Ance vienmēr bija ilgojusies pēc vecāku un citu cilvēku uzmanības, mīlestības un draudzības, taču, piedzīvojot atstumtību, kļuva nedroša un nespēja normāli komunicēt. Pat psihologa palīdzība pāris gadu garumā neatrisināja šo problēmu. Vai ir kas tāds, kas cilvēkam varētu likt mainīties un palīdzēt atbrīvoties no važām, ko uzlicis mīlestības trūkums bērnībā?

Ance, kā Tu raksturotu savu bērnību?

Kad biju bērns, man pietrūka vecāku uzmanības un mīlestības, jo tēvs bieži dzēra un neveltīja man laiku, mamma daudz strādāja, risināja ikdienas problēmas un strīdējās ar tēvu. Atceros, ka ļoti gribēju, lai vecāki ar mani pavadītu laiku, bet viņi bija vairāk aizņemti ar savām darīšanām. Vēlāk tētis pameta ģimeni, mammai parādījās citi partneri, un to es nevarēju pārdzīvot. Uzmanības trūkuma dēļ es kļuvu par ļoti noslēgtu, sevī ierāvušos bērnu. Pirmo gadu skolā pat nerunāju ne ar vienu, tādēļ mani atstāja uz otru gadu pirmajā klasē. Šeit es vienmēr biju klusais bērns, kurš nekomunicē, kuram ir grūti kādam ko pajautāt vai atbildēt. Skolotāja mani pat nesauca pie tāfeles, jo zināja, ka, izejot priekšā, es tik un tā klusēšu.

Vai apzinājies, ka tā ir problēma un par to pārdzīvoji ?

Jā, ar laiku es arvien vairāk sāku par to domāt. Kļūstot vecākai, sapratu, ka tas man traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un veidot attiecības ar cilvēkiem. Iekšēji es slāpu pēc sarunām, draudzības un cilvēku mīlestības. Taču, lai kā es vēlētos, nevarēju sevi pārvarēt un sākt runāt ar apkārtējiem. Bija bailes uzdrošināties, tam nāca klāt arī zems pašvērtējums – domāju, ka esmu slikta, nepievilcīga un neko nemāku. Vienaudži mani nepieņēma bariņā un aprunāja, jo es ļoti reti iesaistījos sarunās un vienmēr paliku ārpus visām kompānijām.

Vai kāds mēģināja tev palīdzēt?

Tā kā šo problēmu pamanīja apkārtējie skolā, tad man ieteica apmeklēt psihologu. Pie šīs speciālistes kopumā es gāju četrus gadus. Sākumā atnācu un vienkārši klusēju. Viņa centās man uzdot dažādus jautājumus, sadraudzēties, bet tikai retu reizi pateicu kādu vārdu. Pēc laika es sāku šo to atbildēt un man gribējās būt tuvākās attiecībās ar viņu. Biju ļoti pieķērusies šai sievietei un tas pārauga kontrolē. Es gāju pie viņas mājas un gaidīju, pētīju, ar kādu mašīnu viņa brauc, jo vēlējos zināt visu par šo cilvēku. Gribēju, lai psiholoģe pievērš uzmanību tikai man un pavadām laiku kopā, skatījos, vai nav kāds, kuram viņa velta vairāk rūpju. Ar laiku es viņai nedaudz atvēros un pastāstīju dažas lietas. Vienreiz teicu, ka vēlos taisīt pašnāvību savu problēmu dēļ, un viņa ļoti lūdza, lai to nedaru. Depresīvo domu dēļ man bieži ienāca prātā ideja, ka varētu sev nodarīt ko sliktu, taču nekad nevarēju saņemties. Man patika, ka psiholoģe mani mierināja un centās panākt, lai es nedomāju tādas domas, jo vismaz kādam es rūpēju un man tika izrādīta uzmanība.

Viņa bija vienīgais cilvēks, kam pieķēries ?

Nē, man tādi cilvēki dzīvē ir bijuši vairāki. Viens no tiem bija manas mammas draudzene, pie kuras bērnībā ļoti bieži biju ciemos. Es to vien darīju kā gāju pie viņas, bieži atkārtoti vienā dienā. Reizēm es vienkārši atnācu pie viņas mājas un pavadīju laiku ārā, pat neejot iekšā mājā.  Iztērēju savu naudu, lai nopirktu kaut ko un būtu iemesls aiziet ciemos, kaut gan tikko biju jau viesojusies pie viņiem. Devos arī uz šīs sievietes darbu, sagaidīju, kad beigsies, lai varētu satikt un parunāt. Vēlāk rakstīju viņai, ka mani pārāk maz mīl un nepievērš pietiekami uzmanību. Pārsvarā es visu laiku pavadīju pie citiem cilvēkiem, man negribējās mājās. Tomēr tas viss nedeva to piepildījumu, ko meklēju.

Vai pati centies kaut ko mainīt?

Es to ļoti vēlējos, bet nekādas izmaiņas nebija. Nedaudz situācija uzlabojās, kad sāku mācīties citā skolā, tur jutos labāk un spēju vairāk komunicēt ar cilvēkiem un atvērties, tomēr neredzēju veidu, kā varētu atbrīvoties no šīm iekšējām važām, kuras traucēja normāli veidot attiecības ar cilvēkiem. Tomēr viss sāka mainīties, kad savā dzīvē iepazinu Dievu. Draudzenes mamma mani aicināja apmeklēt draudzi un kristīgās nometnes, ko sākumā noraidīju, tomēr vēlāk, tā kā nebija tāpat ko zaudēt, izlēmu aiziet. Sākotnēji gāju tikai cilvēku dēļ – draudzē visi mani pieņēma tādu, kāda esmu, cilvēki bija draudzīgāki, neskatoties uz manu nedrošību. Braukājot uz kristīgajām nometnēm kļuvu atvērtāka, bija vieglāk komunicēt, lai gan iekšēji brīva es tik un tā nebiju – visas mazvērtības un atstumtības domas, pieķeršanās cilvēkiem un kontrole bija turpat. Man nebija attiecību ar Dievu – es nelasīju Bībeli, nelūdzu, vienkārši gāju, jo tur guvu uzmanību no cilvēkiem.

Kā Tu nonāci draudzē ‘’Kristus Pasaulei’’ ?

Reiz saņēmu internetā uzaicinājumu uz dziedināšanas dievkalpojumu, tas mani ieinteresēja, jo tur bija paredzētas speciālas aizlūgšanas par cilvēku vajadzībām. Es ticēju, ka Dievs varētu mani dziedināt. Sākumā mans lielākais izaicinājums bija atbraukt uz Rīgu vienai pašai. Brīnumainā kārtā es uzdrīkstējos un ierados, atradu dievkalpojuma norises vietu – man tas bija daudz! Pēc dievkalpojuma pie manis pienāca kāda sieviete un uzaicināja uz kafejnīcu. Lai gan sākumā atteicos, tomēr vēlāk piekritu, jo redzēju, ka viņa ir ieinteresēta ar mani draudzēties un palīdzēt. Vēlāk es sāku apmeklēt arī mājas grupiņu šajā draudzē, kur ir iespēja iepazīt Dievu, pārrunājot Bībelē teikto, tur ir arī aizlūgšanas par personīgām vajadzībām un vadītājs, kurš rūpējas par cilvēkiem un lūdz par viņiem. Sākumā es pieķēros arī mājas grupas vadītājai, gribējās viņu kontrolēt un panākt to, ka viņas uzmanību ir tikai man. Kad vadītāja pateica kaut ko man ne pa prātam, aizrādīja vai pievērsa vairāk uzmanības citiem, tad es kļuvu ļoti bēdīga un visas agrākās emocijas un depresīvās domas atkal bija klāt. Tomēr tas neturpinājās ilgi, jo Dievs sāka mani mainīt.

Pamazām es sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli, pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Draudzē es uzzināju, ko Dievs domā un kā skatās uz mani kā cilvēku. Es sapratu, ka līdz šim nepareizi par sevi domāju mazvērtības domas, ka esmu Dievam ļoti īpaša un vērtīga. Pavadot laiku ar Dievu, sāku justies labāk, brīvāk, manī vairs nebija važas, kas traucēja runāt un sāku arvien vairāk atvērties cilvēkiem. Šīs pārmaiņas nenotika uzreiz, tas bija process, Dievs darīja darbu pie manis, Viņš dziedināja no atstumtības, ko ieguvu bērnībā un piepildīja ar mīlestību. Tas bija pārdabiski, jo iepriekš ar saviem spēkiem neko nebiju varējusi izmainīt.

Kāda tava dzīve ir tagad?

Tagad es katru dienu atrodu prieku, dzīvojot ar Dievu. Es nestaigāju visu dienu ar tukšuma sajūtu, meklējot piepildījumu pie cilvēkiem. Zinu, ka apkārtējie nevar mani iekšēji piepildīt! Šodien varu ne tikai brīvi komunicēt ar cilvēkiem, bet arī viņiem stāstīt par Dievu un palīdzēt. Esmu sapratusi, ka tas, pēc kā  ilgojos visu dzīvi, bija Dieva mīlestība, ko neviens cilvēks uz zemes nevar dot. Mana sirds ir piepildīta, es vairs slimīgi nepieķeros cilvēkiem un tos nekontrolēju. Pavadot laiku ar Dievu, mana domāšana ir krietni mainījusies, es neskatos uz sevi negatīvi, nedomāju, ka citi vienmēr ir labāki par mani, man nav pašnāvības domu. Es zinu, ka man sanāks, tāpēc pati eju un draudzējos ar cilvēkiem, izrādu interesi par viņiem un iesaistos sarunās, nevis klusēju. Esmu pieņēmusi sevi, mīlu Dievu un apkārtējos. Ir mainījušās arī manas attiecības ar mammu – esmu piedevusi par visu pagātni un tagad varu pateikt mammai, ka mīlu viņu, samīļot un aizbraukt ciemos, ko agrāk nevēlojos darīt.

Ko Tu ieteiktu citiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir gadījies piedzīvot līdzīgas problēmas?

Es noteikti ieteiktu nākt pie Dieva un uzticēties Viņam, un, pat ja sākumā  pārmaiņas nenotiek tik strauji, turpiniet ticēt un iet kopā ar Dievu, Viņš jūs dziedinās! Dievs jūs ļoti mīl!

Ances Lindes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Liecību rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa