ar instinktiem. Ir dažādas miesas vēlmes, dažādas balsis. Tā nav sirdsapziņa, tā ir miesa. Miesas vēlme ir vienkārši labi justies. Citreiz man ir tādas miesas vēlmes. Katru svētdienu es braucu no Siguldas uz Rīgu. Īpaši tad, kad ir jāsteidzas, ir zīme, ka var braukt uz deviņdesmit. Bet atrodas kāds, kas brauc uz sešdesmit, kādus divus kilometrus, kamēr tiek ārā uz vienvirziena šosejas, un tad pēkšņi sāk braukt uz simtdivdesmit. Tie parasti ir čaļi. Ja manai mašīnai būtu priekšā radziņi, tad es viņus uzrautu, no aizmugures pastumtu. Kas tās par vēlmēm? Tās ir miesas vēlmes, lai man būtu komforts. Tā nav sirdsapziņa. „Mana sirds balss teica, ka automašīnai vajag ragus uzlikt.” Sirdsapziņa nav arī dažādas dvēseliskas vēlmes. “Mana sirds jūt, ka man vajag klausīties heavy dead metal, kur propagandē vardarbību, nāvi un seksu. Es jūtu, ka man šī mūzika patīk, un man tā ir jāklausās.” Tā ir dvēseliska vajadzība pēc mūzikas. Bet vai tieši pēc tās? Kaut kādas dvēseliskas vēlmes nav sirdsapziņa. Tāpat sirdsapziņa nav vienkārši sajūtas, fiziskas, garīgas vai emocionālas. Piemēram, prieks. Es ieraudzīju kādu cilvēku un mani pārņēma prieks, tātad tas ir mans īstais! Gāju pie darba devēja, kaut kas emocionāli nepatika, tātad tas nav īstais darbs, jo sirds balss teica.” Draugs, nekas tev neko neteica.

Šodien ir sirdsapziņas anatomija, lai izšķirtu sirds balsi un lai spētu vadīties no Dieva un izdarītu pareizus lēmumus. Ieklausīties savā sirdī un pieņemt pareizus lēmumus, lai uzvarētu. Tu esi dzimis, lai uzvarētu. Bet bez pareizas izpratnes un bez pareizas sirdsapziņas lietošanas uzvara nebūs progresējoša. Kas vēl nav sirdsapziņa? Prieks, greizsirdība. Piemēram, uznāca lielā greizsirdība. Es jūtu, ka viņai ir kāds cits, un sirds tev teica. Tev neviens neko neteica, jo tu vienkārši esi greizsirdīgs. Dusmas, ka tas nav mans īstais, bailes nav sirdsapziņa. Salauzta sirds nav sirdsapziņa, tā vienkārši ir salauzta sirds. Tās ir emocijas, ļoti sliktas emocijas. Es šodien varu apgāzt teicienu un mītu: „Es mokos sirdsapziņas pārmetumos.” Tā nav sirdsapziņa, tās ir negatīvas sajūtas. Sirdsapziņa ir tāda sajūta, kas vienīgi nosaka – labs vai ļauns. Sirdsapziņa nemokās! Ja tu izdarīji nepareizu lēmumu un tagad mokies, tā nav sirdsapziņa, tā ir sevis paša nosodīšana. Tu sevi nosodi vai kādu citu nosodi. Tev ir sliktas sajūtas par to, kas tagad būs. Salauztas sirds ciešanas dažreiz ir grūtākas par miesas ciešanām. Kas to ir piedzīvojuši, tie to zina. Bet tā nav sirdsapziņa. Tās ir sekas tam, ka tu rīkojies nepareizi. Cilvēka uzbūve – prāta, emocionālā – ir ļoti sarežģīta, bet ir lietas, ko mēs varam zināt. Vainas apziņa nav sirdsapziņas pārmetumi. Vainas apziņa ir vainas apziņa. Protams, ka tās visas parādības ir saistītas, bet tā nav sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir Dieva dāvana cilvēkam, zināšanas, apziņa, kas iekšēji tev pasaka, vai tu rīkojies pareizi vai nepareizi. Domā pareizi vai domā nepareizi. Sirdsapziņa tev ir tāda, kāda tā ir izveidota, senču mantojums, caur gēniem. Kāda tā tev ir, tāda tev ir. Mums ir vajadzīga laba sirdsapziņa! Jo sirdsapziņai pašai par sevi nevar uzticēties, bet labai sirdsapziņai var uzticēties. Kas tas ir?

„Lūdziet par mums Dievu! Jo mēs apzināmies, ka mums, kas visās lietās gribam godīgi dzīvot, ir laba sirdsapziņa.” (Ebrejiem 13:18 )

Pāvilam nav vienkārši sirdsapziņa, bet laba sirdsapziņa. Cilvēkiem mēdz būt dažādas sirdsapziņas – sabojātas un nesabojātas. Vai vairāk sabojātas un mazāk sabojātas. Tie, kam ir vairāk sabojāta sirdsapziņa, ir nekam nederīgi cilvēki, kamēr viņi nav no augšienes piedzimuši un nesāk “iestatīt” savu sirdsapziņu pareizi. Šodien mums Edīte liecināja, kāpēc viņai vairāk nav vēlmes kontrolēt cilvēkus, tāpēc, ka mainās kaut kas sirdī un mainās sirdsapziņā.

„Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1.Timotejam 1:19)

Vispirms tiek sadragāta sirdsapziņa un pēc tam tiek iedragāta ticība, un pēc tam tiek salauzta dzīve. Ticība nav iespējama bez labas sirdsapziņas. Pozitīva ticība. Tev vajag labu sirdsapziņu! Tādu, kas tev pareizi saka priekšā, kas pareizi apliecina. Labu sirdsapziņu arī var saukt par Dieva balsi. Kā Bībelē ir rakstīts: „Tā ir Dieva balss, nevis cilvēku balss.” Laba sirdsapziņa, pēc Dieva prāta. Ticības zaudēšana sākas ar sirdsapziņas sabojāšanu. Tas arī ir otrādi. Labai sirdsapziņai seko pozitīva ticība un droša dzīve.

Spitālība ir slimība, kas reāli cilvēku sakropļo, sakropļo viņa locekļus, tie pūst. Iemesls un galvenais, kāpēc kropļojas un pūžņo locekļi ir nervu nāve jeb viņš nejūt savus locekļus. Līdz ar to spitālīgais cilvēks iegūst dažādus ievainojumus, apdegumus, infekcijas, un locekļi sāk pūžņot un beigās nokrīt. Šodien šī slimība nav izplatīta, bet Bībeles laikos šī slimība bija izplatīta. Slimības sakne, ka pūžņo locekļi, nav kaut kādā ārējā faktorā, kas iznīcina locekļus, bet vienkārši paralizē tavus nervus, iznīcina un padara nejūtīgu. Lai sāktu bojāties tava miesa, emocionālais stāvoklis un vispār tava dzīve, vispirms ir jāpadara nejūtīga tava sirdsapziņa. Arī zivis pūst no galvas. Galva ir sirdsapziņa, pēc tam viss pārējais. Nevar būt vesels gars, miesa un dvēsele bez veselas sirdsapziņas.

Kādā Āfrikas ciltī, kad tiek izdarīts noziegums un jāatrod vainīgais, aizdomās turamos nostāda rindā un liek izbāzt mēli. Tiesnesis ar karstu nazi pieskaras pie mēles – ja mēle ir slapja, tad efekts ir kā pret gludekli, nočūkst un viss, bet, ja mēle ir sausa, tā apdeg, un tas ir vainīgais. Tam, kam netīra sirdsapziņa, bieži ir sausa mute. Tie procesi ir kaut kā saistīti, tavs fiziskais stāvoklis ir saistīts ar tavu sirdsapziņu. Visa tava dzīve ir saistīta ar tavu sirdsapziņu. Katram cilvēkam ir sirdsapziņa, arī melnādainajam Āfrikā, ja viņš ir pārkāpis kodeksu, ko viņš ir pieņēmis par savu, sirdsapziņa runā un mute kļūst sausa. Protams, arī no uztraukuma publikas priekšā mute var kļūt sausa, tas nav labākais veids, kā to noteikt. Tāpēc mums ir vajadzīga laba sirdsapziņa. Visiem Bībelē aprakstītajiem Dieva cilvēkiem, kas ir kaut ko sasnieguši, ir bijusi laba sirdsapziņa, piemēram, Kālebs, viņam bija laba sirdsapziņa. Kad viņi bija pārdzīvojuši tuksnesi, viņš teica:

“Man bija četrdesmit gadi, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kadeš-Barneas šo zemi te izlūkot, un es viņam atbildēju pēc labākās sirdsapziņas.” (Jozuas grāmata 14:7)

Mozus un tauta to uzklausīja, Jozua un Kālebs runāja pēc labākās sirdsapziņas, bet pārējie desmit teica: “Mēs to nevaram, tur ir milži.” Viņu sirdsapziņa bija sabojāta, tā nebija pēc Dieva prāta. Rezultātā neticīgā tauta pavadīja četrdesmit gadus tuksnesī, bet pēc tam Jozua bija tautas vadonis, un Kālebs astoņdesmit gadu vecumā bija tikpat stiprs kā jaunībā un iekaroja Hebronu.

Arī Dāvidam bija laba sirdsapziņa.

“Tad, kad Dāvids bija beidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga un viņš lūdza To Kungu: “Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet tagad, ak, Kungs, lūdzu piedod Sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!”” (2.Samuēla grāmata 24:10)

Neskaidrošu, kādēļ nevajadzēja skaitīt tautu, bet Dāvids bija izdarījis pārkāpumu, to nevajadzēja darīt. Kad viņš to izdarīja, iekšā nemierīga balss teica: “Nevajadzēja tā darīt.” Kāpēc? Viņam bija laba sirdsapziņa. Ja pieminam to, ka viņš pakrita jeb sagrēkoja ar Bacebu, tad zini, ka viņš piecēlās. Kādēļ? Viņam bija laba sirdsapziņa, kas pateica priekšā, kā rīkoties. Viņš spēja pieņemt pareizus lēmumus, visu sakārtot un godam nodzīvot savu dzīvi. Jā, viņš baudīja sekas, un tomēr tas, ka viņš izdzīvoja, ir pateicoties labai sirdsapziņai.

Par Ījabu Bībelē ir teikts, ka nebija neviena tik taisna kā viņš.

“Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!” (Ījaba grāmata 27:6)

Viņam bija tik tīra sirdsapziņa, ka viņam nebija nekādas liecības ne ar prātu, ne sirdi, ka viņš būtu darījis nepareizi pret Dievu. Sirdsapziņa nenosoda. Arī Pāvilam bija laba sirdsapziņa.

“Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.”” (Apustuļu darbi 23:1)

Pāvils dzīvoja pēc labākās sirdsapziņas, tātad, ja es gribu būt supercilvēks, dzīvot uzvarošu ticības dzīvi, kaut ko sasniegt, panākt un vispār sakārot savu emocionālo stāvokli, sakārtot savu miesu, man ir vajadzīga laba sirdsapziņa. Katram ir sirdsapziņa, tikai kādam tā ir sabojāta un kādam tā ir laba.

Sirdsapziņa ir Dieva dāvana, bet ir cilvēki, kas ir paspējuši to sabojāt. Es uzskatu, ka sirdsapziņai ir vairāki smalki līmeņi un visu to mēs nevaram izprast, bet katram cilvēkam sirdsapziņā ir Svētā Gara nospiedums, to saka Dieva vārds.

“Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno.” (Romiešiem 2:15)

Cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, ir ielikti pareizi Dieva principi jau no dzimšanas. Katram ir Svētā Gara zīmogs. Ne katrā cilvēkā, tikai jaunpiedzimušā, mājo Svētais Gars. Cilvēkam bez Dieva ir nospiedums, klusa balss. Lai cik tu nebūtu sabojājis savu sirdsapziņu, lai kā tu nebūtu audzināts, lai kādus tu nebūtu pieņēmis morālos standartus, lai kādas sabojātas balsis neskanētu, kaut kur apakšā tomēr ir klusa sirdsapziņas balss no senseniem laikiem, ko Dievs tevī ir ielicis. Katrs pagāns dziļi sirdī zina, kas ir labs un kas ir ļauns. Kad es biju mazs, mammai jautāju, kas būs, kad es vairs nebūšu. Mamma teica, ka nekas jau nebūs. Taču tāda doma, ka nekas nebūs, man nelīda galvā, sirdsapziņa teica, ka dzīve turpināsies. Arī tad, kad es gribēju sev izdarīt galu, es to nevarēju izdarīt, nebija tā, ka kāds man būtu par elli stāstījis, bet es zināju, ka nevaru izdarīt pašnāvību, būšu ellē un tas viss turpināsies mūžīgi. Es to iekšēji zināju, katram tas ir sirdī ierakstīts. Lai gan ateists tev teiks, ka Dieva nav, ka nav debesis un elles, taču dziļi sirdī viņš zina, ka ir, bet viņš to neteiks.

Tātad tavā sirdsapziņā ir tas, kas ir ieaudzināts, tas, kas iegūts no paša pieredzes, kas caur gēniem mantots, ir ar prātu pieņemtas normas un ir Svētā Gara zīmogs. Tad nu mēģini atšķirt, kur Svētais Gars runā, un kur tev iemācītais, – tas ir sarežģīti, bet tādēļ tēma ir sirdsapziņas anatomija, un būs arī atbilde.

Kā rodas sirdsapziņa? Pirmkārt, Svētais Gars jau ir devis šo nospiedumu, klusu balsi, citam skaļāku, citam klusāku, bet tā ir arī ieaudzināta. Arī tu pats esi audzināts; ja tevi par sliktām darbībām sodīja un par labām uzslavēja, tad tev izveidojās sirdsapziņa, tu pat šodien nezini, kāpēc tu dari pareizas lietas, jo par nepareizām tevi sodīja, par pareizām uzslavēja. Tu dari pareizas lietas, jo tevi tā ieaudzināja. Tev sirdsbalss saka priekšā. Tad nu padomā, cik tālu mūs novedīs modernā psiholoģija, ka nevajag disciplinēt bērnus, un kāda būs viņu sirdsapziņa? Ja pēc pārkāpumiem neseko disciplinēšana un pēc labām lietām neseko uzslava? Viņiem būs sabojāta sirdsapziņa. Viņi nespēs pieņemt un īstenot pareizus lēmumus, visu, ko viņiem teiks, to viņi darīs. Mūsu draudzes Edgaram ir meita Karīna. Viņš vairākas reizes viņai teica likt telefonu kabatā vai maciņā, citādāk var saplīst, bet viņa neklausīja. Līdz vienai reizei, kad telefons nokrita un saplīsa. Pienāca svētki, dzimšanas diena vai vārda diena, un tika uzdāvināta nauda. Vai Edgars pirka jaunu mobilā telefona displeju par savu naudu? Nē, viņa pirka pati par sev dāvināto naudiņu. Kāda būs Karīnas sirdsapziņa vēlāk, ja tā viņu turpinās audzināt? Laba sirdsapziņa, viņas sirdsbalss teiks: “Ieliec telefonu maciņā!” Es redzu telefonus iedotus maziem bērniem vai nomestus uz galda, kur blakus stāv sulas glāzes, – kamēr neapliesiet, tikmēr šī sirdsbalss neko neteiks. Ticiet man, tas brīdis pienāks. Piemēram, man bieži zvana dažādi numuri, bet es zinu, ka vecāki nezvana, zvana mazais bērns, vecāki pat nezina, kam viņš zvana. Vēl tikai vajag iedot bērniem bankas paroles un palaist brīvāk uz pāris dienām… Starp citu, tie bērni, kas ir mācījušies svētdienas skolā, pieaugot ļoti atšķiras no tiem, kas tur nav mācījušies. Uz visu mūžu, lai arī kā viņi dzīvotu un kā grēkotu, viņu sirdsapziņā ir balss: “Nepareizi, atgriezies.”

Šis bija par ieaudzinātu sirdsapziņu, tālāk par paša pieredzes iegūto. Piemēram, tu ej pret sistēmu, pret dabas likumiem, tu liec pirkstus ugunī, tev sāp. Vēlāk tu redzi uguni, pienāc un gribi likt tur savus pirkstus, bet iekšējā balss saka: “Būs sāpīgi.” Tu dzīves laikā gūsti pieredzi, un šī pieredze var būt visdažādākā, pat tāda, ka par sliktām lietām tevi uzslavē un par labām lietām nopeļ, piemēram, neiederēšanās “kruto” bariņā skolā. Un kas no tā veidojas? Garīga kroplība un slima sirdsapziņa. Tad nu padomā vēlreiz, vai var klausīt sirdsapziņai? Nē, tikai labai sirdsapziņai. Un vai pilnībā? Nē un vēlreiz nē! Laba sirdsapziņa ir tad, kad tu esi jaunpiedzimis, esi savienots ar Svēto Garu, regulāri piepildies ar Svēto Garu, lasot Dieva vārdu, klausoties sprediķus, tad tev veidojas laba sirdsapziņa. Kā arī tu salīdzini visu, ko sirds saka, ar Dieva vārdu, kas stāv pāri šai balsij. Dieva vārds ir svarīgāks par sirdsapziņu. Veselīgu sirdsapziņu veido veselīga Bībeles mācība, nevis izrauti teksti no konteksta, bet veselīga Bībeles mācība ir pāri visam. Lūk, laba sirdsapziņa! Iekšējā sirdsapziņa, kas ir ar prātu saskaņota ar Dieva vārdu, vai tas ir pareizi. Jo vairāk tu esi ar Dievu, ja tev ir veselīga un progresējoša ticība, jo labāka ir tava sirdsapziņa. Es skaidri zinu, ka tad, kad man pirms gada bieži sāpēja kakls, mana iekšējā balss teica: “Lien aukstā ūdenī, ej rūdies.” Es kādreiz to darīju, ziemā un vasarā līdu aukstā ūdenī, āliņģos, bet es biju pārtraucis to darīt, pagāja pāris gadi, un kaut kā sāka ķerties slimības. Un, ja godīgi, kopš sāku līst aukstā ūdenī, viss uzlabojās. Iekšējā balss to teica, ar prātu var šķist, ka nevajag to darīt, būs sliktāk, bet sirds tomēr saka, ka būs labāk. Tas ir no manas pieredzes.

Kas ir caur gēniem mantota sirdsapziņa? Mēs piedzimstam ar konkrētām sajūtām sirdī, un citreiz var pat nezināt, no kurienes tas. Citreiz, kad tu liecini cilvēkam savu liecību, šī liecība nebūs mantota no gēniem, bet būs mantota caur cilvēkiem, tu pat nenojaut, ka šī liecība cilvēkiem var kaut ko mainīt sirdsapziņā. Katru reizi, kad viņš kaut ko domā pret Dievu, viņam ir šī balss: “Nepareizi,” no vienas tavas liecības. Tātad sirdsapziņu manto, iegūst no audzināšanas un arī no apkārtējiem cilvēkiem, ar kuriem tu pavadi kopā laiku. Sirdsapziņu veido arī tevis paša ar prātu pieņemtās normas. Ja tu dzīvo vidē, kur labu sauc par ļaunu un ļaunu par labu, kādā mēs arī dzīvojam, ne pilnībā, bet šeit daudz kas notiek ar kājām gaisā, tad tas arī veido standartus tevī, ko tu esi pieņēmis par saviem.

“Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa.” (Titam 1:15)

Aptraipīts prāts un sirdsapziņa – ar prātu pieņemtas normas, kas iesēžas sirdsapziņā. Lūk, kāda ir sirdsapziņa, nejauksim to ar sajūtām, prieku, bēdām, greizsirdību, dusmām, nejauksim ar instinktiem vai vainas apziņu, tā ir vienkārša balss, kas saka jā vai nē. Tā nav vainas apziņa. Sirdsapziņa ir neitrāla kā melu detektors, pasaka jā vai nē, iet vai neiet, šo desu pirkt, šo nepirkt. Arī veikalā tev jau sirdsapziņa pateiks, kuru desu nevajag pirkt, kur tu jau kādreiz esi kļūdījies. Kad tu saskaties antireklāmas par Latvijas lasi, un tagad parādījās ziņas, ka Norvēģijas lasis ir slikts, un, kad tu pērc lasi, skaties, kas tas ir par lasi, Norvēģijas vai Latvijas, un iekšējā balss saka, ka abi slikti. Tās ir tevis paša pieņemtās normas.

Es uzliku mašīnai ziemas riepas, lasīju, konsultējos un uzliku, manuprāt, labākās riepas, ko ražo somu forma “Nokian”. Es iegādājos šīs riepas, taču kaut kur biju dzirdējis, ka arī Krievijā ražo šīs riepas, bet es negribēju riepas no Krievijas vai Ķīnas, jo kvalitāte atšķiras. Es jau biju nopircis, man skrūvēja virsū šīs riepas, un es pēkšņi atcerējos un vaicāju, vai nav no Krievijas, bet pārdevējs pat nezināja. Atbraucu mājā, skatos: Made ir Russia. Kāpēc es viņam tā prasīju? Biju kaut kur lasījis un sirdsapziņā bija tāda balss, ka nevajag ne Krievijā, ne Ķīnā ražotas riepas. Tu jau ar prātu saproti, bet arī iekšā ir tāda balss. Bet nav tik traki, jo somi ir pārcēluši gandrīz visu savu rūpnīcu uz Krieviju. Mēs arī varētu pārcelt visu uz Krieviju. Īpašnieki “Nokian” gadījumā paliek somi, bet Krievijā ir lētāks darba spēks un kvalitāte, iespējams, ir pat labāka nekā Somijā ražotajām, jo nesen šī fabrika tika atvērta ar jaunākajām tehnoloģijām un iekārtām, rūpnīca ir svaigāka nekā Somijā. Ražotne ir stingrā kontrolē zem somu vadītājiem. Tātad ar prātu pieņemtas normas.

Ja tu būtu pagāns un tev būtu jānogalina cilvēks, tava sirdsapziņa runātu? Mana runāja, paldies Dievam, mani ielika cietumā pirms tā visa, bet es biju nogājis tik tālu, ka mēs jau plānojām slepkavību. Mans draugs to noteikti būtu izdarījis, un es tur būtu blakus un piedalījies. Es biju nolādēts narkomāns, man nekas nebija svēts. Visu to laiku es domāju, kaut tikai mums tas nebūtu jādara, kaut tikai es neaizietu tik tālu, bet es gāju uz to. Es vēl tagad atceros to sajūtu, man bija ļoti spēcīga sirdsbalss, tā nebija vainas apziņa, tās pat nebija bailes no soda. Tātad manā sirdī tas ir ierakstīts, un katram pagānam ir skaidrs, ka slepkavot ir grēks.

Ja sāktos karš un kaimiņi iebruktu, un tev būtu jāaizstāv sava sieva, sava ģimene, sava dzimtene, tev nekas nerunātu iekšā? Vai ienaidnieku var nogalināt, aizstāvot savu valsti? Vai sirdsapziņa baigi mocītu? Nemocītu. Es domāju, ka sirdsapziņa kaut ko teiktu, bet ar to varētu tikt galā, bet, ja tu esi slepkavojis nevainīgus cilvēkus, tad tā ir cita lieta. Arī Bībele māca, ka karavīri nāca kristīties, un viņi jautāja, ko mums darīt, un viņiem atbildēja, lai tie nelaupa, jo savs pienākums ir jāizpilda, bet nevainīgus cilvēkus nevajag aiztikt. Runājot par romiešiem, tie bija okupanti, un tur nav skaidra tā lieta līdz galam, es domāju, ka tā ir pareiza pozīcija. Iedomājies, ja tevi apmāna, iesauc armijā, un patiesībā tu karo pret nevainīgiem cilvēkiem, tad ir traki. Sirdsapziņai ir interesanta anatomija. Kā iegūt un paturēt labu sirdsapziņu? Bez labas sirdsapziņas mēs esam kā purvā, nav ne pareizu lēmumu, ne stabila emocionālā stāvokļa, nav normālas dzīves un pareiza virziena, nav uzvaras.

“Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.” (1.Pētera vēstule 3:21)

Kristības ir labas sirdsapziņas izlūgšanās. Kristās tie, kas ir iepazinuši Dievu kā savu Glābēju.

“(..) kas ir tagadējā laikmeta līdzība; saskaņā ar to tiek upurētas dāvanas un upuri, kas nevar padarīt pēc sirdsapziņas pilnīgu to, kas kalpo.” (Ebrejiem 9:9)

“(..) cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.” (Ebrejiem 9:14)

Caur jaunpiedzimšanu mēs iegūstam labu sirdsapziņu. Tikai Kristus upuris padara cilvēku labu pēc sirdsapziņas.Tikai tad, ja tu tici, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un ja tu pieņem Viņu, tu pagriezies no vecās dzīves uz jauno dzīvi. Tevī iemājo Svētais Gars, tā vairs nav tukša sirdsapziņa. Bībele saka: “Atjaunojieties savā sirdsprātā.” Joprojām sirdsapziņā paliek šī sabojātā, vecā iestrāde, no kuras ir jāatbrīvojas. Tādēļ es saku, ka nevar kļūt par stipru kristieti gada laikā, ir vajadzīgs laiks, lai tu “pārstatītu” jauno sirdsapziņu. Tevī ir Svētais Gars, bet pavisam noteikti, kad Svētais Gars ir tevī, tava sirdsapziņa kļūst jūtīgāka pret to, kas labs un kas ļauns. Reizēm es domāju, cik pārdabiski, ka Svētais Gars pats pasaka priekšā, vai tas ir pareizi vai nepareizi, tādas lietas, ko tu pat mācījies neesi.

Sporta zālē, uz kuru es eju, ir treneris, kas trenē meitenes, sievietes. Parasti viņš trenē meitenes pa stundai, viņš tiešām labi trenē, bet šīs meitenes visu laiku runā. Guļ zemē un visu laiku runā, es domāju, kādēļ viņas nāk, un es redzu tikai divus iemeslus: grib uzlabot savu tonusu, figūru un viņas var izrunāties, jo treneris viņas uzklausa. Es zinu, ka viņām nebūs lieli rezultāti. Ja tu sporta zālē vari pa telefonu runāt, trenēties un vēl sarunāties, tad tā nav pietiekama slodze, tikai laba laika pavadīšana. Ja tev ir slodze, tu nevari visu laiku stāstīt savus piedzīvojumus; ja nav sāpes, tad nav rezultāta. Zini, par ko viņas runā? Par nodokļiem, par to, cik uzņēmējiem ir smagi izpildīt valsts uzliktās formalitātes. Jātaisa vispār ciet bizness. Viņām ir viena problēma – ir sava nodarbošanās un problēmas izpildīt to, ko valsts no prasa. Un man tajā brīdī ienāca doma galvā: “Valstij nav sirdsapziņas, tai nav labas sirdsapziņas.” Kas ir valsts? Mūsu pašu vēlēti cilvēki. Lai valsts uzplauktu, ir jāatbalsta mazie biznesi, nevar tikai uz uzceltajiem balstīties. Bet nevar uzcelt jaunus biznesus, ja pirmo naudu, ko tu nopelni, tev jau atņem. Nevar būt laba sirdsapziņa bez Svētā Gara. Valstij ir himna “Dievs, svētī Latviju!” bet nav personīgas attiecības ar Dievu, tātad tai nevar būt laba sirdsapziņa. Viņa nevar arī sev ievēlēt attiecīgus cilvēkus. Zini, ko saka tie cilvēki, kas saka, ka valdība ir slikta? Zini, ko saka tie cilvēki, kuri saka, ka valdība ir slikta? Viņi saka uz sevi – es esmu slikts. Jo tā ir mūsu ievēlēta valdība. Tā runā neveiksminieki, kuri meklē vainu citos un cilvēki ar vāju sirdsapziņu. Valsts bez Dieva ir valsts bez sirdsapziņas. Civēks bez Dieva ir cilvēks bez labas sirdsapziņas, jo tikai Kristus upuris padara pilnīgus tos, kas Viņu pieņem.

“Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to kas ir labs, tīkams un pilnīgs.“ (Romiešiem 12:2)

Sirdsapziņa ir pareizi jāveido, ir jāatjaunojas, lasot Bībeli un lūdzot Dievu. Dievs ir konstruktors mūsu sirdsapziņai, un Viņš cilvēku ir radījis ideālu pēc Savas līdzības. Un vienīgi Dievs ir Tas, Kurš spēj mūs “iestatīt” un pārveidot. Tad, kad tu esi pieņēmis Jēzu, jo vairāk tu lasi Bībeli, jo labāka sirdsapziņa kļūst. Un šeit runa nav par to, kā tu rīkojies, bet gan par pašu sirdsapziņu. No tā, ka tu nepareizi rīkojies, teorētiski nevar būt slikta sirdsapziņa, jo viss ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus esi pieņēmis. Jo vairāk tu lasi Bībeli, jo vairāk sirdsapziņa runā un būs pareizāki spriedumi.

“Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.” (Apustuļu darbi 24:16)

Personīgas attiecības ar Dievu veido skaidru sirdsapziņu, tāpēc meklē Dievu, lūdz un slavē, studē Dieva vārdu, un tad tavas darbības izrietēs no tā, ko saka sirds, un tad būs pareizi spriedumi. Diemžēl bez labas sirdsapziņas tu nespēsi pareizi rīkoties.

”Tad nu pazīdami bijību Tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami; es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņā esam pazīstami.” (2.Korintiešiem 5:11)

Kā to saprast – pazīt sirdsapziņā? Ja tev nav viens mācītājs un viena draudze, tu klausies dažādas mācības. Katram mācītājam ir savas personības iezīmes, katrai draudzei ir savas mācības iezīmes, kas atšķiras, un tu pat nesapratīsi, kāpēc tev zemapziņā sāks veidoties pretrunas, jo visu laiku būs tieksme salīdzināt mācītājus. Un, ja tu turpini klausīties dažādus mācītājus, ar laiku tev radīsies pretestība pret draudzi, mācītāju un mājas grupiņu. Ir svarīgi būt vienā draudzē. Tā ļoti bieži notiek, un cilvēks pats pat to nesaprot, kāpēc rodas vēlme iet uz citu draudzi, balstoties uz sajūtām. Ir svarīgi saprast, ka ir viens Dievs, viena ticība un viena kristība, tāpat arī viens mācītājs, viena draudze un viena mājas grupiņa, un viena mācība. Mana sieva, pirms iepazināmies, bija bijusi Adventistu draudzē, precīzāk sakot, satikās ar adventistiem un vēlāk jau nonāca vasarsvētku draudzē, un pāris gadus mocījās ar sabatu. Sirdsapziņā mocījās, jo nevarēja saprast, kā ir pareizāk. Tās ir dažādas mācības, kā pieņemts vienā draudzē un kā citā. Un kas bojā sirdsapziņu? Viss augstāk minētais –neregulāras vai iztrūkstošas personīgās attiecības ar Dievu un daudzu mācītāju mācību uzņemšana. Tas nenozīmē, ka grāmatas nevar lasīt, bet paturi kā prioritāti savas draudzes mācību. Ir daudz cilvēku, kuri vazājas pa dažādām draudzēm un kuri nav stabili, jo sirdsapziņa nav tīra. Neizpratne par Kristus upuri var radīt apziņu, ka neesi ideāls. Tev ir jāsaprot, ka caur Kristus upuri tev ir laba sirdsapziņa. Ja tu attaisno savu rīcību pat tad, kad rīkojies pretēji Dieva gribai, izdomājot Rakstu vietas no Bībeles, tas bojā tavu sirdsapziņu. Nekad neattaisno, bet atzīsti Dieva priekšā, lai saglabātu skaidru sirdsapziņu.

“Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs; Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.” (Jāņa 12:48 )

“Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.” (1.Korintiešiem 4:3-4)

Jēzus saka: “Mans vārds tiesās!” Nevis sirdsbalss, bet Dieva vārds, caur ko mēs visu pārbaudam. Tātad mēs zinām, ka ir sirdsapziņa un ka to var “iestatīt”. Un arī pēc jaunpiedzimšanas varam maldīties sajūtās, bet Dieva vārds ir tikai tas, kas to apstiprina, un iekšējā balss runā, vai tas ir pareizi vai nav. Es arī tā pieņemu lēmumus. Man ļoti gribās rīkot evaņģelizācijas pasākumus pa visu Latviju, evaņģelizācijas dievkalpojumus dažādos Rīgas rajonos, dziedināšanas dievkalpojumus. Man gribās atvērt draudzi Tallinā un Viļņā. Bet Dievs man saka: nē! Vairākus gadus Viņš man saka “nē”, jo es to dzirdu iekšēji. Un pēc tam, lasot Bībeli, es pārbaudu, vai tiešām Dievs to var apstiprināt. Un Viņš skaidri saka: “Tu kaut ko taisīsi, iedosi rokās vadītājiem visu, bet tiem, kam ir, tiem būs, bet, kam nav, atņems to pašu. Jūs veltīgi iztērēsiet visus līdzekļus un laiku.” Kam ir, tam ir, kam nav, tam arī nav, jo uzdevums jau visiem ir dots. Dieva vārds un skaidra Dieva balss man liek saprast to. Un tāpēc es varu pateikt, ka man ir skaidra sirdsapziņa šajā jautājumā. Man ir Svētā Gara balss, kurš pasaka, ka viss ir pareizi. Tie, kas saka: “Mācītāj, uztaisam kaut ko,” tie ir tie, kas cer, ka kaut kādi apstākļi izmainīs viņus pašus. Tas neko nemainīs! Mainies pats! Dieva vārds ir pāri visam, un neviens tevi nepiemānīs. Ja tev būs laba sirdsapziņa, lai ko tev teiktu, tev būs pareiza sirdsbalss. Un saskaņā ar Dieva vārdu, kas ir pāri visam, tu spēsi pieņemt pareizus lēmumus.

Un tagad viena sērija no vampīrfilmas. 60.gados Amerikā bija ļoti populārs vampīru seriāls. Līdz 1971.gadam tas bija otrais populārākais seriāls Amerikā. Kāds jaunietis, vārdā Džonijs Deps, fanoja par galveno varoni vampīru. Un ap 2000.gadu Džonijs Deps beidzot realizēja šo varoni, par ko viņš bija fanojis vienā filmā. Viņš savāca visu kopā, kas bija tajā seriālā, vienā pilnmetrāžas filmā. Tā ir komēdija, un tur iekšā ir stāsts par vampīriem. Varbūt visiem tas nav saredzami, bet būtība tai filmai nav vampīri. Būtība ir kaut kas cits, tāpēc izstāstīšu šo stāstu. Galvenās lomās ir trīs personas – Barnabass, kurš sākumā nav vēl vampīrs, Žozeta un Anželika. Barnabass ir ļoti bagāts cilvēks un viņam ir skaista māja, īpašumi un fabrikas. Viņš nedzīvo tādu īpaši labu dzīvi, tomēr kaut kāda sirdsapziņa viņam arī ir un viņš iemīl kādu meiteni, kuru sauc Žozeta. Bet tajā pašā laikā ir Anželika, kura jau no bērnības ir viņa mājā kalpone un no bērnības mīl Barnabasu, un viņas cerības tikai ar viņu saistās. Bet viņš neizvēlas Anželiku, bet gan Žozeti. Anželika izrādās ir ragana, un viņa ar maģijas palīdzību panāk to, ka Žozeta izdara pašnāvību, nolecot no klints. Anželika nolemj, ka, ja nebūs Barnabass viņai, tad nebūs nevienai citai, un iznīcinās visu, kas viņai šo mīlestību centīsies atņemt. Viņa iznīcina arī Barnabasa vecākus. Un pašu Barnabasu ar maģijas palīdzību viņa padara par vampīru, kam ir cita daba, un viņš savā pilsētā sāk darīt nesmukas lietas. Anželika parūpējās par to, lai pilsētnieki saceļas pret viņu, jo viņš bija augstas kārtas cilvēks. Nogāza no troņa, ieslēdza zārkā un apraka dzīvu zemē. Šajā visā scenārijā ir morāle. Un es saredzu, ka Džonijs Deps, taisot šo filmu, kaut ko gribēja pateikt, kas viņam pašam sirdī, es tā domāju. Un tālāk šī sieviete Anželika pārņem visu pilsētu un ir tronī. Paiet divsimts gadi. Barnabass guļ zārkā, un pilsētā notiek remontdarbi, ar ekskavatoru rok strādnieki un uzrok zārku. Viņi attaisa zārku. Un, protams, labi neklājas šiem strādniekiem. Notiek pirmās mistiskās slepkavības pilsētā. Bet Barnabasā joprojām ir arī kaut kas cilvēcīgs, jo viņā ir šī mīlestība pret Žozetu. Žozeta reinkarnācijas rezultātā atrodas viņa mājā, kurā viņš kādreiz dzīvoja. Tur dzīvo arī viņa radi, tikai paaudzes mainījušās. Fakts ir tāds, ka atkal ir visas trīs personas – Žozeta, Anželika un Barnabass. Viņš dodas atpakaļ uz savu lielo māju, kas ir nolaista, un cenšas sakārtot šo māju, ieiet ģimenē. Viņš grib kļūt atkal par cilvēku. Anželika apciemo Barnabasu un pieprasa mīlestību. Viņa saka: “Mēs kopā varam valdīt, tikai atsakies no Žozetas. Es tev došu visu.” Barnabass pieprasa, lai viņa pārvērš viņu atpakaļ par normālu cilvēku. Anželika tam nepiekrīt, bet vēlas mīlestību, neatkarīgi no tā, ka viņš joprojām mīl Žozetu. Īsumā viss beidzās tā, ka Barnabasa radi, kas bija ar dažādām spējām, uzvar Anželiku. Pilsētā pat karš izcēlās. Un tad filmas beigās ir aina, kur Anželikai lustra cauri iztriekusies un viņas seja drūp un viņa mirst. Barnabass pienāk pie viņas. Anželika izvelk sev no krūtīm sirdi un pasniedz viņam, sakot: “Es tevi mīlu.” Un Barnabass atbild: “Zini, bija laiks, kad varēju tevi iemīlēt, mēs varējām būt kopā mūžīgi, taču tu nekad negribēji manu mīlestību, tu gribēji pār mani valdīt. Tu nevari mīlēt. Tas ir tavs lāsts.” Un viņas sirds sabirza mazos gabaliņos.

Šai sievietei bija nepareiza sirdsapziņa. Viņa teica: “Es mīlu,” bet patiesībā viņa centās valdīt pār otru cilvēku. Un tā ir visas cilvēces nelaime. Viņa sajauca varaskāri ar mīlestību. Un ļoti bieži ģimenēs nav mīlestības, bet ir vēlme valdīt pār otru un panākt, ka viņš mīl. Un, jo vairāk tu centīsies valdīt ar šantāžas palīdzību, jo tālāk no mīlestības būsi. Tāpēc jau Pāvils saka, ka sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. Un kāda tad ir mīlestība? Tā neskauž, tā nevalda un pāri nedara. Tā dod otram pilnīgu izvēli. Dievs radīja cilvēku un deva pilnīgu izvēli pašiem mīlēt, pilnvērtīgi un brīvprātīgi. Un visur, kur ar manipulācijas palīdzību vai šantāžu piespiež sevi mīlēt vai būt kopā, tā nav gluži normāla mīlestība. Lūk, tāds šis stāsts. Dievs dod, ka tu to saproti! Un esmu pārliecināts, ka lielai daļai ir šāda problēma, grupas līderiem tas var būt, jebkuram cilvēkam – gūt kaut kādu savu labumu, valdīt, rūpēties tikai par savām sajūtām. Lūk, kāpēc aug tādi bērni, tādas ģimenes un ir tāda valsts. Mēs nesaprotam, kas ir mīlestība.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Anna Krista Eškina un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece