Šodien ir brīnišķīga diena.
Mums vajag gan labus vārdus, gan arī mīlestību, kas tiek izrādīta materiālā izteiksmē. Mēs cilvēki vairāk vai mazāk visi esam vienādi, un mums patīk, kad mūs uzslavē un pasaka labus vārdus. Nauda vienmēr ir īpaši laba lieta, un labi vārdi ir vēl labāka lieta.

Mīlestība un attiecības tiek celtas un veidotas. Tas nenotiek vienā dienā. Es jau te vairākas reizes esmu stāstījis par pirmo mīlestību. Vai jūs visu jau zināt un esat lietas kursā, kas ir pirmā mīlestība? Tas ir tad, kad kāds nāk pie tevis un saka, ka mīl tevi, lai gan ir redzējis tikai divas reizes. Bet mīlestība neveidojas vienā brīdī, bet tā tiek celta. Tāpat arī attiecības. Ikreiz, kad es kādam pasaku kādu labu vārdu, tiek celtas attiecības.

Es vakar vienam bērnam no mūsu draudzes, kuram vēl nav astoņpadsmit, iedevu piecus latus. Viņš šodien atnāca uz dievkalpojumu un saka: „Paldies, mācītāj!” Redziet, viņam šie pieci lati no mācītāja bija ļoti svarīgi. Man bija sirdī iedot viņam šo naudu un tādā veidā tiek celtas attiecības. Šis bērns mani tagad mīl vairāk.

Tāpat ir ar labiem vārdiem. Šodien slavētāja pie sintezatora stāvēja un izskatījās tāda ļoti svarīga. Ziniet, man nav nevienas sūdzības par viņu, kopš otrās reizes, kad viņa sāka spēlēt. Viņa slavēšanā izpilda visus norādījumus, ir paklausīga slavēšanas vadītājam, visu izdara, no viņas puses nav nekādas sacelšanās un neapmierinātības. Es viņai piegāju klāt pirms slavēšanas un teicu, ka „man nav nevienas sūdzības par tevi. Kāds tu esi malacis, ka izmantoji šo iespēju! Tev vēl viss tas labākais ir priekšā!”. Es zinu, ka kopš šīs dienas man ar viņu ir vēl labākas attiecības nekā līdz šim.

Šeit ir Dieva svaidījums, jo slavēšanas grupas soliste bija sagatavojusies slavēšanai. Viņa ir sagatavojusies vienmēr, bet tad, kad tam sagatavojas īpaši un pievērš uzmanību un savu uzdevumu izpilda uz simts procentiem, tad tam ir rezultāts. Dievs darbojas īpašākā veidā.

Rezultātā ir svaidījums. Tad, kad mēs izdarām visu tā, kā pienākas, tā kā Dievs to grib – ar godbijību, ar cieņu, disciplīnu, pūlēm uz simts, tad arī ir Dieva klātbūtne un izmaiņas, un ir tas, ko Dievs sauc par Savu valstību mūsu dzīvē un mūsu draudzē. Šodien slavējot bija perfekta skaņa – es dzirdēju visus instrumentus.

Es vakar dzirdēju faktu, ka kaut kur austrumu zemēs ir uzcelts kāds mauzolejs no ķieģeļiem. Tas tika uzcelts kādai ķēniņa meitai, kura nomira no mīlestības. Viņa iemīlējās, saslima ar lielo aizraušanās mīlestību un nomira no tā, jo vecāki viņai neatļāva precēties. Tie ķieģeļi, kas bija nepieciešami mauzoleja celtniecībai, tika nogādāti no aptuveni 87 km tālas vietas, kur tos gatavoja. Vai zini, kā viņi tika tur nogādāti? Cilvēki nostājās ķēdītē – viens aiz otra, un ķieģeļi tika nodoti viens otram no tās vietas līdz celtniecības vietai.

Tieši tāpat ir arī draudzē – ka mēs katrs ieņemam savu vietu, mēs katrs kaut ko ieguldām, kaut ko darām. Mūsu kopējā attieksme un kopējais darbs veido šo kopīgo rezultātu un arī šo brīdi. Šis brīdis nav nejaušs. Tas ir brīdis, ko mēs esam plānojuši un strādājuši. Dievs nāk tur, kur Viņa bērni Viņam paklausa. Viņš nav nekārtības Dievs, bet gan kārtības Dievs. Dievs radīja debesis un zemi. Paskaties, vai Viņš to radīja nekārtībā? Ja tu skolā mācies, tad paskaties ķīmiju, kur ir molekulas, atomi. Tur ir perfekta kārtība. Viss ir tā uzbūvēts un iekārtots – ideāla struktūra un kārtība it visur. Tāds ir Dievs! Kāds ir cilvēks? Viņš ir ideāls, draugi! Dievs mūs tādus ir radījis. Un, neskatoties uz to, ka velns ir papūlējies, lai mūs izkropļotu, mēs esam atgriezušies Viņa klātbūtnē caur Jēzu Kristu un atguvuši pilnību un svētumu. Mēs esam svēti un pilnīgi no iekšienes un tādi kļūstam ikdienas. To sauc par svēttapšanu. Mēs esam svēti caur Jēzus asinīm, taču Dievs saka, ka mums ikdienas ir jāpilnveidojas, ja gribam palikt svētā vietā. Aleluja!

Šodienas tēma ir: „Tev pietiek ar to, kas tev ir”. Es jau tikko minēju, ka svarīgs ir katra darbs un kalpošana – katrs vīrs, kas piedalās pie aparatūras nešanas, uzstādīšanas, nojaukšanas, katrs muzikants, kurš ņem privātstundas un mājās gatavojas un dara to stundām, katrs, kurš plāno un strādā, katrs mēģinājums. Tas attiecas ne tikai uz slavēšanu, aparatūru, bet tas attiecas pilnībā uz visu – arī uz katru grupiņu. Grupiņā kāds ir iecelts kā pārraugs par vārda dienām un dzimšanas dienām. Ja nav plānotas šīs sveikšanas, tad mēs aizmirstam kādu cilvēku, bet cilvēkiem ir tik svarīgi, ka viņus atceras. Mums tas ir svarīgi, ka mūs atceras. Lai arī kā mēs sakām, ka bijām aizmirsuši par savu vārda dienu, tas tik un tā katram ir svarīgi. Ja tā iedziļinās, tad nav jau tā, ka ir pilnīgi vienalga. Es nelēkātu no priekiem, ja mani, piemēram, neapsveiktu, un nesauktu: „Aleluja! Slava Dievam!” Man gan nāktos par to slavēt Dievu, bet iekšēji man par to nebūtu prieks. Tas veido visu kopējo rezultātu draudzē un katram individuāli viņa dzīvē. Katram ir savs talantiņš un sava iespēja.

Rezultāts ir tikai tad, kad mēs sākam lietot to, kas mums ir. Tikai tad ir rezultāts, kad mēs sākam lietot un saprotam, ka mums ir savas iespējas, savi talanti, savi resursi. Citam tādi, citam citādi, taču katram ir. Mums ir problēma, kad mēs redzam kādu, kam ir vairāk talantu nekā mums; kad mēs redzam kādus, kas ir vairāk izdarījuši nekā mēs. Kad tu ieraugi cita kalpošanu, kas ir redzamāka un tavās acīs svarīgāka nekā tava, kas tev tiek uzticēta jeb tas, ko tu vari izdarīt, un kad tu redzi šīs lietas, velns atnāk ar mazvērtību un ar meliem. Kad Jēzus bija 40 dienu gavēnī tuksnesī, tad velns ar Viņu runāja. Viņš pat runāja no Rakstiem. Velns runā un saka tev: „Nav jēgas darīt to mazo kalpošanu, to mazo lietu, ko tu vari šodien, jo tā nekam un nevienam nav vajadzīga, un nekādus reālus augļus tas nevar nest. Tas nevienam nav vajadzīgs!” Tas var būt saistīts arī ar lepnību.

Es zinu kādu stulbu anekdoti. Es jau šodien darba sapulcē to izstāstīju, un visi smējās. Tātad: zemledus makšķernieks bļitko uz ledus. Pēkšņi no āliņģa izlec briedis, un makšķernieks jautā: „E, ko tad tu te?” Briedis tā padomā: „O, jā, ko tad es te?”, un ielec atpakaļ āliņģī. Tur ir jāsmejas par stulbumu, jo nav nekā smieklīga. Bībelē ir teikts: „Ja tu labu zini un nedari, tad tas tev ir par grēku.” Un tev ir savi talantiņi, savas iespējas, resursi, un tev ir savi piedāvājumi arī kalpošanā, un tev ir tas, ko tu vari darīt. Tas attiecas ne tikai uz kalpošanu draudzē un grupiņā, bet arī uz tavu personīgo dzīvi. Ir kaut kas, ko tu vari darīt, lai uzlabotu savu veselību – tev ir iespēja, laiks, resursi, un tu vari to darīt. Tev tieši tāpat var būt laiks un resursi, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, garīgo izaugsmi, lai iegūtu jaunas zināšanas, viss, kas tev vajadzīgs un lai uzlabotu attiecības ar kādiem cilvēkiem. Tev ir iespējas. Tev ir iespēja kalpošanā, draudzē, evaņģelizācijā. Ir kādas iespējas un talanti, taču iespējams, ka viņi tev šķiet tik mazi un nevērtīgi, vai varbūt tev šķiet, ka tas ir tik mazs darbiņš, kas reāli nevar nest augļus. Draugi, tie ir velna meli! Dievam nav maza kalpošana un mazi darbi.

Varbūt arī kādreiz, kad tu nāc pie ziedojuma groza, tu kaunies iemest iekšā savu latiņu, bet Dievs jau neskatās tā, kā skatās cilvēki. Jēzus stāvēja templī pie ziedojuma šķirsta un skatījās, cik daudz katrs ziedo, un daudzi bagāti cilvēki nāca un meta naudas žūkšņus. Bet tur bija arī viena nabaga atraitne. Tajā laikā sievietei būt bez vīra bija liela problēma. Šī atraitne atnāca un atdeva pēdējo, kas viņai bija. Un šī nabaga sieviete atdeva visu, kas viņai bija, visu savu padomu. Un Jēzus runāja ar Saviem mācekļiem.

„Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” (Marka 12:43-44)

Šī sieviete iemeta melnās kapeikas – mazu naudas summu. Tas bija reāls upuris šai sievietei. Draugi, Dievs skatās citādi. Viņš skatās uz tavu upuri tavā līmenī un tavā vietā, un ar tavām iespējam, un ar taviem resursiem, kādi tev ir. Liela ir tava kalpošana, un tavas iespējas Dievam arī ir lielas. Un, ja mēs ļaujam velnam sevi apmuļķot un neizmantojam šīs mazās iespējas, kuras mums ir, tad viņš nāk un soli pa solim okupē tavas teritorijas, tavas iespējas un samaitā tavu prātu, un tu nekur nedodies. Kāds tu biji, tāds tu paliki, vai pat vēl sliktāks. Kādi bija tavi apstākļi, kādas bija problēmas, tādas tās paliek, nekas nemainās. Dievs grib, lai mēs lietojam to, kas mums ir. Tev pietiek ar to, kas tev ir. Dažkārt mēs domājam: „Kad man būs, tad es darīšu, tad, kad man būs nauda, tad es ziedošu. Tagad es nevaru un man pašam nepietiek visām lietām.” Draugs, ja tev nepietiek tagad visām lietām, tev nepietiks arī tad visām lietām. Un nav svarīgi, cik tev būs naudas. Varbūt tu domā, ka tad, kad tu apprecēsies, tu sāksi kalpot Dievam. Draugs, ja tu nekalpo tagad, tu vēl jo mazāk kalposi pēc tam, kad apprecēsies. Draugs, tev nevajag ne sievu, ne vīru, nekādus apstākļus, lai sāktu kalpot Dievam, lai uzņemtos savu pienākumu draudzē. Lai sāktu darīt pareizas lietas, tev nav jāgaida kādi īpaši apstākļi. Tev jāsāk tas darīt tagad. Tev pietiek ar to, kas tev ir!

Tu varbūt domā, ka tad, kad tev būs mašīna, tu vedīsi savu sievu ekskursijās. Varbūt kāds patiešām tā domā, ka tikai tad, kad tev būs auto, tu vedīsi savu sievu atpūsties. Jeb, kad jums būs pietiekami līdzekļi, tad jūs sarīkosiet kāzas un precēsieties. Tev pietiek ar to, kas ir tagad!

Mums ar sievu ne vienmēr ir bijusi automašīna, taču tad, kad mums nebija auto, mēs gājām pārgājienā kājām daudzus kilometrus. Mēs gājām ar kājām visa ģimene un gājām tālos pārgājienos. Mēs mežā kurinājām ugunskurus un cepām desiņas. Ļoti labi atceros šos brīžus. Tagad mums ir mašīna, un mēs ar kājām vairs nekur neejam. Tagad mēs braucam ekskursijās – tālāk nekā ar kājām var aiziet. Vasarā mēs ar automašīnu bijām aizbraukuši uz Čehiju. Taču, kad es tagad salīdzinu, nav nekādas starpības. Labi bija gan pārgājienos, gan aizbraukt uz Čehiju. Tas bija mūsu laiks kopā. Tas bija labs laiks. Jo mums pietiek ar to, kas ir tagad.

Kaut kad sen, kad es mācījos kristīgās kalpošanas skolā Jelgavā, kādā mācību pauzē es strīdējos ar savu mācītāju Modri. Tajā laikā Vasarsvētku apvienība vēlējās veidot kopīgu interneta lapu un no katras draudzes bija vajadzīga noteikta naudas summa. Es tikko biju iecelts par mācītāju un divi lati no mūsu draudzes bija milzīga summa. Draudzē bija tikai daži cilvēki – reāli uz pirkstiem varēja izskaitīt. Un, ja draudze dotu divus latus, tad tas jau būtu kalngals. Vai tu vari iedomāties? No visas draudzes iedot divus latus mums bija problēma. Kad nomaksājām telpas, tad tur vairāk nekā arī nepalika. Un es Modrim saku: „Es nedošu divus latus. Kāds jums labums no maniem diviem latiem? Kāda jēga?” Un mēs stīvējāmies apmēram kādas divdesmit minūtes. Viņš man teica, ka: „nav svarīgi, cik tu tur dod, bet svarīgs ir pats princips”. Un es saku: „Kāds princips? Ko tu darīsi ar tiem diviem latiem? Viņi tāpat nevienam nekādu labumu nedos. Tas nav nekāds ieguldījums!” Un šoreiz viņš nepiekāpās un pareizi vien darīja. Un es zinu, ka arī viņš ir finansiāli ļoti svētīts. Es zinu kāpēc. Tāpēc, ka viņš bija devējs. Viņš mācēja pareizus principus, ko bija saņēmis no Dieva. Mēs tomēr sākām dot tos divus latus un regulāri, un pēc tam devām arī vairāk.

Nav svarīgi cik, bet svarīgs ir princips. Ir svarīgas tavas iespējas un resursi, kuri tev ir. Tev pietiek ar to, kas tev ir. Lai gūtu panākumus, lai finansiāli izlauztos, lai tava grupiņa sāktu augt, lai tu pats sāktu augt, tev pietiek ar to, kas tev ir. Nedomā, ka tad, kad tev būs tas un tu varēsi darīt to, tu beidzot varēsi arī augt. Nē, tev ir un tev pietiek tagad ar to, kas tev ir, un ar to tu arī vari augt. Lūk, kāds ir Dieva princips un to ir svarīgi saprast. Lai augtu, lai Dievs tevi svētītu, lai pārdabiskā veidā iejauktos, tev jāsāk lietot tie talanti un resursi, kas tev ir tagad. Un tev ir jāpārtrauc ticēt velna meliem, kas saka, ka tas nav vērtīgi un ka tas Dievam un cilvēkiem nav nekas. Draugs, tas ir daudz Dievam! Jēzus teica: „Šī nabagā sieviete, kas iedeva melnās kapeikas, ir devusi vairāk nekā viņi visi.”

Kur Dievs darīja brīnumu? Pagānu zemē, kad Elija, kurš gāja pie atraitnes un viņas dēla, kuri lēnā garā mira, sacīja: „Dod man no eļļas un miltiem un uzcep plācenīti.” Viņa paklausīja un no savas pēdējās pārtikas uzcepa plāceni pravietim, un Dievs teica caur pravieti: „No šī brīža eļļa tavā krūzē neaptrūks un milti tīnē neizsīks.” Kad visapkārt bija bads, viņiem bija pārtika. Caur ko? Caur to, ka viņi deva to, kas viņiem ir. Viņi mierīgi varēja teikt, ka tas viņiem ir pēdējais un viņi tā arī teica: „Pēdējā eļļa un pēdējie milti, no kuriem mēs ar dēlu uzcepsim pēdējo plāceni un tad mirsim.” Bet Elija saka: „Dod no tā, kas tev ir pēdējais arī man,” un viņš pat nesolīja, ka viņus tagad ļoti svētīs. Un šī atraitne deva, un Dievs caur Eliju deva viņai. Kad Dievs deva? Tad, kad viņa lietoja to, kas viņai ir. Draugi, mums pietiek ar to, kas ir, lai redzētu Dieva svētību savā dzīvē.

Lūk, no šīs rakstu vietas – Jāņa evaņģēlija 6:1-15, radās sprediķis. Es jums uzzīmēšu ainu, par ko šeit ir stāstīts. Jēzus ar mācekļiem pēc kalpošanas cilvēkiem bija pārguruši. Un Jēzus saka mācekļiem: „Dosimies uz kādu attālu, vientuļu vietu, un mazliet atpūtīsimies. Pazudīsim uz kādu brīdi no viņiem visiem, jo citādi mēs vairs „nepavilksim”.” Viņi pazūd no cilvēkiem, atrod kādu vientuļu vietu, lai atpūstos. Bet pa slepenajiem kanāliem cilvēki bija atklājuši šo vietu un izziņoja to pa visu apgabalu, ka Jēzus ir tur. Un cilvēki no malu malām sāka nākt pie Jēzus. Ir rakstīts, ka vīrieši vien tur bija pieci tūkstoši. Ja vēl pieskaita sievas un bērnus, tad tur varēja būt aptuveni desmit – piecpadsmit tūkstoši. Cilvēki sanāca no malu malām. Šajā Rakstu vietā ir teikts, ka Jēzum iežēlojās sirds – Viņš iežēlojās par cilvēkiem un dziedināja neveselos, izdzina ļaunus garus. Viņš kalpoja, mācīja, sludināja. Mācekļi bija noguruši un viņiem bija vajadzīga atpūta, taču viņi turpināja kalpot tajā brīdī, kad bija šī iespēja, kad bija šī vajadzība, jo viņiem bija žēl šos cilvēkus.

Mācekļi nāca pie Jēzus un teica: „Atlaid šos cilvēkus, ka viņi var izklīst pa tuvējiem ciematiem un sagādāt sev pārtiku, ka viņi citādi nenonīkst.

Kalpošana notika ilgu laiku un Jēzus ar mācekļiem apzinājās šo cilvēku vajadzību pēc pārtikas.

„Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst? Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.” (Jāņa 1:5-6)

Jēzus zināja, ko Viņš grib darīt. Viņš vēlējās pabarot šos cilvēkus. Viņš bija viņus dziedinājis, atbrīvojis, mācījis, bija viņiem sludinājis, un Viņš gribēja viņus arī finansiāli svētīt, pabarojot viņus. Dievs zina, ko mums vajag. Dievs grib mūs finansiāli svētīt, un ka tu esi vesels no matu galiņiem līdz papēžiem. Dievs grib, ka tu esi pilnībā vesels, pilnībā dziedināts – nekādas pumpas, nekādi augoņi, iekaisumi, sāpes, vīrusi. Tāda ir Dieva griba. Dievs grib glābt. Viņš saka: „Tiksi izglābts tu un viss tavs nams – tavs tēvs, tava māte, māsa, brālis, bijušie draugi.” Tagad Jēzus ir tavs draugs un arī cilvēki draudzē. Ārpusē ir tikai paziņas, bijušie draugi. Dievs grib viņus glābt. Dievs grib glābt cilvēkus, kurus tu pat nepazīsti! Viņš grib finansiāli svētīt un lai turība un bagātība ir tavā namā. Tāda ir viņa griba. Tev patīk dzirdēt, ka tāda ir Dieva griba? Aleluja!

Dievs grib sakārtotas emocijas un sakārtotu prātu. Viņš grib, lai viss, ko tu dari, tev labi izdodas, un ka tu esi veiksmīgs it visās lietās, lai viss, kam tu pieliec roku, tev izdodas. Un ja vienu reizi tev viss sagrūst, tu sāc no jauna. Dievs grib, ka tu esi stipra, spēcīga, pilnvērtīga personība, ka tu spēj ieguldīt savā valstī, glābjot cilvēkus. Dievs zināja, ko grib darīt. Tu zini, ko Dievs grib darīt tavā dzīvē? Viņš grib, ka caur tevi cilvēki nāk pie Kristus, ka mājas grupiņas aug un vairojas. Viņš grib – tā ir Viņa griba. Un labākajā gadījumā tu redzi kādas iespējas, ka tu vari to un to, piemēram, būt par sagaidītāju, aizsūtīt e-pastu un satikties ar cilvēkiem, un arī pastāstīt par Dievu. Un tu domā: „Bet kas tas ir? Vai man izdosies? Vai tiešām tam būs augļi?” Velns nāk un runā, ka tas, ko tu dari, ir nenozīmīgi. Paskaties, kā Mārcis Jencītis, Aleksejs Ļedjajevs, Vladimirs Muntjans tur Ukrainā kalpo – lūk, tur ir kalpošana. Velns nāk un nozog tavu vēlmi darīt to, ko tu vari. Draugs, tev pietiek ar to, kas tev ir; tas, ko tu vari, cik tu saproti šodien – sāc rīkoties! Ja tev ir liekais svars, tad kas pirmkārt ir jādara? Diēta jāietur? Nē, pirmkārt, ir jāskrien. Jāsporto un nevajag nekādu diētu, bet jāēd kārtīgi. Vajag normāli ēst un sportot. Tev nav laika katru dienu? Tad sāc sportot ar vienu reizi nedēļā. Sāc darīt! Pēc tam varēsi darīt divas un trīs reizes.

Kas ir jādara cilvēkam, ja viņš pastāvīgi apaukstējas un viņam visu laiku ir iesnas? Viņam nav jādzer antibiotikas, bet jāiet pirtī un pēc pirts aukstā ūdenī. Tajās dienās, kad nav pirts, tad ej aukstā dušā vai ezerā izcērt āliņģī un peldies tajā pāris reizes nedēļā. Un tu būsi vesels kā rutks, ja visu darīsi pareizi. Jautājums: „Vai mēs gribam būt veseli? Un kas ir tas, ko mēs varam izdarīt?” Ja tev nav ezers pie mājas, tad ej aukstā dušā. Un rēķinies ar to, ka pirmajās reizēs tu tiešām vari saaukstēties un dabūt iesnas. Un pareizi būtu tā – ka tu peldi visu vasaru un pēc tam arī rudenī, līdz pat ziemai, un tu pakāpeniski pierodi. Es nesaku, ka mums visiem tagad jālec āliņģos. Tas vispār ir tikai piemērs par to, ka mums ir iespējas. Sāc darīt! Tāpat ir par biznesa un naudas pelnīšanas iespējām. Skaties uz lielajiem, uz tiem, kas kaut ko jau ir sasnieguši. Nedomā, ka tev ir tālu līdz tam. Tev nav tālu! Sāc darīt to, ko tu vari šodien! Tev pietiek ar to, kas tev ir. Tu skaties uz tiem, kas jau ir atvēruši savus uzņēmumus un domā, ka tev kredītu neviens nedos? Tev nevajag kredītu, bet tev jālieto savs latiņš, kurš tev ir šodien. Kredītus vispār nevajag ņemt! Normālu biznesu var iesākt arī bez kredītiem. Ja tev tavam biznesam būs paņemts kredīts bankā, tad viss tavs bizness kalpos bankai. Tā tas ir lielākoties, izņemot dažus laimīgus gadījumus, kad baņķieris nomirst vai bankrotē.

Tev pietiek ar to, kas tev ir! Jēzus zināja, ko Viņš gribēja darīt. Viņi bija noguruši un gribēja ēst. Tu zini, ko tas nozīmē kalpot? Tikko kā tu brauc atpūtā, jo esi pārguris, tā atkal tūkstošiem cilvēku ir ap tevi. Tur nebija ne mikrofonu, ne pastiprinātāju. Jēzus kopā ar mācekļiem fiziski bija ļoti nogurdināti. Jēzus zināja, ka grib finansiāli svētīt un paēdināt ļaudis.

„Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst? (..) Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” (Jāņa 6:5;7)

Filips saka, ka kasē ir divi simti sudraba gabalu. Acīmredzot viņiem arī bija kase, un viņi vāca ziedojumus. Tāpat, kā notiek šeit. Filips saka, ka „pa divsimts sudraba gabaliem nevar pabarot šo te pilsētu”. Tur vīri vien jau bija pieci tūkstoši un kopā ar sievām un bērniem aptuveni piecpadsmit tūkstoši. Divsimt sudraba gabali nav liela nauda. Filips būtībā saka, ka ar to, kas viņiem ir, nepietiek.

„Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” (Jāņa 6:8-9)

Jēzus saka, lai Viņam dod šīs piecas maizes un divas zivis. Andrejs gan domā, vai maz pietiks tik daudz ļaudīm. Iedomājies, piecas bulciņas un divas zivis. Bija smieklīgi pat piedāvāt kaut ko tādu. Tu piedāvātu kaut ko tādu?

„Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās”. (Jāņa 6:10-11)

Jēzus ņēma maizi, pateicās Dievam, lauza to un deva mācekļiem, un mācekļi deva cilvēkiem, un visi paēda. Viņi ēda tik, cik tiem gribējās. Un pēc tam, kad viņi bija paēduši, viņi salasīja vēl no atlikušajām druskām divpadsmit grozus. Viņi bija tā pārēdušies, ka viņi tās druskas neņēma pat līdzi uz mājām saviem bērniem. Jautājums: „Vai viņiem pietika ar piecām maizēm un divām zivīm, vai nē?” Pietika! Mums pietiek tad, kad mēs dodam un lietojam tos resursus, kas ir, kad mēs darām to Jēzus Vārdā pēc Dieva gribas un ja mūsu kalpošana un darbs ir saistīts ar cilvēku glābšanu. Ja tev ir bizness un tu no sava biznesa ieguldi arī cilvēku glābšanas darbā utt. Ja tavs pamats ir Jēzus Kristus, tu dod to, kas tev ir un Dievs pārdabiski svētī. Tev pietiek ar to, kas tev ir! Dievs dos tev tādus rezultātus, cik tev gribas, un pat tādus, kādi tev pat sapņos nav rādījušies. Aleluja!

Pietiek ar to, kas tev ir. Filipam bija tāds noteikts teksts, ka „ar divi simti sudraba gabaliem nepietiek”. Draugs, izmet no galvas šādas domas, ka nepietiek. Tev pietiek ar to, kas tev ir un Dievs lietos to, kas tev ir. Un interesanti, kad Jēzus lauza šo maizi un deva mācekļiem un mācekļi deva cilvēkiem, vai pabaroti tika tikai cilvēki? Vai vispirms mācekļi? Mācekļi deva to, kas bija viņiem. Viņi deva Jēzum un Jēzus pavairoja un deva atpakaļ mācekļiem un mācekļi cilvēkiem. Kamēr tu kalpo cilvēkiem, kamēr tu dod viņiem, tikmēr tev ir. Kamēr tu kalpo Dievam, glāb pazudušos, kalpo draudzē un savā mājas grupiņā, cel Dieva valstību, tikmēr tev ir pašam.

2005. gadā es kalpoju kā evaņģēlists, es braucu no pilsētas uz pilsētu. Latvijas pilsētas mēs ar ģimeni esam izbraukuši krustām šķērsām vairākas reizes. Cilvēku pūļi ir apmeklējuši šos dievkalpojumus. Simtiem un pat tūkstošiem cilvēku ir nākuši un skaitījuši grēku nožēlas lūgšanu. Simtiem cilvēku tika dziedināti no dažādām slimībām, ieguvuši brīvību no dažādām atkarībām. Caur šo kalpošanu cilvēkiem draudzē tika atgriezta mācība par to, ka Jēzus dziedina. Pirms es sāku šo kalpošanu, draudzēs bija maz pazīstama dziedināšanas kalpošana, īpaši tradicionālajās draudzēs. Bet es ļoti labi apzinos, ka caur šo kalpošanu dziedināšanas kalpošana atdzima draudzēs. Cilvēki no citām draudzēm sāka normāli skatīties uz to lietu un pieņemt to.

Un man bija vēlme savā evaņģelizācijā sadarboties ar draudzi „Jaunā Paaudze”. Tā ir ļoti liela draudze, lielākā Latvijā un arī citās valstīs. Un Aleksejs Ļedjajevs man bija neaizsniedzams un tāls. Es viņu biju redzējis tikai televīzijā, kasetēs un video. Šaubījos, vai viņš ar mani runās, vai viņam priekš manis būs laiks? Nu nebūs taču. Un tad Dievs mani saveda ar kādu cilvēku. Viņš bija „Jaunās Paaudzes” mācītājs Gulbenē, kur es kalpoju, viņš mani uzņēma. Es pastāstīju viņam par savu vēlmi un viņš man teica: „Es tevi iepazīstināšu”. Viņi bija ļoti labi pazīstami, viņš piezvanīja Aleksejam Ļedjajevam un mani uzaicināja uz līderu sapulci, tur bija arī citi kalpotāji. Un es braucu uz šo sapulci, tur visi sēdēja pie gara galda, bija atbraukuši arī evaņģēlisti no Ukrainas. Sapulcē visi atskaitījās par to, ko viņi ir izdarījuši un lēma visādus jautājumus un tad teica, ka viņiem ir arī kāds ciemiņš, kurš grib kaut ko pateikt. Man bija līdzi bukletiņi un fotogrāfijas un es ātri gribēju izmantot savu laiku. Tas bija arī viss, ko es tajā brīdī varēju izdarīt. Es pastāstīju kā Madonā pirmajā dievkalpojumā, mums viena tantiņa, kāda veca sieviņa, kura staigāja tikai ar staiguli, agrāk pārvietojās tikai invalīdu ratiņos, sāka staigāt un mēs uzņēmām bildi, kurā viņa stāv pacēlusi staiguli rokās. Un rādot tās fotogrāfijas stāstīju ko es daru, ka braukāju pa dažādām pilsētām, tik un tik dziedināšanas kalpošanas ir bijušas, tik un tik ir pieņēmuši Jēzu, tik un tik ir dziedināti. Un man jautāja: „Kas tev palīdz”? Es atbildēju: „Tikai sieva”. Visu ātri pastāstīju kā mācēju, faktiski es nebiju nekas, parasts limbažnieks, bet Dievs bija ar mani un teica man: „Izdari to, ko tu vari, tev ir savas iespējas, tev pietiek ar to, kas ir”. Un uzklausot mani, Aleksejs Ļedjajevs saka: „Tu sludināsi šodien”. Es sludināju un pēc tam, nemaz neprasot atļauju, sāku aicināt priekšā. Daudzi cilvēki iznāca, daudzi saņēma dziedināšanu un Aleksejs Ļedjajevs no malas uz to visu skatījās un vēroja. Kad biju pabeidzis, es biju nosvīdis, slapjš, biju izdarījis visu, ko varēju. Man pietika ar to, kas bija, man bija sava liecība, man bija ko pateikt un es varēju par visiem aizlūgt. Visu izdarījis, es apsēdos savā vietā. Uz skatuves iznāca Aleksejs Ļedjajevs un teica: „Kāds dedzīgs latvietis”. Viņš mani uzaicināja uz konferenci, kura notiek divas reizes gadā, tajā vienmēr sanāk kopā tūkstošiem cilvēku. Un Aleksejs man no kanceles visu priekšā pasaka: „”Jaunās Paaudzes” durvis tev ir atvērtas”. Tas nozīmēja to, ka katrā draudzē, kur es iešu, man būs atbalsts. Un uzaicinājums uz konferenci nozīmēja to, ka man būs jāsludina. Es biju pārlaimīgs, es braucu uz mājām, bet man šķita, ka es lidoju. Es pat pabraucu garām man vajadzīgajam pagriezienam. Es zinu vienu, man pietiek ar to, kas man ir, pārējo dara Dievs. Tad, kad es lietoju visu, kas man ir un daru, ko varu, lietoju savas piecas maizes un divas zivis, Dievs dara brīnumus, atver ceļus, dziedina, glābj, svētī, atbrīvo, dod finanses un panākumus. Viņš ir panākumu Dievs. Lieto to, kas tev ir. Ar tevi ir Dievs.

Un tas vēl nebija viss. Pie manis pienāca ukraiņu evaņģēlists un uzaicināja mani pie sevis uz Ukrainu, sakot, ka noorganizēs man tūri pa visu Ukrainu. Un viņš man to noorganizēja, tūri pa visām „Jaunās Paaudzes” draudzēm un ne tikai. Un tas, ko es tur redzēju un šīs kalpošanas, kas Ukrainā bija, priekš manis ir nenovērtējamas. Mēs četrus mēnešus bijām prom no Latvijas, aptuveni 60 pilsētās. Ukraina ir ļoti liela, attālums no vienas pilsētas līdz otrai bija līdz pat 1000 km. Bija dažādi dievkalpojumi, dažādi mācītāji, dažādas pazīšanās, tas bija ļoti labs laiks.

Tā kalpošana man bija kā Benijam Hinnam, es nosludināju, cilvēki nāca uz skatuves ar liecībām par dziedināšanu. Es kā liku roku virsū, Dievs darbojās, notika brīnumi un es sajutos kā Benijs Hinns. Cilvēku bija daudz un dziedināšanas bija ļoti nopietnas, šo ierakstu var redzēt mūsu mājas lapā, arhīvā.

Tajā konferencē sēdēja kāds cilvēks no Ukrainas, viņa vārds ir Vladimirs Muntjans, viņam šobrīd ir mega draudze ne tikai Ukrainā, bet arī visā pasaulē. Es kalpoju personīgi viņa draudzē, tad viņi bija 700-800 cilvēku draudze. Tagad jau četru gadu laikā ir izaugusi. Es viņa darba istabā lūdzu Dievu, viņš mani ļoti labi uzņēma. Un viņš man teica: „Toreiz, kad tu „Jaunajā Paaudzē” sludināji, es sēdēju zālē un domāju, ja viņš tā var, es arī tā varu”. Es nelepojos, bet stāstu faktus, ka tieši vai netieši es esmu ietekmējis Vladimira Muntjana kalpošanu, viņš kalpo kā Benijs Hinns Ukrainā. Viss sākās no mazumiņa, kad sāku kalpot Madonā, tad Gulbenē, tad tiku uz darba sapulci un tad uz konferenci Ukrainā. Tev pietiek ar to, kas tev ir. Man pietiek ar to, kas man ir. Lieto to, kas tev ir, savas iespējas un resursus, kaut nenozīmīgākos, nekad neļauj velnam tev iestāstīt, ka tas ir nenozīmīgi, pats mazākais darbiņš, pats mazākais pienākums, mazākais veids, ko tu vari izdarīt priekš sevis vai cilvēkiem, tas ir Dievam svarīgi un būtiski. Viņš ņem šo tavu resursu, vairo un pārdabiskā veidā svētī. Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības un pārējās lietas jums tiks pieliktas. Sāc darīt tādas lietas, kuras tu vari.

Precīzs raksts no Brīnumu avīzes: „Mēs to paveicām, tā abi ar sievu izsaucāmies, kad atgriezāmies no 4 mēnešu tūres Ukrainā. Bijām 52 pilsētās, mūsu dievkalpojumus apmeklēja 11 985 cilvēku, aicinājumam pie Kristus atsaucās 1871 cilvēku, apliecināja to, ka ir saņēmuši miesas dziedināšanu 914 cilvēku”.

Viss tikai no tā, ka es paņēmu savus bukletiņus un fotogrāfijas, kas man bija, to es darīju. Man pietiek ar to, kas man ir. Un tagad, tas ko es daru, tas nav viegli. Mūsu skola, kas šodien notiek, to nav tik viegli sagatavot, tas man ir izaicinājums, taču es zinu, es daru to, ko es varu un man ar to pietiek. Es dodu savas piecas maizes un divas zivis un es zinu, Dievs to vairos. Dievs caur šo skolu mums darīs tādus brīnumus mūsu vidū, mums būs tāda izaugsme mūsu personībās un draudzē. Caur visu, ko mēs darām, katru pienākumu, katru lietu.

Pirmdien ir Latvijas valsts svētki, 11. novembris, Lāčplēša diena. Šī diena ir saistīta ar kādu lielu notikumu mūsu tautā. 1918. gada 18. novembrī Latvija tika proklamēta kā valsts, taču apmēram pēc gada sava brīvība bija jānosargā un tieši 11. novembris ir vissvarīgākā diena Latvijas neatkarības nosargāšanā, tā ir Lāčplēša diena.

Filma „Rīgas sargi” ir uzņemta par visiem šiem notikumiem. Krievu un vācu apvienotais karaspēks ar pulkvedi Bermontu priekšgalā. Starp citu, par pulkvedi viņš pats sevi iesauca, īstenībā viņš bija krievu avantūrists. Viņš bija vienīgais no krievu virsniekiem, kurš uzdrošinājās slēgt savienību kopā ar vāciešiem. Vāciešiem bija savas intereses Latvijā, krieviem savas. Viņi gadu simtiem veiksmīgi bija valdījuši Latvijā pār latviešiem un turējuši viņus par vergiem. Viņi ļoti veiksmīgi savā starpā sadarbojās. Krievi uzskatīja Latviju par savu teritoriju, tieši tāpat arī uzskatīja vācieši, kaut gan tā jau bija no 18. novembra Latvijas brīvvalsts. Latvieši, tā ir nācija, tā ir tauta un nevienam nav tiesību pār to uzkundzēties un valdīt, ja vien paši to neatļauj. Bermonta vadībā bija 60 000 vīru, krievu karavīri tur bija mazākumā, pārsvarā bija vācu karavīri ar ļoti labu bruņojumu un miljoniem marku atbalstu no savām valdībām. Finansiāli un arī ieroču ziņā viņi bija pārāki par Latvijas armiju. Šī armija nonāca līdz Rīgai, viņi gāja postīdami un laupīdami, uzstādīja ultimātu Rīgai padoties. Latvijas armija, sastāvēja no bijušajiem strēlniekiem, arī no sievietēm un zēniem. Viņi nolēma cīnīties par savu brīvību, kaut gan izredzes uzvarēt bija ļoti mazas. Gar krastmalu bija ierakumi, Rīga cieta no uzbrukumiem un bombardēšanas, taču Latvijas armija uzvarēja. Interesants fakts ir tas, ka ostās stāvēja Francijas un Anglijas kara kuģi, tur tā politika ir tik sarežģīta, ka to nevar nemaz izstāstīt. Komunistu armija, kura nāca no Krievijas, lielākā daļa sastāvēja no latviešiem. Bija tāds Pēteris Stučka, Latvijas nodevējs, komunists, kurš ar strēlnieku palīdzību ienāca Latvijā. Šeit bija juku laiki, bet bija latvieši, kas sapņoja savu sapni par brīvu Latvijas valsti un tā bija jau proklamēta, viņa bija jānosargā. Fakts, ka šie sabiedrotie iesaistījās Latvijas atbalstā tikai tad, kad mēs paši noticējām savai uzvarai. Daudzi neticēja. Un sabiedrotie nesniedza savu atbalstu līdz tam brīdim, kamēr nesaprata, ka mēs cīnīsimies līdz galam. Ka mēs sāksim lietot to, kas mums ir. Šie cilvēki lietoja to, kas viņiem bija, ieroču ziņā un karavīru ziņā viņi bija mazākumā, taču cīņu laikā mobilizēti bija vairāk un vairāk cilvēku, armija izauga līdz 50 000 cilvēku. Šī kauja ir pati nozīmīgākā, jo tieši šeit tika nosargāta Latvijas brīvība. Mēs uzveicām gan melno bruņinieku, gan austrumu kaimiņu, gan vāciešus, gan krievus. Igauņi atbrauca no Igaunijas mums palīgā ar diviem bruņu vilcieniem. Bermontieši lielā niknumā bēga no Rīgas uz Liepāju un pa ceļam laupīja. Taču Liepājā arī tika noformēts karaspēks 14 000 vīru sastāvā un atkal bermontieši tika uzveikti. Viņi prasīja pamieru līdz pēdējam, kamēr tika izdzīti no Latvijas teritorijas. Šī armija bija pilnīgi sagrauta.

Šo uzvaru mums deva Dievs, Viņš svētīja Latviju. Tie bija reāli cilvēki, kuri cīnījās un izmantoja to, kas viņiem ir. Neviens neteica, ka mūs ir par maz, ar to nepietiek, lai uzvarētu, mums nav ieroču un politikas atbalsts. Viņi teica: „Mēs cīnīsimies!” Un tad, kad viņi cīnījās, sabiedrotie sāka viņus atbalstīt un palīdzēt ar ieročiem un jūras karaspēku. Un mēs guvām uzvaru ar Francijas un Anglijas atbalstu. Mēs visi esam Latvijas pilsoņi, nav nozīmes, kas tu esi, ebrejs, čigāns vai latvietis, te ir tava valsts un mums ir jāstāv par savu valsti. Mums pietiek ar to, kas ir. Mēs mierīgi varam pieminēt šos kritušos cilvēkus, kuri krita par manu un tavu brīvību, par to, lai mēs brīvi varētu šodien šeit sapulcēties. Kāds ir maksājis cenu, nekad nekas nenotiek, ja mēs nemaksājam cenu un  nelietojam to, kas mums ir.

Bermonts neatzina ne Latvijas, ne kādas citas Baltijas valsts neatkarību. Latvijas zemi viņš uzskatīja par Krievijas impērijas provinci un sevi iecēla par šīs teritorijas pārvaldnieku. „Esmu vienotās Krievijas ideju aizstāvis, manā armijā ir 60 000 cilvēku, kuriem pretī stājas pusbandītiskas, puskomunistiskas Latvijas un Estijas armijas. Latvija un Estija, tās ir sīkas teritorijas, kuras ar Sabiedroto valstu gādību un Vācijas iestāžu labvēlību paši pasludinājuši savu neatkarību”. Tā Bermonts rakstīja admirālim Kolčakam vēstulē.

Velns nekad neatzīs tavu neatkarību un tavus panākumus, tavu veiksmi, veselību, tavu finansiālo svētību, tavu grupiņas izaugsmi, tavu personīgo izaugsmi. Viņš nekad neatzīs tavu brīvību un tavu glābšanu, viņš vienmēr cīnīsies, jo viņš ir velns. Lūk, ko varam mācīties! Bet uzvarēt mēs varam tikai un vienīgi lietojot to, ko mēs varam, mums pietiek ar to, kas ir. Ja mēs zinām un neticam viņa meliem, mēs zinām, ka mums pietiek, kas ir un Dievs ir mūsu Kungs un Dievs ir tas, kas mūs svētī.

Visi uz fronti, katrs ar savu mazumiņu. Lielu atbalstu Latvijas karaspēkam sniedza sieviešu palīdzības korpuss, kuru izveidoja tikai divas nedēļas pirms Bermonta uzbrukuma. Korpusa dalībnieces iekārtoja kantīnes, kur karavīri jebkurā laikā varēja dabūt karstu tēju, maizi un tabaku. Palīdzības korpusa darbinieces aprūpēja karavīrus hospitāļos, gatavoja ēdienu, laboja apģērbu. Tā kā lielākajai daļai karavīru bija gadalaikam un kara darbībai nepiemērots apģērbs, šai palīdzības akcijai bija ārkārtīgi liela nozīme. Karavīrus frontei apgādāja ar siltām zeķēm, cimdiem, veļu, apģērbu un pārsienamiem materiāliem. Rīgas Latviešu nacionālās biedrības namā ierīkoto karavīru ēdināšanas punktu vadīja Jāņa Čakstes sieva Justīne. Līdzekļu gādāšanai novembrī pēc palīdzības korpusa ierosinājuma tika dibināts Zelta fonds.

Lūk, ko saka Jānis Balodis, kara ministrs un ģenerālis: „Latviešu sievietes līdz ar saviem tēviem un brāļiem, vīriem un dēliem, šinīs gaišo cerību stundās un dienās apliecināja savu karsto tēvijas mīlestību un apgaroto patriotismu frontes pirmajās līnijās, pārsiedamas ievainotos, palīdzot tiem nokļūt līdz pārsienamiem punktiem slimnīcās, ar mātes mīlestību kopdamas ievainotos, iedvešot viņiem ticību izveseļoties, pārliecību par mūsu taisnīgās cīņas uzvaru”.

Visos frontes iecirkņos bija pat 60 gadus veci vīri kā brīvprātīgie, tāpat arī jaunekļi 14-15 gadu vecumā. Lūk, Rīgas sargi, Latvijas sargi. Ja ne karotāji, tad kā patronu piegādātāji vai brīvprātīgie ziņneši. Ko mēs varam mācīties? Kāpēc mēs uzvarējām? Tāpēc, ka mums pietika ar to, kas mums ir. Mums pašiem ir tas, kas mums ir vajadzīgs, lai uzvarētu. Mums ir savas iespējas, mums ir Dievs, Jēzus Kristus. Kad mēs dodam savas piecas maizes, Viņš tās pavairo. Mūsu valsts himna skan, Dievs, svētī Latviju! Un es esmu pārliecināts, ja šodien mūsu tauta atzīst Jēzu kā savu glābēju un savu Dievu, tā būtu plaukstoša tauta, plaukstoša zeme. Es gribu tādā dzīvot, es vēlos tādā dzīvot, valstī, kurā nevienam nekā netrūkst, kur bērnu nami nav vajadzīgi, kur nav patversmju, kur nav alkoholisma un narkomānijas, lai krogu vietā ir draudzes, pilns ar draudzēm, ne tikai „Kristus Pasaulei”, bet arī citām draudzēm, kas apliecina Jēzu, miesā nākušu. Ar dzīvām draudzēm. Un es zinu, ka Dievs sargās šādu valsti, neviens šeit neiebruks un ja kāds arī iebruks, viņš dabūs bēgt. Jo Dievs būs tas, kurš metīs ar akmeņiem viņam. Mēs ņemsim to, kas mums ir un mēs cīnīsimies. Aleluja!

Bez cenas un upuriem ienaidnieku neuzvarēt, kad ienaidnieks bija padzīts, saskaņā ar aptuveniem statistikas datiem, bermontiešu zaudējumi bija 5 000 kritušo, Latvijas armija šajās kaujās zaudēja kādus 2 000 vīru. Bez cenas neuzvarēt un nekādu pamieru. 10. oktobrī Bermonts, kad viņš saprata, ka zibens spēriens ir izgāzies, gribēja slēgt pamieru. Latvijas armija tam nepiekrita un cīnījās līdz galam. Lai dzīvo Dievs!

Pēc atbrīvošanas cīņu beigām, Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 1920. gada 18. septembrī pieņēma likumu par Lāčplēša kara ordeni, augstāko militāro apbalvojumu Latvijā. Par ordeņa simbolisko dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 11. novembri. Tā ir diena, kad Latvijas armija no Daugavas krastiem padzina bermontiešu karapulkus. Ordeni piešķīra tikai par nopelniem un tikai tiem, kuri izpildīja savu pienākumu pret valsti un tautu ar izciliem varoņdarbiem.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs, Jānis Čakste, Esplanādes laukumā, Rīgā augsto apbalvojumu pasniedza 288 kareivjiem un virsniekiem, tostarp 7 augstākiem komandieriem. Ko mēs varam mācīties? Cīņa vēl nav beigusies un runa ir par mūsu draudzi. Par mūsu un jebkuru dzīvu draudzi, kur veido mācekļus, kur glābj pazudušos, no kuriem veido mācekļus un kuri savukārt arī veido savus mācekļus, kur Dieva mīlestība ir tiešām reāla un sataustāma, kur cilvēki kalpo cilvēkiem Dieva spēkā. Cīņa nav beigusies, mēs esam tie, kuri šobrīd esam Latvijas atmodas armija, lūdzēji un evaņģēlisti. Mēs spējam nest gaismu un uzvaru Latvijai, mēs spējam atvērt debess logus, ka pār Latviju nolaižas svētības, mēs spējam pasargāt Latviju, mēs to varam. Caur mūsu darbu, ja mēs šodien lietosim savus resursus uz simts, jo mums ir viss, kas nepieciešams. Tās cīņas ir beigušās, taču ir vēl citas cīņas. Dievs, svētī Latviju!

288, šis ir tas cipars, kas sakrīt ar Bībeli. Tas ir tas veids kā Dievs mīl. Jēzum bija 12 mācekļi, tas ir tas veids, kā Jēzus glābj, caur mācekļiem. Lūk, neizlaid ne vienu līderu skolu, mācies, ieņem savu vietu, attīsties, pilnveidojies, tavā priekšā ir liela nākotne. Es ar jums lepojos un apbrīnoju jūsu nodošanos. Tu atrodi laiku visam. Mēs esam šīs zemes „sāls”, mūs Dievs šeit ir ielicis, mēs esam tie kareivji, tie pusaudži un sievietes, katrs ar saviem cimdiem vai pārtiku palīdzam kaujā. Sātanam ir daudz dažādi ieroči, kā iznīcināt tautu, bet mēs lūgsim un mēs strādāsim.

Ja tu nesāksi lietot to, kas tev ir un regulāri to darīt, maksāt savu cenu par to, par maziem darbiem, kas šodien ir jāizdara, tu paliksi uz otru gadu. Tu katru gadu skatīsies atpakaļ un nekas nebūs mainījies pie tevis. Jo tu nebūsi ikdienā darījis šos pienākumus, tev apkārt augs cilvēki, kuri būs izskoloti, kuriem jau būs 12. klase, augstskolu, būs veiksmīgi kalpošanā, biznesā un tu būsi tajā pašā pirmajā klasē un atkal paliksi uz otru gadu. Tu joprojām meklēsi darbu. Ir laiks pārcelties uz jaunu klasi un ir vajadzīga pacietība.

„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.  Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.” (Mateja 25;14-18)

Līdzība par to, ka kāds vīrs aizceļoja un atstāja savu mantu saviem kalpiem, vienam piecus naudas gabalus, vienam divus un trešajam vienu. Tas, kuram bija pieci, pelnīja ar šo naudu un tas, kuram bija viens nē. Un viņš teica apmēram tā: „Kāpēc tam pieci un man viens, viņam divi un man viens, ko es darīšu ar vienu?” – tā viņš nelika viņu lietā. Kad kungs atgriezās viņš prasīja norēķinu. Tam, kuram bija pieci, nopelnīja vēl piecus, un tika uzslavēts, tam, kuram bija divi, nopelnīja vēl divus un Dievs arī viņu uzslavēja, bet tam, kuram bija viens Viņš teica: „Ak, tu blēdīgais un kūtrais kalps, kam ir, tam dos, kam nav, atņems to, kas tam ir”.

Ja tu nelietosi to, kas tev ir, velns tev atņems to pašu, ja tu lietosi, kas ir, Dievs tev teiks: „Ak, tu labais kalps”! Mums būs jādod norēķins par to, kā esam lietojuši savus talantus, ne tikai talantus, bet vienkārši iespējas. Kas ir tas, ko tu vari darīt šobrīd, ne tikai kalpošanā draudzei, bet arī savā personīgajā dzīvē un izaugsmē. Ir vajadzīga ir pacietība un jāgaida ir rezultāts. Kad tu ņem to, kas tev ir un rīkojies ar to tā, kā grib Dievs, tad Dievs ņem tev to, kas tev ir un no tā mazuma veido vairumu. Un tev ir tik, ka vēl pāri paliek. Un tev ir tik ilgi, kamēr tu dod Dievam un cilvēkiem.

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde