Es biju vienīgais bērns ateistiskā un komunistiskā ģimenē.
Mani vecāki mani ļoti mīlēja un deva visu nepieciešamo, taču arī stipri kontrolēja un bieži neuzticējās. Jau no pašas bērnības man tika teikts, ka visā jāpaļaujas tikai uz sevi, ka šajā dzīvē varu rēķināties tikai ar saviem spēkiem un tāpēc jācenšas būt vislabākajai visā un visur.

Es labi mācījos, klasē biju aktīviste. Pedagoģiskajā skolā biju kursa vecākā un kad mācījos institūtā Ļeņingradā daudz netrūka, lai iestātos komunistiskajā partijā. Radinieki mani cienīja un vērtēja, godāja un lepojās ar mani. Viss tas manī radīja milzīgu lepnumu, augstprātību un ambīcijas. Savu viedokli es uzskatīju par vienīgo pareizo. Man nepatika strīdēties ar cilvēkiem, vienmēr paliku pie sava viedokļa, pat, ja tas nebija pareizs. Bija gadījumi, kad es ar savu asumu un augstprātīgo toni nepamatoti apvainoju cilvēkus, strīdējos un rezultātā pazaudēju attiecības.

Kad apprecējos, ģimenē savu viedokli nostādīju kā galveno. Vīra teiktajā gan klausījos, bet praktiski vienmēr rīkojos tā, kā pati uzskatīju par pareizu, vai arī tā, kā ieteica vecāki. Būdama jau precējusies, es turpināju paklausīt vecāku viedoklim un šīs rīcības sekas bija briesmīgas. Manai aizvainojamībai nebija gala. Ja kāds kritizēja vai norādīja uz manām kļūdām, es ļoti apvainojos, ierāvos sevī, varēju nedēļām nerunāt un galu galā vienkārši izsvītroju šo cilvēku no savas dzīves. Man šķita, ka tā ir vienkāršāk dzīvot.

Nemācēju lūgt piedošanu un atzīt savas kļūdas līdz 40 gadu vecumam. Man tas bija pārbaudījums un es nevarēju pārkāpt pāri savam lepnumam.

Kad meitai bija pusaudža vecums, manā dzīvē sākās milzīgas problēmas saistībā ar viņas audzināšanu, kuru dēļ nokļuvām pie psihologa pēc palīdzības. Tur es pirmo reizi dzirdēju patiesību par sevi, kas mani šokēja. Uzklausot mūsu problēmu un parunājot ar mani, psihologs teica: „Māmiņ, Jums pašai ir problēmas!” Nevarēju pieņemt visu to, ko dzirdēju par savu lepnumu, augstprātību, aizvainojamību un tieksmi konfliktēt. Atzīt, ka ne tuvu neesmu tik ideāla, par kādu sevi uzskatīju, bija neiedomājami grūti, bet pirmo reizi dzīvē es tomēr par to aizdomājos.

Mēs ar meitu sākām apmeklēt grupu nodarbības katra savā vecuma grupā un viss sāka mainīties. Sekojot meitai, pēc gada aizgāju uz draudzi un no pirmajiem acumirkļiem sajutu Dieva mīlestību. Tas bija jauns, man nepazīstams piedzīvojums. Ieraudzīju acu priekšā visu dzīvi un apziņa par to, cik daudz kļūdu esmu pielaidusi, neatstāja mani vienaldzīgu. Es raudāju katru svētdienu dievkalpojumos. Dievs spēcīgi atmaskoja mani, parādīja manas vājās vietas, bet tai pašā laikā pastāvīgi jutu Viņa mīlestību, atbalstu, piedošanu un uzmundrinājumu. Esmu bezgala pateicīga Dievam par Viņa iejaukšanos manā dzīvē, par to, ka Viņš ļauj man mainīties, kļūt labākai.

Esmu iemācījusies savas problēmas atdot Dievam un uzticēties Viņam. Galvenais, es sapratu, ka neesmu viena, ka Viņš man visā palīdzēs, ja vien lūgšu! Dievs iemācīja mani nekonfliktēt, bet draudzēties ar cilvēkiem, iemācīja lūgt piedošanu, nekrāt aizvainojumus, nedusmoties pat tad, kad ir pa īstam sāpīgi, iemācīja kontrolēt savas emocijas un būt savaldīgai. Pirms divarpus gadiem es sāku lūgt par to, lai Tas Kungs man atgriež tieši tos cilvēkus, kuriem es kādreiz esmu nodarījusi pāri un izsvītrojusi no savas dzīves. Sāka notikt brīnumi cits pēc cita. Es pilnībā spēju piedot savam tētim un vīram. Nejauši satiku arī citus, kuriem lūdzu piedošanu, atzinu savu vainu un pastāstīju par savu jauno dzīvi ar Dievu. Biju inkaunterā, kur savā sirdī kļuvu pilnīgi brīva no rūgtuma, niknuma, nepiedošanas, citu nosodīšanas un atstumtības. Es esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka Viņš darīja manu sirdi maigu un palīdz dzīvot mierā pašai ar sevi. Tas Kungs turpina mācīt mani mīlēt cilvēkus, kuri ir ap mani, tāpēc, ka mēs visi Viņam esam ļoti īpaši. Mēs visi esam Viņa bērni un Viņš mūs mīl ar savu lieli beznosacījuma mīlestību. Dievs ir mīlestība!

Stella Sokolova