Šodien ir brīnišķīga diena. Un tēma šodien ir “Kristus neizdibināmā bagātība”. Es nevaru apgalvot, ka es perfekti zinu un saprotu visu, ko runāju. Jo tā notiek, ka par to, ko esi runājis vakar, šodien jau zini vairāk. To, ko esi sapratis aizvakar, šodien tu izproti un izjūti jau citādi. Un tas viss attiecas uz mūsu pieaugšanu jeb svēttapšanu, jeb to, kā mēs iepazīstam savu Kungu, kā iepazīstam Svēto Garu. Svētais Gars patiešām ir brīnišķīgs. Draudze ir vislabākais, kas vispār ir izdomāts. Tā ir Dieva inspirēta organizācija. Tā ir Viņa griba, Viņa prāts, kur Viņš pats mājo mūsu vidū. Tas ir veids, kā Viņš Savu valstību šeit, virs zemes, realizē. Tā ir forma, kā katrs cilvēks, kas pieder draudzei, aug Viņā caur draudzi, ļaujot sevī darboties Svētajam Garam. Pamatu pamati ir Dieva vārds, draudze un lūgšana.
Kristus neizdibināmo bagātību mēs pilnībā nevaram izprast. Ne visu to, ko es runāšu, var saprast ar prātu. Es jau brīdināju dažus cilvēkus pirms sprediķa. Pāvils saka: “Es dzenos pretim mērķim cerībā sasniegt mūžīgo dzīvību. Mēs šodien visu redzam, kā mīklainā un miglainā spogulī, bet tad mēs skatīsim Dievu tieši.” Kad? Tad, kad būsim pabeiguši šīs zemes gaitas un iemantosim mūžīgo dzīvību. Viņš saka: “Es nedomāju, ka esmu to jau sasniedzis. Es cerībā iemantot..”. Tas nozīmē, ka svarīgs ir viss ceļš un ceļš līdz galam.
Kā tapa šis nosaukums “Kristus neizdibināmā bagātība”, un kā tapa šis vārds? Vakar līderu sapulcē un lūgšanās Sandija šeit runāja par evaņģelizāciju. Man arī bija punkti par evaņģelizāciju. Nedaudz savādāki, kā to Sandija mācīja. Es atradu arhīvā, ja meklēsi, arī tu uziesi sarakstu ar 40 iemesliem, kāpēc jāstāsta cilvēkiem par Kristu, kāpēc jāsludina evaņģēlijs. Tur ir 30 iemesli, kāpēc jāveido mācekļi. Man šeit bija arī saīsināta versija – 12 punkti, kāpēc jāliecina par Kristu. Ir 12 iemesli, kāpēc es esmu ar Dievu, un šie iemesli ir saistīti ar to, ko es esmu redzējis un dzirdējis no tiem cilvēkiem, kas Kristu ir pazinuši. Esmu saskatījis un saklausījis cauri viņiem evaņģēliju. Esmu saskāries ar Dieva valstību, pateicoties tieši šiem cilvēkiem konkrētos brīžos. Tas ir formējis manu domāšanu un manu iekšējo cilvēku līdz tam brīdim, kad es biju spējīgs pats atzīt nepieciešamību pēc Kristus, saņemt grēku piedošanu žēlastībā, saņemt Svēto Garu un jaunu identitāti Kristū. Cik milzīga priekšrocība cilvēkiem, kam ir Tēvs debesīs! Viņš jau būtībā ir visiem, bet tiem, kas apzinās, ka viņiem Viņš ir, un kāds Viņš ir, un kas ir ļāvuši Svētajam Garam sevī iemājot un darboties, kas ir ieguvuši šo jauno identitāti un ir sākuši domāt saskaņā ar savu jauno identitāti, tiem ir milzīga priekšrocība. Cilvēki, kuros šī jaunā Kristus identitāte ir nostiprinājusies. Un viens no šiem cilvēkiem ir Pāvils, un šie vārdi “Kristus neizdibināmā bagātība” pieder viņam.
Un šodien no rīta man pēc plāna vajadzēja iet skriet ārā. Bet šis ir ierobežots rīts. Tas nozīmē, ka man jau bez piecpadsmit desmitos ir jāizbrauc, lai būtu šeit darba sapulcē. Šodien gan biju Rīgā, un tas nozīmē, ka man bija nedaudz vairāk laika. Un tomēr man nebija līdz galam tāda pārliecība sirdī, ka šī tēma, 12 iemesli, ir tas, par ko man būtu jārunā. Un es pārskatīju šos punktus – cits it kā šonedēļ nebija. Bija man atklāsmes, kurās es dalījos ar līderiem, tas bija savādāks, praktiskāks formāts – vairāk pamācības, arī kaut kādi fakti, kas man būtu vai nebūtu jādara, pašanalīze. Man ir grūti kaut ko runāt, ja zinu, ka tas nav man aktuāli, ja tas nav tas, ko šajā brīdī, tieši tagad Dievs grib pateikt. Es šodien diezgan agri pamodos un sāku šos punktus uzreiz no rīta studēt. Mani neviens no šiem punktiem neuzrunāja. Kāpēc mums ir jāstāsta cilvēkiem evaņģēlijs? Viens no šiem punktiem bija tāpēc, ka dienas laikā vairāki simti tūkstošu cilvēku aiziet debesīs vai ellē. Es jau pirms tam biju rēķinājis, ka jau vairs nav tas skaitlis, kāds bija tad, kad šis sprediķis bija. Cilvēku skaits uz zemes ir pieaudzis, un Latvijā samazinājies. Sen ir pieaudzis, tur ir kādi 700 tūkstoši tas skaitlis jau. Viss mainās, cilvēku skaits aug pasaulē. Ir ļoti jāpacenšas, lai kaut kur tas saruktu. Latvieši ir pacentušies. Bet ne par to ir runa, tās ir tikai sekas, ko reti kurš izprot.
Tā man palika viens punkts. Man no visiem 40 punktiem, kāpēc ir jāevaņģelizē, beigās palika viens punkts, kas mani uzrunā. Un šis punkts bija “Kristus neizdibināmā bagātība”. Tikai viens punkts. Kāpēc man ir jāstāsta cilvēkiem par Kristu? Atbilde skan: “Tev nav jāstāsta cilvēkiem par Kristu.” Tev nav vajadzīgs īpašs, speciāls atgādinājums vai kaut kāda īpaša sistēma, lai stāstītu cilvēkiem par Kristu. Ja tu esi iepazinis Kristus neizdibināmo bagātību, ja tā ir tevī, tu tajā dzīvo, tad tev tas ir dabisks stāvoklis – dalīties ar to, kas ir tevī. Tas ir absolūti pašsaprotami. Dažas rakstvietas no Bībeles jums atklāšu, parādīšu nedaudz citā gaismā.
Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. (Efeziešiem vēstule 3:8-10)
Tas, ko es šobrīd runāju, var pilnībā mainīt tavu dzīvi. Nekoncentrējoties uz pārmaiņām dzīvē, bet koncentrējoties uz Kristu. Pāvils, kurš ir bijis kristiešu vajātājs, viņš, kas ir bijis farizejs no farizejiem, Kristus agresīvs pretinieks, izglītots, vēl turklāt Romas pilsonis un situēts cilvēks. Viņš saka, ka tā ir žēlastība un kas īpašs, ka viņš var dalīties ar Kristus bagātību. Tā viņš uzskata to, ka var sludināt un dalīties ar Kristus vēsti. Un tas ir kaut kas tāds īpašs. Tas nozīmē, ka nevis man vajag pastāstīt cilvēkiem par Dievu, bet man ir iekšēja nepieciešamība dalīties ar Kristus neizdibināmo bagātību, ko līdz galam mēs pat aptvert nevaram. Un kā es tikko jau minēju, ka Pāvils saka, ka tagad kā mīklainā jeb miglainā spogulī es dzenos pretī debesu balvai, debesu valstībai, mūžīgai dzīvībai, bet tikai tad es redzēšu Viņu vaigu vaigā. Bet arī tas, ko tajā mīklainajā un miglainajā spogulī šodien mēs redzam, šo Kristus bagātību, ir pietiekami. Ir rakstīts par visdārgāko pērli. Kāds pērļu tirgotājs, atradis īpaši dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka šo vienu pērli. Jeb kā cilvēks, kurš atrada apslēptu mantu. Viņš nopirka visu to tīrumu, kur atradās šī manta, un sēdēja un priecājās par to, ka viņam ir šīs dārgums. Tā Jēzus salīdzina caur līdzībām nesalīdzināmo. Viņš salīdzina un pasniedz mums līdzībās nesalīdzināmo, līdz galam neizskaidrojamo Kristus neizskaidrojamo, neizdibināmo bagātību. Un Pāvils saka: “Man ir žēlastība.” Un tāpēc nav 40 punktu, kāpēc mums kaut kas būtu jādara, nav 12 punktu. Nekas mums nav jādara. Tā ir mūsu privilēģija un žēlastība, ka mēs nevaram to turēt sevī.
Es vēlos dalīties ar Viņa neizdibināmo žēlastību, ar bagātību, ar to, ko es atklāju Viņā. Un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā. Bet, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Tātad Pāvilam ir dota žēlastība sludināt Kristus evaņģēliju. Precīzāk, nevis vienkārši teorētiski evaņģēliju sludināt, bet šo bagātību, Kristus neizdibināmo bagātību. To, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, to, kas ir Pāvilā, to, kas ir tajos, kas pazīst Viņu personīgi, ne vārdos, bet reāli iekšēji pazīst, un tas ir redzams viņu dzīvēs.
Es vakar sastapos ar cilvēku, kurš ir kādā vispasaules pazīstamā, ļoti ietekmīgā organizācijā. Viņš teica, ka šajā organizācijā var iestāties tikai tad, kad tevi uzmeklē un uzaicina. Viņiem nav sevi jāreklamē, nav sevi īpaši jāpiesaka. Tā ir tāda, kur cilvēki vēlas būt. Dalība organizācijā, kas dod kaut ko reālu gan garīgi, gan arī taustāmi. Ja mēs runājām par Kristus draudzi, tas ir kas vēl vairāk. Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dievs. Es ticu, ka Dievs ir trīsvienīgs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Es ticu, ka Kristus nāca miesā virs zemes, ka Jēzus vārdi, ko Viņš runāja, Viņa darbi, ko Viņš darīja, ka tie bija Dieva izpausme, tas bija Viņš šeit, virs zemes. Vārda, Gara iemiesojums virs zemes. Tas bija Viņa upuris, Viņa nāve un augšāmcelšanās, caur kuru mēs iegūstam to pašu Dieva bērna identitāti, kāda bija Kristum, jo Kristus teica: “Es un Tēvs – Mēs esam viens.”
[..] Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa evaņģēlijs 11:41-42)
Kad Viņš sauca no kapa ārā Lācaru, viņš teica skaļu lūgšanu. Tad Viņš teica tā: “Es šo lūgšanu saku viņu dēļ. Es tāpat zinu, ka Tu man paklausīsi. Man nav gari jālūdzas, lai pavēlētu Lācaram iznākt no kapa. Es pavēlu, viņš iznāk.” Kāpēc? Jo Es un Tēvs, Mēs esam viens. Tik cieša identitāte, ka pat nav jālūdz. Bet šiem cilvēkiem un maniem mācekļiem ir jāmācās iegūst šī identitāte, un viņiem ir jāredz, ka Es to daru Tavā vārdā, Tēvs, ka Es un Tēvs, ka Mēs esam viens. Un tāpēc draudze, kurai ir dievišķa identitāte, kurā ir šī Kristus neizdibināmā bagātība un daudzveidīgā gudrība, nevis šaura, sektantiska domāšana, nav vieta, uz kuru cilvēks ir jāspiež nākt. Tā ir vieta, uz kuru būtu speciāli jāuzaicina, jo telpu trūkst, ja ir šī bagātība.
Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, kurā Tas pārpilnībā mūs apveltījis ar visu gudrību un atziņu, atklādams mums Savas gribas noslēpumu pēc Sava labā nodoma, kuru Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas – Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma – Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma – bijām izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, lai tādējādi pagodinātu Dieva varenību. Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai. Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz Kungu Jēzu un mīlestību uz visiem svētajiem, es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:7-23)
Daudzi esat lasījuši Efeziešiem vēstuli, 1. nodaļā ir tāda kosmiska lūgšana. Tā ir valstības lūgšana. Šajā vēstulē ir skaidri norādījumi, ka to ir sarakstījis Pāvils. Bet tā ir ļoti īpaša. Tā ir savādāka nekā vēstule Korintiešiem vai Romiešiem. Man šo labāk patīk lasīt nekā citas. Es to no galvas zinu. Es nezinu Korintiešiem vēstuli no galvas. Es esmu skaitījis no galvas tieši šīs ir raktvietas. Un šeit redz Pāvila sirdi: “Aizlūgdamas, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus, Dievs godības pilnais Tēvs, dotu jums gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu.”
Šajā vēstulē Pāvils vēlas, lai tie cilvēki, kas klausās un lasa viņa vārdus, izprastu. Viņš lūdz apgaismotas gara acis, lai zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.
Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot [..]. (Efeziešiem vēstule 1:15-17)
Es lūdzu par jums, lai jūs to zinātu. Es vairs nerunāju par taisnošanu Jēzū Kristu. Es vairs nerunāju par dzīvas ticības priekšrocībām pār bauslību. Es nerunāju to, ko romiešiem, vai kā ir jābauda vakarēdiens un kā jāģērbjas, kā jāizturas draudzē. Es runāju par jūsu identitāti. Kaut jūs zinātu, kas jūs esat Jēzū Kristū. Es lūdzu, kaut jūs zinātu, kas jūs esat Jēzū Kristū!
Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā [..] bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)
Pāvils saka: “Kaut jūs zinātu.” Šie ir vārdi, bet aiz šiem vārdiem ir Gars. Kaut jūs zinātu, kaut jums būtu apgaismotas Gara acis, ne tikai prāta līmenī. Ka jūs apzinātos un iekšēji būtu šajā identitātē, Kristus godības pilnajā identitātē, ka tu un Tēvs esat viens. Caur Jēzus Kristus upuri tu un Tēvs esi viens. Un tālāk par Pāvilu – tātad šeit skaidri šajā vēstulē ir rakstīts: “Es, Pāvils.” Tur ir šādi vārdi un tajā pašā laikā šī vēstule ļoti atšķiras. Tieši tāpēc, ka tā atšķiras un vēl ir arī citi iemesli, kāpēc šo Pāvila vēstuli mēdz piedēvēt arī citam. Tas nozīmē, ka tik ļoti atšķiras stils, ka, iespējams, Pāvils to nav rakstījis. Iespējams, ka kāds ir pierakstījis viņa vārdus, kaut ko ne tā vai savādāk rakstījis, vai ir uzlabojis. Varbūt vēlākos laikos kāds māceklis ir uzrakstījis. Ir dažādas spekulācijas, bet pašā vēstulē ir skaidri norādījumi – Pāvils. Un tie ir diezgan spēcīgi, un tas ir ļoti spēcīgs arguments. Un es pieturos pie tā, ka tas ir Pāvils. Tas nav tas Pāvils, kas tajā brīdī rakstīja Romiešiem vēstuli. Tas nav tas Pāvils, kas tajā brīdī rakstīja Korintiešiem vēstuli. Pastāv iespēja, ko nevar pierādīt, ka šī ir vēstule, kas rakstīta viņa dzīves noslēgumā. Pāvils ir audzis un iepazinis vairāk Kristu. Vēl vairāk, viņš ir dzinies pakaļ, kā viņš saka: “Es dzenos pretī balvai.”
Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:14)
Viņš ir dzinies, vingrinājies dievbijībā, viņš ir meklējis Kristu. Viņš ir kalpojis, viņam ir izveidojusies pieredze. Viņa identitāte ir nostiprinājusies. Viņš runā citādi. Tātad, ir kaut kāds laiks, kad mēs runājam citādi. Paiet laiks un mēs runājam citādi, kad mēs skatāmies atpakaļ. Un tas, kas likās vakar, kā Pāvils saka, ka tas viss ir mēsli, lai Kristu iegūtu. Kad mēs skatāmies atpakaļ, jā, toreiz bija labi, bet tagad ir labāk. Pastāv šāda iespēja, ka šī vēstule ir vēlāk rakstīta. Arī tad, ja tā nav vēlāk rakstīta, tā jebkurā gadījumā parāda Pāvila dimensijas jeb izaugsmi. Jebkurā gadījumā tā parāda kaut kādu viņa attieksmi konkrētā posmā. Arī tad, ja šīs vēstules būtu līdzīgā laikā. Jebkurā gadījumā šī vēstule parāda, ka arī šāds skatījums pieder Pāvilam, bet tas ir citādāks. Lai Dieva daudzveidīgā gudrība caur draudzi kļūtu redzama. Kristus neizdibināmā bagātība un daudzveidīgā gudrība lai caur draudzi kļūdu redzama. Tikai viens punkts.
Divi pasaulē atzīti teologi – Nikolass Tomass Raits (Nicholas Thomas Wright) un Džons Tods (John M. Todd). Ko viņi saka tieši par Efeziešiem vēstuli? Tomass Raits: “Pāvila redzējumā Dievs neveido tikai izglābtu indivīdu kopumu. Viņš rada jaunu cilvēci Kristū. Šī jaunā cilvēce demonstrē pasaulei, kā izskatās dzīve zem Kristus valdīšanas.” Super! Jauna cilvēce, jauna pasaule un jauna pasaules kārtība. Mēs skaidri redzam Bībelē galamērķi, Kristus atnākšanas mērķi – lai ikviens tiek izglābts, lai ikviens iemanto dievišķo godību, lai ikviens iemanto mūžīgo dzīvību un jaunu kārtību. Kāda kārtība? Mēs tēvreizē lūdzam, kāda valstība lai nāk? Tava valstība lai nāk un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā virs zemes – sākot ar mani. Jēzus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.”
Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jāņa evaņģēlijs 18:36)
Tāpēc nav iespējams Viņa valstību, Viņa principus uzspiest vai iedibināt ārēji. Bet, ja tā nāk no cilvēka iekšienes, tad tas ir ne tikai iespējams, bet tā ir Kristus neizdibināmā bagātība, kas parāda visur un visā, un tā ir Kristus valdīšana, tā ir jauna cilvēce. Tāpat kā tu esi jauns cilvēks, ka veselas draudzes kopums ir jauna cilvēces daļa, tieši tāpat arī ir precedenti, kad veselas nācijas kļūst ar identitāti Kristū. Pat nācijas šur tur. Un, skaties, ko saka Džons Tods par Efeziešu vēstuli: “Tā nav vieta, kur cilvēki vienkārši pulcējas, tā ir kā Dieva jaunās sabiedrības priekšskatījums. Pasaulei ir jāredz Dieva gudrība cilvēku attiecībās, vienotībā, kalpošanā un dzīvesveidā, identitātē.” Mēs gribam noskaitīt tēvreizi, un mēs gribam nolūgt lūgšanu, lai Jēzus piedod manus grēkus, un viss ir kārtībā. Un mēs gribam skaitīt apliecinājumus, kas es esmu. Un nepakustināt ne pirkstiņu, lai mēs būtu tas, ko mēs apliecinām. Mēs plānojam un nedarām. Un tas viss ir saistīts, pirmkārt, ar savas jaunās identitātes apzināšanos. Jo, kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tam, kas ir Jēzū Kristū. Bībele skaidri saka: “Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un uzvelciet jauno cilvēku, pēc jaunās identitātes, ka mēs spoguļojamies Viņā, no slavas uz slavu, no spožuma uz spožumu, mēs spoguļojamies Viņā.”
Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. Korintiešiem vēstule 3:18)
Nevis kā cilvēks, kā Jēkabs saka, kurš spogulī paskatās, aiziet un aizmirst, kāds viņš bija. Tā ir regularitāte. Pirmajā vēstulē Timotejam Gars skaidri saka, ka nāks atkrišana no ticības.
Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. (1. Timotejam vēstule 4:1)
Kam? Te nu katram pašam savi skaidrojumi, subjektīvi pēc sevis. Realitātē – kam?
Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību. Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. (1. Timotejam vēstule 4:3-5)
Dieva vārds un lūgšana. Nevis pašas lietas kā tādas, bet tas, kā tu skaties uz tām. Ja tu tici, ka gavēnis var glābt, ja tu tici, ka kaut kāda sistēma var glābt, ja tu tici, ka neprecēties, tas var tevi glābt, ja tu tici, ka precības tevi glābs. Ja tici, ja mainīsies politiskā valdība, te kaut kas mainīsies tavā dzīvē un tad tevi tas glābs. Ja tu tam tici, tad tas ir par tieši par šo, kaut ko aizliegt, kaut ko nevar, kaut kas no ārpuses. Jēzus skaidri saka, ka ne jau tas, kas cilvēkā ieiet no ārpuses, piemēram, barība sagāna cilvēku vai kas tamlīdzīgs. Viņš par šādām lietām runā.
Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku. (Mateja evaņģēlijs 15:11)
Tas, kas no cilvēka iziet – domas –, ir saistīts ar cilvēka identitāti. Lūk, tas ieiet cilvēkā un sagāna viņu, vai arī tas ieiet cilvēkā un paceļ viņu. Svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.
Svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. (1. Timotejam vēstule 4:5)
Redzi, šeit nerunā par to, ko tu drīksti vai nedrīksti, šeit tiek runāts par identitāti – ko tu vēlies, kas tu esi. Tas viss, ko drīkst un nedrīkst, ir pagājis. Ir jauna identitāte Kristū, kas saka: es vēlos. Man nevajag četrdesmit punktus, kāpēc kaut ko darīt. Bet šeit nevajag pārspīlēt. Tas nenozīmē, ka, lai izprastu savu identitāti, tev nevajag kaut kādus punktus, lai tu nostiprinātu Viņa principus sevī. Tas to nenozīmē. Bet tev pamatā nevajag kaut kādas speciālas norādes, lai kaut ko darītu, bet gan parūpējies, lai tu esi tas, ko tu dari. Redzi, Pāvils turpina, viņš to saka Timotejam, savam māceklim:
Bet nesvētas un vecu sievu tenkas noraidi. Vingrinies turpretim pats dievbijībā. Jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. (1. Timotejam vēstule 4:7-8)
Šeit droši vien kādam, kas negrib sportot, ir aizbildinājums, jo miesas vingrinājumi maz ko der. Ak vai, bet šajā rakstvietā vispār nerunā par sportu. Šeit tiek runāts par visiem šiem gavēņiem, par drīkst, nedrīkst, par visādiem cilvēku priekšrakstiem, par kaut kādiem sistēmu priekšrakstiem, uz kuriem cilvēki liek cerību, apejot to, kas Dievs ir pats būtībā, apejot rūpes pašam par savu identitāti, par savu sirdi. Un tāpēc Pāvils saka Timotejam: “Tu vingrinies dievbijībā.” Tu saskaņo savu sirdi ar Viņu, ar Viņa gribu, ka tu no iekšienes esi tas, ko tu prezentē, ka jau laicīgi sāc rīkoties tā, kas tu vēlies būt, tava jaunā identitāte Jēzū Kristū, lai Dieva daudzveidīgā gudrība caur draudzi kļūtu redzama. Kristus neizdibināmā bagātība.
Un tagad nedaudz par Kristus daudzveidīgo gudrību, kas satur Kristus neizdibināmo bagātību. Evaņģelizācija kā tāda, tā nav kaut kāda viena noteikta forma, kam visam būtu jāseko. Evaņģelizācijas būtība ir tas, kas tu pats esi Kristū. Saskaņā ar Efeziešiem vēstuli un ņemot vērā, ka šī vēstule, iespējams, ir arī Pāvila evolūcijas piemērs, nu šis vārds varbūt nepatīk visiem, bet tas paskaidro, ka cilvēks aug. Pazīme, ka cilvēks ir pārslēdzies no detaļām uz pašu būtību. Ka nav nekā svarīgāka, ka man ir žēlastība, ko sludināt? To bagātību, kas ir manī, to dārgāko pērli, to, kas ir manī, sludināt daudzveidīgo gudrību. Kas tas ir – daudzveidīgā gudrība? Mums šķiet, ka mēs pateicām teoriju cilvēkam – Jēzus ir miris un augšāmcēlies par viņa grēkiem. Vienkārši teorija. Vai tas ir slikti? Nē, tas ir labi. Vai tas ir tas būtiskākais? Nē, tas nav būtiskākais. Daudzveidīgā gudrība. Klausies uzmanīgi! Politika, bizness, ģimene, veselība, attiecības – Kristus daudzveidīgā gudrība, Kristus neizdibināmā bagātība, jaunā cilvēce. Draudze demonstrē Kristus valdīšanu, kādai tai jābūt. Mācītājs iet, draudze atbalsta, uzvar vēlēšanās, prezentē Kristu Saeimā. Lūk, Dieva valstības modelis. Kristus ir visur, nevis tikai draudzē. Bizness, nauda slikti? Ja nauda slikta, tad tev naudas nav. Ja nauda – slikti, tad draudze nevar realizēt projektus. Nabadzība ir labi? Nabadzība ir slikti. Nabadzībā vairo slimības? Tieši tā. Nabadzībā vairo cilvēku trakumu? Tieši tā. Pāvils saka: “Es protu dzīvot gan bagātībā, gan trūkumā.”
Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. (Filipiešiem vēstule 4:12)
Pareizi? Tieši tā. Ne par bagātību, ne nabadzību, ne par to runājam. Bizness. Vai ir svarīgi, kad te ir cilvēki ar daudzveidīgu gudrību? Daudzveidīgu gudrību, kad tu jūti, es gribu kalpot, es gribu parādīt Kristus žēlastību, būt labākais biznesā. Es gribu būt labākais savā sfērā. Man ir ambīcijas. Es gribu būt labākais savā sfērā. Kāpēc? Tāds ir mans Dievs, Viņš ir numur viens. Es un tēvs, Mēs esam viens. Man identitāte Jēzū Kristū. Es gribu būt labākais savā sfērā. Es gribu labāk iedot to produktu, kas saskan ar Dieva gribu. Protams, kad nedara tikai kaut kādas lietas, kas neatbilst tikai Dieva prātam. Es gribu būt labākais, es gribu labāko pakalpojumu sniegt. Bībele skaidri saka, ka tas, kurš savā amatā ir ticis, kas ir labākais savā amatā, viņš nestāvēs šādu tādu cilvēku priekšā.
Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm. (Salamana pamācība 22:29)
Un tā ir Kristus žēlastība. Tā ir Kristus neizdibināmā un daudzveidīgā bagātība. Bet te ir viens ļoti svarīgs „bet”. Jēzus brīdina: cik grūti bagātie ieies debesu valstībā, Bībelē tā ir teikts. Un šeit nevajag pārprast, ka tāpēc bagātie grūti ieies debesu valstībā, ja es esmu aicināts un man ir dotības un vēlme pagodināt Dievu caur biznesu, tad tas ir jādara. Bet, ja tu tam neesi gatavs? Es draudzē redzu to, ka bieži vien cilvēks ir atnācis uz draudzi un viņam sāk uzlaboties dzīve, par viņu lūdz grupiņā, dod kādu padomu, viņš dzird sludināto vārdu, saņem drosmi un aiziet nokārtot darba jautājumus. Un izrādās, ka darbu ir daudz, un viņš dabū darbu. Sākumā viņš ir svētdienās prom, un pēc kāda laika jau vairs nav, jo ir dabūjis darbu. Ar mazākajiem panākumiem cilvēks ir izšķīdis. Ne jau bagātība ir slikti, bet tas, ka mēs nerūpējamies, pirmkārt, par savu identitāti. Un tur nav vienkārši citu instrumentu – Bībele, lūgšana, draudze. Nav citu instrumentu! Un Kristus šī daudzveidīgā gudrība nozīmē, ka visur labākie, bet ne tāpēc, lai būtu labākie pārāks par citiem. Tas ir līdzīgi – ne tāpēc, ka vajag sludināt, bet tāpēc, ka es pazīstu Kristus neizdibināmo bagātību. Es zinu Viņa svētības un vēlos, lai tās ir arī citiem. Jo tāda ir Dieva griba – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, tāds ir Dieva prāts. Draudze ir lielisks veids, kā to var kolektīvi organizēt un realizēt dažādus projektus. Tas ir lieliski un pareizi, ka Dieva valstība iet plašumā. Ja kalpoju ar savu biznesu, tad es kalpoju. Es domāju tagad tā: “Es kalpošu Dievam, un tas nozīmē, ka man puse jāatnes uz draudzi.” Nekas nekur tev nav jāatnes. Esi tas, kas tu esi Kristū. Patiesībā, ja tu esi viss Kristū, tad tu to dari par godu Dievam. Ja tu apzinies piederību draudzei un to, ka tā ir tava kalpošana un ka vairāk pelni, ar to vien tu vari pienest lielāku vērtību Dievam. Ja tu esi grupiņu vadītājs, tad tu esi aicināts būt grupiņas vadītājs. Ja tava identitāte ir Kristū, kam ir neizdibināmā bagātība, tad tev nav īpaši sevi jāmotivē, lai ar to dalītos, un palīdzētu cilvēkiem nostāties uz savām kājām. Šīs dēmoniskās mācības aizliedz un pieprasa kaut ko. Pāvils saka: tās kaut ko aizliedz un nekoncentrējas uz to, kas tu esi Kristū. Šīs mācības ir pretējas Efeziešu vēstulē rakstītajam. Augstāks par ikvienu valdību, varu, spēku un vārdu, kas tiek minēts vai šinī laikā, vai nākamajā, tu esi nolikts augstāk.
Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:21-23)
Viņš ir galva, un tu – draudze. Padomā, tas esi tu! Un es aizlūdzu par tevi un sevi, kaut mēs apzinātos un apgaismotos gara acis, kas redzētu šo bagātību un iegūtu vēl vairāk. Man nav sevi jāspiež kaut ko darīt. Es visu daru brīvprātīgi, man nav citas motivācijas. Mans motivētājs ir Kristus. Jā, man nav sevi jāspriež, un man neviens no ārpuses nenāk: „Tā, ej uzrunāt trīs cilvēkus uz ielām!” Es to vairs nedaru, bet ja kāds prasa vai es vēlos, tad padalos. Man ir citas prioritātes, kas tieši man ir jāpilda. Mans aicinājums: katru svētdienu būt šeit, un nedēļas laikā mans aicinājums ir saņemt spēcīgu vēsti no Dieva. To vēsti, kas tev ir vajadzīga šodien, un pamatā par tavu jauno identitāti Kristū, un par Viņa neizdibināmo bagātību, par tavām iespējām, jo tas viss spēj, kas tic. Es patiešām ticu, ka Dievam visas lietas ir iespējamas. Ar Dievu viss ir iespējams. Tā jau ir daudz kas iespējams, bet ar Dievu viss ir iespējams. Un ko tas nozīmē? Mainoties pašam un meklējot Dievu. Identificēties ar Viņa gribu un Viņa principiem, vilkt nost veco cilvēku un vilkt virsū jauno. Mana grāmata “33 panākumu principi” ir precīzi tas, kas tev vajadzīgs. Tāpēc tā ir uzrakstīta. Mēnešiem tika ieguldīts laiks šai grāmatai. Šo grāmatu lasa ne tikai draudzes cilvēki, bet arī ārpus draudzes. Grāmatnīcas skatlogā uz Barona ielas varēja redzēt manas izliktās grāmatas – pilns skatlogs. Tur stāv visas grāmatas un garām iet dažāda veida cilvēki un redz: Kristus neizdibināmo bagātību ar Mārci Jencīti. Šī godība ir manī, un viņi to redz. Uz vāka ir rakstīts: „No narkotiku un kriminālās pasaules līdz ietekmīgam mācītājam, motivatoram un parlamenta deputātam.” Kā tas var būt? Izlasi un tad redzēsi, kur ir garīgais pamats un kādi ir principi. Un arī tie cilvēki, kuri nepieņem pašu kristīgo būtību, pašu Kristu, tas neatceļ to, ka Viņa principi darbojas. Jo Dievs liek līt lietum gan pār ticīgajiem, gan neticīgajiem.
Ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (Mateja evaņģēlijs 5:45)
Un īpaši, ja cilvēki lieto Viņa principus, pasaule kļūst labāka. Bet es tikko minēju – Kristus neizdibināmā un daudzveidīgā gudrība, kā Viņš sevi prezentē caur cilvēkiem. Tā bīstamība, kā es teicu: „Cik grūti bagātajam ieiet debesu valstībā.” Kur ir tā bīstamība? Bet ne bagātības, ne pašu panākumu dēļ vai kā savādāk. Ne tāpēc, ka mēs sākām domāt: „Ā! Tas nav Dieva prāts, labāk ir slimot, labāk būt nabagam. Man drošāk ir būt ar Dievu.” Tas nav par to. Varbūt, ka tā kādam ir labāk, bet tā nav perfektā Dieva griba. Tas, ka mēs tik ļoti kļūstam aizņemti ar pašu savu nodarbi, ka mēs aizmirstam pašu svarīgāko – savu identitāti Kristū, Viņu pašu kā personu, kurš valda. Viņš ir galva draudzei, un viss ir zem draudzes kājām.
Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. (3. Jāņa vēstule 1:1)
Kas ir dvēsele? Prāts, emocijas, griba. Ar gribu mēs pieņemam lēmumus domāt tā, kā domā Dievs par mums, darīt to sistemātiski, trenēties dievbijībā, censties rīkoties tā, kā Dievs domā par mums, censties rīkoties tā, kādi mēs kļūstam, izejot no tā, kā mēs domājam par sevi, mēs kļūstam tādi sirdī. Un līdz ar to arī mūsu veselība un finanšu stāvoklis ir blakusefekts, nevis otrādi, kad prioritāte ir darbs, nauda un veselība. Mīļais draugs, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda ir tavai dvēsele. Vispirms ir garā, tad dvēselē un tad arī miesā. Viss ir otrādi. Mūsu galvenais uzdevums ir rūpēties un iepazīt Kristus neizmērojamo jeb neizdibināmo bagātību – iepazīt Viņu vairāk. Bībele saka: „Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams.”
Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? (Romiešiem vēstule 8:32)
Kristus neizdibināmā, daudzveidīgā bagātība un gudrība, kas ir mūsos, ir daudzveidīga visur un visā. Paturot pašu svarīgāko kā svarīgāko. Bībele saka:
[..] Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)
Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus pie krusta tika aplaupīts, tika atņemtas Viņa drēbes. Par tām meta kauliņus, un karavīri sadalīja tās savā starpā. Un Bībele saka, ka tas noticis kā žests jeb kā simbols tam, ka Viņš tika aplaupīts, lai tu baudītu pilnību. Jo zaglis nāk nokaut un nomaitāt.
Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Bet Jēzus saka: Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. (Jāņa evaņģēlijs 10:10-11)
Bet Jēzus ir labais gans – dzīvība un pārpilnība, kas sākas mūsos. Kristus ir brīnišķīgs! Ko es vēl tev varu iedot? Lasi starp rindiņām, klausies vēlreiz kaut desmit reizes, iegūsti šo bagātību, šo žēlastību. Svētumu lietām un dažādām formām piešķir lūgšana un Dieva vārds jeb vārds un lūgšana. Vai tāpēc tagad gavēt ir slikti? Nē. Bet ja gavēnis mani glābj? Mācītāj, kādam problēmas ar gavēni? Nevienam nav problēmu ar gavēņiem. Es tev saku tikai to, ka Bībele par to runā. Pāvils par to runā – neaizmirstiet pašu svarīgāko, Viņš ir daudzveidīgs. Visas sfēras ir svarīgas, kur Viņa bagātība parādās mūsos un caur mums. Viņa valstības forma parādās caur mums, caur draudzi, kāda ir Kristus valdīšana. Ja mēs aprobežojamies ar kaut kādu vienu sektantisku formiņu, tā nav Kristus valdīšanas pilnā mērā. Kristus valda pilnā mērā. Kā Kristus var valdīt, ja Viņš ir tikai draudzē? Kā Kristus var valdīt, ja Viņš ir tikai uz ielas? Pateikt cilvēkam: „Dievs tevi mīl!”, kā Viņš tā var valdīt? Tas var būt sākums, ka cilvēkam tiek iesēts. Bet kāpēc tika pateikts? Kas tas par cilvēku?
Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:19)
Konkrēti šajā rakstvietā ir runa par finansēm. „Un mans Dievs piepildīs katru no jūsu vajadzībām pēc Viņa godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” Pēc savas bagātības, pēc tā, kas Viņš ir, un pēc tā, kas tu esi jau savā dvēselē un garā, un lai tas parādās arī tavā miesā un tavā dzīvē. Un tā tiešām ir privilēģija, ka tu vari sludināt. Tā ir privilēģija, ka es varu sludināt. Es gribu dalīties ar Viņa bagātību, kas ir manī. Un kad es ar to dalos, tas nes augļus.
Es nezinu, kas tā bija par baznīcu, varbūt Rīgas Doma baznīca, es neatceros. Es biju maziņš, mammai pie rokas. Bet mamma saka, ka tā nav bijis. Baznīcā redzēju pie sienas krucifikss, tātad krustā sistais Kristus. Tas ir padomju laiks – ateisms, Dieva nav. Ceļš uz gaišo komunismu bez Dieva, kas sabruka ļoti ātri. Bez identitātes Kristū viss brūk un sastājas savās vietās, kā tam ir jābūt. Pēc tiem pašiem principiem, kā Dievs ir iekārtojis, un pēc tam notiek haoss, jo cilvēki neturas pie tā, un izdomā paši savu ceļu. Gaišā nākotne gaišajā komunismā. Tātad – mazais Mārcis mammai pie rokas. Un es skaidri atceros šo krustu. Vaicāju: “Mammu, kas tas tāds?” Tagad domā, ka kaut ko nosapņojis. Es neatceros, ko mamma atbildēja, man šķiet, ka mēs nebijām vieni, ka bija vēl kāds cilvēks. Es biju diezgan mazs, neatceros skaidrojumu, kāds tas bija. Bet man kā mazam bērnam bija jautājums: „Kas tas ir?” Un kā tas nākas, ka es tagad to atceros, kāpēc es tieši šo atceros? Kas mani uzrunāja? Mākslas darbs. Dieva daudzveidīgā gudrība un Dieva neizdibināmā žēlastība un bagātība – arī kā mākslas darbs. Pirms es iepazinu Kristu, manā dzīvē bija daudz punktu, kad es saskāros ar Dieva daudzveidīgās gudrības un bagātības izpausmi. Šīs izpausmes ir visur, un tās ir redzamas. Katrs baznīcas tornis liecina par Kristu un atgādina par Dievu. Kad palieku Rīgā, mani modina baznīcu zvani. Vai arī, kad sēžu Saeimas komisijā, tieši pretī logiem ir baznīca — Jēkaba katedrāle. Kad tā sāk zvanīt, visiem deputātiem, kas tur ir un pieņem lēmumus, skan: „Dievs, Dievs, Dievs.” Protams, ja katru dienu zvani skan, vairs tos tā nedzirdi. Bet Viņš atgādina. To saku, lai mēs izprastu, cik daudzveidīga ir Viņa gudrība.
Par ko tev liek domāt, kad dzirdi — mācītājs Ainars Baštiks? Kristietis politikā, ministrs, kurš rūpējas par bērniem un par labklājību. Viņš bija tā saucamajā mācītāju partijā — Mateja draudzes mācītājs, kurš aizgāja politikā, tika ievēlēts un kļuva par ministru. Šādu cilvēku vēsturē ir daudz, bet par maz, lai nodrošinātu, ka šīs vērtības un daudzveidīgā Dieva gudrība politikā figurētu un tiktu vairāk pārstāvēta. Man vēl palikuši nepilni divi mēneši, un es dodos prom no aktīvās politikas. Bet ne pilnībā no politikas. Kristietis nevar pilnībā aiziet no politikas. Ja tu domā, ka esi no tās nost, tu neesi nost. Tā ar tevi nodarbojas un strādā, tā strādā ar mūsu bērniem.
Gadījums no manas bērnības. Biju maziņš – gāju 4. klasē un biju sporta nometnē, kur tiku dresēts sportiskajā disciplīnā. Peldējāmies tur ezerā, kur, izrādās, bija saplīsusi kanalizācija un viss gāja ezerā. Pēc peldēšanās vairāki bērni konstatējām, ka mums ir slikti. Pieaugušie ātri visu saprata, un tikām aizvesti uz Limbažu rajona Vīķu infekciju slimnīcu. Tur mūs ārstēja, un visu laiku bija jāsēž uz podiņa. Mums visiem bija svītrainas pidžamas. Blakus slimnīcai bija baznīca. Nezinu kāda, bet tā funkcionēja. Padomju laikos skolās ideologi ļoti sekoja līdzi, lai jaunieši tur neaiziet. Mums skolā bija ateistu pulciņš, kura vadītājai bija iesauka Ateja un uz kuru neviens negāja, jo negribēja arī šādu iesauku. Bet daudzas baznīcas funkcionēja. Un te viens slimnieks — pieaudzis vīrietis — svētdienā devās uz šo baznīcu pie slimnīcas. To redzēju pirmo reizi mūžā. Kā bērnam man šķita, ka uz baznīcu iet tikai vecas tantiņas un man neklājas tur iet. Bet te es nolēmu intereses pēc aiziet paskatīties. Tā bija lauku baznīciņa un lauku slimnīciņa, un man neviens netraucēja un neko neiebilda. Un es aizgāju uz šo baznīciņu. Tur bija kādi 10-15 cilvēki. Es pirmo reizi biju dievkalpojumā. Mācītājs bija kungs ar sirmu galvu. Vai es kaut ko sapratu no tā, ko viņš sludināja? Nē. Vai es sajutu kaut ko īpašu? Jā. Vai tas kopumā formēja manu atgriešanos caur Kristus žēlastību pie Dieva? Jā. Caur ko? Caur Kristus daudzveidīgo gudrību, neizdibināmo bagātību. Kristus atklāj Savu neizdibināmo bagātību caur Savu daudzveidību. Šādi saskarsmes punkti ir arī tavā dzīvē. Katra cilvēka dzīvē tādi ir. Tas formē, ja cilvēkam ir Kristus identitāte — mēs un Tēvs esam viens. Mācītājs un slavētājs ir viens.
Kā Kristus neizmērojamā bagātība izpaužas caur slavētāju Vēsmu? Viņa kalpo šeit ar instrumentu, un caur to mēs varam labāk sajust un piedzīvot Kristus bagātību. Mājās viņai ir vēl viena bagātība — divi bērni. Pārsla sēž bērnistabā. Viņai ir četri bērni. Vēl Pārsla ļoti stabili vada grupiņu — neviens cilvēks neaiziet un neviens nenāk klāt. Tas ir normāli. Vai Pārsla var domāt par kādu citu, ja viņai ir Kristus neizmērojamā bagātība un daudzveidība — Elija, Kālebs, Emanuēls un Daniels? Šī šobrīd ir viņas prioritāte — viņas grupiņa un rūpes par to, lai bērni vingrinās dievbijībā, lai viņi ir saģērbti, tīri, izskoloti, būtu pulciņos. Un Pēteris strādā piecās maiņās. Lūk, dievišķā identitāte.
Padomā ilgtermiņā — ja audzini savus bērnus mīlestībā un Kristus bijībā, kas izaugs? Visi vecāki mīl savus bērnus. Jūsu bērni nekad nav vainīgi. Mēs gribam viņiem labāko. Ja esam spējuši, būdami savā identitātē — Kristus neizmērojamā bagātībā — to nodot saviem bērniem, tam būs sekas viņu dzīvēs un viņu bērnu dzīvēs. Ja ģimenē ir cilvēks ar augstāko izglītību, ja ir mīloša māmiņa, ja abi vecāki ir kalpotāji un ir nodevušies Dievam, kādi būs bērni, ja viņus audzina saskaņā ar sirdsapziņu? Grupiņa, bērni, ģimene, bizness — visu, ko darāt, dariet kā Tam Kungam.
Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību, [..] lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. (Efeziešiem vēstule 3:8; 10)
Ne vienkārši stāstīt gudrību, bet pašam būt elastīgam un daudzveidīgam savā vietā, savā aicinājumā. Nekad neaizmirsti — Viņš ir Galva, mēs esam Viņa miesa. Mana identitāte ir Kristū un draudzē. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kristus neizdibināmā bagātība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
