Reliģiska forma vs dzīva ticība

Šodienas sprediķa tēma ir „Reliģiska forma vs dzīva ticība”. Formai ir jākalpo būtībai, un forma ir jāpakļauj. Būtība pakļauj formu, nevis otrādi, kad forma pakļauj būtību. Kas tas ir? Tas ir, kad sistēma, kārtība, noteikumi, kas ir ļoti svarīgi, piemēram, draudzes mācība, valstī likumdošana, organizācijās iekšējās kārtības noteikumi, forma, struktūra, sistēma. Sistēmai ir jādarbojas būtības dēļ, priekš tā, kam šī sistēma ir radīta.

Vēsturiski to nepārtraukti var redzēt, ka sistēma sāk uzturēt pati sevi, nevis uztur būtību – ir otrādi. Tas var notikt laulības dzīvē, tas var notikt cilvēkā kā personībā, cilvēks ar vērtību sistēmu, cilvēks ar saviem uzskatiem, pie kā viņš pieturas, sāc kalpot nevis pašai būtībai, bet kāpēc ir šī sistēma, kāpēc šīs vērtības. Tu neiedziļinies, neizproti, dari tāpēc, ka tā mamma darīja, dari to tāpēc, ka tētis tā darīja, dari tāpēc, ka tā sabiedrība dara. Dari to tāpēc, ka tāda ir likumdošana. Mēs nerunāsim par nopietnākām lietām: krimināllikumu, bet kaut kādiem noteikumiem valstī, neiedziļinoties lietu būtībā. Būtība! Draudzes būtība, draudze ir tāpēc, lai būtu Dieva tuvumā un palīdzēt citiem cilvēkiem būt Dieva tuvumā, mainošā Dieva tuvumā. Tāds Dieva tuvums, kurš maina tavu domāšanu, maina cilvēku dzīves. Tās ir iekšējas pārmaiņas cilvēkā. Pati būtība kristīgajai kalpošanai ir iekšējas pārmaiņas cilvēkā, kuras parādās arī ārpusē.

Pilnīgi pretēja domāšana tajā laikā, pirms 2000 gadiem, bija tā laika draudzei. Tā ir tā pati draudze, tā ir tā pati tauta ar savām vērtību sistēmām, ar savu mācību, kas uzskatīja savus aizspriedumus svarīgākus par to mācību, kuru nesa Jēzus Kristus. Kuri savu mācību uzskatīja svarīgāku par pašu cilvēku. Bībele saka, ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Arī šodienas politiskajā arēnā mēs redzam, kas notiek, kad daba, skudra vai koks tiek vērtēts augstāk nekā cilvēks. Es nesaku, ka tas visur un vienmēr vienlīdzīgi dominē. Tomēr tas ir kaut kas līdzīgs, un arī tā laika cilvēki, reliģiskā sistēma, viņi būtībā nevērtē pašu svarīgāko – cilvēka vērtību. Atnāca Jēzus Kristus, Dievs cilvēka miesā, un viņi Viņu nepazīst. Kāpēc? Nepazīst tāpēc, ka viņiem ir savi uzskati, sava vērtību sistēma, kādam ir jābūt Dieva cilvēkam. Viņi vairāk nodarbojas ar diagnozi, nevis ar risinājumu. Vienkāršs, vispārīgs piemērs ar piebildi, ka būtība arī ir relatīva. Būtība pamatjautājumos ir vienāda, bet tā ir relatīva attiecībā pret cilvēku, ko viņš vēlas sasniegt.

Piemēram, es saskaros ar dažādiem cilvēkiem, kas veido savus biznesus, veiksmīgus biznesus, kas sabiedrībā un politikā ir guvuši panākumus. Īsāk sakot, ar cilvēkiem, kuri gūst panākumus. Man visos šajos cilvēkos interesē viens, panākumu principi, kas visiem ir vienādi. Tā vēlreiz un vēlreiz tiek apstiprināta Bībeles patiesība un Bībeles principi, universāli principi, tie ir noteicošie, ja cilvēks tos ievēro, tad šie principi viņu ceļ, ja neievēro – šie principi viņu pazudina. Vai nu uz augšu, vai uz leju, jo kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Tas ir universāls princips.

Cilvēkam ir radīti muskuļi. Kāpēc? Lai kustētos. Ja tu kusties, tad viss ir kārtībā, ja nekusties, tad nekas nav kārtībā. Vai nu kustība, vai degradācija. Tāpat smadzenes – vai nu tu tās kustini, pilnveidojies, audz, vai tu ej mazumā. Nekustīgais punkts nepastāv. Tas ir vienkāršs universāls princips, un Bībele visu to māca – būt kustībā. Tāds cilvēks ir radīts, tas ir universāls princips. Relatīvi ir tas, piemēram, ka es skatos uz tevi, tu skaties uz mani, un tev var nesakrist tas pats, ko daru es. Tu domā, ka es daru kaut ko tādu, kas neatbilst Bībelei, neatbilst Dieva gribai. Jautājums – kāda ir būtība? Kāpēc tu to dari? Tas ir relatīvi.

Kā es tikko minēju, es saskaros ar šādiem cilvēkiem, man interesē viens – panākumi –, bet ir tie, kas kritizē. Tas nozīmē, kā tu vari būt kopā ar šādu cilvēku, kurš nodarbojas ar fintech. Kā tu vari intervēt šādu cilvēku? Kā tu vari ņemt par piemēru cilvēku, kurš nodarbojas ar fintech, jo Bībele neatzīst augļošanu? Zini, man ir pilnīgi vienalga, ko Bībele atzīst vai neatzīst par augļošanu. Šajā gadījumā relatīvi man ir svarīgi, kādi principi ir šim cilvēkam, kurš var uzcelt šādu finanšu impēriju. Principi, nevis tas, ar ko viņš nodarbojas. Ne par morāli, ne par pašu nodarbes veidu, bet par cilvēka principiem. Tāpēc relatīvi, kā viens skatās uz vienu un to pašu un kā cits cilvēks skatās. Tāpēc bieži vien mēs varam iekrist kādā nosodījumā, kritikā un paši varam bremzēt savu izaugsmi, tikai tāpēc vien, ka mums nav izpratnes par būtību un par formu. Ir forma un ir būtība. Draudzē ir mācība, sistēma un noteikumi. Kāpēc? Nevis noteikumu pēc, nevis formas pēc, bet lai tev būtu iekšējas pārmaiņas. Tā ir būtība šiem noteikumiem, lai tu būtu Dieva klātbūtnē, lai mēs katrs pazītu Dievu un augtu Viņā, Viņa iepazīšanā. Un otrs – lai mēs augtu kā personības.

Es esmu nodibinājis Izaugsmes klubu, tad šī ir tā otrā daļa, kas neattiecas uz draudzi, bet augt kā personībai, balstīti universālos principos. Mēs negribam būt garīgi bomži, mēs gribam būt garīgi un veiksmīgi cilvēki. Veiksmes principi ir vienādi. Tāpēc ir būtība, kāpēc kāds kaut ko dara, un ir forma. Vēsturiski forma mēdz tik ļoti aizstāvēt sevi, forma jeb sistēma sāk strādāt pati par sevi, aizmirstot būtību. Tik ļoti par sevi, ka sāk represēt citādi domājošus cilvēkus. Tas var notikt valstī, politiskā sistēmā, organizācijā kā sistēmā. Tas tā notiek ģimenē, attiecībās un tas var notikt arī cilvēka personībā. Tu pats ar sevi arī runā, mēs taču domājam, vērtējam, apspriežamies ar sevi, arī ar citiem. Arī tur ir kaut kāda sistēma, ierastas kaut kādas lietas var kļūt par tām, kas nosaka tavu dzīvi, nevis būtība.

Kā piemēru es varu minēt PSRS sabrukumu. Pati ideja ir utopiska, par gaišo nākotni laimīgajā komunismā. Ideja kā tāda nav slikta. Līdzīga ideja arī bija Hitleram par Tūkstošgadu reihu, tas atbilst Bībelei par tūkstošgadu miera valstību, kur visi laimīgi dzīvo un visiem viss labi, nekam nekas netrūkst. Taču sasniegšanas veids ir obligāti iznīcināt tos, kas mums traucē, kas domā savādāk. Staļins domāja: nav cilvēka, nav problēmas. Ļeņins tieši tāpat domāja, ja nav cilvēka, tad nav problēmas. Nav buržuāziskā slāņa, nav problēmas, tos izveda un nogalināja, likvidēja kā cilvēka grupu. Problēma jau nav tajā, ko tu ārēji likvidē. Tikpat ātri, kā šos cilvēkus likvidēja, viņu vietā nāca citi, tikai citā sistēmā, PSRS sistēmā. Kapitālisms ir pašā būtībā. Tāda vienlīdzība būtībā nekad nav iespējama. Ir tie cilvēki, kas vairāk vēlas, kas vairāk domā, un ir tie cilvēki, kas negrib domāt. Tas dabiski veido atšķirību. Tā vienmēr ir un tā vienmēr būs, tā ir tāda būtība. Šo šķiru iznīcināja ar šādām briesmīgām metodēm. Mēs zinām revolūciju, kā viss notika, visas represijas arī Latvijā. Varat aiziet uz Stabu ielas ēku Čekas nams. Cilvēki pazuda no ielām un nekad vairs neatnāca no šī nama, izveda viņus. Citos gadījumos, Igaunijā, ir bijusi liela gaļas mašīna, vismaz tādas baumas klīst, tas nozīmē, ka vispār cilvēks tika sadalīts. Viņu skatījumā nav ienaidnieka, kas neatbilst viņu sistēmai, nav problēmas. Tikai netika ņemts vērā, ka ir paša cilvēka daba un universāli principi, un likumi, kas visu nosaka. Tā vietā izauga citi, šie cilvēki izauga pašā sistēmā.

Kāda šī sistēma kļuva? Tika plānoti, kas tajā laikā ir dzīvojis atceras, piecgades plāni. Bija kongresi un piecgades plāni, tie plāni bija grandiozi. Ko tik tur neuzcels, ko tik tur neizdarīs. Kur bija problēma? Plāni bija uz papīra. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc radās šis sabrukums Padomju Savienībā, jo būtībā tas bija ekonomisks sabrukums, jo šāda sistēma nestrādā. Tā vienkārši nevar strādāt. Ja kāds balstās uz Ķīnas pieredzi, tad Ķīnā nav komunisma kā tāda, komunisms ir kā ideoloģija, bet valda kapitālisms. Ekonomikā attīstīties var kapitālisms. Var padiskutēt par dažādām kapitālisma formām, tad dziļāk ir jāstudē ekonomika un jāsaprot, bet pašā būtībā plāns ir uz papīra. Sistēma ir, bet sistēma nestrādā. Kāpēc? Sistēma sistēmas pēc, katrs turas pie sava amata, pie savas algas, bet aizmirst būtību, kāpēc ir šie plāni, lai tos izpildītu. Vai tie vispār bija izpildāmi? Būtībā nebija izpildāmi.

Mūsu valstī ir problēma, ja mēs runājam par Latviju kā tādu. Latvijā un visā Eiropā ir problēma. Un Latvija ir Eiropā, un šeit ir viena liela problēma. Sistēma strādā sistēmai vairs ne pēc būtības, jo centrā ir cilvēks. Lai cik skaļi nebūtu šie lozungi. Būtībā katrs grib noturēties pie varas, katrs ierēdnis grib palikt savā amatā, katrs joprojām grib saņemt savu algu. Beigu beigās zaļais kurss ir svarīgāks, kaut kādi mega projekti ir svarīgāki par pašu cilvēku. Nekas to nevar mainīt, kā tikai nomainot vadību pret vadību, kas ir līderi un kuriem ir svarīga būtība, nevis pati sistēma. Šāda sistēma uztur tikai pati sevi un nerēķinās ar cilvēku – ar pašu būtību. Vienkārši piemēri par formu un par būtību. Tiklīdz forma aizmirst par būtību, sistēma pati sevi sāk uzturēt, un tas rada tādus monstrus kā PSRS vai nacistiskā Vācija. To pašu var teikt arī par kristīgo draudzi. Arī kristīgā draudze var kļūt par monstru. Arī cilvēks var kļūt par monstru, ja viņš aizmirst pašu būtiskāko un svarīgāko. Tieši šādi cilvēki dzīvoja pirms 2000 gadiem. Jēzus atnāca tieši šādā vidē – draudzē, kura bija aizmirsusi būtību un kalpoja sistēmai.

Viens šāds gadījums, no kurienes izauga šis sprediķis, ko es šodien gribu mācīt. Es aicinu ieskatīties sevī, nedomāt tagad par valsti. Tos piemērus es minēju kā vispārīgus piemērus, lai saprastu, kas ir forma un kas ir būtība. Šī te forma, kas ir pazaudējusi būtību, vienmēr aizsegsies aiz tā, ka viņi rūpējas par cilvēku labklājību. Plastmasas pudeles, zaļā enerģija, kurai patērēta tiek fosilā degviela, lai to ražotu, bet tas netiek ņemts vērā. Ir ideoloģija, kas sākumā nebija slikta, viss ir normāli. Bet tikko skatījos ziņās, ka Volkswagen ir vairāk par simts tūkstošiem darbinieku jāatlaiž, jo ir autobūves krahs. Tas ir ekonomikas krahs. Vai tās ir rūpes par cilvēkiem? Nē, tā ir tupa ideoloģijas turpināšana, kas vienkārši nestrādā, kas ir utopija. Viena maza Eiropa uz visa kopējā fona, eiropieši ir daži procenti. Visa pasaule strādā ar fosilo degvielu, bet ES rūpējas par visas pasaules labklājību. Visi kūpina visapkārt, bet šie rūpējas par cilvēku labklājību. Galu galā zāģē koku, uz kura paši sēž. Kā es saku, ka kokam divi gali. Skaidrs, ka ir jārūpējas par vidi.

Piemēram, lācis var staigāt pa pilsētu, un jāgaida ir moments, kas notiks kā, piemēram, Altajā, kur lācis izvilka no telts sportisti, apēda un apraka. Tas nav tikai mums, arī tur policisti šauj gaisā. Viņas līgavainis panikā skrien, bet viņi šauj gaisā. Lācis bija apgrauzis rokas un kājas un pēc tam apracis. Viņi bija šāvuši, bet nebija nogalinājuši lāci, es nezinu kāpēc. Krievijā arī ir līdzīgas idejas, noteikumi, kas kļūst svarīgāki par pašu cilvēku. Es tagad lasīju, ka tas lācis tagad ir nogalināts, saņēmis ir nāves sodu. Līdzīgi kā Hurgadā, kad haizivs apēd cilvēku, kas bija pēdējais gadījums. Haizivs uzbruka tūristam, un tur bija letāls gadījums. Viņi atrada šo dzīvnieku un nogalināja, jo tādus cilvēkēdājus nevar atstāt. Noteikumi kļūst svarīgāki par pašu būtību, kāpēc šie noteikumi ir radīti. Šie ir tādi globālāki piemēri, bet aicinu paskatīties uz savu dzīvi. Nevis valsts kā Krievija, Ukraina, Eiropa vai kāda organizācija, bet kā ir manā dzīvē, kā ir tavā kalpošanā Dievam, kā ir tavā biznesā, tavā izglītības procesā, kā ir tavā ģimenes dzīvē, kā vispār tu pats ar sevi satiec, kā tu ar Dievu satiec? Paskaties vairāk uz sevi. Vai nav tā, ka tu kaut kur neesi pazaudējis fokusu no būtības, forma ir palikusi? Varbūt kaut ko dari inerces vadīts?

Iesim cauri Jāņa evaņģēlija visai devītajai nodaļai, būs interesanti un diezgan dziļi.

Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: “Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja? Daži sacīja: viņš tas ir, – citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie viņam sacīja: “Kā tad tavas acis ir atvērušās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! – Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.” Tie viņam jautāja: “Kur Viņš ir?” Viņš sacīja: “Es nezinu.” Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem. Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis. Arī farizeji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš sacīja tiem: “Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un – varu redzēt.” Tad daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Bet citi sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?” Un tie sāka šķelties savā starpā. Tad viņi atkal saka neredzīgajam: “Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?” Tas sacīja: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus. Viņi tiem jautāja: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?” Viņa vecāki atbildēja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.” Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes. Tāpēc viņa vecāki sacīja: “Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!” Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.” Tad tas atbildēja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.” Viņi tam sacīja: “Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” Izdziedinātais viņiem atbildēja: “Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.” Tie viņam atbildēja: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā. Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Tas atbildēja: “Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?” Jēzus viņam sacīja: “Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir.” Viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un To pielūdza. Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” To dzirdēja daži farizeji, kas bija pie Viņa, un Viņam sacīja: “Mēs taču neesam akli? Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek.” (Jāņa evaņģēlijs 9)

Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu uzrunā katru, kas mēs lasām, ka Tu dod mums atbildes, precīzi mums pielāgotas atbildes. Tā kā katram mums relatīvi, izejot no šīs vēsts, ko es sludinu, katrs saprotam, analizējam, maināmies un pielāgojamies Tavai gribai, lai Tu bagātīgi vari svētīt. Mēs Tev pateicamies par Tavu žēlastību, ka Tu mūs esi pieņēmis, ka Tu mūs mīli, par šo vietu, par šo brīnišķīgo dienu, ka mēs varam būt Tavā klātbūtnē, dzīvot pateicībā, dzīvot pielūgsmē! Āmen!

Vai forma kalpo būtībai, vai būtība tiek pakļauta formai? Tāds ir jautājums. Jāņa evaņģēlija devītajā nodaļā ir rakstīts, ka Jēzus, garām ejot, ieraudzīja cilvēku, kurš no dzimšanas bija neredzīgs. Es domāju, ka gandrīz visi šeit sēdošie ir lasījuši šo rakstvietu, ir to pārdomājuši. Šis cilvēks no dzimšanas bija neredzīgs. Arī tev ir kaut kādas lietas, tu varbūt esi aizgājis pie kāda psihoterapeita vai pie kāda kalpotāja, varbūt pie mācītāja un tev uzstādīja diagnozi. Tas tev ir tāpēc, ka tāpēc. Kā bija tajā reklāmā par zvirbuli un ērgli, ka bērnībā viņš daudz vitamīnus ēda. Man bērnībā ģimenē bija tā un tāpēc man ir tā, un tur neko nevar darīt. Protams, ka ir lietas, kas mums ir kopš dzimšanas, piemēram, citiem tas deguns nepatīk, tāpēc viņi taisa operācijas. Viņi iztaisa to operāciju, un pēc tam kaut kas cits nepatīk. Protams, ka katrs, kā viņš grib, tā dara. Tu paskaties uz savu degunu, un tur tu neko nevari darīt, jo tavs deguns tev ir no dzimšanas. Citiem nepatīk kāju pirksti, citiem roku pirksti, kādam nepatīk acu krāsa, gribētu citu krāsu, savādāku augumu. Tas diemžēl ir no dzimšanas, un tur neko nevar darīt. Tas ir tā, kādu tevi Dievs ir radījis. Bībele mums māca sevi pieņemt. Tādu kā Dievs mūs ir radījis, tādu sevi pieņemt. Problēma ir tajā, ka mēs sākam koncentrēties tieši uz to, kādi mēs esam. Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kādi mēs varētu būt iekšienē un pēc tam ārpusē.

Acīmredzot, tajā laikā Izraēlā jūdu tradicionāla mācība bija tāda, ka, ja cilvēks ir neredzīgs, tad viņš vai viņa vecāki ir grēkojuši. Pastāvēja teorija, ka pat pirms ieņemšanas, viņš ir kaut ko nepareizi paveicis. Bībele saka, ka dažādu, gan fiziski, gan mentāli, problēmas ir kā sekas tam, ka cilvēks ir pazaudējis Dieva klātbūtni un neievēro Viņa principus. Tas vērojams, jau sākot ar radīšanas stāstu un grēkā krišanu. Tomēr šajā gadījumā Jēzus apgalvoja ko citu.

Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa evaņģēlijs 9:3)

Šis Jēzus teiktais nav jāsaprot tā, ka ne viņš, ne viņa vecāki tiešām neko nav sagrēkojuši. Jēzus ar to pasaka, ka nav svarīga diagnoze, kāpēc šis cilvēks ir akls. Svarīgāk ir tas, ka Dieva darbiem ir jāparādās Viņā. Tā laika valdošā forma koncentrējās uz diagnostiku un cilvēku šķirošanu. Kaut kas līdzīgs šodien notiek Indijā. Kastu sistēma nosaka, ka kāds cilvēks piedzimis, tādam viņam arī jādzīvo.

Ījaba grāmatā redzam, ka viņa draugi meklēja problēmu Ījabā, pat Ījaba sieva teica, lai viņš atsakās no Dieva un mirst, jo bija viss augoņos un cieta. Šinī gadījumā problēma nebija Ījabā, un, kā mēs zinām, Ījabs visu ar uzviju atguva, izejot cauri ciešanām.

To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. (Jāņa evaņģēlijs 9:6-7)

Kāpēc Dievs, kuram nevajag saskarsmes punktu, tomēr izvēlas mālu un siekalas kā saskarsmes punktu dziedināšanai? Māls samaisīts ar siekalām izklausās diezgan nehigiēniski. Tajā laikā tas bija gandrīz tas pats, kas šodien aiziet pie ģimenes ārsta un izrakstīt tabletīti. Grieķiem, romiešiem, jūdiem tā bija pieņemta kā ārstniecības metode. Paies 500 vai 1000 gadi, un cilvēki, skatoties uz mūsdienu medicīnu, to vērtēs kā tumsonību, jo cilvēce attīstās. Iznāk, ka Jēzus Kristus liek uzsvaru uz kaut kādu maģiju, jo saprotam, ka dubļi un siekalas nevar dziedināt redzi. Būtu jau labi – atnākt pie mācītāja, “šķaidīties” ar māliem, un visiem viss būtu labi. Kāpēc gan Jēzus veic kaut kādu rituālu? Tādā veidā kāds var sākt domāt, ka mālos, siekalās vai ūdenī ir spēks. Daudzi tā arī domā – baudīs vakarēdienu vai svaidīs ar eļļu un būs vesels. Reiz, kad Jēzus bija kopā ar mācekļiem laivā, sacēlās vētra un mācekļi bija nobijušies. Viņi saprata, ka laiva var nogrimt. Jēzus šajā situācijā jautāja: “Kur ir jūsu ticība?” Dievs ir liels un varens, un Viņam viss ir iespējams, bet Viņam ir Sava kārtība, caur ko cilvēks iegūst svētību. Viņš grib redzēt cilvēka ticību, tādēļ arī saka: “Lūk, tev māli, siekalas, bet atceries, ka Es Esmu tas, kurš tevi dziedina!”

Vakar staigāju pa Cēsīm un pamanīju, ka ir atvērta kāda pareizticīgo vai vecticībnieku baznīca, kura parasti bija slēgta. Iegāju iekšā – tur notika dievkalpojums. Bija saliktas svētbildes, priesteris veica savu rituālu, draudzes sievietes atbilstošos brīžos dedzināja un nodzēsa sveces, meta krustus. Brītiņu pastāvēju, piegāju paskatījos kādu svētbildi un izgāju ārā. Man pakaļ iznāca viena draudzes kalpotāja un iedeva bildīti, uz kuras attēlotas trīs ikonas – Jēzus, Marija ar mazo Jēzu un vēl kāda trešā bildīte, uz kuras ir attēlots kāds svētais. Otrā pusē ir uzrakstīta lūgšana vecajā krievu valodā. Šāda bildīte nav nekas slikts. Tā ir forma. Atceros gadījumu, kad 1999. gadā es reāli meklēju palīdzību. Biju redzējis, ka ticīgiem cilvēkiem tiek palīdzēts un kaut kas mainās. Kopā ar vienu tā laika paziņu iegājām bijušās Gogoļa ielas pareizticīgo baznīcā. Tur viss notika līdzīgi kā baznīcā, kur biju vakar, tikai tur neviens nepienāca klāt un neko neiedeva. Formai ir jāved pie būtības. Zināmā laika posmā Latvijā viena pēc otras cēlās harizmātiskās draudzes, un tajās populāri bija konservatīvās baznīcas saukt par reliģiskām, nepareizām, tikai paši sevi uzskatīja par pareiziem un īstiem. Man arī kādu laiku bija pielipis šis uzskats, ka tur kaut kas nav kārtībā. Vakar pārdomāju, ka tas, ko viņi dara savā baznīcā, ir tā kā noslēpums, bet, ja to izprot, tad droši vien caur to ir iespējams satikties ar Dievu. Tas ir veids, kā viņi nonāk Dieva klātbūtnē. Jā, mēs zinām, ka Dieva vārds aizliedz darināt tēlus, bet, ja šāda bildīte ir vienkārši pieturas punkts, kā atrast Dievu, neatmetot būtību, tad viss ir kārtībā. Tas ir saskarsmes punkts, kā Dievs mums grib palīdzēt noticēt Viņam, lietot savu ticību un pateikties Viņam. Jēzus dziedināja desmit spitālīgos, bet tikai viens atnāca, pateicās un godināja Jēzu kā Dieva Dēlu. Tikai vienam Jēzus teica: “Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Dziedināti tika desmit spitālīgie, bet tikai vienam šī ticība palīdzēja. Bībelē lasām par brīnumiem, taču tā nav ikdiena. Ja mums rodas tāda forma, ka jāsēž baznīcā un jāgaida brīnumus, tad tā ir tāda pati reliģija, kas rada atgrūšanu, atstumšanu un pat citu cilvēku apkarošanu.

Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” (Jāņa evaņģēlijs 9:39)

Aklie bija farizeji, kuri neredzēja būtību. Aklais dzimušais kļuva redzīgs un, pirmkārt, ieraudzīja Kristu. Tieši forma farizejiem neļāva redzēt Kristu, jo forma teica, ka cilvēks, kurš dziedināja sabatā, nevar būt no Dieva. Cik stingra reliģiska forma! Viņš, Dieva Dēls, dziedināja sabatā. Jēzus teica, ka sabats ir celts cilvēka dēļ, nevis cilvēks formas dēļ. Kādēļ ir sabats? Pirmkārt, lai cilvēkam ir viena diena, kad atnākt uz dievkalpojumu, pateikties Dievam, būt kopā ar ticīgiem. Tā ir pareiza forma. Otrkārt, sabats ir, lai cilvēks atpūstos. Viss, ko mēs spriežam, ir relatīvs. Atgriezīšos pie stāsta par bildīti ar ikonām. Es nesaku, ka visiem tagad ir jāpērk ikonas. Tā ir tik ļoti sarežģīta un niansēta lieta, ka bez savām personīgām attiecībām ar Dievu ir grūti saprast. Vienam mašīnā iekarinātā ikona vai lūgšanu krelles var būt forma, kas noliedz citus cilvēkus, bet citam tā varbūt īsta ticība, apzinoties, ka krelles pašas par sevi nepalīdzēs, bet simbolizē piederību un ticību Dievam. Šāds cilvēks svētdienās nāk uz dievkalpojumiem, lai garīgi atjaunotos un stiprinātos. Ja vienam krustiņš kaklā ir maģisks amulets, kas dziedinās, tad kaut kas nav kārtībā ar ticību. Dievs, Svētais Gars ir tas, kurš dziedinās, mainīs dzīvi. Viņš ir tas, Kurš dara jaunu. Viņš ir radījis principus, kuriem pakļaujoties, mēs iegūstam svētību. Tā ir Viņa žēlastība. Pirms mēs tikām izglābti, Dievs mūs mīlēja, neskatoties uz to, kādi mēs bijām.

Aklums nav tas, ka tu neredzi problēmu. Aklums ir neredzēt risinājumu. Visām tavām problēmām ir risinājums.

Cilvēki tev ir uzlikuši daudz dažādu atzīmju, sākot ar piedzimšanas brīdi. Mums ir par ko pārmest, bet caur aklā dziedināšanu Viņš māca mūs nekoncentrēties uz diagnozi, bet gan uz risinājumu. Dievkalpojuma būtība ir, lai, izejot no šejienes, tu lietotu savu ticību un Dievs tevī varētu veikt pārmaiņas. Dievam vajag, lai tu mācies Bībeles skolā, lasi Bībeli, lūdz, slavē un iepazīsti Viņu, lai varētu pilnā mērā darboties tavā dzīvē, nevis tikai vienu reizi pieskarties, lai ir brīnums un zīme. Par sevi runājot – arī man bija “slimība”, ka es pareizi ticu, bet tie tur nē. Pareizi ticīgais biju es, līdz ar to tas farizejs, kurš nosoda. Mēs nevaram spriest pēc formas, bet pēc augļiem un būtības. Svarīgākais ir – vai caur šo formu cilvēkiem notiek pārmaiņas, iepazīst Kristu un iemanto svētības. Skaidrs, ka mūsu draudzē forma ir vienkārša un pieejama plašam cilvēku lokam, bet ir dažādi cilvēki un dažādas formas.

Jēzus taisīja svaidāmo no māliem un siekalām, aklais gāja mazgāties un kļuva redzīgs. Dievs var darboties bez ārējiem līdzekļiem, bet parasti to nedara, lai kaut kādā veidā veicinātu cilvēkam pašam ticēt darbībā. Vai tev ir bijis, ka tu saņem dziedināšanu vai citas pārmaiņas savā dzīvē, bet tavi tuvinieki vai draugi pārmet, ka neesi nenormāls, ka “jumts aizbraucis” un atgrūž tevi? Ja tev tā ir noticis, tad, zini, ka tu neesi vienīgais. Aklajam, kurš tāds bija no dzimšanas, cilvēki, kuri viņu bija pazinuši, apšaubīja, ka tas tiešām ir viņš.

Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: “Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?” Daži sacīja: viņš tas ir, – citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” (Jāņa evaņģēlijs 9:8-9)

Tas bija viņa pirmais pārbaudījums. Apkārtējie šaubījās, ka tas tiešām var būt no Dieva, jo viņu reliģiskajā rāmītī neiekļāvās tas, ka cilvēks, kurš ir no Dieva, sabatā var dziedināt.

Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” (Lūkas evaņģēlijs 14:5)

Tie bija kaimiņi, viņi netiek galā. Tas neatbilst mūsu sapratnei, formai – jāved pie farizejiem. Farizeji bija tas pats, kas Eiropas Savienībā Latvijas pašpārvalde vai iekšējā pašpārvalde Krievijas impērijas sastāvā, PSRS laikā. Farizejiem bija savi likumi, pašpārvalde, viņi nevarēja izpildīt nāves sodus, kas piederēja tikai romiešiem. Romiešiem bija privilēģijas, tā bija tā laika reliģiskā un politiskā vara kopā.

Tad tie viņam sacīja: “Kā tad tavas acis ir atvērušās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! – Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.” Tie viņam jautāja: “Kur Viņš ir?” Viņš sacīja: “Es nezinu.” Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem. (Jāņa evaņģēlijs 9:10-13)

Tad daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Bet citi sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?” Un tie sāka šķelties savā starpā. (Jāņa evaņģēlijs 9:16)

Viņiem bija savas zīmes, kas varēja nākt tikai no Dieva. Tad viņi prasīja dziedinātajam.

Tad viņi atkal saka neredzīgajam: “Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?” Tas sacīja: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus. (Jāņa evaņģēlijs 9:17-18)

Jūdi neticēja, joprojām meklēja, kā apšaubīt. Vērtību sistēma, forma, kas liedz ticēt, ka šis cilvēks ir Mesija. Viņi netic, ka notikusi dziedināšana. Vai neviens tevi nav apšaubījis, ka ir notikušas pārmaiņas?

Viņi tiem jautāja: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?” Viņa vecāki atbildēja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.” Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes. (Jāņa evaņģēlijs 9:19-22)

Viņi baidījās tikt izslēgti no sinagogas. Izslēgt no draudzes bija tāpat kā nevakcinēties pret kovidu un nedabūt sertifikātu. Izslēgt no aprites, nepirkt, nepārdot, lai izdzīvotu tev bija jāmeklē darbs melnajā tirgū, viss bija ļoti slikti. Visi sociālie pabalsti tiek paņemti nost. Viņi baidījās, ka viņus izslēgs. Nepārtraukti gāja cīņa par to, lai apstrīdētu notikušo brīnumu un to, ka šāds cilvēks var būt no Dieva, kas neievēro sabatu. Forma saduras ar būtību. Kādā mērā? Līdz krusta nāvei. Spriedums Kristum bija – izpildīt nāves sodus. Cik ļoti forma var ienīst cilvēku! Tā nav atsevišķa konfesija vai reliģija, tā ir vispārēja parādība, kas var būt katrā cilvēkā, bieži vien tas, kas skaļi reklamē reliģiju, farizejus, visbiežāk arī ir lielākais farizejs. Pēc tam otrreiz pasauc šo cilvēku, centās piespiest pateikt, ka ne Kristus dziedināja.

Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.” Viņi tam sacīja: “Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?” (Jāņa evaņģēlijs 9:24-27)

Viņš nekad nebija redzējis kopš dzimšanas. Tas viņam bija brīnums. Bet tie viņu nolamāja, aizstāvoties, ka viņi esot Mozus mācekļi.

Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” Izdziedinātais viņiem atbildēja: “Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.” (Jāņa evaņģēlijs 9:28-33)

Visticamāk nolamāja, izdzina laukā un izslēdza no sinagogas. Cik pārmaiņas šim cilvēkam bija būtiskas. Atceraties, ka jūs nīkāt, kad kafejnīcās neļāva pat ārā sēdēt, neļāva strādāt, jāievēro entie metri vienam no otra?

Tie viņam atbildēja: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā. (Jāņa evaņģēlijs 9:34)

Diagnoze – tu neesi tāds kā mēs, tu esi grēkos dzinis, neesi izglītots un apmācīts. Viņi uzzināja, ka ar Jēzu ir neizglītoti, bet kā var rādīt tādu klasi? Mani fascinē: “Vai Viņš ir grēcinieks vai nē, es nezinu, bet Viņš atvēra man acis, es varu redzēt.” Svarīgākā ir būtība – palīdzēt cilvēkam atvērt acis. Šis brīnums nav ikdiena, uz ko mums būtu jācer, jāliek sava cerība uz nākamo brīnumu. Brīnumu sistēma jeb forma, kas liek mums neuzņemties atbildību pašiem par savu attieksmi pret Dievu un sevi, pašiem lietot savu ticību.

Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Tas atbildēja: “Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?” Jēzus viņam sacīja: “Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir.” Viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un To pielūdza. (Jāņa evaņģēlijs 9:35-38)

Būtiskākās ir pārmaiņas cilvēkam, Viņš teica, ka ir no Dieva, jo ir pārmaiņas. Caur Dievu ir pārmaiņas, un viņš To pielūdza. Ir labi dzīvot pateicībā, pielūgsmē, slavēšanā. Slavēšana nav tikai dziedāšana, būtība ir pielūgt Dievu un palīdzēt cilvēkiem būt pateicīgiem, vest cilvēkus Dieva klātbūtnē.

Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” (Jāņa evaņģēlijs 9:39)

Neredzīgais bija kļuvis redzīgs un pielūdza Kristu. Tur bija farizeji, formāla ticība, kas neatbilst vairs būtībai, kas cīnās par savu pastāvēšanu. Ir gatavi nomētāt ar akmeņiem grēcinieci. Ko darīt ar tādu? Mozus pavēlēja ar akmeņiem nomētāt, Jēzus saka: “Kas ir bez grēka, lai met pirmais akmeni.” Viņš redz Jēzu, bet šie formālisti neredz Kristu. Formālisti turpina no ārpuses, izslēgt no draudzes, aprunāt, kritizēt, neuzņemties atbildību, koncentrēties uz ārējiem rituāliem, parādībām. Taču aklais kļuva redzīgs, viņam ir iekšējas pārmaiņas un Dieva klātbūtne.

Es izpētīju interesantu gadījumu par kādu ārstu, kas būs labs piemērs par formālismu. 1818. gada 1. jūlijā Budapeštā piedzima cilvēks vārdā Ignācs Šemmelveišs (Semmelweis Ignác), vēlāk kā praktizējošs ārsts Vīnē dzemdību specialitātē. Viņš sāka novērot, ka dzemdību nodaļās, kur praktizēja gan studenti, gan ārsti, mirstība bija lielāka. Māmiņas pēc dzemdībām un arī bērni mirst vairāk nekā tajās nodaļās, kur praktizē vecmātes. Kādā reizē šis ārsts pamanīja, ka pēc līķa sekcijas viņa kolēģis bija ieguvis brūci, saindējās un nomira. Tajā laikā neviens nezināja par baktēriju eksistenci. Viņš sāka par to domāt un izdarīja eksperimentu, izrādās, ka cilvēks ar rokām pārnes mikrobus, saprata, ka ar hloru/kaļķa šķīdumu jādezinficē rokas un instrumenti. Viņš sāka savilkt paralēles un izdarīt secinājumus. Savā nodaļā viņš lika katram ārstam pirms dzemdībām mazgāt rokas hlora šķīdumā, un mirstība samazinājās no 18% uz 2%.Viņš savam priekšniekam teica, to popularizēja, bet rezultātā viņš palika bez darba, jo nevar būt, ka ārsts ar savām rokām pārnēsā mikrobus, kas nogalina māmiņas. Zinātne mēdz būt politizēta, mēdz skaidrot, ka ir rase, kam ir zilas asinis. Eigēnika bija arī Latvijā, tas bija pavisam nesen. Pēc tūkstoš gadiem skatīsimies uz zinātni un teiksim, ka arī kaut kas bija garām. Pagātnē ticēja, ka visu ārstē tikai asins nolaišana. Pēc tam tik sāka saprast, ka no tā mirst. Vienas zāles. Jēzum arī bija siekalas un māli – placebo un ticība. Vairāk ticības nekā lietderības. Droši vien kādam palīdz asins noliešana, pārliešana, bet ir, kad tas notiek pareizi, kā arī ir reizes, kad tas nenotiek pareizi.

Bībele mums māca atzīt kļūdas, bet mēs gribam formu, ka mikrobi nepārnēsājās vai vispār neeksistē. Šis cilvēks nodzīvoja 40 gadus, uzrakstīja grāmatu, sāka cīņu pret sistēmu un savu dzīvi nobeidza psihiatriskajā slimnīcā. Viņš cieta no apsargiem un vienā no brūcēm izveidojās gangrēna, kuras dēļ šis cilvēks nomira. Protams, oficiālās ziņas ir tādas, bet mēs varam tik minēt, kā tas realitātē notika, kāpēc viņš tika ieslodzīts un kam tas viss bija nepieciešams. Tika uzturēta sistēma, un netika kalpots būtībai. Lūk, šāds stāsts par medicīnu un zinātni. Protams, ka vēlāk tika viss atklāts par šo cilvēku un viņš tika reabilitēts. Bieži vien tā notiek, kad tiek atklātas vērtīgas lietas, tās tiek apkarotas un noraidītas. Šie ir ļoti spilgti piemēri, un tikpat spilgts piemērs ir par aklo, kurš tika izdziedināts.

Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. (Jāņa evaņģēlijs 20:30-31)

Mums nav jākoncentrējas uz savām problēmām, bet gan jāredz Kristu sevī un mūsos. Jālieto un jāaudzē sava ticība. Es ticu, ka Dievs darbojas manā dzīvē un mūsu vidū. Dievam ir svētību pilnas domas par tevi, nevis diagnozes. Ir dažādi iemesli, bet Dievs neskatās uz tavu diagnozi, bet gan uz risinājumu un to, kāds tu vari būt. Vai zini, kāds tu vari būt? Vai tu maksā cenu, lai mainītos?

Pirmais brīnums tika izdarīts Kānā Galilejā, kad ūdens tika pārvērsts vīnā.

Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jāņa evaņģēlijs 2:7-11)

Es studēju dažādus teologu tulkojumus, kad gatavoju sprediķus. Ir dažādi kritēriji, pēc kuriem veido teoloģiju. Ir daļa teologu, kuri uzskata, ka Jēzus nevarēja radīt vīnu, jo dzert ir slikti. Te pat netiek saredzēti fakti, jo Bībelē tika pateikts, ka viesi bija ieskurbuši un pēc tam viņiem deva vīnogu sulu. Dīvaini būtu, ja kāzās dotu vīnogu sulu. Attiecīgas tradīcijas un kultūra. Jēzum nav sakara gar to, kā kurš lietoja šo vīnu, Viņš to radīja. Pirmais brīnums – vīna radīšana. Tas nenozīmē, ka tev jārada vīns vai jāpērk kagors un jāiet to dzert.

Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jāņa evaņģēlijs 2:11)

Atklādams Savu godību, ka Viņš ir Mesija, Kristus, Dievs, arī draudzes vidū var notikt ievērojami brīnumi, taču tā nav ikdienas ticība. Tā ir ticības dāvana, kas darbojas draudzes vidū, bet mēs nedrīkstam celt savu dzīvi uz šādiem brīnumiem. Zīme, ka Viņš ir Kristus. Aklais zināja, ka Jēzus nevarētu darīt šādus brīnumus, ja Viņš būtu grēcinieks. Nav dzirdēts, ka kāds atvērtu acis aklajam.

Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām. (Apustuļu darbi 14:3)

Brīnumi apliecina vēsti, nevis vēsts brīnumus. Kur sākās forma un kur būtība? Evaņģēlija vēsts ir jauns cilvēks, jauns radījums, jauna identitāte un attiecības ar Dievu. Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Brīnumi seko tam, nevis otrādi. Tāpēc tad, kad reliģijas forma ņem virsroku pār būtību, tās ir ļoti dažādas un viltīgas. Tāpēc ir svarīgi ikdienā pavadīt laiku pie Bībeles, pārdomāt Dieva vārdu, apmeklēt dievkalpojumus un būt kristīgā vidē. Es, tu – mēs maināmies. Mēs maināmies, vakardien mēs bijām citi, šodien jau esam atkal citi. Ārēja forma nespēj nest rezultātus, tikai mūsu pašu būtība.

Cilvēks tika sasists, aplaupīts un pamests, garām gāja priesteris, nometa krustu un pagāja garām, jo bija jāiet uz dievkalpojumu. Tālāk gāja levīts, pārmeta krustu un aizgāja garām. Tikai pēc šiem diviem nāca īstais cilvēks, kurš nebija pēc formas, samarietis, kurš šim cilvēkam palīdzēja. Vistuvākais ir tas, kurš pēc būtības kalpo cilvēkam. Ja tavā mājas grupiņā ir tikai forma, tad tas cilvēkiem nepalīdzēs. Formai un būtībai ir jābūt, bet formai ir jāpakļaujas būtībai. Formālisms ir, ka es daru tikai tāpēc, ka tāda ir forma. Kur ir dzīvība? Kāpēc jūs šeit nākat? Padomā! Tātad manī kaut kas ir. Mēs varam nākt tikai formas pēc, bet tā nevar kalpot būtībai. Mēs gribam mega draudzi G12, un tas būtībā ir formālisms un skaļa deklarācija, tāpēc labāk ir paklusēt. Ej un dari, bet izdarīt to var tikai tad, ja tu esi tas, kurš ir spējīgs kaut ko tādu paveikt. Ir reāli jāpalīdz cilvēkiem. Tu formāli pasaki, ka Jēzus tevi mīl, bet vai tu to izbaudi? Vai tu apzinies, ka Jēzus acīs esi vērtība? Nevajag teikt to, kas tu neesi. Pāvils priecājās par jebkādu veidu, kā evaņģēlijs tiek sludināts. Ir nepieciešama reāla izaugsme kalpošanā. Tev ir jāsaprot, kas tu esi un kādai ticībai tu piederi. Jānotiek ir tā, ka tu atnāc, un cilvēkam ir reālas pārmaiņas no tā, ka tu esi. Viņi nepalika par farizejiem, bet par dzīviem normāliem cilvēkiem. Cilvēkam jākļūst pateicīgam, nevis tikai jāizmanto un jāiet tālāk. Lai nav tā, ka lepni atnāk un aiziet ar vecajām problēmām. Visam jābūt pēc būtības – forma pakļaujas būtībai.

Neformālais pasākums ir formāls, un tam nebūs rezultāta, ja malā ir nolikta būtība, kāpēc es veidoju šo pasākumu. Kas tu vispār tāds esi, lai veidotu šādus pasākumus? Sistēma un forma ir labi, bet es vēlos pazīt Dievu, mainīties un palīdzēt citiem mainīties caur savu piemēru. Drīz būs kristības, un tad nu cilvēku pieņem lēmumus, kuri nav īsti pareizi – pirms kristībām nepīpēšu un nedzeršu un pēc tam jau tad atsākšu. Sekot vai nesekot Dievam, tā ir brīva izvēle. Arī kristības un draudzes mācība var kļūt par formu, jo draudzes mācībā ir tāds punkts: ja nav redzams grēks, tad vat kristīties. Iespējams, ka tas cilvēks, kurš reiz mēnesī iedzer vai uzsmēķē, Dievam tic vairāk nekā tas, kuram nav šī redzamā grēka. Cik garš, tik plats. Forma ir forma, bet tai jākalpo būtībai.

Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu dzīvo, brīnišķīgo vārdu! Mēs Tev pateicamies, ka mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Tavas mutes! Tavs vārds ir brīnišķīgs un Tavs vārds ir dziļš! Tavs vārds ir transformējošs, dzīvi, sirdi un domāšanu mainošs. Mēs atveram Tev savas sirdis! Maini mūs! Es lūdzu, Kungs, par brīnumiem un zīmēm tieši šādā aspektā, ka mēs esam redzīgi un redzam garīgas lietas, un caur garīgā redzēšanu mūsu dzīvēs notiek tiešām brīnumi un zīmes, un tiešām, lai mūsu dzīves ir paraugs! Šo gaismu pasaulei, kas ir mūsos, kuru cilvēki redzot nevar stāvēt pretī, mēs to vēlamies! Lai tas viss ir dabiski, nepiespiests, ka mēs esam tie, kas mēs esam, tavā identitātē, Kungs! Es lūdzu, pieskaries šodien katram, palīdzi katram pārdomāt un pieņemt, analizēt sevi, augt Tevī, Kungs! Bagātīgi, emocionāli, intelektuāli, fiziski svēti visās lietās, Debesu Tēvs, Svētais Gars, Trīsvienīgais Dievs, svētī, Kungs! Un lai mūsu forma vienmēr ir tā, kas ved uz būtību, un lai būtība vienmēr ir centrā! Lai forma nekad nav tā, kas kontrolē būtību gan mūsu prātā, gan galvā, mūsu sirdīs mēs rūpējamies par pašu svarīgāko – par Tavu klātbūtni, par Tavu tuvumu, par jaunu cilvēku, par mūsu darbībām un ticību. Par izaugsmi, ka mēs paši esam tie, kas uzņemamies atbildību. Paldies, Kungs, par pārvērtībām, prieku, piepildījumu, Tavu pieskārienu, kas notiek katrā vienā šajā brīdī un šajā vietā! Jēzus vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Reliģiska forma vs dzīva ticība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija