Nekas neatstāj tik negatīvas sekas uz bērnu, kā mīlestības trūkums un atstumtība no vecāku puses. Tas ietekmē cilvēka visas dzīves jomas, domāšanu un rīcību, turklāt to izmainīt ir ļoti grūti. Ar šīm lietām ilgi ir cīnījusies Marita, kura bērnībā ir piedzīvojusi lielu traģēdiju, pazaudējot savu ģimeni, un tikai iepazīstot Dievu, viņa ir saņēmusi sirds dziedināšanu.

Marita stāsta: „Jau tas ka es piedzimu kā meitene, maniem vecākiem sagādāja vilšanos, jo tētis vienmēr bija gribējis zēnu, taču savā ģimenē es jau biju trešā meita. Dienā, kad piedzimu, un tētim tika paziņoti jaunumi, viņš devās slīcināt savas bēdas alkoholā. Iespējams, ka šī fakta dēļ daudzus gadus esmu bijusi puiciska. Man vienmēr ir vairāk paticis kāpt kokā un spēlēties ar mašīnītēm, nevis ar lellēm. Turklāt, kad man bija divi gadi, mans tētis nomira un mamma, nespējot pārdzīvot notikušo, ieslīga depresijā un vēlāk izdarīja pašnāvību pakaroties. Man kā bērnam vienmēr ir šķitis, ka šāda mammas rīcība, atstājot mūs vienus, norāda uz viņas vienaldzību par mūsu nākotni. Visas turpmākās rūpes par manis audzināšanu uzņēmās mammas brālis ar sievu, kuri ļoti sirsnīgi un ar lielu mīlestību pieņēma mani savā ģimenē. Kaut arī viņi centās visu darīt pēc vislabākās sirdsapziņas, man vienmēr nepamatoti šķita, ka redzu atšķirību starp sevi un viņu pašu bērniem un tāpēc ļoti ilgojos pēc saviem īstajiem vecākiem. Lai arī audžuvecāki centās, cik vien varēja, bērnībā piedzīvotās atstumtības dēļ es vairs nebiju spējīga saņemt man sniegto mīlestību, jo šāda emocionālā trauma neļauj veselīgi uztvert sevi un apkārt notiekošo. Visi šie pārdzīvojumi man ir likuši justies mazvērtīgākai, tāpēc izaugot biju kļuvusi ļoti noslēgta, nerunīga un kautrīga.

Pirmās atšķirības starp sevi un citiem bērniem izjutu jau bērnudārzā, jo man bija grūti sadraudzēties ar kādu, neskatoties uz to, ka ļoti vēlējos un patiešām centos. Kāpēc tas tā notika, es pat nespēju loģiski pamatot. Paaugoties un uzsākot skolas gaitas, situācija izmainījās. Lai arī es vienmēr gribēju būt labs bērns un kārtīgi mācīties, atzinības dēļ izvēlējos draudzēties ar klases sliktajiem skolēniem, jo viņi bija tie, kurus visi apbrīnoja. Viņi savukārt apsmēja bērnus, kuri labi mācījās un bija paklausīgi skolotājiem. Šo draugu iespaidā jau salīdzinoši agri iemācījos smēķēt un lietot alkoholu, lai arī man tas nepatika, to darīju, lai būtu piederīga kompānijai, turklāt tikai tādā veidā es varēju atraisīties un pārvarēt savu kautrīgumu. Atstumtības dēļ biju gatava citreiz darīt visādas nepareizas lietas, lai tikai iegūtu atzinību vienaudžu starpā. Atceros gadījumu, kad, draugu pamudināta, situ kādu meiteni, kuru skolā vienmēr bijām apcēluši. Tāpat arī iemācījos rupji lamāties, lai neatpaliktu no pārējā bara. Sirds dziļumos es savu uzvedību neatbalstīju, bet, baidoties būt atstumtai, es nespēju rīkoties savādāk. Man bija svarīga skolasbiedru atzinība. Taču, pabeidzot vidusskolu un uzsākot mācības universitātē, manas iepriekšējās draudzēšanās metodes nedarbojās un atzinību vairs nevarēju iegūt lamājoties, smēķējot un lietojot alkoholu. Es atkal paliku viena, pārliecinoties, ka esmu savādāka un aizvien vairāk noslēdzos sevī. Man bija grūti komunicēt, jo vienmēr esmu šaubījusies, vai mans viedoklis būs pareizs un saprotams pārējiem. Tāpat īpaši nepatīkamus brīžus man sagādāja jebkura uzstāšanās, kas lika piedzīvot milzīgu stresu.

Tajā laikā es iepazinos ar kādu sievieti, kura kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un uzaicināja satikties un iepazīties. Vēlāk sāku apmeklēt arī kristīgos sadraudzības pasākumos, kuros iepazinos ar pārējiem mājas grupas dalībniekiem. Šie cilvēki mani pieņēma, neskatoties uz manu noslēgtību un kautrību. Man vairs nebija jāapsmej citi, jālamājas vai jādara nepareizas lietas, lai iegūtu mīlestību. Nekad iepriekš nebiju jutusies tik īpaša un novērtēta. Labprāt sāku apmeklēt arī draudzes dievkalpojumus un dzirdētās svētrunas mani ļoti uzrunāja. Sprediķu un mājas grupas vadītājas pamudināta, sāku iepazīt Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas ļoti izmanīja visu manu dzīvi, domāšanu un arī rīcību.

Esot draudzē, esmu pilnībā atbrīvojusies no nepiedošanas mammai un atstumtības sajūtas. Dievs mani pieņem, neskatoties uz to, ka piedzimu kā meitene. Viņa acīs esmu vērtība un mans pašvērtējums ir pieaudzis. Cenšos ģērbties un izturēties sievišķīgi, es vairs rupji nelamājos un nelietoju alkoholu. Saprotu, cik mana rīcība skolas gados ir bijusi nepareiza un ļoti to nožēloju. Tāpat, esot sadraudzībā ar citiem kristiešiem, esmu spējusi atraisīties un nekaunos izteikt savu viedokli. Man nav grūti komunicēt, un es vairs nesatraucos, ka mani varētu kāds nesaprast. Turklāt arī augstskolā meitenes ir ievērojušas, ka esmu izmainījusies un kļuvusi daudz atvērtāka. Man ir daudz draugu, kuriem varu uzticēties. Saprotu, ka Dievs mani ir radījis kā personību un neuztraucos, ko par mani varētu padomāt citi cilvēki, ja arī kādreiz kļūdos, par to vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Tagad bez lieka satraukuma varu uzrunāt jebkuru nepazīstamu cilvēku un pastāstīt par Dievu. Man vairs nav jālieto alkohols, lai spētu atbrīvoties no kautrīguma un noslēgtības, lai komunicētu ar citiem. Turklāt esmu iemācījusies spēlēt ģitāru un piedalos slavēšanā, kas prasa publisku uzstāšanos, un es to spēju izdarīt bez milzīgā stresa, ko piedzīvoju kādreiz, pirms nonācu draudzē un iepazinu Dievu. Tuvojoties Dievam, esmu piedzīvojusi mīlestību, kas ir dziedinājusi manu sirdi.”

Bībelē 27. Psalmā 10. pantā ir teikts: „Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.” Ikvienam, kurš cīnās ar mazvērtības kompleksiem, novēlam pieņemt Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju un iepazīt Dievu, studējot Bībeli un lūdzot, piedzīvojot mīlestību, kādu spēj sniegt tikai Dievs. Viņš patiešām ir vislabākais Tētis!

Maritas Blank liecību pierakstīja Līga Paņina