Vecāku biežās prombūtnes dēļ attiecības starp vecākiem un bērniem pasliktinās, un bērnam rodas sajūta, ka viņš ir nevajadzīgs, nemīlēts un pamests. Laura, kādas bija tavas attiecības ar vecākiem?

Patiesībā man bērnībā vislabākās attiecības bija ar opi, uz kuru varēju pilnībā paļauties, jo viņš man bija tēta vietā. Kad opis nomira, es to ļoti pārdzīvoju un daudz raudāju. Mēs ar brāli regulāri mājās bijām vieni paši, bez pieskatīšanas, tāpēc vienu dienu pie mums atbrauca kādi cilvēki un aizveda dzīvot uz krīzes centru. Tas man bija ļoti liels un nepatīkams trieciens. Mums solīja, ka pēc pāris dienām varēsim atgriezties mājās, bet tā nenotika. Tur ļoti skumu pēc mājām, jutos vientuļa un nesaprasta. Arī mamma mūs apciemoja reti, jo daudz strādāja. Mūsu attiecības ar mammu bija vēsas. Krīzes centrā man ļoti nepatika, jutos kā cietumā un nevarēju sagaidīt, kad tikšu prom. Kad uzzināju datumu, kurā atgriezīsimies un sāksim mācīties skolā, es biju patiesi laimīga, skaitīju dienas, kas vēl palikušas, lai būtu brīvībā.

Vai pēc tam kaut kas mainījās?

Īsti nē. Sāku iet skolā, bet tur negāja pārāk labi. Es gan ļoti labi mācījos, bet tieši tas bija iemesls, kāpēc klasesbiedri mani atstūma. Bērni nevēlējās ar mani draudzēties un lielākoties atraidīja. Viņi uzskatīja mani par dīvainīti, jo es labi mācījos. Es “rotēju” pa bariņiem, un patiesu draugu man nebija. Mēs ļoti daudz strīdējāmies savā starpā. Draugi parādījās tikai tajā brīdī, kad vajadzēja izpildīt kādu mājasdarbu vai norakstīt. Piepildījumu centos atrast mācībās un daudz piedalījos konkursos un olimpiādēs. Lai gan man veicās ļoti labi, tas nenesa cerēto prieku. Man nepatika arī skolas brīvlaiki, jo tas nozīmēja būšanu mājās. Šajā laikā mēs jau dzīvojam ar patēvu un viņam patika iedzert, un man pietrūka normālas ģimenes. Ģimenē valdīja nemiers, jutos nesaprasta un viena, bija ļoti daudz strīdu. Vienīgais, no kura izjutu patiesu mīlestību, bija opis, bet viņš bija miris, tāpēc man nebija neviena, uz kuru paļauties. Jutos viena šajā pasaulē.

Ir grūti, ja nesaņem pilnīgu mīlestību mājās un arī skolā ir problēmas ar citiem bērniem. Kas notika pusaudžu gados? Noteikti meklēji, kā aizpildīt atstumtības sajūtu. Vai izdevās atrast cerēto?

Kad pārcēlāmies uz Rīgu, man bija ļoti draudzīgi klasesbiedri. Mācījos internātā, un sāku dzīvot tur uz vietas, lai aizbēgtu no problēmsituācijām ģimenē. Tajā laikā man likās, ka vajag atrast sev labāko draugu un draudzeni, lai vairs nejustos viena un visu nesaprasta. Sāku arī satikties ar puišiem, cerot mīlestību iegūt attiecības. Tomēr tas viss cerēto piepildījumu nenesa, Man visvairāk patika attiecību iegūšanas process, tāpēc ātri vien izšķīros un meklēju nākamās. Biju nonākusi līdz tam, ka darīju pāri visiem tiem, no kā nesaņēmu gaidīto mīlestību.

Tu atstāj jaukas un mīļas meitenes iespaidu. Grūti noticēt, ka tev bijušas tādas problēmas. Kas tev palīdzēja izmainīties?

Dievs. Bet tas ir atsevišķs stāsts.

Pastāsti, kas notika!

Kad viss bija apnicis, es raudādama lūdzu, lai kaut kas beidzot mainītos, un tiešām tā arī notika. Pavisam drīz man internetā uzrakstīja meitene no draudzes un aicināja satikties. Es piekritu, pēc tam es aizgāju uz dažiem mājas grupiņas rīkotiem pasākumiem un vēlāk – uz dievkalpojumu. Jau pirmajā reizē man tur ļoti iepatikās. Sapratu, ka beidzot esmu atradusi to, ko vienmēr biju meklējusi. Draudzē uzzināju, cik svarīgi ir veidot personīgas attiecības ar Dievu, lūdzot un lasot Bībeli ikdienā, nevis tikai tad, kad ir kāda vajadzība. Sāku to arī darīt. Šeit es sāku apzināties, ka manas attiecības ar cilvēkiem, it sevišķi puišiem, ir nepareizas. Sapratu, ka nav vērts meklēt piepildījumu kaut kur citur, ārpus Dieva. Pieņēmu lēmumu pārtraukt jebkādas neveselīgas attiecības ar puišiem, kas man arī izdevās. Ieguvu jaunus draugus un jaunu dzīvi. Arī skolā citi sāka pamanīt, ka esmu priecīga un pavisam citādāka nekā agrāk.

Diemžēl tas nebija ilgstoši, jo es tik ļoti aizrāvos ar mācībām, ka neatlika vairs laiks Dievam. Izira manas attiecības ar Dievu, vairs neapmeklēju mājas grupiņas un draudzi. Es iekritu atpakaļ vēl lielākā purvā nekā iepriekš. Sāku atkal pavadīt laiku iepriekšējās kompānijās, kur bija tukšas sarunas, cilvēku izmantošana, arī alkohols un cigaretes. Atkal jutos iztukšota, atgriezās vientulība un atstumtības sajūtas. Es nezināju, kur likties.

Ko tu darīji?

Kādu laiku tā dzīvoju, bet sapratu, ka dzīvei bez Dieva nav jēgas un es gribu atgriezties. Nolēmu atnākt uz Jaunā gada dievkalpojumu un kopš šīs reizes pieņēmu stingru lēmumu vienmēr likt Dievu pirmajā vietā. Kad tā sāku darīt, viss pārējais arī sakārtojās. Vairs nejutos tukša, pametu kompānijas, kas mani velk uz leju. Atsāku apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Dievs piepildīja mani ar mīlestību un es piedzīvoju Viņu kā savu Debesu Tēti, tāpēc biju spējīga piedot ģimenei un visiem, kuri mani bija atstūmuši. Ja agrāk no visiem prasīju mīlestību, tad tagad esmu gatava to dot, neprasot atpakaļ. Piepildījumu gūstu, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Es vadu savu mājas grupiņu un palīdzu citiem iepazīt Dievu.

Ko tu novēlētu lasītājiem?

Dzīve ir kā puzzle, kurā savs neaizvietojamais gabaliņš ir Dievam. Tu neko citu nevari ielikt Viņa vietā, un patiesi laimīgs būsi tikai kopā ar Dievu, tāpēc novēlu – esi kopā ar Dievu!

Lauras Franskevičas liecību pierakstīja Evija Ungure