4. septembra dievkalpojumu draudzē Kristus Pasaulei mācītājs Mārcis Jencītis sāk ar jautājumu – „Vai tu tici, ka Dievs runā?
Dievs ar mani runā,” – saka mācītājs un uzsver, ka Dievs runā arī ar tevi! Šodien ir īpašs vārds tieši tev! Šīs svētrunas tēma ir par to, ka ticībai ir cena. Un arī uzvaras pilnai, veiksmīgai dzīvei ir sava cena. „Nekas nav par brīvu, draugi!” – klātesošos uzrunā mācītājs. „Par visu ir jāmaksā. Ne vienmēr skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu,” – viņš joko. „Ir jāiegulda pūles, laiks un darbība. Kad es ticu Dieva Vārdam un zinu, ko Dievs grib darīt manā dzīvē, lai es sasniegtu to, ko Viņš saka par mani, man ir jāmaksā sava cena. Šodien ir dziedināšanas dievkalpojums”, – atgādina mācītājs, „Dievs dziedina, bet, lai tu paturētu savu dziedināšanu un neaprobežotos ar vienu Dieva pieskārienu, tev būs jāmaksā sava cena. Ticība ir paklausība Dieva Vārdam pārvarot sevi un apstākļus! Un mums ir dots Svētā Gara spēks un mēs varam ticēt. Ticība nav izjūtas, bet konkrēta darbība ceļā uz mērķi. Un ja viens no taviem mērķiem ir arī miesas dziedināšana, tad tam ir sava cena”. Mācītājs atgādina, ko Dievs saka – „Viņam ir labklājības pilnas domas par mums. Dievs grib, ka esam finansiāli nodrošināti, bet lai šis vārds manā dzīvē darbotos, man ir jāmaksā cena – jāsper konkrēti soļi, jāveic konkrētas darbības, pārvarot sevi un apstākļus aizmirstot vārdus „es nevaru”, jo man ir Viņa Svētā Gara spēks! Man ir spēks ticēt un darīt Dieva gribu! Dievišķai dziedināšanai ir sava cena, finansiālai labklājībai ir sava cena, emocionālai dziedināšanai ir sava cena, uzskaita mācītājs. Jūs dievkalpojuma sākumā dzirdējāt liecības kur cilvēki pieminēja inkaunterus, kas ir tikšanās ar Dievu, pieminēja draudzi, mājas grupas lūgšanu kambari un līderus, kuri trenē, māca un vada. Cilvēki liecināja, ka ir brīvi, tas bija redzams viņu acīs, ka viņi pazīst savu Tēvu. Un viņi ir brīvi tāpēc, ka viņiem ir visa iepriekš minētā kopums. Nevis tikai sestdienas dievkalpojums vai tikai mājas grupa vai tikai attiecības ar Dievu, bet PILNĪGI VISS KOPUMS!”

 

„Es gribu šodien tevi iedrošināt,” saka mācītājs un turpina – „nepietiek ar vienu dziedināšanas dievkalpojumu, nepietiek sēdēt mirušā draudzē klausoties garlaicīgus sprediķus, kur mācītājs dzērājs vai laulības pārkāpējs, nepietiek arī sēdēt šeit un klausītie manu sprediķi, jo TEV IR VAJADZĪGS VISS TICĪBAS SPEKTRS! Tev vajadzīgas attiecības ar Dievu regulāri, ik rītu! Ikdienas tu paklausi Dieva Vārdam un dzīvo svētu dzīvi. Sestdienā tu esi savā dievkalpojumā – kārtīgā draudzē ar vīziju un mērķiem. Ja tev paveicas, tu nokļūsti arī inkaunterā”, – joko mācītājs. „Un tur tu dabū kā bliezienu pa galvu – viss, kas bijis svēts un patīkams, pēkšņi kļūst nepatīkams un nesvēts. Taču nepietiek ar inkaunteru vien, jābūt mājas grupiņā regulāri. Šodien ir dziedināšanas dievkalpojums – Vai tu esi gatavs maksāt savu cenu par dziedināšanu?”, – jautā mācītājs. „Braucot šodien no Siguldas, visi meži pilni bekotāju un varbūt man arī gribējās palasīt bekas, bet, man ir citas prioritātes – man ir dievkalpojums, bekas pagaidīs! Esmu apbraukājis Latviju trīs reizes katru pilsētu, Ukrainu, Igauniju un man palikuši atmiņā daži dievkalpojumi. Reiz Dobelē bija nežēlīgs sals, skolas taisīja ciet un es nodomāju, ka tā būs galīga izgāšanās! Viss tas kultūras nams būs aizsalis, kas tur nāks? Tomēr, kad es atvēru durvis kultūras nama zālē, tur bija pilns ar cilvēkiem. Cilvēki bija gatavi samaksāt savu cenu, lai dabūtu savu dziedināšanu!”

 

Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs. Jāņa 11:25

 

Jēzum bija īpašas attiecības ar Martu, Mariju un Lācaru. Kad Marta strādāja un apkalpoja pie galda, Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Jēzus vārdos, viņiem bija tuvas attiecības. Kad vecākā māsa aizrādīja un vēlējās, lai Marija nāk apkalpot pie galda, tad Jēzus teica: „Marta, Marta par daudzām lietām tu zūdies, bet tikai vienas lietas vajag, un tā viņai netiks atņemta”. Marija vairāk ticēja ar emocijām, viņai patika klausīties sprediķus, iztirzāt tos mājas grupiņā, noskatīties vēl kādu īpašu filmu, viņai patika piedzīvot Tēvu savā lūgšanu kambarī. Viņa bija tā, kurai bija tuvas attiecības ar Debesu Tēvu Jēzu Kristu. Otras māsas ticība bija savādāka – viņa bija vēsāka, aukstāka un vairāk ar prātu saistīta ticība darbībā. Martas ticība bija pamatota vairāk darbībā. „Marija – mīlestība, Marta – ticība”, – tā savā svētrunā to nosauc mācītājs. Kad Lācars vēl nebija miris, Marta ar Mariju sūtīja ziņu, lai Jēzus nāk un viņu dziedina. Bet Jēzus kavējās dažas dienas un nāca, kad Lācars jau bija miris. „Lai Dievs darītu brīnumu, Viņam ir vajadzīga mūsu ticība”, – atgādina mācītājs. „Ne Martas ticība bija tā, kas piecēla Lācaru, un ne Marijas mīlestība, bet abu šo māsu palīgā sauciens! Tātad, lai piedzīvotu dzīvē savu brīnumu, mums ir nepieciešamas attiecības ar Dievu un arī auksta prāta ticība, jeb elementāra paklausība tam, ko grib Dievs! – saka mācītājs. Marta ticēja līdz noteiktai robežai. Viņa domāja, ka Jēzus var dziedināt slimo, bet ne piecelt mirušo. Kaut gan Jēzus teica: „Marta! Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas Man tic, tas dzīvos arī tad, ja tas mirs. Vai tu tam tici!?” Marta atbildēja, ka tic. Pēc tam nāca Marija un pārmeta Jēzum, ka, ja Viņš būtu bijis šeit, tad Lācars nebūtu miris. Taču Jēzus nāk pie kapa un saka:

 

“Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Jāņa 11:39-40

 

Martas un Marijas ticība beidzas pie kapa, kad ticībai būtu jāparādās darbos, noveļot no kapa akmeni. Jēzus pierunā Martu. Viņš saka: „Vai Es tev nesacīju, ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību!” Un tad Marta dod pavēli noņemt akmeni. Martai nebija emocionāla ticība, taču viņa rīkojās saskaņā ar Dieva Vārdu, viņa paklausīja. Viņas ticība bija vienkārša parasta paklausība. Viņa pārvarēja savas bailes, apstākļus, apkārtējo cilvēku spiedienu un paklausīja. Rezultātā Jēzus teica: „Lācar! Nāc ārā!” Un Lācars uzcēlās no nāves un iznāca no kapa. „Atcerieties, ka Dievam ir vajadzīga ticība. Lai noņemtu akmeni, Martai bija jāmaksā sava cena. Arī tev jāmaksā cena, nepietiek tikai ar paklausību, ir nepieciešamas intīmas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Tas nozīmē, ka tu viens pats regulāri pavadi laiku ar Bībeli, lūgšanā, slavā un pielūgsmē. Bet nepietiek tīksmināties ar to, ka tev ir lūgšanu laiks un lūgšanu grafiks, ir nepieciešams arī paklausīt tam ko tu lasi Dieva Vārdā, jo ticība ir ceļš uz mērķi, kas ir apstiprināts Dieva gribā, pārvarot sevi un apstākļus. Viņa griba ietver arī fizisku miesas dziedināšanu. Tu esi gatavs par to maksāt savu cenu?” jautā mācītājs. Tev nepietiek ar šo dievkalpojumu, tev ir vajadzīgs viss kopums, viss tas, kas rakstīts Dieva Vārdā. „Pirms septiņiem gadiem, kad es vēl nebiju pilna laika kalpošanā, arī man bija visādi darbi. Kad es stājos darbā, tad jau pirmajā dienā es teicu priekšniekam, ka trešdienu vakaros nebūšu un arī svētdienās nestrādāšu. Vēl man vajadzēja brīvu otrdienu, jo mēs ar kādu brāli braucām pie vienas ģimenes evaņģelizēt. To es pateicu uzreiz un darba devējs teica: – „labi”. Pat ja atnāca krava, kura bija jāizkrauj nekavējoties, es tik un tā devos prom, jo man bija savas prioritātes – attiecības ar Dievu, kalpošana, draudze!” – stāsta mācītājs. „Ticībai ir sava cena. Vai tu vari pacelt cepuri un pateikt priekšniekam, ka aizej uz dievkalpojumu, jo tev par visu svarīgāks ir Dievs?”

 

Tālāk Mārča teikto papildina Ganna Jencīte: – „Viena lieta ir tad, kad mēs redzam, ka citi dara Dieva gribu. Ka citi ir mājas grupiņā, draudzē, ka citi saņem dziedināšanu, svētības, ka citi pārvar savas bailes un apstākļus. Ka citi tic, maksā cenu, iziet cauri dažādām šaubām un problēmām, tā ir viena lieta, bet pavisam cita lieta, kad tu pats dari Dieva gribu, kad tu pats esi mājas grupiņā, kad tu pats saņem svētības, pats pārvari sevi, pats ej tuvāk Dievam soli, pa solītim!” Ganna Jencīte aicina draudzi lēkt iekšā Dieva lietās – darīt pašam, iet pašam un saņemt no Dieva pašam. „Maksā cenu, dari pats un tu redzēsi Dieva varenību!” – saka Ganna. Iepriekšējā vakarā viņa bija lekusi ar gumiju Siguldā no vagoniņa. „Viena lieta ir dzirdēt un redzēt, ka citi lec ar gumiju, bet pavisam cita lieta ir darīt to pašam. Tad, kad tu pats ej uz to, tev jātiek galā ar savām šaubām un bailēm, nedrošību. Par visu ir jāmaksā sava cena!” – viņa saka. „Pat, lai aizietu uz veikalu pēc maizes tev ir jāmaksā sava cena, tev ir jāiet un pirms tam jānopelna nauda, lai to nopirktu!”

 

Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Mateja 9: 20-21

 

Ganna Jencīte aicina klātesošos padomāt – vai šī sieviete maksāja lielu cenu, mēģinot tikt cauri pūlim, lai aizskartu Jēzu? Tajā laikā viņu varēja nomētāt ar akmeņiem līdz nāvei, jo sieviete ar asiņošanu nevarēja būt sabiedriskā vietā. Viņa maksāja lielu cenu un riskēja ar dzīvību. Viņa gribēja būt dziedināta, nevis skatīties, kā citi tiek dziedināti. Viņa pati Gāja pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu. Un Jēzus to ieraudzījis, teica: „Tava ticība tev palīdzējusi!” Viņa kļuva vesela tajā pašā stundā. „Arī tu vari izlauzties cauri savām problēmām, šaubām un saņemt Dieva brīnumus savā dzīvē. Tu vari samaksāt šo cenu, ja vien tikai tu to gribi. Ir jāpieņem lēmums sekot Dievam, jāpieņem lēmums būt dziedinātam, jāpieņem lēmums būt stipram un ticēt Dievam!” – Ganna Jencīte iedrošina klātesošos. „Ja tu šodien esi slims, pieņem lēmumu būt vesels, saredzi, ka tu esi dziedināts!”

 

Lai varētu izlēkt ar gumiju, Ganna vispirms to izdarīja savā garā. „Kad es pieņēmu lēmumu lēkt ar gumiju, es sapratu, ka Dievs caur to varēs mani darīt stiprāku, stabilāku un drošāku. Es pārkāpu pāri savai nedrošībai, bailēm, šaubām, es saņēmos!”, – stāsta Ganna. Viņa brīdina būt uzmanīgam ar domām: – „Varbūt visus Dievs negrib dziedināt, varbūt mani nedziedinās!? Varbūt tieši es būšu tā, kura lecot ar gumiju, nositīšos!” „Ienaidnieks vienmēr tev sēs šaubas” – atzīst Ganna un atceras, kā tas bija – stāvēt augšā, vagoniņā, saprotot, ka tagad jālec. Iepriekš to ir darījuši citi, bet tagad tas jādara viņai! Variantu nav, lēmums ir pieņemts, cena ir samaksāta, šaubas aizvāktas, tas ir izdara! Vēstulē Filipiešiem ir teikts, ka mēs visu spējam Dieva spēkā. Ganna to atmosfēru, kas valdīja vagoniņā pirms lēkšanas, salīdzina ar mājas grupiņu. Tur visus vieno viens kopīgs mērķis – izlekt ar gumiju! Visi ir kopā, interesējas viens par otru, kā iet, kā otram palīdzēt.

 

„Varbūt tev ir tik liela problēma, slimība vai parādi, ka tev liekas, ka tu nekad ar to netiksi galā, tad zini, Dievs saka, ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva varenību!” – iedrošina Ganna Jencīte. „Ja tu esi nolēmis būt vesels, dziedināts un būt laimīgs, tad tu to vari! Ja tu esi nolēmis izdarīt kaut ko traku savā dzīvē Dievam, tu vari to izdarīt, jo tev ir Dieva spēks!” Ganna stāsta par to, cik viņa bija laimīga, kad bija izlekusi un pārvarējusi sevi. Ganna atzīst, ka tas ir devis viņai spēku, drosmi un ticību. Tāpēc viņa aicina tevi vienmēr atcerēties, ka tu esi zem Dieva apsardzības, ka tu esi piesprādzēts pie Dieva avotiem, ka esi pieāķēts, ka tev ir visas „drošības jostas” un tu vari būt drošs ar Dievu. „Pēc šī lēciena es saprotu, ka esmu saņēmusi emocionālu dziedināšanu, esmu tuvāk Dievam, esmu pārvarējusi sevi, savas bailes, savas emocijas, un izdarījusi to, ko biju nolēmusi, par spīti šaubām. Tagad esmu daudz stiprāka un brīvāka, un man ir lielāka uzticēšanās Dievam!” – liecina Ganna. „Arī tev es novēlu saņemt dziedināšanu, brīnumu, visu to, ko tu gribi saņemt no Dieva. Esi gatavs maksāt cenu, pieņem savus lēmumus, tici uz Dievu, atmet šaubas, dari Dieva gribu, esi mājas grupā, esi tur, kur Dieva svētības līst un tad tu redzēsi Dieva varenību savā dzīvē!”