Atceros, ka agrā bērnībā biju drošs bērns, kam patika pagalmā uzņemties rūpes par mazākajiem, izdomāt spēles un aktivitātes saviem draugiem. Kāpņutelpā es droši sarunājos ar kaimiņiem un pie mammas darbā viņas kolēģēm rādīju, cik labi protu rakstīt ciparus. Tomēr, laikam ejot, es kļuvu nedroša un kautrīga. Šķiet, ka pirmo atstumtību no apkārtējo puses piedzīvoju aptuveni piecu gadu vecumā, kad brālēns un māsīca negribēja ar mani draudzēties. Mamma ar tanti manā klātbūtnē pārrunāja, ka tam iemesls varētu būs tas, ka esmu necilāka par pārējiem radu bērniem Šādas līdzīgas sarunas par mums dzirdēju ik reizi, kad kāds negribēja ar mani draudzēties. Tas radīja pirmās domas, ka esmu zemāka nekā pārējie.

Skolā man ļoti labi padevās visi mācību priekšmeti, izņemot tos, kur bija jākustas – sports un dejošana. Gribēdama uzlabot manas prasmes, mamma mani iesaistīja tautas un moderno deju pulciņos. Diemžēl tas visu tikai pasliktināja, jo vadītāja visus dejotājus sadalīja divās grupās – prasmīgajā grupā, kas brauks uz skatēm un lieliem pasākumiem un neprasmīgajā, kas dejos tikai skolas nelielajos pasākumos. Es, protams, nokļuvu otrajā grupā, jo dejošana man nepadevās, un jau tad jutos kā neveiksminiece. Vēl sliktāk gāja moderno deju pulciņā, kuru apmeklēja tikai tie bērni, kam ļoti labi padevās dejošana. Līdz ar to es vienmēr biju apsmietā, kas neprata pareizi izpildīt nevienu deju un konkursos reti kad saņēma augstāku vietu par pēdējo. Atceros reizi, kad visi kopā skatījāmies video no dejošanas sacensībām, kur varēja redzēt, cik nepareizi es dejoju. Pārējie bērni, protams, nekautrējās par mani pasmieties. Uz dejošanu gāju kā pie zobārsta – ātrāk izturēt un tikt mājās. Īpaši neuzstāju mammai, ka vēlos pamest šo nodarbi. Turpināju izciest pazemojumu un arvien biežāk domāt, ka man nekas tā īsti nepadodas. Arī sporta stundās bieži tiku apsmieta, jo sporta skolotāja uzskatīja, ka varu sasniegt augstākus rezultātus, tāpēc, piesolot labāku atzīmi, piespieda mani apmeklēt sporta pulciņu, kur atkal biju neveiksmīgākā, jo pārējie bērni nāca tādēļ, ka viņiem sports patika un padevās.

Tas viss radīja manī paniskas bailes no neveiksmēm, jo biju piedzīvojusi publisku pazemojumu un apsmiešanu. Katru savu kļūdu uztvēru kā publisku pazemojumu pat tad, ja neviens par to nesmējās. Domāju, ka pie sevis pārējie noteikti priecājas, ka man atkal kaut kas nav sanācis. Vienmēr jutos kā zem palielināmā stikla, kur tiek vērota un nosodīta katra mana rīcība. Kļuvu arvien noslēgtāka, klusāka un kautrīgāka. Man nepatika iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jo baidījos, ka atstāšu sliktu pirmo iespaidu. Ja bija kādas vieglas lietas, kas izdevās gandrīz ikkatram, tad par sevi vienmēr domāju, ka noteikti būšu izņēmums, kam neizdosies. Šādi domājot, nemaz nespēju rīkoties ar pārliecību un līdz ar to man tiešām bieži nepadevās pat ļoti vienkāršas lietas. Jebkuru kritiku no skolotājiem vai citiem cilvēkiem uztvēru kā šausmīgu pazemojumu un publisku manu neveiksmju apspriešanu. Labi jutos tikai tad, ja klasē saņēmu visaugstākās atzīmes un publisku uzslavu no skolotāju puses.

Situācija nedaudz uzlabojās, kad sāku mācīties augstskolā otrā Latvijas malā, kur neviens mani nepazina. Šeit es ieguvu jaunus draugus, no kuriem daži bija kristieši, kuri man stāstīja par Dievu. Zinu, ka mamma vairākus gadus bija par mani lūgusi, lai es iepazīstu Dievu. Iespējams, tādēļ tik ātri un bez aizspriedumiem devos draugiem līdzi uz vietējām draudzēm. Arī pati mājās lasīju Bībeli un centos lūgt, taču joprojām mani nepameta sajūta, ka esmu “īpašā” neveiksminiece, kam īsti nekas nepadodas. Studiju trešajā gadā mana draudzene piedāvāja aiziet uz kādu dievkalpojumu, kur viņai bija ļoti iepaticies. Nolēmu, ka paskatīšos, kā tur ir – tā bija draudze “Kristus Pasaulei”. Šeit mani ļoti pārsteidza tas, cik dzīvi mācītājs sludina un cik saprotama ir viņa vēsts. Kāda draudzes kalpotāja liecināja, kā skolas gados biju jutusies gluži kā es – neveiksmīga un citu atgrūsta. Viņa pastāstīja, ka Dievs viņu bija no šīs sajūtas atbrīvojis un tagad viņa ir droša un par sevi pārliecināta. Biju pārsteigta, ka vēl kādu ir mocījušas līdzīgas sajūtas. Tas man deva lielu prieku un cerību, ka arī mani Dievs atbrīvos.

Tā es sāku arvien vairāk iepazīt Dievu draudzes dievkalpojumos, mājas grupu sapulcēs, lūgšanu seminārā inkaunterā un arī pati lasot Bībeli un lūdzot. Mācoties draudzes Bībeles skolā, sapratu, ka Jēzus Kristus upuris ir vairāk nekā pietiekams, lai atbrīvotu mani no neveiksminieces un vienmēr apsmietās statusa. Es iepazinu Dieva milzīgo mīlestību un to, kā Viņš pieņem ikkatru, arī mani, kā savu vienīgo un ļoti īpašo bērnu. Nav nozīmes tam, no kādas ģimenes nāku vai kas man nepadodas, jo Dievs caur Jēzu Kristu uz mani raugās kā uz veiksmīgu un perfektu. Manu vērtību nenosaka pārējo viedoklis par mani – to nosaka Dievs, kurš atdeva visu manis dēļ. Es vairs nebaidos uzsākt jaunas lietas un kļūdīties citu priekšā, jo zinu, ka nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Kopā ar Dievu es vienmēr varu sākt no jauna un mēģināt vēlreiz, ja kaut kas neizdodas.

Šobrīd nu jau vairāk kā gadu esmu pašnodarbināta un strādāju jomā, kur katru dienu jāsatiek ļoti dažādi un jauni cilvēki – sākot ar skolēniem un beidzot ar biznesmeņiem. Es vairs nebaidos iepazīties un zinu, ka varu atstāt labu pirmo iespaidu. Es droši strādāju un nepārdzīvoju arī par neveiksmēm. Brīvajā laikā sportoju un nesatraucos par to, ko citi par mani padomās, ja redzēs mani to darām. Es spēju pieņemt kritiku no cilvēkiem, kas ir vadītāji. Cenšos to uztvert kā iespēju uzlabot savas prasmes un iemaņas nevis kā publisku izsmieklu un pazemojumu. Man nav nepieciešamas nemitīgas uzslavas, lai justos labi. Ja arī kāds par mani pasmejas, es to nepārdzīvoju nedēļām ilgi. Kļūdas uztveru kā iespēju pārdomāt paveikto un izvērtēt, ko sevī mainīt. Zinu, ka manā priekšā ir droša nākotne un man viss izdosies.

Novēlu ikvienam, kurš domā, ka ir neveiksminieks, kam nekas neizdodas, iepazīt Dievu un pieņemt Jēzus Kristus upuri par visām mūsu neveiksmēm un grēkiem. Bībelē Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” Dievs grib pacelt ikvienu, jums tikai jāvēlas Viņu iepazīt! Jēzus nekad neatstumj.

Laura Gruševa