Es tev šodien palīdzēšu tikt pāri taviem pašreizējiem izaicinājumiem, situācijām, problēmām, kas ir ceļā uz taviem sapņiem un mērķiem. Vienalga, vai tas saistīts ar kalpošanu, darbu, biznesu, fizisko, mentālo vai emocionālo veselību, vai attiecībām, ģimeni un draugiem. Tavā vietā es nedarīšu, bet varu iedvesmot un iedot svarīgāko recepti – tā ir ticība.
Es lūdzu par katru klātesošo un katru, kas lasa ierakstu internetā: “Debesu Tēvs, es pateicos Tev par šo brīnišķīgo laiku. Lūdzu par katru, kurš atvēris sirdi, prātu, skatās un klausās – pieskaries caur Savu vārdu, palīdzi pieņemt pareizus lēmumus, ticēt, lai Tu vari darboties katra dzīvē un svētīt!”
Es zinu, ka tu zini par ticību, un tajā pašā laikā – nezini. Tas ir līdzīgi, kā Sokrāts ir teicis: “Es zinu to, ka es neko nezinu.” Jo cilvēks vairāk kaut ko uzzina, saprot, iepazīst, jo vairāk jautājumu rodas. Ticības jautājums ir it kā zināma lieta, bet tajā pašā laikā grūti saprotama. Sprediķim izdomāju divus nosaukumus. Divus, jo negribēju atstāt pirmo, kas ir uz negatīvas nots – ticības deformācija. Ir ļoti viegli ticēt ar deformētu ticību. Otrs nosaukums ir – ticība, kas neredzamo dara iespējamu. Mazticības jeb deformētas ticības dēļ šis “neiespējamais” bieži paliek tikai kā sapnis.
Kāpēc Dievs klusē? Es domāju, ka daudzi ir uzdevuši jautājumu: “Kāpēc es lūdzu un nav atbildes? Kāpēc Dievs klusē?” Atbilde ir vienkārša – vispārpieņemtais uzskats par to, kas ir ticība, nestrādā. Tas nenozīmē, ka teoloģija ir nepareiza, kaut gan arī tur var būt nopietnas kļūdas. Mums katram ir kādi sapņi, ko vēlamies piepildīt, vai problēma, kura jāatrisina – tu lūdz, bet Dievs klusē.
Iepazinos ar dažiem uzņēmējiem no Amerikas. Viens no viņiem bija IT speciālists, kurš atklāja kādu faktu: 2000. gadā Eiropā bija 500 000 islāmticīgo, bet šobrīd – jau 50 miljoni. Eiropa bija kristīgu valstu savienība. Mums ir iespēja mācīties no Eiropas, un būtu labi, ja mēs to darītu. Pastāv tāds jēdziens kā šariats. Tas nozīmē nostiprināt savu ticību ar likumdošanu. Tas notiek sekojoši – atbrauc daži cilvēki, noīrē dzīvokli, sagatavo vietu nākamajiem atbraucējiem. Kad viens dzīvoklis pilns, tad noīrē nākamo, un tā pamazām vairojas un izplešas, līdz kļūst spējīgi ietekmēt likumdošanu. Viņi tic savam dievam. Latvijas statistikas dati liecina, ka nākotnē mūsu valstī gaidāmi apmēram 500 000 migrantu plusā mūsu izmirstošās tautas daļai. Migranti ir tieši no turienes, kur valda islāmticība, kur tiek atbalstīts radikālais islāms. Citādi domājošos tur pakar, nošauj, iznīcina un iesloga. Tas tiek darīts likuma robežās, un šāda rīcība tiek finansēta no globālajiem spēkiem.
Piemērs ir Stambulas konvencija, kuru aktīvi vai pasīvi atbalsta visas partijas, izņemot LPV. Par ko tad īsti ir šī konvencija un ko tā aizstāv? Lūk, citāts: “Stambulas konvencijas skaidrojumā zem īpaši aizsargājamās grupas, zem sievietes, ir iekļautas šādas sabiedrības grupas: sievietes ar invaliditāti, sievietes no nacionālajām minoritātēm, lesbietes, biseksuāles, transpersonas, interseksuāles, sievietes no lauku apvidiem, migrantu sievietes, patvēruma meklētājas un bēgles, sievietes bez atļaujas uzturēties valstī, meitenes, vecākas sievietes, bezpajumtnieces, prostitūcijas nozarē strādājošas sievietes un sievietes, kas lieto psihoaktīvās vielas.” Rezultātā mēs nonākam pie tā, ka īpaši aizsargājamā grupā parastas sievietes nemaz nav iekļautas. Migrantu sievietes pieminētas četras reizes dažādos veidos. Ko būtībā aizsargā šī konvencija? Ja tu neesi narkomāne, patvēruma meklētāja un tamlīdzīgi, tad tevi šī konvencija neaizsargā. To var dažādi interpretēt, to arī dara šīs konvencijas aizstāvji, vicinādami Palestīnas karogu, bet būtībā tie ir Hezbollah, Islāma valsts, Hamas un tamlīdzīgu grupējumu aizstāvji. Tas ir tas, kādas vērtības ienes migranti. Arvien vairāk tiesvedībā būs migrantu noziegumu, un mediji par to klusēs. Tagad gan ir nedaudz konservatīvāka valdība, skatīsimies, ko viņi darīs.
Kādēļ es minēju šo piemēru? Mēs varam kaut ko politiski darīt iespēju robežās no savas puses, bet būtībā tas ir draudzes ticības jautājums. Kas dominēs – ticība Kristum vai šariats, turklāt ar pilnīgi citu kultūru, kam tiek atvērtas durvis un kas tiek atbalstīta ar pabalstiem? Kur ir problēma?
Jūlija beigās braukšu uz Londonu piedalīties četru dienu konferencē. Mani uzaicināja Ričards Erī no Dāga Hevarda-Mila kalpošanas, piedalīšos un arī sludināšu. Pagājušo reizi, kad biju tur kalpot, dievkalpojuma laikā skaidri redzēju, kur sēž latvieši, jo viņi bija balti, bet pārējie – tumšā ādas krāsā. Būtībā jautājums nav par migrāciju kā tādu, bet par ticību. Visi tās draudzes cilvēki arī ir iebraukuši Londonā, bet viņi ir izvēlējušies kristīgo ticību. Acīmredzot bija kāds, kurš viņiem sludināja. Tas ir draudzes ticības jautājums. Ja arī notiek kādi procesi, kurus nevaram kontrolēt, kas galu galā notiek – vai tiek nodibināts šariats, vai uz žēlastības un ticības pamata likumdošanas pamatā ir kristīgās vērtības? Kreisās ideoloģijas aizstāv šariatu.
Cilvēki lūdz, draudzes lūdz. Kāpēc Dievs klusē, un viss notiek tieši tā, kā pašreiz? Gribu sniegt atbildi uz šo jautājumu. Ticīgais nav aicināts lūgšanā runāt par to, kas Dievam jādara, bet gan paklausīt, ticēt, darīt tā, kā Dievs saka. Deformēta ticība nozīmē: ja mēs neizprotam un lūdzam nepareizi, tad, jo vairāk lūdz, jo dziļākā bedrē nokļūsti. Jo vairāk tu lūdz un apliecini, uzskatīdams, ka Dievs darīs to, kas jādara tev pašam, jo dziļāk tevī šī pārliecība iesakņojas, jo dziļāka veidojas šī plaisa, līdz pat neatgriezeniskam brīdim. Tas notiek Eiropā. Piemēram, Francijā katru dienu aizveras viena kristīgā draudze vai tiek nojaukta baznīca, bet mošejas tiek celtas. Vai tas ir politikas jautājums? Nē, tas ir draudzes ticības jautājums. Iedomājies – Eiropā 500 000 pirms divdesmit gadiem, tagad 50 miljoni, kas būs vēl pēc divdesmit gadiem?
“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Kādam vārdam ticēsi tu? Es ticu Dieva vārdam – tam, kurš tic, tas spēj visu. Es uzzīmēju politisko ainu, bet viss notiekošais jau tuvākā nākotnē skars tevi un tavu ģimeni. Šo ainu es uzzīmēju ne tādēļ, lai mēs tieši šajā virzienā uz 100% visu izdarītu un pat neiespējamo. Es runāju par tavu ticību, dzīvi, kalpošanu, izaicinājumiem. Pielāgo šo savai dzīvei – es palīdzēšu, lai vari tikt galā ar visu ar ticības palīdzību.
Kāda tad ir ticības būtība? Tu dzīvo ticībā, ka Dievs darīs, vai ticībā, ka pats darīsi? Šim visam jābūt balansā. Deformētā ticība nozīmē, ka svara kausi ir nosvērušies uz “Dievs darīs”. Patiesība ir pa vidu – tas visu spēj, kurš tic. Kurš spēj visu? Tas, kurš tic! Tas lūdz, dara, apliecina, maina raksturu, aizsniedz cilvēkus, pelna miljonus, redz, nosprauž mērķus un izdara ikdienas mazos darbiņus. Tas neskatās tikai uz lielo mērķi – ne tikai “Latvija svētīta, pasaule glābta”, bet skatās uz šodienu ar savu ticību kā sinepju graudiņu, kurš nešaubīgi ticībā izdara savu ikdienas darbiņu, kas formē kaut ko lielāku. Tas veidojas kā uzkrājums. Vai es ticībā darīšu to, ko Dievs aicinājis darīt, norādot man virzienu, vai Dievs darīs? Ja lūgšana un ticības filozofija ir deformēta, jo vairāk šādi lūdz, jo vairāk tā maina smadzeņu struktūru, un arvien grūtāk ir izkustēties un izdarīt savu daļu, bez kā nav iespējams sasniegt savus mērķus.
Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem. (Jēkaba vēstule 2:26)
Svētais Gars, es lūdzu, atver ausis un acis, lai mēs dzirdam un lietojam dzirdēto!
Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: “Dosimies pāri uz otru ezera malu.” Un tie nocēlās no malas. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: “Kungs, Kungs, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie, bīdamies, brīnījās, savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa?” (Lūkas evaņģēlijs 8:22-25)
Mācekļi kopā ar Jēzu bija laivā. Jēzus, droši vien, salocījis kādas drēbes spilvena vietā, laivā gulēja. Izcēlās vētra, bet Viņš mierīgi turpināja gulēt. Vakar Bībeles kursā es mācīju par to, cik svarīgs ir atpūtas princips, miegs un restarts. Jēzus, acīmredzot, bija noguris. Galilejas jūrā mēdzot būt pēkšņas, bīstamas ūdens kustības. Augstāk minētajā Rakstu vietā mācekļi izmisuši modināja Jēzu. Ko viņi pēc būtības ar to teica: “Mēs netiekam galā ar situāciju, izdari Tu!” Jēzus piecēlās, savaldīja vētru un vērsās pie mācekļiem.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:40)
Jēzus saprata, ka paši galā netiks, un kaut ko gribēja iemācīt: “Tev nav jāprasa Dievam darīt to, kas jāizdara tev pašam.” Tieši to arī nozīmē, ka tas, kurš tic, spēj visu tajā virzienā, ko Dievs devis ar tiem instrumentiem un ieročiem, ar ko Dievs apbruņojis: lūgšana, draudze, mērķis, vizualizācija. Ticīgais ar šo visu iet uz priekšu un tic tur, kur pats nevarēs, Dievs nāks palīgā – un tieši tā arī notiek. Bet viņš lieto savu ticību. Kur ir jūsu ticība? Marka evaņģēlijā 4. nodaļā ir paralēlā rakstvieta.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:40)
Kam jūs esat tik bailīgi, un kā jums nav ticības? Tie ir Jēzus vārdi, kad mācekļi modināja Kristu. Viņš skaidri pasaka, ka ir lietas, kur jātic jums pašiem. Jāiet tajā virzienā, ko es jums esmu uzdevis. Tas attiecas uz pašizaugsmi, tas attiecas uz kalpošanas lietām, uz tavu izdzīvošanu un arī uz veselību. Tas attiecas uz attiecībām un arī uz rakstura pārmaiņām – absolūti uz visu. Varbūt es saprotu, ka šajā brīdī tev šķiet, ka ir vētra jūrā un Jēzus guļ. Tas ir tāds līdzīgs piemērs, kā par islamizāciju, par ko tikko minēju, kaut kas tāds liels un globāls. Nē, mīļie draugi, es tagad turpināšu ar daudz tādām tuvākām lietām mums pašiem. Kad Marka evaņģēlijā mācekļi nevarēja izdzīt epileptiķim ļauno garu, tad atnāca Jēzus un tur bija šī zēna tēvs. Viņš teica: “Ja tu spēj, palīdzi.”
Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. [..] Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums. (Marka evaņģēlijs 9:20; 22)
Mācekļi to nevarēja, bet Jēzus dziedināja un atbrīvoja šo zēnu no šī gara, no šīs slimības. Pēc tam mācekļi atsevišķi jautā: “Kāpēc mēs to nevarējām izdarīt?”
Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)
Kas teiks, tam pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Redziet, kāda ticība ir vajadzīga, lai apklusinātu vētru. Kāda ticība ir vajadzīga, lai dziedinātu, kā Jēzus dziedināja šo slimo zēnu? Kāda ticība ir vajadzīga, lai pārceltu kalnus? Kā Jēzus saka arī paralēli šai rakstvietai: “Jūs teiksiet šim kokam – izraujies ar saknēm, dēsties jūrā,” kas ir neiespējami, jo koki jūrā neaug, tiem vajag zemi. Viņš saka: “Un jums tas notiks.”
Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.” (Lūkas evaņģēlijs 17:6)
Par kādu ticību Viņš runā? Šī būs tā palīdzība, ka varbūt mēs sapratīsim un sāksim to lietot. Ikdienas ticība, ikdienas mazie darbiņi, kas ir jāizdara simtprocentīgi, lai ūdens sāktu vārīties. Ticība šodienas mazajiem darbiņiem. Ābrahāms izgāja, un ir rakstīts, ka viņš pat nezināja, kur iet. Vai viņš iematoja šo zemi? Nē. Vai Mozus iemantoja šo zemi? Nē. Viņš gāja uz šo zemi, bet viņš izdarīja ikdienas uzdevumus ticībā. Ja jums būs ticība, kā sinepju graudiņš – ļoti elementāras lietas. Man patika, kā Jongi Čo teica, ka Ābrahāms esot lūdzis savā teltī un tas apsolītais dēls kā nedzimst, tā nedzimst. Viņš sēž teltī un neko citu neredz kā šo mazo telti. Un tad Dievs teicis: “Pietiek sēdēt teltī – izej ārā un skaiti zvaigznes un tikpat daudz būs tev pēcnācēju.”
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Tā bija viņa ticība un tā bija viņa vīzija, ceturtā dimensija, uz kā bāzes arī Dievs darbojās. Svētais Gars uz mūsu ticības bāzes un tēlu bāzes darbojas. Vai Ābrahams iemantoja šo zemi? Nu nē. Vai Īzāks iemantoja? Nu nē. Jēkabs? Nē. Jāzeps? Nē. Bet viņi bija ticības cilvēki, kas šajā kopīgajā vīzijā, redzējumā, aicinājumā darīja sev priekšā daudz mazāku mērķu, vairāk izmērāmus. Tur arī vajadzēja brīnumu. Tu esi dzirdējis jautājumus, kad cilvēks uzdod? Nu cilvēks, kurš negrib ticēt, kurš ir bezatbildīgs, piemēram, ateists jautā: “Vai Dievs var radīt tādu akmeni, ko pats nevar pacelt?” Un es atceros, ka kāds mācītājs teica: “Jā, tas akmens esi tu, ko Dievs nevar pacelt.” Dievs nevar tevi pacelt, ja tu pats nelieto savu ikdienas ticību. Kur ir jūsu ticība?
Braucot uz šejieni, es klausījos mašīnā Jongi Čo sprediķi. Viņš kaut kādos 78 gados šo sprediķi sludināja. Pēdējā laikā es esmu vairākus sprediķus noskatījies. Viņš stāsta par kādu sievieti. Pēc kara Korejā bija totāla nabadzība. Viņš apciemoja kādu sievieti, kurai vīrs bija alkoholiķis, tur bija deviņi maziņi bērni. Es nezinu, cik tur bija kvadrātmetri, bet tur nekā nebija, droši vien bez grīdas, bez nekā tur tādā mazā būcenī dzīvoja. Viņi bija neapskaužamā situācijā. Viņš piedāvāja izvēlēties Kristu, debesis un elli. Viņa saka: “Priekš kam? Jūs visi tie kristieši esat krāpnieki, un man nav bail no elles, jo es jau esmu ellē.” Un tad viņš saka: “Redzi, jūs par debesīm runājat, par kaut ko tālu.” Tas nav tik tālu, katram tas laiks kaut kad pienāk. Tas ir kaut kas tik liels, ko tu nevari izprast. Arī šī vīzija par zemi, kur piens un medus tek. Arī tas bija kas tāls un tas pagāja. Pagāja gadu simti, kamēr Izraēls iegāja tajā ar grūtībām. Viņi nevarēja ieiet neticības dēļ. Tu domā: “Baigo ticību vajag, lielas lietas.” Beigās Jongi Čo šai sievietei teica: “Es tev iedošu kaut nedaudz no debesīm šeit, virs zemes.” Viņa atnāca uz viņa dievkalpojumu un ieraudzīja, ka dievkalpojums bija līdzīgs kā viņas dzīvoklītis ar 25 cilvēkiem. Tātad Jongi Čo draudze ar 25 cilvēkiem kaut kādā noskrandušā teltī līdzīgos apstākļos kā viņa. Un tā sieviete bija atnākusi un saka: “Ei, bet te ir tāpat kā man te viss. Tu runā par debesīm, bet patiesībā tu dzīvo tādā pašā ellē kā es.” Viņš saka: “Nekas, mēs kopā varam tās debesis pavairot.” Un tad viņš ticēja par 300 cilvēku draudzi, kas viņam bija kosmoss. Tas brīdis pienāca. Tad viņš sapņoja par tūkstoš cilvēku lielu draudzi, un tas brīdis pienāca. Tad viņš sapņoja par desmit tūkstošiem cilvēku lielu draudzi, un tas brīdis pienāca. Pienāca brīdis, kad bija 800 000 cilvēku liela draudze. Tā bija pasaulē lielākā draudze tajā laikā. Tagad tas tā vairs nebūs, jo rekordi ir pārsisti. Viens cilvēks, kurš ticēja, un viņa ticība bija kā sinepju graudiņš, kurš ticēja par pulksteni, kurš ticēja par galdu, par zīmuli, kurš ticēja par vienu, diviem cilvēkiem. Šī ticība, kā sinepju graudiņš, ir ikdienā, ne uzreiz, tu skaties un skaiti zvaigznes, bet neaizmirsti, ka tad, kad tava galva ir mākoņos, tu stāvi ar kājām uz zemes. Bez sinepju graudiņa ticības nav iespējams, ka Dievs darbotos. Tādā gadījumā tu ne tikai stāvi uz vietas, bet tava ticība ir deformēta. Tu saproti, kas notiek? Tu jau lūdz, lai Dievs dara. Tu diktē Dievam darīt. Tu jau to diendienā atkārto: “Dievs dari, Dievs dari!” Jo vairāk tas ir iesakņojies tavā iekšējā cilvēkā, jo mazāk paliek cerību, ka kaut kas var mainīties. Cilvēki nodzīvo savas dzīves, draudzes nodzīvo savas dzīves, un tas laiks paiet. Un katram no mums ir kaut kāds mazāks vai lielāks sapnis. Neaizmirsti, ka šo lielo sapni rada mazāki soļi un ka ne obligāti viss būs tā, kā tu esi iedomājies, bet tev būs virzība uz priekšu. Tev būs Dieva svētība. Jēzus saka tā:
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Un vēl lielākus par tiem darīs – tie ir Jēzus vārdi. Kad mācekļi prasīja: “Māci mums ticēt.” Tad Viņš saka:
“Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:20)
Kas tad ir šis sinepju graudiņš? Bībeli nekad nevar izlasīt. Tā vienmēr atveras no jauna. Tu it kā vienu reizi lasi un otro reizi, un arvien vairāk un dziļāk saproti, ka ir lietas, kuras vienkārši nebūs. Dievs nedarīs, ko tu prasi. Viņš klusē. Viņš atbild uz ticību, nevis uz runāšanu, kas Viņam jādara. Tā ir liktenīga kļūda. Kad cilvēkiem vēl gadās sevi iedvesmot, ka viss ir baigi forši, un smaidīgi staigāt, un beigās pa miskastēm rakāties, tas vispār ir unikāli. Redzi, Lūkas evaņģēlija ir teikts:
Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)
Viņi redzēja, ka Jēzus runā, māca. Un mēs, ticīgie cilvēki, lūdzam: “Māci mums ticēt – vairo mūsu ticību.” Bet vai Viņš tiešām tā dod? Mēs esam mācījušies par ticības dāvanu, kas ir no Dieva īslaicīgam uzdevumam, bet ikdienas ticība. Viņi saka: “Vairo mūsu ticību.” Un Jēzus saka:
“Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.” (Lūkas evaņģēlijs 17:6)
Tālāk Viņš paskaidro: “Vai jūsu vidū ir kāds kalps vai kungs? Kad kalps ir pie arkla vai ganos, viņš ir savā darbā. Atnākot no darba, viņš sēdīsies pie galda un ēdīs. Te tā teikts: “Vai viņš neteiks, sataisi man ēdienu, apliec priekšautu, pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.” Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.”
“Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)
Šeit atkal ir lamatas. Ja tu pavirši lasi un visu Bībeli tieši uztver, kā te ir rakstīts. Man ir jāizrāda varbūt kāda īpaša pazemība. Man varbūt ceļos ir jānometas? Varbūt man ir jājūtas pazemīgam, ka esmu izdarījis tikai to, kas ir mans pienākums? Bet šeit netiek runāts par tādu demonstratīvu pazemību. Šeit tiek runāts par vienkāršu izdarītu ikdienas ticību, par ko vispār nav nekādu uzslavu. Tā ir vienkārša, parasta ticība kā sinepju graudiņš. Un tā ir tā ticība, kas pārceļ kalnus. Un nevar pārcelt kalnus, un nevar tālāk virzīties, ja tu šo mājas darbu neizpildi šodien. Ir redzējums, ir kāds mērķis. Ir jau jātic šodien, par šodienu, par šodienas uzdevumu. Gribi raksturu mainīt? Tad tev šodien jāliek priekšā visas tās rakstura īpašības, kuras tu gribi iegūt. Katru dienu tev tās ir jāapliecina un tev nepārtraukti ir jāmeklē veidi, kā to praktizēt, kā to lietot, ja tu to gribi. Šī jau ir tā ikdienas ticība. Vispār tā ir šausmīga muļķība. Viss kopā tas ir tāds absurds, kopumā kristiešu absurds. Visi cilvēki taču zina, ka nevar valodu iemācīties vienā dienā, pareizi? Ja es gribu iemācīties valodu, man ir jārunā ar cilvēku tajā valodā katru dienu. Nu labi, var trīs reizes nedēļā. Var arī vienu reizi nedēļā, bet regulāri. Bet tad tas būs ļoti lēnām, bet regulāri. Un tad es iemācīšos valodu, nekā savādāk. Nu varu arī sākt burtot kaut kādas grāmatas. Runāt neiemācīsies, bet sāks saprast rakstīto. Gribi runāt, komunicēt angliski? Tev katru dienu ir jātic, ka tu piecelsies, ka tu samaksāsi kaut kādu naudu par to savu stundu, ka tu tajā brīdī runāsi, ka to izvēlēsies kā prioritāti, lai būtu tajā mācību stundā, ko tev vajag, ka tu nepakļausies kaut kādam cilvēku spiedienam. Varbūt tev ir slikts gara stāvoklis, varbūt tev ir kaut kāda veselības problēma, bet tu tik un tā mācīsies. Tā jau ir tā ticība kā sinepju graudiņš. Tā patiešām nav abstrakta, bet elementāra, nešaubīga ticība – es šodien izdaru savu daļu. Kad tu to saproti un redzi, ka cilvēkam nav rezultāta, un vispār peld pa straumi, tu vienkārši zini, ka tev priekšā ir resns, slinks kristietis.
Es nesen te kaut kādu pravietojumu lasīju no entā gada, un tur bija tā kā resns un slinks kristietis. Tur bija garīgi resns kristietis, atēdies no sprediķiem, atēdies visādas mācības, bet nav ticības. Bet viņš lūdz, viņš ir gudrs un runā, apliecina un kaut kādas vēl garīgās prakses pielieto. Garīgajām praksēm būtībā nav nekādas saistības ar raksturu. Tās ir Gara dāvanas un tās var saņemt dažādi cilvēki dažādos laikos. Bet kā tās var lietot? Raksturs jau ir svarīgākais. Kas vispār raksturo ticīgu cilvēku, ka viņš ir ticīgs cilvēks? Kā Mozum bija Ēģiptē, kad viņš brīnumus rādīja? Tie burvji rādīja to pašu, vai ne? Ko Jongi Čo saka savā grāmatā “Ceturtā dimensija”? Ka dažādu reliģiju piekritēji arī praktizē garīgās prakses. Viņi arī rāda brīnumus. Kas pamatā atšķir no šiem praktizētājiem? Dievs dara lielākus brīnumus. Es ticu, ka, jā, bet pamatā pēc kā būs pazīt? Pēc augļiem, vai ne? Tas nozīmē – pēc rakstura izmaiņām, ka cilvēks ir novilcis veco cilvēku un pielīdzinājies Kristum. Jeb velk nost veco cilvēku un velk virsū jauno cilvēku, un tu redzi, ka notiek pārmaiņas. Un šeit ir vajadzīga ticība kā sinepju graudiņš katru dienu. Tavā dzīvē nekas nenotiks, jeb arī tu ilgi nepaturēsi to, kam tu pats iekšēji neatbilsti. Pats svarīgākais darbs ir darbs ar sevi. Tikai un vienīgi pirmkārt darbs ar sevi. Tiklīdz tavā prātā ienāk doma – viņš, tu – tu esi zaudējis. Mans mīļākais teiciens: “Skaties uz sevi!” Tiklīdz man gribas domāt, ka problēma ir tur, nē, problēma ir te. Piemēram, tu skaties degvielas cenas. Kur ir problēma? Ļaunais Tramps, ļaunais Putins, ļaunais Hamas, ļaunais Hesbollah! Nē, nu tu vienkārši par maz pelni. Tu vari tagad Trampu ietekmēt? Es lūgšu, un Tramps nolems, ja? Tramps var kaut ko nolemt ar tiem, kas viņam tur ir apkārt. Augsta mēroga evaņģēlisti, apustuļi un mācītāji, kas viņam apkārt. Trešā daļa republikāņu, kas viņam apkārt, ir evaņģēliskie kristieši. Jā, tur kaut ko var ietekmēt, bet ne jau ka es kaut ko mainīšu tagad te, Latvijā, tāpēc šodien pamainīšu cenas, lai pārtrūkst tā blokāde. Jā, mēs varam tur lūgt, un Dieva vārds jau saka, ka ir labi lūgt. Ja tev tas ir par dārgu, tas vienkārši nozīmē, ka tu par maz pelni. Ja tu gribi kaut ko tādu, kas maksā dārgāk, tas nozīmē, ka ne jau cenas ir vainīgas, bet tu pats esi vainīgs. Nē, īstais vārds nav “vainīgs”, bet īstais vārds ir “atbildīgs”. Vienkārši tad vairāk pelni tādā gadījumā. Tas ir pilnīgi visā un visos aspektos. Kaut kur nav izaugsmes, nav uz priekšu kustības un kāds cits ir vainīgs – nē, es pats, mana attieksme, manas pārmaiņas, manas zināšanas un mana mācīšanās, manas lūgšanas un mani ikdienas soļi. Mana ticība kā sinepju graudiņš. Es nemodinu Kristu, es lietoju savu ticību, ko Viņš man ir devis. Viņš pieaicināja Savus mācekļus un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem. Viņš deva tiem varu tos izdzīt, dziedināt visas sērgas un slimības.
Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. (Mateja evaņģēlijs 10:1)
Kas notika pie krusta? Piepildījās pravietojums no 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas. Ādams un Ieva pazaudēja varu, bet caur Jēzu Kristu šī vara tika atgriezta, jo 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā ir rakstīts, ka čūska kodīs papēdī, bet viņas galva tika samīta.
“Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus grāmata 3:15)
Tas nozīmē, ka tu esi augšā, bet situācijas un problēmas ir apakšā. Ja mēs esam garīgajā dimensijā, tad Dievs ir augšā, bet pretinieks ir apakšā. Ja tu esi ar Dievu, tad kas ir pret tevi? Tu esi kopā ar Viņu, un tu esi Viņa miesa, kas ir Viņa draudze, pilnība, kas visu visur piepilda.
Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:22-23)
Zem tavām kājām ir problēmas, situācijas un visas garīgās parādības. Skatieties, viens mūsu draudzes cilvēks bija Bībeles kursos, un bija tēma, ka ūdens sāk vārīties 100 grādos, un tev arī jādara uz 100%. Viņam “pieleca” un viņš izdarīja kaut kādu darbu. Viņš teica tā: “Es izdarīju uz 100%, tā ka pašam patīk un visiem citiem patīk.” Viņš dabūja 25 objektus no viena darba, kurš ir izdarīts uz 100%. Ja viņš nebūtu izdarījis, ko viņš dabūtu? Pendeli dabūtu un prēmiju nost. To visu, ko viņš ir ieguldījis, pazaudētu. Iedomājies? Tu tā kā balansē uz naža asmens, kamēr tu izdari ticībā šodien to savu mazo darbiņu. Ja tā ir mājas grupa un tajā viss ir iesīkstējis, un eļļa jau ir smirdīga, un nav vairs nekā jauna, tad tu saproti, ka tas ir tieši tas, ka neviens neko neizdara uz 100%. Tā jau ir paradigma, ka gan jau Dievs darīs. Tu redzi, ka tev jau krunkas parādās? Vecie krabji, jūs redzat, ka krunkas parādās un bišķiņ vēderiņš sāk augt? Laiks stāv uz vietas, vai kā? Jaunieši domā, ka jums tas nebūs? Tikai trešā daļa jauni cilvēki. Nē, būtībā visi ir jauni cilvēki. Citi ir pavisam jauni. Domā, ka tas nebūs? Man ir kaut kādas lietas, kas ir saistītas ar draudzi. Domāju – tas taču bija nesen. Izrādās, ka ir pagājuši kaut kādi desmit gadi. Šodienas ticība kā sinepju graudiņš.
Viņš saka: “Vairo mūsu ticību.” Vienkārši tad, kad tu esi izdarījis simtprocentīgi to, kas bija tavs pienākums šodien, un šodien uzklāj galdu, tu esi necienīgs kalps. Tā nav ārēja pazemība, tā nav pat īpaša sirds pazemība. Tu vienkārši izdari savu darbiņu šodien. Tu no rīta parūpējies, lai tev šodien būtu ticība. Piemēram, kad no rīta piecelies un pasaki: „Labrīt, Svētais Gars!”, tas jau ir mazs solītis. Svētais Gars gan neguļ – tu gulēji. Bet, ja saki: „Labrīt! Šodien būs tikai labas lietas! Šī ir tā diena, ko Tas Kungs man devis. Es priecāšos un līksmošos,” un nosaki mērķīšus un lietas, ko darīsi, tas jau ir daudz.
Bet Pēteris viņam sacīja: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu!” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi. Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.” Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet. Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem. Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka dēls tiek nodots grēcinieku rokās! Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs ir klāt.” (Mateja evaņģēlijs 26:35-46)
Jēzus teica mācekļiem, ka zina, ka viņi nelūdz Dievu un guļ, kamēr Viņš lūdz, ka viņi nav neko iemācījušies. Viņš teica, ka Pēteris un visi pārējie bēgs, un Pēteris Viņu trīs reizes aizliegs, pirms vēl gailis dziedās. Tā arī notika. Pēc Jēzus aresta Pēteris mēģina turēt savu solījumu un seko Jēzum Augstā priestera pagalmā. Tur kāda kalpone viņu atpazīst, ka viņš arī bija Ģetzemanes dārzā, bet Pēteris to noliedza. Tad vēl kāds viņu atpazina, un Pēteris atkal to noliedza. Kad trešais Pēteri atpazina, viņš sāka dievoties, ka nepazīstot Jēzu. Tajā brīdī Jēzus uz viņu paskatījās.
Kungs pagriezies uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad tas viņam sacīja: “Šodien, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja. (Lūkas evaņģēlijs 22:61-62)
Pēteris emocionāli sabruka. Viņš raudāja un aizgāja zvejot. Tā bija garīga izdegšana. Kāpēc? Tu vari un tomēr nevari. Kāpēc? Netika izpildīts mājasdarbs. Šie vārdi ir nopietni. Varbūt kādam šķiet, ka šie vārdi ir smagi. Tā nav mana problēma, tas ir Dieva vārds. Šie vārdi simtprocentīgi piepildīsies – katram pēc ticības. Šajā stāstā, kad Pēteris emocionāli sabruka, viņš maksāja ar emocijām, ar pagrimumu, ar attālināšanos no ticības. Jūda vispār pakārās. Pēteris nepakārās. Varbūt viņa galvā skanēja Jēzus vārdi, ka Viņš ir lūdzis, lai viņa ticība nemitētos, un, kad viņš atgriezīsies, lai stiprina brāļus.
Pirms Jēzus gāja mirt pie krusta, Viņš kopā ar mācekļiem atnāca uz Eļļas kalnu, Ģetzemanes dārzā devās lūgt Dievu akmens metiena attālumā no mācekļiem. Viņš lūdza, lai mācekļi paliek ar Viņu nomodā un lūdz Dievu, lai viņi nekrīt kārdināšanās, jo gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Tas nozīmē, lai visi viņu vārdi nepārvēršas pelavās un lai visas lūgšanas, apliecinājumi un lielie sapņi nesadrūp drumslās. Trīs reizes Jēzus nāca apraudzīt mācekļus, un trīs reizes viņi gulēja. Jēzus pārmeta: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā?” Lūgt Dievu bija Jēzus pavēle mācekļiem.
Kad nāca Jūda un gūstītāji, Pēteris gribēja kaut ko darīt un cirta ar zobenu. Jēzus teica likt zobenu nost, jo kas zobenu ņem, tas no zobena krīt. Tad mācekļi bēga. Marks pat bez drēbēm. Ļoti cilvēcīgi, bet viņi domāja, ka bija gatavi iet nāvē ar Jēzu. Bet Jēzus teica: “Nē. Es zinu, ka jūs Dievu nelūdzat. Jums ir dāvanas, jūs ar eļļu svaidāt slimos, ka tie tiek dziedināti, bet kristīgais raksturs vēl nav izveidojies.” Garīgais kodols vēl nebija nobriedis. Vēl nebija saprasts, ko nozīmē ticība kā sinepju graudiņš. Reizēm Jēzus teica: “Cik ilgi es jūs vēl panesīšu? Cik ilgi vēl būšu pie jums un jūsu vietā visu darīšu? ” Vasarsvētkos Jēzus izlēja no Sava Gara. To varēja pieņemt un lietot, ļaujot Svētajam Garam darboties.
Šodien es runāju par ticību, nevis par glābšanu, – par to, kas notiek dvēselē, kas notiek miesā, kāda ir virzība uz priekšu un kā ir ar lielo pavēli: ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Kā ir ar lielo pavēli? Kā ir ar rakstura pārveidošanu, ar uzticību, ar vienotību, arī ar savu valsti? Bībelē teikts, lai rūpējamies par tās vietas labklājību, kur Viņš licis aizvest. Lai arī uz zemes mēs esam svešinieki un piedzīvotāji, jo mūžīgi te neuzturēsimies. Es tev palīdzēšu sākt darīt to ikdienas darbiņu – skatīties zvaigznēs un sadalīt mērķi sasniedzamu un reālu, un izdarīt to ticībā. Ticībā lūgt, iet un iedvesmot arī citus.
Kamēr Jēzus lūdza, mācekļi gulēja. Pēteris raudāja pēc tam, bet Jēzus raudāja pirms tam. Jēzus ņēma līdzi Pēteri un Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tas bija emocionāls spiediens, ka jāiet pie krusta. Viņš bija cilvēks un Dievs. Jēzus teica mācekļiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” Teikts, ka Jēzus lūdza tā, ka sviedri kā asins lāses pilēja no Viņa.
Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē. (Lūkas evaņģēlijs 22:44)
Vēl teikts, ka nāca Dieva sūtīts eņģelis un Viņu lūgšanā stiprināja. Jēzus maksāja mentāli, emocionāli un fiziski. Tas bija liels pārdzīvojums un spiediens. Viņš lūdza: ja iespējams, lai šis biķeris iet garām, bet lai notiek Dieva prāts. Būtībā Viņš lūdza spēku, lai var izdarīt to, uz ko Dievs bija aicinājis – iet pie krusta, uzņemties pasaules grēkus un augšāmcelties. Pirms to paveikt, Viņš darīja savu mājasdarbu jau ilgi pirms tam. Viņš gāja vientuļās vietās, tuksnesī un lūdza Dievu. Tā bija Viņa regulāra prakse un mājasdarbs. Tā bija Viņa pēdējā tāda lūgšana pirms nāves pie krusta. Emocionālā spriedze, sviedri kā asins lāses – tā bija cena. Bet Pēteris gulēja – nekādas cenas. Bet tās pašas dienas vakarā Pēteris maksāja cenu – sabruka visa viņa ticība un visa viņa dzīve. Viss sabruka, un viņš bija vienkārši nodevējs. Viņš bija nodevējs pats savās acīs. Emocionālā cena būs jāmaksā jebkurā gadījumā, un šis piemērs var tev palīdzēt to saprast. Vajag saprast, ka tu maksāsi cenu jebkurā gadījumā, bet vienā gadījumā tu maksāsi cenu par to, ka tev būs panākumi, ka būsi laimīgs, pašpietiekams, ka iegūsi Kristus raksturu un tev būs rezultāti. Būs arī problēmas, bet tomēr tev būs panākumi. Otrā gadījumā tu maksāsi pēc tam, un būsi pie sasistas siles.
Šī cena ir jāsamaksā lūgšana, kad esi noskumis līdz nāvei. Tāda lūgšana, kad gribas nomirt lūgšanas dēļ, man bijusi tikai vienu reizi mūžā – tad, kad es atgriezos. Pēc tam ir ikdienas ticības lūgšanas kā sinepju graudiņi, bet es maksāju cenu par šo lūgšanu. Rakstīts, ka pēc lūgšanas Jēzus cēlās un gāja. Tu lūdz un dari, lūdz un kļūsti spējīgs darīt un spert ticības soļus. Reizēm lūgšana ir ļoti karsta, bet motivācija nav labākā.
Korejiešu mācītājam Jongi Čo reiz no skolas paziņoja, ka viņa dēls saindējies un ka nav cerību, jo viņš apēdis visvairāk saindēto saldumu. Daži bērni nomira, kādi bija komā. Jongi Čo lūdza par dēlu stundām, bet nekas nenotika. Tad viņš saprata, ka viņam jālūdz par dēlu tā, ka viņš būtu gatavs lūgšanā nomirt. Viņam pat ir sprediķis par lūgšanu līdz nāvei. Pēc vairāku stundu šādas lūgšanas no dēla mutes iznāca melns šķidrums. Dēls piecēlās un stāstīja, ka redzējis Jēzu un jau bijis pie eņģeļiem debesīs. Viņam ļoti gribējies tur palikt, bet eņģelis teicis, ka tētis neļauj, ka būs jāiet atpakaļ. Jongi Čo dēls palika dzīvs, kļuva vesels un veiksmīgs cilvēks.
Kuram no jums lūgšanā ir tecējušas asinis sviedru vietā? Rakstīts, ka Jēzus bija noskumis līdz nāvei un labprātīgi gāja nāvē. Viņš lūdza tā: “Tavs prāts, lai notiek. Es redzu sevi pie krusta, redzu, ka Manas kājas pašas tur iet. Es to paveikšu!” Un eņģelis atnāca un Viņu stiprināja. Mācekļi gulēja un maksāja cenu pēc tam. Tā ir liela žēlastība, ka viņu kalpošana tika atjaunota. Vēlāk redzam, ka Pēteris sestajā stundā bija uzkāpis uz jumta Dievu lūgt. Viņš bija iemācījies, ka nepietiek ar to, ka Jēzus bija devis varu velnus padzenāt. Viņš bija iemācījies, ka pašam lūgšanā ir jākultivē sava ikdienas ticība. Un vispirms – lūgšanā par sevi, par sava rakstura pārmaiņām, par mērķiem un par vīziju. Dievs neko mistisku neparāda: ir draudze, mācība un sistēmas. Lieto tās un nes augļus. Ikdienas ticība ir kā sinepju graudiņš. Jēzus cēlās no lūgšanas un gāja, un izdarīja.
Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” (Lūkas evaņģēlijs 22:46)
Cena, lai no tā punkta, kur ticībā esi, tiktu tālāk, ir jāmaksā. Tas kaut ko prasa. Ir cilvēki, kuriem patīk mācīties, un ir tādi, kuriem tas mazāk patīk. Kad tu mācies, tu maksā cenu. Roterdamā klausījos Dāgu Hevardu-Milu un aizmigu. Viņš runāja stundām ilgi. Arī ilgstoši klausīties runātāju ir sava veida cena.
Ir dažādas lūgšanas. Salamans saka, lai kravu sadala pa daļām un tad sūta. Tas ir arī par ikdienas lūgšanu. Ir reizes, kad īpašāk jālūdz, īpašāk jāstrādā un īpašāk jātic. Taču ir arī ikdienas ticības un lūgšanas pamats – sinepju graudiņš, kas pārceļ kalnus. Tas ir iespējams. Tavi sapņi piepildīsies, ja tu lietosi ticību, kā māca Jēzus. Ja uzklāsi Viņam galdu un negaidīsi nekādas uzslavas par to. Tev nevajag cilvēku uzslavas – vienkārši izdari ikdienā solīšus.
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris. Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. (Ebrejiem vēstule 11:1-10)
Ja tu redzi un maksā cenu, lai redzētu, lai virzītos, lai lūgtu par to un lietotu visu resursus iešanai vajadzīgajā virzienā, Dievs tev palīdzēs. Līdzīgi kā tad, kad Jozua gāja cīņā un Dievs meta krusas graudus akmeņu lielumā. Dievs ir ar tevi. Svētais Gars ir tevī – Viņš ir mūsu vidū. Eņģelis stiprināja Jēzu, kad Viņš lūdza: “Lai notiek Tavs prāts!”
Citreiz mēs lūdzam kaut ko, kas nav saistīts ar mums pašiem, un ceram, ka to izdarīs kāds cits. Piemēram, ka uz ceļa kāds cits apstāsies pie salūzušas mašīnas un palīdzēs. Ticībā lietas tā nedarbojas. Kāds cits tavu raksturu nemainīs. Tas ir atkarīgs no tevis paša – vai tu uzņemsi, lūgsi un iesi. Neredzamās lietas kļūst par realitāti tad, kad tu ikdienā par tām tici, kad ikdienā samaksā cenu. Un, ja vajag, tad līdzīgi kā Jēzus, sakot: “Lai notiek Tavs prāts. Lai caur mani notiek Tavs prāts, ka es izdaru Tavu prātu, konkrētus soļus.” Un atceries – ja tagad nesamaksāsi cenu, pēc tam tik un tā maksāsi, bet rezultāts būs pretējs.
Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri, un tāpēc viņš ir labāks nekā Kains. Ticībā Noa saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un uztaisīja kuģi, kur patverties cilvēkiem un dzīvniekiem. Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gājis uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un viņš gāja, nezinādams, kurp iet. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs ir Dievs. Cēlējs Dievs ir tālāk, bet šodiena ir mana, kas man jāizdara. Tas, ko es redzu, bet neredzamais ir mazliet tālāk, bet parasti mans darītais ir redzams.
Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. (Mateja evaņģēlijs 21:21)
Katram ir skaidrs, ka kalni paši no sevis nepārceļas, bet to, ka kalnus var ar traktoriem norakt, to var izdarīt. Mums jau tilti šķiet kaut kas īpašs, bet tie tuneļi, kurus veido citās valstīs kilometriem garus, ir ļoti pārsteidzoši. Cilvēks var būt tālu no ticības, piemēram, būt ateists, bet viņš noraks kalnus. Kristietis lūdz, deformē savu ticību un Dievam diktē savus noteikumus.
Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. (Salamana pamācības 6:10-11)
Ja jums ir ticība un jūs nešaubāties. Vai Ābrahāms šaubījās par apsolīto zemi? Jo Bībelē ir teikts, ja tu nešaubies, tu varēsi. Vai viņš būtu gājis pie verdzenes un ticis pie Ismaēla, kurš tagad terorizē visu pasauli? Viņš klausīja savu sievu, bet beigās tāpat tādēļ ieguva problēmas. Dievu vajag klausīt. Ābrahāms šaubījās. Lai Ābrahāms gulētu ar Hagari vai Sāru, tur nebija jāšaubās. Dievs bija apsolījis, ka dos dēlu, tāpēc bija jāaiziet un jāizdara. Beigās piedzima Īzāks. Kad ir jāpilda lieli mērķi vai atmodas, tās šaubas ir dabiskas, bet, kad sadali mērķi mazos gabalos, tad viss notiek, jo tev ir ticība un tu redzi rezultātu. Nešaubīga ticība – tu zini, ka to kalnu noraksi, ja ne tu, tad tavi pēcnācēji.
Mums vienumēr jāpateicas Dievam par jums, brāļi, kā pienākas, jo jūsu ticība aug augumā un jūsu visu savstarpējā mīlestība kļūst pilnīgāka pie ikviena no jums. (2. Tesaloniķiešiem vēstule 1:3)
Pētera un mācekļu ticība izauga, un to, ko viņi nevarēja izdarīt, pēc tam varēja izdarīt ticības dēļ, pat doties mocekļa nāvē. Vienīgais māceklis, kurš aizgāja savā nāvē, ir Jānis. Ticība aug augumā. Dāvids pieveica Goliātu, jo ganos auga ticība. Drīz mums arī vajadzēs ierobežot lāčus. Dāvids arī galināja lāčus.
Noslēgumā es jums vēlos pavēstīt kādus stāstu no Bībeles, jo man par to gribas runāt. Stāsts būs par Eliju. Mums līdzīgi kā Pēterim ticībā. Mēs visi esam dzirdējuši par izdegšanu, man tas nekad nav bijis saprotams, bet es apzinos, ka tāda lieta ir un ka tādā lietā var iekrist, un es pats apzinos, ka balansēju uz naža asmens. Laikus saproti, ka tev jāiet sabatā jeb mierā, ne ilgstošā, bet kaut vai no rīta līdz pusdienlaikam. Cilvēki saskaras ar izdegšanu, visvairāk tas ir darba dēļ, kura ir par daudz un nav redzams rezultāts. Svarīgs ir princips par Jēzu un Pēteri. Jēzus maksāja cenu uz izdegšanas robežas, kad sviedri bija kā asinis. Pēterim bija konkrēta izdegšana, bet kāds bija abu rezultāts? Rezultāts bija pretējs, izdegšana ir mentālā, fiziskā, garīgā piepūle. Notiek izdegšana, bet tam visam ir auglis, par kuru tu esi maksājis cenu. Nav vajadzības visu grābt pēc kārtas, jo tad ne cilvēkiem, ne tev pašam nepatīk, un rodas mājaslapa www.vissirlikti.lv. Tiek saaicināti vēl līdzīgi domājošie, un rodas vēl lielākas problēmas. Tad rodas situācija kā filmā “Titāniks”, kad grimšanas brīdī daži angļu džentlmeņi smēķēja cigārus un izlikās, ka viss ir kārtībā. Nav nekas slikts, iespējams, es arī tā darītu. Pravietis Elija izdega, bet tas bija pēc tam, kad viņš bija nogalinājis 450 Baala priesteru.
Un Elija sacīja tautai: “Es esmu vienīgais Tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi – es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!” Un tauta teica: “Tā ir labi.” Tad Elija sacīja Baala priesteriem: “Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.” Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: “Ak, Baal, atbildi mums!” Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: “Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!” Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. Tad Elija sacīja visai tautai: “Pienāciet klāt pie manis!” Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts. Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds! Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. Un viņš sacīja: “Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!” Un viņš sacīja: “Vēl otru reizi dariet tā!” Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: “Atkārtojiet to trešo reizi!” Un tie darīja tā trešo reizi. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!” Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” Bet Elija sacīja: “Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!” Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva. (1. Ķēniņu grāmata 18:22-40)
Elijas lūgšana tika uzklausīta. Israēlas ķēniņš Ahabs klausīja visā sievu. Sieva ticēja Baalam un apsolīja atriebties Elijam. Elija pēc šādas uzvaras vēlējās mirt, jo bija izdedzis.
Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” (1. Ķēniņu grāmata 19:4)
Elija emocijās vēlējās mirt. Iespējams, katram cilvēkam kādreiz šķiet, ka viņš vēlas mirt, jo viss ir slikti. Vienmēr ir risinājums, un arī Elijam tāds bija.
Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd.” Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. (1. Ķēniņu grāmata 19:5-8)
Viņš ēd, dzer un normāli guļ 40 dienas. Katram cilvēkam ir nepieciešama fiziska atpūta, miegs un ēdiens, ja šīs lietas nav sakārtotas, tad izdegšana ir garantēta. Katram ir nepieciešams balanss. Atpūta nenozīmē tikai gulēt, bet kaut ko pamainīt. Prātam nepieciešama intelektuāla atpūta. Emocijām vajag normālu kompāniju, dabas skatus vai hobijus, kas emocionāli piepilda. Fiziski tas nav tikai gulēt, bet gan sports, vingrinājumi un pastaigas dabā. Man regulāri ir pastaigas dabā un peldes, un tas mani dara laimīgu. Tagad ārā ir pavisam jauki, gaiss smaržo, putniņi čivina. Dievs ir devis brīnišķīgu dienu, un es tā jūtos. Mans grafiks ir diezgan intensīvs, un viss ir saistīts ar galvu. Pastaigas, skriešana, sports, fotografēšana, kādreiz kāds ceļojums – viss ir sabalansēts. Celies, ēd, dzer un ej uz Dieva kalnu Horebu.
Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?” Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. (1. Ķēniņu grāmata 19:9-12)
Kāds praktizē to, ko es mācu? Tā ir Bībele, patiesība, dziļumi, ticība, attiecības ar Dievu, dzirdēt Viņa balsi un darīt, nevis diktēt Viņam. Jēzus arī gribēja mirt, bet tāpat gribēja, lai notiek, kā Dievs grib. Ēd, dzer un atpūties 40 dienas. Citi saka, ka viņiem gavēņos ir labi sapņi, man gan viss ir slikti. Atpūties, lai tu vari labi justies. Lūgšana ir absolūta nepieciešamība, nevis diktēšana Dievam, bet būt Viņa klātbūtnē un īpaši šādās situācijās. Jēzus, pirms sāka kalpot, 40 dienas klausījās Dievu.
Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu uzrunā katru vienu, šeit sēdošo, uzrunā katru, kurš skatās un lasa internetā! Es Jūtu garā, ka Svētais Gars uzrunā vairākus cilvēkus, un no savas puses es saku tiem – nekavējies un rīkojies, Tas Kungs runās! Ja tu esi noguris no tā, ka nav rezultātu vai nezini, kā citas lietas atrisināt, tad Dievam ir risinājums, bet Viņš nav zemestrīcē vai ikdienas steigā, bet tajās 40 dienās, Dieva kalnā un lēnā balsī.
Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to.” (1. Ķēniņu grāmata 19:15-18)
Un viņš to paveica, bet tālāk nav rakstīts, kas notika ar Eliju. Viņš izpildīja sev uzticēto uzdevumu, bet nenodzīvoja visu dzīves laiku, jo tika paņemts debesīs. Viņš bija viens no tiem, kas uzbrauca debesīs, bet aptuvenais laiks varētu būt no 6 līdz 15 gadiem. Minimālais mācekļa laiks bija 6 gadi, 10-15 gadus viņš vēl kalpoja pilnvērtīgi. Izvēlējās Elīsu, apmācīja viņu. Elīsa bija uzņēmējs, jo ir rakstīts, ka viņš ara lauku ar 24 vēršiem. Vienu no vēršiem viņš upurēja un izdalīja tautai. Visas lietas sakārtoja un sekoja Elīsam, iegūstot dubulto svaidījumu. Viņš turpināja to darbu, ko bija iesācis, ar visu emocionālo sabrukumu. Ja tev ir emocionāls sabrukums, tad nododies Dievam, nevajag nekādas tabletes, protams, ja tev ārsts izraksta, tad ir savādāk. Es esmu redzējis, ka kāds cilvēkam pasaka, lai viņš nedzer tabletes, un beigās mums te krēsli lido pa gaisu. Es domāju vairāk par to, ka nevis tev medicīniski ir vajadzīga palīdzība, bet ka tu esi nelīdzsvarots tādēļ, ka nav pienācīgas atpūtas, ēdiena, miega un personīga laika ar Dievu. Tad, kad tu esi atpūties, tu atkal visu vari darīt uz 100%. Deformēta ticība ir tā, kas diktē Dievam noteikumus, lūdzot to, kas jādara Dievam, un aizmirst lūgt par to, kas jādara pašam, un ne tikai lūgt, bet arī celties. Celties kā Elija un iet uz Dieva kalnu Horebu. Tur ir risinājums. Es visas labās lietas esmu saņēmis, kad dzirdu lēno balsi. Ja tev kādu laiku ir bijis tā, ka esi ļoti noslogots un nav bijis laika ar Dievu, tad tu jūti, ka ar laiku parādās problēmas, stress un pazūd kontrole. Ticība, kas neiespējamo dara iespējamu, ir ticība, kas nemodina Jēzu katrā situācijā, bet lieto ticību, ko Jēzus jau ir devis, uz kuras pamata darbojas Svētais Gars. Tu esi glābts, Viņš ir tevī, bet Viņš prasa no tevis arī tavu ticību. Nevis milzīgu vīziju, bet nešaubīgu ticību, kas ir tikai tad, kad redzi kaut cik sasniedzamus mērķus šodien šeit, virs zemes, un arī šiem sasniedzamajiem mērķiem ir nepieciešama stipra ticība, lai spertu soļus.
Lūk, tev 50 miljoni, kāda Eiropā aug draudze – no 500 tūkstošiem līdz 50 miljoniem 20 gados. Šie cilvēki ir gatavi nomirt ar savām lūgšanām. Viņi lūdz un nekaunas lūgt. Tie, kas ir bijuši tajās zemēs, esat redzējuši, kā policijas mašīna apstājas, noklāj paklāju, novelk kurpes un lūdz. Policija, karavīri – visi lūdzas. Tā ir ticība, bet tā nav ticība Kristum, bet savam dievam, bet tā arī ir ticība. Ticība dara brīnumus, un tā ir ikdienas darbiņi, lūgšanas, sarunas. Mājas tiek celtas pēc plāna un redzējuma. Lielas un skaistas celtnes top gadiem. Spānijā ir katedrāle, kura nekad nav pabeigta, tāpat kā mūsu Rīga. Sāc praktizēt sinepju graudiņa ticību – nešaubīgu ticību – jau šodien. Es jūtu garā, ka kādiem tas tiešām palika sirdī un tas nesīs augļus. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība, kas neiespējamo dara iespējamu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
