Dieva valstība ir mūsu vidū! Bībele saka, ka tur, kur divi un trīs ir sapulcējušies Jēzus vārdā, tur Jēzus ir viņu vidū. Es gribu tev atklāt dažas rakstvietas un saprast dažas dzīves patiesības, kuras ignorējot diemžēl nevar ilgtermiņā turēt savu ticību un ilgtermiņā saglabāt Dieva labvēlību un svētību savā dzīvē. Svētrunas nosaukums ir „Dieva valstība ir mūsu vidū – nenokavē!”.
Esmu nodibinājis izaugsmes klubu, kurā es mācu labas lietas. Pie mums nāk labi cilvēki, kas ir guvuši panākumus. Mēs mācāmies labus, universālus principus, kas ir atrodami arī Bībelē. Viens no šiem principiem ir, ka tu vari sevi un savu potenciālu pilnībā realizēt, darot to, kas tev patīk, to, kas ir tava stiprā puse – tavs talants. Jautājums ir šāds – vai tiešām mums ir jādara tas, kas mums patīk, vai tomēr jādara tas, kas ir pareizs? Tāds šodien ir jautājums. Vai patiešām ir jādara tas, kas patīk un sanāk vislabāk, vai tomēr jādara tas, kas pareizs? Psiholoģija un zinātne saka, ka tas, kas mums patīk, ir rezultāts tam, ko mēs esam darījuši pareizi vai nepareizi. Vispirms ir darbības, kas veido mūsu ieradumus. Vispirms ir darbības, un tad šīs atkārtotās darbības dara to, ka notiek izmaiņas smadzenēs. Mūsu dopamīna sistēma sāk mūs atalgot par mūsu regulārajām darbībām. Dopamīna sistēma nozīmē, ka tas ir laimes hormons, tev tas patīk, iepatīkas. Tas, ko cilvēki dara disciplinēti ikdienā, un, ja dara pareizi, tas nes arī rezultātu, tad tas cilvēkam sāk patikt. Tas nozīmē, ka pēc tam tu dari to, kas tev patīk – tāpēc šis princips ir tāds. Arī Bībele mums māca par talantiem, Gara dāvanām, Gara augļi gan ir pārāki par dāvanām, Gara augļi ir pareizās lietas. Protams, ka katrs, kalpojot savā stiprajā pusē, var būt auglīgāks. Bet šīm stiprajām pusēm ir jābūt pareizā virzienā. Pirmkārt mums ir jādara pareizas lietas, kas arī dara izmaiņas mūsos un kas ar laiku mums sāk patikt.
Pie mums šeit, konferencē, viesojās Sergejs Šidlovskis. Es atceros, ka viņš stāstīja par to, kā iemīlēja boksu. Viņam nepatika bokss. Viņam tēvs lika boksēties, un tas nebija tas, kas viņam patika. Tā rezultātā, ka viņš diendienā bija treniņos, lēnām, ar disciplīnas palīdzību tas nesa arī kādus augļus, viņam sāka patikt sava nodarbošanās. Tāpat arī ir ar maziem bērniem, tāpat arī ar pieaugušajiem, ka nebūt tas, kas mums patīk, ir tas, kas būtu jādara, bet vispirms mums ir jādara pareizas lietas, lai tās mums patiktu. Skaidrs, ka katram ir savi parametri, konkrētā vide, apstākļi, pati miesas uzbūve, temperaments – dažādi faktori, kas to nosaka. Ir kaut kāds virziens, kur tu labāk varētu darboties un strādāt. Iedzimtas ģenētiskas īpašības, kuras nosaka, vai cilvēks labāk var dziedāt, vai labāk dzeju lasīt, vai kura smadzeņu puslode viņam vairāk ir attīstīta – radošā vai analītiskā. Tas viss ir jāņem vērā, bet tomēr tam visam pāri – svarīgāk darīt pareizas lietas. Tāpēc es uzreiz varu atbildēt uz jautājumu – vai man ir jādara tas, kas man patīk, vai to, ko es uzskatu par savu talantu? Jā, tikai ar vienu “bet” – pirmkārt dari to, kas ir pareizs un dari tā, lai tas sāk tev patikt, un tad tu dari to, kas tev patīk. Un tad būs tā, ka tu dari to, kas ir tavs. Es to pierādīšu arī no Bībeles.
Ja es esmu laukos, tad pirmais, ko es izdaru pieceļoties, ir pelde, pēc tam ir neliels treniņš, kādas 40-50 minūtes. Es gandrīz katru rītu to daru, reti kad izlaižu. Kad es esmu Rīgā, peldes nav, ir tikai auksta duša, ir 50 minūšu garumā neliels sportiņš. Kad tu no rīta izkusties, smadzenes labāk strādā, kas ir ļoti svarīgi. Tu dari to, kas ir svarīgs, nevis to, kas patīk. Man labāk patiktu darīt ko citu, protams, kā kuru rītu. Šodien es pamodos, man bija jāgatavojas dievkalpojumam, un es teicu sev, ka šodien vajadzētu izlaist, jo kājas un muskuļi jau sāp, vajadzētu arī kādu pauzīti ieturēt. Tas ir pareizi, ka vajag arī kādu pauzīti, bet iekšēja vēlme bija, ka jau deg, jāiet un enerģija ir jāatdod, lai normāli varētu pavadīt šo dienu un lai galva pareizi strādātu. Es izgāju ārā un veicu savu sporta rituālu, kā parasti. Ir dienas, kad pamosties un neko negribi, es nezinu, ar ko tas viss ir saistīts, varbūt ar kādām prognozēm vai īpatnībām ķermeņa uzbūvē. Ir arī tādas reize, kad labāk vai sliktāk izgulies un neko negribas. Tad es eju, kad man negribas un nepatīk, bet es eju un daru, kas ir pareizs. Tas ir katram, kas sporto, vienkārši dara to, kas ir pareizs.
Ar laiku tas, kas ir pareizs, tev sāk patikt, bet jebkurā gadījumā ir brīži, kad tev sevi ir jāpiespiež. Atceries, vislabākās lietas notiek, ejot pret straumi.
Kad mācekļi jautāja Jēzum, kad Jēzus bija atbrīvojis zēnu epileptiķi, ko tēvs bija atvedis pie mācekļiem. Ļaunais gars bija sviedis viņu ugunī un ūdenī. Tēvs nāca pie Jēzus un teica, ka mācekļi nevar izdzīt. Arī mācekļi atzina, ka viņi ir bezspēcīgi, viņi bija mēģinājuši. Jēzus atnāca un viņiem teica: „Ak, jūs neticīgā cilts. Cik ilgi Es jūs panesīšu?”
Un, kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie Viņa atnāca viens cilvēks, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!” Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. (Mateja evaņģēlijs 17:14-18)
Jēzus atbrīvoja šo puisi. Viņš kādu laiku gulēja kā miris, tad piecēlās. Pēc visa tā Jēzus ar mācekļiem Savā grupiņā satikās un mācekļi jautāja Jēzum, kāpēc viņi nevarēja izdzīt ļauno garu, bet Viņš varēja. Jēzus atbildēja:
Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)
Šis bija īpašs gadījums, reizēm mācekļiem izdevās izdarīt to pašu, ko Jēzus darīja, bet reizēm neizdevās. Viņi mācījās no sava skolotāja. Šajā reizē mācekļiem neizdevās. Kāpēc viņi nevarēja? Šeit ir piebilde kāpēc, tāpēc ka šī suga iziet, ja tu gribi kaut ko vairāk, tikai ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.
“Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja evaņģēlijs 17:21)
Šis kopumā nav ne par gavēšanu, ne par lūgšanu, bet par disciplīnu lūgšanā. Arī ne tu labāks ēdis, ne neēdis, jo no tā, ka tu neēd, nevari būt garīgāks. Gavēnis, ja tu to dari Dieva dēļ, trenē tavu garīgo disciplīnu. Lūgšana ietver garīgo disciplīnu, arī gavēnis to ietver. Arī daudzas citas lietas, piemēram, dievkalpojuma apmeklējums. Tavs saraksts ar lietām, kāds tu vēlies būt, kādu sevi redzi rīt. Tavs saraksts, kam tu regulāri ej cauri, par kuru lūdz, apliecini, kuru tu plāno un sper mazos solīšus, lai panāktu izmaiņas sevī. Bībele saka, lai mēs novelkam veco cilvēku un uzvelkam jauno cilvēku. Bībele saka, lai mēs neskatāmies atpakaļ, jo kļūsim par sālsstabu. Skatāmies tikai uz priekšu! Tieši garīgā disciplīna ir ārkārtīgi svarīga un būtiska, lai tu nenokavētu vilcienu, kurš ved uz debesu valstību, jo debesu valstība ir mūsu vidū.
Turpināšu savu stāstu par treniņa laiku – ir brīži, kad ļoti skaidri darbojas prāts un ir ātri jāpieraksta. Šis man pat nebija jāpieraksta, es ļoti skaidri vēlreiz ieguvu iekšēju pārliecību, ka viss, ko mēs darām, ir ļoti būtisks un pareizs. Es tanī brīdī domāju to, ka mums ir vīzija par Dieva svētītu Latviju, uz kuru cilvēki brauc, ne bēg. Tā ir vīzija, redzējums par Latviju. Caur šo redzējumu tas katram kristietim, draudzei, man iededzas uguns un liek rīkoties caur to, ja redz kāda būs Latvija nākotnē. Es zinu vienu, to nav iespējams sasniegt bez viena cilvēka izaugsmes un bez draudzes izaugsmes. Ne tikai iekšēja, bet skaitliska izaugsme. Kā var būt Dieva svētīta Latvija, kā var būt Latvija uz kristīgiem pamatiem, ja nav pašu kristiešu? Ja viņi ir, tad pagrīdē un klusē.
Nav jau 1951. gads, kad kardināli Jāni Pujatu, ar kuru es tikos aizvakar un sveicu, slepenībā pagrīdē ordinēja par priesteri. Cilvēks, kurš ir uzcēlis 23 baznīcas, kurš uzņēma Jāni Pāvilu II, cilvēks ar milzīgu ietekmi. Viņš 95 gados vēl vada Svēto Misi un dzied, labi, roka varbūt notrīc. Pēc tam bija pieņemšana un es viņu publiski apsveicu Svētajā Misē. Es viņa paša vārdus teicu apsveikumā visas šīs baznīcas un viesu priekšā. Man nebija ilgi jādomā: sveikt vai nesveikt, kā bija iespēja, tā es biju jau priekšā. Es teicu šos vārdus: „Jūsu Eminence! Pēdējie vārdi, ko jūs teicāt Tautas lūgšanu sapulcē, bija: “Lai mežs būtu zaļš, pietiek, ka viens koks ir zaļš.” Jūs esat šis zaļais koks. Kā Bībelē ir teiks, ka koks, kurš stādīts pie ūdens upēm, kuram lapas nesavīst un kurš augļus nes pareizā laikā. Novēlu Jums kalpojumā vēl gadus pēc simts gadiem, veselību un visas pārējās lietas, jo jūs esat šis zaļais koks.” Viņam ir 95 gadi, bet viņš pieņemšanā ienāca kā jauns zēns, izskatā arī nevar pateikt, ka ir tiks liels vecums. Viņš ir kustīgs un ar pilnīgi skaidru prātu. Es zinu kāpēc, jo viņš ir šis zaļojošais koks. Es tajā brīdī sapratu, ka es dzīvošu simts gadus, sapratu, ka tas ir iespējams. Ja tu esi šis zaļojošais koks, dzīvība ir tevī, ka tu atjaunojies dienu no dienas. Bībele saka, ka pat vecumā viņi nes augļus. Viņam nav jārunā stunda vai ilgāk, lai Dievs pateiktu visu, ko Viņš grib pateikt šodien. Jānis Pujats ienāca šajā pieņemšanā, tur bija arī augstākas amatpersonas, bet pārsvarā bija tie, kas saistīti ar kristīgām vērtībām. Arī pieņemšanā sveica, bet tur vairs nebija iespējas izteikties. Tur bija uzklāti galdi, varēja pacienāties. Viņš ienāca, un visi apklusa. Viņš uz visiem paskatījās un teica: „Es tā saprotu, ka jūs droši vien kaut ko gribētu no manis dzirdēt. Labi. Galvenais ir nokļūt debesīs. Ir jāturas pie baznīcas, jo ir arī elle. Es ceru, ka mēs visi tiksimies debesīs.” Sprediķis bija trīs minūtes garš. Visi dabūja trīs minūtēs. Lūk, zaļojos koks, 95 gados sludina evaņģēliju. Tur nav vajadzīgs daudz vārdu, jo viņa dzīve par to liecina, šis piektais evaņģēlijs. Cilvēks dzīvo tik ilgi un auglīgi, viss vēl priekšā. Zaļojošs koks.
Cik svarīgs šis princips, ko viņš teica, cik svarīgi mums katram ir augt Dievā. Tad, kad mēs personīgi augam viņā, tad tu vari dot citiem to, kas esi kļuvis. Piemēram, es varu noņemt šo pulksteni. Bet vai tu vari man iedot šo pulksteni? Nevari, jo tev nav šāda pulksteņa, man tāds ir. Tu nevari citiem iedot to, kā tev nav. Tu nevari iedot ticību otram, ja tev pašam tās nav. Tu nevari iedot personisku izaugsmi cilvēkam, ja tev pašam tādas nav. Tu nevari iedot garīgu disciplīnu otram, ja tev pašam tādas nav. Tu nevari iedot otram un padarīt viņu par līderu, ja tu pats tāds neaudz. Padari vienu koku zaļu, un tad viss mežs būs zaļš.
To, ko es sapratu, ka viss, ko mēs kopā darām, ir absolūti pareizs. Ir trīs sfēras, kurās es strādāju. Pirmā ir draudze, otrais ir izaugsmes klubs un trešā – politika. Visas šīs lietas ir nodalītas. Draudze ir prioritāte, garīgā izaugsme ir prioritāte. Tās ir nodalītas, bet tajā paša laikā cieši saistītas, jo nav iespējama nekāda Dieva svētīta Latvija, ja nav skaitliskas izaugsmes. Otrs ir – nav iespējama nekāda ietekme un izaugsme, ja draudzes cilvēki tic, ka naudai nav nekādas vērtības, ka nauda nav svarīga, ka mēs varam dzīvot kaut kur, strādāt nenozīmīgu darbu un saņemt kapeikas. Ja draudzei nav liela budžeta, ja nav cilvēku, kas ceļas un taisa savus biznesus, jo nauda nav tikai papīrs, tās ir mūsu stundas, mūsu efektivitāte, cik mēs spējam pienest Dieva valstībai – nav iespējama izaugsme. Cik svarīgi, ka cilvēki iegūst, pirmkārt kristieši.
Kā tu domā, kad pieņēma Stambulas konvenciju, kāpēc bija tāds klusums? Tāpēc ka ir atkarība no sistēmas. Tu nevari pīkstēt pārāk skaļi attiecīgās situācijās. Ir atkarība no valdošās politikas, no dažādām dotācijām. Ir nesapratne, tāpēc ir šis klusums. Tāpat ir arī cilvēkam – vienalga, kur tu strādā, vai tas ir valsts darbs sistēmā, vai tas ir privātā sektorā, vai tev ir savs bizness, katram būtu jāgādā, lai viņš būtu finansiāli neatkarīgs. Pretējā gadījumā, ko mēs redzējām kovida laikā, cilvēki negribēja nodot savu sirdsapziņu, bet viņi to izdarīja. Kāpēc? Jo pretējā gadījumā viņam atņem iztiku kā tādu, bet, ja tu esi finansiāli neatkarīgs, strādājot kaut vai valsts sistēmā, ja esi spējīgs uzkrāt, pavairot, tad tu vari arī pateikt nē, iztikšu tāpat. Bet, ja tu esi darbā līdz ausīm un esi atkarīgs tikai no šīs vienas algas, tad attiecīgā situācijā tu nodosi Kristu, jo neiesi mirt badā. Es nesaku to par visiem. Ļoti daudzi, kuri šodien domā, ka viņi pastāvēs, bet nepastāvēs, jo nebūs finansiālas neatkarības. Viņi nevarēs pastāvēt. Kovida laikā bija ģenerālmēģinājums. Būtībā šī sistēma bija līdzīga tai, kas rakstīts ir Atklāsmes grāmatā. Tas viss bija līdzīgs, ja tev nav zvēra zīmes, tas nevarēs ne pirkt, ne pārdot. Ja tu nepieņem to, ko vēlas konkrētā sistēma, tad tevi slēdz ārā un tu paliec bez iztikas. Ja esi finansiāli neatkarīgs — ja tev ir savs bizness, ja tu strādā neatkarīgā organizācijā vai esi uzkrājis un ieguldījis tā, ka vari no tā dzīvot ilgāku laiku — tad tu vari pastāvēt par savām vērtībām. Arī Pēteris Jēzum teica, ka ies Viņam līdzi cietumā un nāvē, bet līdz brīdim, “kad viņu piespieda potēties” — viņš teica, ka nepazīst Jēzu. Tas bija ģenerālmēģinājums. Tas, kā katrs tajā laikā izturējās, parāda, kā katrs izturētos, ja prasītu atteikties no Kristus. Tas ir ļoti līdzīgi, jo tajā laikā aizliedza iet uz baznīcu. Man tad aizliedza sludināt, esot vienam pašam šeit, draudzē, jo kāds uzskatīja, ka vīruss izplatās caur interneta kabeļiem. Tā bija, tā ir patiesība. Kad es šeit sludināju, policija te staigāja un lika cilvēkiem sodus. Arī man uzlika sodu, bet es turpināju sludināt. Sodu likšana bija prettiesiska un nelikumīga, jo noteikumi šeit bija ievēroti. Bet viņiem bija pavēle no augšas — mēs viņiem nepatikām. Sistēmai nepatīk cilvēki, kuri ir brīvi, neatkarīgi un rīkojas pēc Dieva vārda. Cilvēki, kuri patur savu personīgo brīvību. Es biju pirmais, kas tajā laikā saņēma 2000 eiro lielu sodu. Mēs pārsūdzējām, un visi sodi tika atcelti. Kad internetā ievietoju ierakstu par to, sabiedrība sadalījās divās daļās — vieni mani atbalstīja, otri teica, ka esmu galīgi stulbs. Šobrīd ASV Veselības ministrs ir “antivaksesris” Kenedijs. Pasaule mainās. Šī sistēma neaizliedz potēties, dari to kaut vai katru dienu. Ir cilvēki, kas to dara iespējami bieži, un es tādus zinu. Bet nevajag to uzspiest citiem – potēt nepārbaudītu šķidrumu. Šobrīd tam parādās daudz pētījumu un pierādījumu.
Kur ir mana uzvara? Vai tajā, ka tas bija grūts laiks? Visas draudzes tad samazinājās, jo nedrīkstēja tās apmeklēt. Mūsu draudzi nav tik viegli izjaukt — tā pastāvēja, pateicoties mājas grupu sistēmai. Mēs esam vienīgā tāda draudze Latvijā. Tas bija mēģinājums, kā būtu, ja būtu jāatsakās no Kristus. Atteikšanās no Kristus nebūs publisks paziņojums televīzijā. Tas, ka tajā laikā aizliedza iet uz dievkalpojumu un būt daļai no Kristus miesas, būtībā ir zvēra zīme darbībā. Nākotnē tas var būt citā formā. Es nevienu nebaidu, bet pasaule mainās. Mēs ceram uz labāko, bet labās pārmaiņas nevar būt bez draudzes izaugsmes un bez jaunpiedzimušu cilvēku skaita – ne vienkārši to, kas skaitās “draudzes ruļļos”, bet aktīvu cilvēku, kuri apliecina savu ticību un nebaidās. Par šādu draudzi es domāju.
Visi draudzes projekti un misijas prasa finanses. Finanses ir ļoti būtiskas. Izaugsmes klubs ir lieta, ko daru, jo vēlos redzēt finansiāli neatkarīgus cilvēkus, kuri spēj pastāvēt jebkādos apstākļos, augt un spēt dot citiem. Arī draudze tā var kļūt finansiāli stipra, lai paveiktu izvirzītos mērķus.
Trešā lieta ir politika. Arī bez politikas nav iespējams. Man Saeimā ir atlicis vēl viens gads, bet es vairs nekandidēšu. Daudzi jautā “kāpēc” un mudina kandidēt – man izdodoties. Es domāju, lai iet citi. Man izdevums bija iedvesmot, šodien daudzi kristieši devušies politikā, pateicoties tam, ko mēs darījām. Mēs parādījām piemēru. Mēs esam avangardā. Bet mana prioritāte ir draudze un Viņš. Atmoda no augšas nav iespējama bez atmodas no apakšas. 99% augstskolu absolventu pabeidz studijas kā liberāļi. Tie ir tavi bērni. Tie ir mūsu bērni. Bērni, kuri mācās skolā, reti kurš saglabā savu ticību. Kādi draudzes bērni un jaunieši, kuri sevi uzskata piederīgus pie baznīcas, iespējams, arī bija šajā “Progresīvo” rīkotajā protestā. Bez politikas nav iespējama Dieva svētīta Latvija.
Visas šīs trīs lietas – draudze, klubs, politika – ir svarīgas, bet prioritāte ir draudze. Draudzei prioritāte ir, lai tu būtu zaļojošs koks. Draudzei prioritāte ir, lai tu būtu zaļojošs koks. Mana prioritāte ir augt, būt zaļojošam kokam, pavadīt laiku Viņa klātbūtnē, dalīties ar evaņģēliju, vadīt izaugsmi draudzē un tavā dzīvē. Lai iedvesmotu citas draudzes. Mana pamatvīzija nav Dieva svētīta Latvija kā vieta, uz kuru cilvēki brauc, ne bēg. Mans virzošais spēks ir kardināla Jāņa Pujata teiktais: “Galvenais, mīļie draugi, ir nokļūt debesīs.” Un ar savu piemēru – kā zaļojošs koks, ceļot draudzi, grupiņas, kalpošanas – paņemt līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus. Mēs esam piektais evaņģēlijs, kuru uzlūkojot, gribi augli. Mēs esam dzīvības smarža tiem, kas tiek izglābti un nāves smarža tiem, kas iet pazušanā.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)
Kad? Tad, kad tu darīsi nevis to, kas tev patīk vai kas vislabāk padodas, bet to, kas ir bībeliski pareizas lietas. Tad Tas Kungs darīs. Uz tā, ko tu darīsi, būs Viņa svētība un rezultāts. Paliec nost domas: “Tas man patīk, es esmu audzis tādā ģimenē, tādā skolā mācījos.” Neaizmirsti savas stiprās puses un talantus, bet vispirms dari pareizās lietas. Dari, apliecini, sper mazus solīšus tik ilgi, kamēr tevī notiek iekšējas izmaiņas — līdz šīs pareizās lietas sāk tev patikt. Saki sev: “Man patīk kalpot Dievam. Es sev patīku. Es mīlu sevi.” Tu vari to teikt sev biežāk. Bībele māca mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Bet kā tu vari mīlēt tuvāko, ja nemīli sevi? Kā tu vari pieņemt tuvāko, ja nepieņem sevi? Kā vari dot otram pašpārliecību, ja tev tās pašam nav, ja tevī ir mazvērtība? Jāsāk ir tikai ar sevi. Tāpēc vīzija par Dieva svētītu Latviju nav pamatvīzija un nav galvenais ceļš. Tā ir daļa no procesa ceļā uz mūžīgo dzīvību. Tas ir process Dieva valstībā: darīt visu, ko redzi — pareizās lietas. Kā jāceļ draudze, jāceļ cilvēki, kā jāstrādā politikā, jānodarbojas ar mākslu, jāvada grupiņas un vēl daudzās citās sfērās. Visur, kur atrodies, dari pareizās lietas. Tas ir darbs Dieva valstības celšanai. Un galvenais ir nokļūt debesīs. Jo pastāv arī vieta — elle. To ir labi atcerēties. Kardināls Pujats teica: “Neviens no turienes vēl nav atgriezies, bet, ja kāds atgrieztos, viņam būtu daudz ko pastāstīt.” Mēs nezinām, kā būs ellē, bet mūsu mērķis ir tikt debesīs.
Es nezinu, kāda būs Latvija, bet zinu, ka no savas puses darīšu visu, lai tā būtu tāda, kādai tai jābūt. Bet mans pamatmērķis ir meklēt Dievu un Viņa gribu. Pavēli Tam Kungam savu ceļu — un Viņš darīs. Mans mērķis ir darīt pareizas lietas, un celt draudzi – ir vispareizākā lieta. Nodarboties ar savu pašizaugsmi, lai līdzinātos Kristum, atrast savu vietu draudzes kalpošanā – tā ir vislabākā lieta. Dari, līdz iepatīkas! Es pirmkārt nedzīvoju Latvijai, es dzīvoju Dievam. Šis ir mans moto un mērķis.
Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” [..] Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā. (Lūkas evaņģēlijs 17:20-21; 24)
To Jēzus teica mācekļiem par Savu otro atnākšanu. Kristieši gaida Kristus otro atnākšanu — par to ir daudz dziesmu. Bet Jēzus saka, ka nav jākoncentrējas uz to, kad tas notiks, jo Debesu valstība ir jau šodien mūsu vidū. Jēzus konkrētu laiku nepasaka. Viņš saka, ka neviens nezina to stundu, pat ne Viņš: to zina tikai Tēvs.
Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās. Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja. Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas; Bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja. Tāpat būs tai dienā, kad Tas Cilvēka Dēls parādīsies Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ. Pieminiet Lata sievu. (Lūkas evaņģēlijs 17:26-32)
Vai esi domājis, kā tas būs? Tu esi uz jumta un redzi, ka nāk Jēzus — viss šķobās, debesīs krusts, eņģeļi, ugunis krīt, grēcinieki raud. Jumts tas var būt arī bēniņi, augšstāvs. Un Jēzus saka nekāpt lejā. Lata sieva tika izvesta no Sodomas un Gomoras, bet paskatījās atpakaļ un kļuva par sālsstabu. Jēzus saka – pieminiet Lata sievu — tas nozīmē neskatīties atpakaļ, bet tikai uz priekšu.
Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu. Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. Divas kopā mals, – viena taps pieņemta un otra atstāta. Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.” (Lūkas evaņģēlijs 17:33-36)
Neviens nezina laiku, kad Jēzus nāks otrreiz. Bet Debesu valstība ir šodien jūsu vidū. Tu šodien vari darīt pareizās lietas. Jēzus saka — nav jāgaida, kad Viņš nāks otrreiz. Jākoncentrējas uz savas dzīves posmu, kas tev ir atvēlēts. Skatoties uz priekšu, aizmirstot to, kas aiz muguras, pilnveidojoties, topot līdzīgākam Viņam, augot un dodot citiem. Lūk, mūsu uzdevums par ko Jēzus runā.
Jautājums: Vai darīt to, kas patīk, vai tomēr darīt pareizās lietas, līdz tās sāk patikt?
Atbilde: Vispirms pareizās lietas.
Tāpēc atrunas, ka “tas nav mans”, ir meli. Tu vienkārši nedari pareizās lietas, kad nepatīk. Un jo ilgāk nedarīsi, jo mazāk patiks. Tas attiecas uz lūgšanu, Bībeles lasīšanu, arī laicīgo darbu. Katrs var kļūt par to, ko vēlas. Ne visiem ir vienādi apstākļi, bet nav jāsalīdzina sevi ar citiem. Katrs var sasniegt savu maksimumu, būt labākais savā kalpošanā vai nozarē. Katram ir savs maksimums. Ne rezultāts ir galvenais — galvenais ir ceļš uz rezultātu ar tīru sirdsapziņu, ka esi pastāvējis, gājis, darījis to, kas bija tavs pienākums. Kad mācekļi lūdza Jēzum: “Vairo mūsu ticību!” Jēzus tiem atbildēja:
“Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:7-10)
Mācekļi bija darījuši tikai to, kas bija viņu pienākums. Mēs esam izdarījuši to, kas ir mūsu pienākums, nevis aizbildinājušies ar to, ka tā nav mana dāvana, mans talants vai stiprā puse. Dari pareizās lietas un tu ieraudzīsi savas stiprās puses. Visbiežāk tās būs tās, kurām tu vairāk pievērsīsies. Daudzi ir iegrimuši lielā stagnācijā, ieradumos un vairs neredz ceļu ārā no tā. Tomēr nav nevienas bezizejas, no kuras nebūtu vismaz trīs izejas. Ja tu šodien sāksi izmisīgi lūgt un iet noteiktā virzienā, gan jau Tas Kungs darīs. Būtībā mēs esam nepaklausīgi Dievam, ja nedarām to, ko Viņš grib. Viņa griba nav nekāda mistika. Mums ir doti Viņa baušļi un viss, ko plānojam, ir jāsaskaņo ar Viņa vārdu, Bībeles norādīto virzienu.
Mozus nodzīvoja 120 gadus. Viņš izauga faraona galmā, kur princese, faraona meita, viņu pieņēma kā savu dēlu. Viņš ieguva atbilstošu izglītību. Četrdesmit gadu vecumā Mozus aizbēga tuksnesī, kur apprecēja midiāniešu priestera Jetrus meitu Ciporu. Tuksnesī viņš dzīvoja četrdesmit gadus. Astoņdesmit gadu vecumā, ganot avis, Mozus pēkšņi redzēja degošu ērkšķu krūmu. Nav skaidri zināms vai tas tiešām bija reāli degošs ērkšķu krūms vai Mozus to redzēja kā atklāsmi, bet tas nav būtiski.
Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: “Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. (2. Mozus grāmata 3:6-7)
“Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” (2. Mozus grāmata 3:10)
Vai Mozus to gribēja? Vai tā bija viņa stiprā puse? Vai viņam tas patika?
Tad Mozus sacīja uz Dievu: “Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Un Dievs sacīja: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā.” (2. Mozus grāmata 3:11-12)
Pavēli Tam Kungam savu ceļu, dari mazās lietas, un gan jau Tas Kungs darīs! Mēs bieži neizdarām pareizās lietas, bet darām to, kas mums patīk. Tā vietā, lai palasītu Dieva vārdu vai veiktu kādu kalpošanas darbu, tu labāk gribi paskatīties seriālu.
Dievs Mozum saka, ka, ja viņš paklausīs Dievam, tad visa tauta atnāks uz Horeba kalnu un kalpos Viņam. Dievs negribēja dot nekādas zīmes, jāpietiek ar to, ka vienreiz pateica. Tev nevajag nekādus sapņus vai zīmes. Man pietika ar to, ka dzirdēju pa kristīgo radio meitenes balsi: “Piesauciet Jēzus vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīves! Es piesaucu Viņa vārdu un Viņš izmainīja manu dzīvi!” Man pietika ar vienkāršu teikumu no kristīgā radio, lai es sāktu darīt mazās, pareizās lietas – trīs reizes dienā lūgt Dievu. Un Dievs darīja! Mozus gadījumā bija virkne ar zīmēm: iebāza roku kabatā, uzradās spitālība, iebāza vēlreiz – spitālība pazuda Tāpat ar zizli – nometa to zemē un pārvērtās par čūsku, ņem aiz astes, tā atkal pārvērtās par zizli. Vai tas kaut ko mainīja? Tas ir līdzīgi kā ar bagāto, kurš bija nokļuvis ellē un lūdza Dievu sūtīt Lācaru, lai pastāsta viņa brāļiem, ka ir elle. Ko teica Dievs? Viņš teica, ka viņiem ir Mozus un pravieši, lai klausa viņiem. Mūsdienu valodā tas būtu – mācītājs un Bībele. Ja viņi netic tam, tad neticēs arī tad, ja mirušie celsies augšā. Šīs zīmes bija lieki, tas nebija Dieva plāns. Dieva plāns bija – tu iesi un tad viss notiks, pats to redzēsi.
Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” (2. Mozus grāmata 3:13-14)
Bet Mozus atbildēja, sacīdams: “Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies.” (2. Mozus grāmata 4:1)
Mozum nepārtraukti ir labi iemesli, kāpēc nedarīt Dieva gribu. Tāds esi tu, un tādi esam mēs visi. Tu zini pareizas lietas, bet nedari. Tas ir cilvēka dabā, tāpēc ir jāsāk ar sevi ar maziem, izdarāmiem solīšiem. Ja tu tos neizdari, tad neuztici Dievam savus ceļus un nekalposi pie Horeba kalna, rezultāta nebūs. Attaisnojums: “Tas nav mans, man nav tādas iestrādes,” ir nepamatots. “Es esmu tādā ģimenē audzis, esmu bijis tādā draudzē, man ir tāda sapratne par Dievu,” – tas viss nav nekas nopietns. Mēs esam ceļā uz debesīm, uz mūžīgo dzīvību, un šim ceļam ir savi principi. Svarīgāks ir pats process, izdarīt no savas puses visu uz 100%. Dievs teica, ka tauta viņam ticēs, bet Mozus saka: “Nē, neticēs!” Beigās Mozus saka, ka viņš nespēj normāli runāt.
Tad Mozus sacīja uz To Kungu: “Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” (2. Mozus grāmata 4:10)
Viņš mācījies faraona galmā un saka, ka nav iemācījies runāt. Vai arī četrdesmit gadus, ganot avis, aizmirsis? Pabeigšu stāstu par Mozu un tad pastāstīšu stāstu par neveiklu mēli.
Bet Tas Kungs sacīja viņam: “Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?” (2. Mozus grāmata 4:11)
Kurš Tev ir devis muti? Vai tā tev dota tikai ēšanai? Vai Bībele nesaka, ka mēs esam Viņa rokas, kājas un Viņa miesa, ķermenis? Viņš ir mūsu galva, un katram ir sava vieta draudzē. Mums ir viens mērķis. Dievs saka – ej! Vai ir grūti vienkārši iet? Ko tādu Dievs teica izdarīt? Viņam bija vienkārši jāiet. Kad Dievs aicināja Ābrahāmu, viņš gāja, pat nezinādams, kur iet? Kur ir problēma – vienkārši ej noteiktā virzienā un gan jau Tas Kungs darīs. Cik patiesībā viss ir vienkārši, un cik ļoti mēs visu esam sarežģījuši. “Tā nav mana stiprā puse, man tas nepatīk. Tas nav īsti mans, es vēl esmu meklējumos.”
Bet Mozus sacīja: “Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” (2. Mozus grāmata 4:13)
Mozus nevarēja tā piecelties un iet. Dievs palika dusmīgs.
Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Mozu, un Viņš sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, un redzi, viņš nāks tev pretī un, tevi ieraugot, priecāsies savā sirdī. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu jums, kas jums jādara.” (2. Mozus grāmata 4:14-15)
Tu vari būt kalpošanā vai strādāt darbu, kas tev patīk, jo Dievs to tā ir iekārtojis, lai tev patiktu. Tomēr realitātē tas ir kompromiss. Dievs saka: “Tu ej un runā, tu ej un dari!” Vari attaisnoties, lai cits iet. Ārons bija tas, kurš laikā, kad Mozus bija kalnā, uzcēla izraēliešiem zelta teļu. Tā ir problēma – kompromisa kalpošana. Vai tiešām tev jādara tas, kas patīk vai tas, kas ir pareizs? Tu vari iemācīties darīt jebko. Protams, ir jāņem vērā elementāri parametri un lietas, kas katram labāk padodas, bet tas nav pamats. Tu vari kļūt par to, par ko vēlies. Tev ir jāvēlas, lai tev patīk līdzināties Viņam, vairot draudzi, augt kā personībai, vairot finanses un darboties arī politikā. Lūk, kas ir svarīgi – būt pašam ietekmīgam un būt daļai no ietekmīgas draudzes, kas nes Kristus vārdu pasaulē. Tas, ka Ārons tika iedots Mozum par palīgu, bija kompromiss, nevis Dieva griba.
Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievastēva, un sacīja tam: “Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi vēl ir dzīvi.” Un Jetrus sacīja Mozum: “Ej ar mieru!” (2. Mozus grāmata 4:18)
Mozus neteica, ka Dievs viņu sūta, bet ka ies apraudzīt Izraēla tautu. Kad viņš aizgāja, tad teica, ka viņu sūtījis Tas, kurš teica – Es Esmu, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Galu galā cilvēki viņam noticēja un izgāja no Ēģiptes. Mēs esam daļa no viņa darba, daļa no tiem, kas izgājuši no verdzības zemes un iemantojuši mūžīgo dzīvību, daļa no viņa kalpošanas un vīzijas. Tāda ir katra cilvēka iekšējā būtība. Mēs vairāk sliecamies darīt to, kas patīk un mazāk to, kas būtu pareizi darīt. Pat paņemot nost ticību Dievam, jebkurā nozarē disciplīna ir noteicošais – tu disciplinēti dari pareizas lietas, pareizus principus un tie tev sāk patikt. Tieši tāpat ir laulībā, kad cilvēks grib šķirties, bet nākošais būs tāds pats. Bībele saka – izvēlies un mīli. Nevajag nekādus fīlingus, kas ir vienkārši iekāre. Bija vienu brīdi posms, kad draudzē bija precēšanās vilnis, bet nu jau ir tādi pāri, kas ir diemžēl izšķīrušies, bet es tev saku – nākošais būs tāds pats, ja pats nemainīsies un nedarīsi pareizas lietas! Bet sākumā visi teica, ka šis ir mans īstais. Nevajag izvēlēties, vadoties no sajūtām, bet pēc tā, kā Bībelē aprakstīts.
Vēlos pastāstīt vairāk par Bībeles personāžu Esteri, ķēniņa sievu. Kāds, ķēniņam tuvu stāvošs galminieks, gribēja iznīcināt ebreju tautu. Vēsturē ir bijuši vairāki holokausti. Mordohajs bija Esterei kā tēvs. Uzzinot par draudošām briesmām, viņš sūtīja cilvēkus pie Esteres ar ziņu, ka tikai viņa var kaut ko ietekmēt. Viņš aicināja Esteri iet pie ķēniņa un pateikt, ka ļaunais Hamans grib iznīcināt tevi, jo tu arī esi ebrejiete. Estere atbildēja tā:
“Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa zemju ļaudis zina, ka ikviens vīrs vai sieva, kas ienāk iekšējā pagalmā pie ķēniņa bez aicinājuma, ir pakļauts vienam un tam pašam likumam, proti, tapt nogalināta, izņemot vienīgi to, kam ķēniņš izstiepj pretī savu zelta scepteri, lai to atstātu dzīvu. Bet es neesmu aicināta iet pie ķēniņa nu jau visas šīs trīsdesmit dienas.” (Esteres grāmata 4:11)
Ja bez aicinājuma gāja pie ķēniņa, par to draudēja sods. Ja ķēniņš bija žēlīgs, viņš izstiepa pret cilvēku scepteri un viņš tika apžēlots.
Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi.” (Esteres grāmata 4:13)
Tikai tad, kad Estere saprata, ka viņai pašai draud briesmas un nāves draudi, viņa gāja. Tā kā ķēniņš iežēlojās pret viņu, Esterei bija iespēja izstāstīt, ko plāno Hamans. Estere to mācēja skaisti politiski pasniegt, noskaņoja ķēniņa sirdi pareizā virzienā, un, tā vietā, lai iznīcinātu ebreju tautu, bojā gāja visi tās pretinieki. Tas bija pateicoties vienam cilvēkam, kurš paklausīja un gāja. Tas ir līdzīgi, kā es – paklausīju un gāju politikā. Tagad paklausu Dieva balsij un vairs neiešu politikā. Man bieži jautā, kādēļ es nekandidēšu nākamās vēlēšanās. Tādēļ ka man ir trīs prioritātes: draudze, izaugsmes klubs un politika. No kurienes tai politikā dzīvība un atbalsts, ja nav draudzes? Tā ir mana prioritāte, tā es parasti vienmēr saku, vajag zināt, kad būt un kad nebūt, kad apstāties, un es redzu tālāko virzienu tieši tā. Es daru visu pareizi. Estere gāja un šo lietu nokārtoja.
Un Jonas grāmatā, Dievs aicināja pravieti Jonu, lai viņš iet uz Ninivi un sludina, jo Dievs bija nodomājis: ja šī pilsēta no grēkiem neatgriezīsies, tad nāks sods. Un Viņš sūtīja pirms tam Jonu, lai brīdina. Jona cēlās, bet negāja uz Ninivi, jo viņš uzskatīja, ka šie pagāni nav pelnījuši glābšanu. Viņš iekāpa kuģī, un jūrā izcēlās vētra. Jūrniekiem visādi ticējumi bija, un visi meta kauliņus un zīlēja – kāpēc viņi ir tādā situācijā, ka kuģis drīz nogrims. Un Jona saka: “Tas ir manis dēļ! Izmetiet mani pāri bortam un viss būs kārtībā.” Un tas tiešām bija viņa dēļ. Viņu izmeta pāri bortam. Stāsts saka, ka liela zivs Jonu aprija, un viņš trīs dienas bija zivs vēderā.
Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: “Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņš jāaizved uz Taršišu, projām no Tā Kunga acīm. Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims. Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā. Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: “Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu Dievu! Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.” Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: “Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!” Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu. Tad viņi teica viņam: “Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda ir tava nodarbošanās, un no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?” Tad viņš tiem atbildēja: “Es esmu ebrejs un bīstos To Kungu, debesu Dievu, kas radījis jūru un sauszemi.” Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: “Kādēļ tu to tā izdarīji?” Viņi zināja, ka Jona bēga no Tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis. Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?” – jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga. Viņš atbildēja viņiem tā: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.” Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai viņi drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām. (Jonas grāmata 1:1-13)
Es personīgi neticu, ka bija zivs vēderā, tas ir alegoriski, šis ir pamācošs stāsts par Ninivi, kas, iespējams, tā ir bijis. Kad viņš teica, ka ies uz Ninivi, tad zivs izspļāva viņu ārā, un Jona dodas uz Ninivi. Ninivi Jona apstaigāja trīs reizes un sludināja. Un kad ķēniņš to uzzināja, viņš pavēlēja visā savā valstī tērpties maisos, gavēt, lūgties žēlastību un nožēlot grēkus. Viņiem tāda nacionālā grēku nožēlas diena bija. Un Tas Kungs atņēma Savas dusmas no Ninives. Tajā kuģī, kad viņš bēga no Dieva vaiga, kad Dievs bija teicis iet, taču Jona teica – es iešu citur –, izcēlās vētra. Ko es gribēju pateikt? Vētra tavā mentālajā pasaulē, tavā dvēselē ir iespējams tieši tāpēc. Iespējams, ka slimības ir tieši tāpēc, ka tu ne tajā virzienā dodies – man patīk šis, man patīk tas –, bet vai Dievam tas ir ideālais plāns, vai tas ir tomēr kompromiss?
Solītais stāsts par neveiklu mēli. Kad es piedzimu no augšienes, biju aukstā cietuma kamerā, ledus bija uz sienām, un man Dievs teica: “Bībele, lūgšana, kalpošana un draudze.” Pirmais cilvēks, kas manā ceļā trāpījās pēc izlaišanas no šīs kameras, bija armēnis, otrs bija krievvalodīgs, tajās aprindās tie bija bandīti, reketa cilvēki, kas skaitījās svarīgākie. Un man iekšēji balss mudināja – aizej un pastāsti, kas ar tevi notika. Un kā tas viss var beigties, ja tu tādiem cilvēkiem uzbāzīsies ar Dievu? Bet man tā vēlme bija tik liela, ka kājas pašas nesās tajā virzienā. Un tad es piegāju klāt un kā no lielgabala visu izstāstīju, un gaidīju, kas būs. Viņi noklausījās, un tas armēnis savam blakus cilvēkam saka: “Es jau tev teicu, ka Dievs ir!” Uztici Tam Kungam ceļu, gan jau Viņš tad darīs. Izrādās, kad es no augšas biju piedzimis, viņi atradās blakus kamerā un bija sprieduši par Dievu. Kad brīvībā nokļuvu, tad gāju uz mammas draudzi, un man vienmēr gribējās liecināt. Un mana sieva, kad mēs vēl nebijām precējušies, bet viņa arī bija šajā draudzē, sēdēju viņai aiz muguras un dziedāju. Un mana sieva pirmo reizi dzirdēja, kā es liecinu – bez zoba, šļupstošs un ar tendenci sabērt vārdus kaudzē. Viss tika tik ātri nobērts, ka neko no runātā nevar saprast. Un man vienmēr bija liecības. Lai liecinātu, bija jāpiesakās pie mācītāja, mācītājs Jānis Balodis bija stingrs mācītājs, un viņš man ļāva to darīt, viņš nekad neatteica.
Vēlāk, esot baptistu draudzē, mani uzņēma kā draudzes locekli, iedeva vakarēdienu, jo vakarēdienu viņi baudīja atsevišķi. Un tad es arī tiku pie vakarēdiena. Un jaunajā gadā mēs visi kopā lūdzāmies. Nekādu salūtu negājām skatīties. Es atceros kādā ciematā cilvēku, kuram ar garīgo veselību bija problēmas, māja tā kā kūts, tāda nelabvēlīga vieta, un mēs kopā ar vienu brāli no baptistu draudzes sākām braukāt uz turieni pie viņiem. Atceros, ka nāca tāds dzērāju pulciņš, apstākļi tur nebija labi. Un es paņēmu ģitāru līdzi, tā bija diezgan veca, stīgas knapi varēja nospiest, jaunu nemaz nevarēju nopirkt. Un es spēlēju, dziedāju un sludināju. Tu vienkārši dari to, kas ir tavs pienākums. Man nav talanta runāt, bet es mācījos pareizi izrunāt vārdus, limbažniekiem ir savs dialekts. Mājās lūgšanās izrunāju katru vārdu pareizi ar galotnēm. Es to darīju ilgu laiku. Nav svarīgi, kā tu runā, nav svarīgi, kā tev patīk runāt, bet tu esi liecinieks un ar savām stiprajām pusēm, kas tev ir, kas tev patīk un arī kas nepatīk, dari pareizas lietas, kamēr patīk. Bet, ja patīk darīt un tās ir pareizās lietas, – vēl jo labāk. Vispirms ir pareizās lietas. Valstība ir mūsu vidū – nenokavē!
Es esmu pilnīgi pārliecināts, kad tu spersi pareizos soļus, Dievs tev palīdzēs un tam būs augļi. Es tam ticu no visas savas sirds! Esmu pārliecināts, ka vētras tavā emocionālajā pasaulē, tavā garīgajā pasaulē, tavā ikdienā, ļoti iespējams, ir no tā, ka esi Āronu paņēmis par palīgu, bet Dievs tev ir muti devis. Dievs tev teica iet, nevis Āronam, tev nevajag ne zīmes, ne sapņus, nevajag īpašos pravietojumus, tev pietiek ar to, ko es šeit runāju – tā ir Dieva balss. Pietiek ar to, kas ir Dieva vārda kontekstā rakstīts. Man pietika ar vienu teikumu, ko dzirdēju kristīgā radio tajā reizē, kad es biju ne dzīvs, ne miris. Bet mums nevajag šādas vētras gaidīt, mums vajag šodien iet, jo mūsu vīzija ir ceļš uz debesīm, vīzija – kalpot Viņam.
Mīļais debesu Tēvs, es dzirdu Tevi – es iešu, es speršu mazos soļus tajā virzienā, kuru Tu man rādi! Es darīšu pareizas lietas šodien, jo debesu valstība ir manī un es nenokavēšu! Paldies, Tēvs, ka Tava svētība mani pavada ik uz soļa! Tavs labums un žēlastība mani pavada, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malām, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr! Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva valstība ir mūsu vidū – nenokavē!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
