Agejs bērnībā tika audzināts pēc kristīgiem principiem, taču vēlāk viņš novērsās no ticības un drīz vien piedzīvoja gan sāpes, gan vilšanos. Pirms kāda laika mūsu draudzē jaunais puisis nolēma pa īstam uzticēt savu dzīvi Dievam un nelielā sarunā stāsta, kā pēc šī lēmuma tā tiešām ir izmainījusies.

Vai atceries laiku, kad novērsies no Dieva?

Jā, es uzaugu kristīgā ģimenē, kur mūs mācīja dzīvot pēc Dieva principiem. Atceros, līdz septiņiem gadiem braucu pie mammas vecākiem, kur kopā ar brālēniem un māsīcām vakaros lasījām Bībeli un to pārrunājām. Es ticēju Dievam, man patika apmeklēt draudzes pasākumus un dzīvot tā, kā to vēlas Dievs. Zināju, cik svarīgi ir lūgt piedošanu un piedot cilvēkiem. Nāk atmiņā tie vakari, kad kopā ar brāli jautājām viens otram, vai neesam kaut kādā veidā aizvainojuši vai sāpinājuši, un, ja kas, tad atvainojāmies. Tās ir jaukas bērnības atmiņas. Tomēr pēc tam ne viss gāja tik labi, kā varētu domāt.

Astoņu gadu vecumā vecāki izšķīrās, jo tēvs aizgāja pie citas sievietes. Šis notikums mani satrieca, nevarēju piedot tēvam nodevību un man tas ļoti sāpēja. Manī ienāca šaubas un nepiedošana Dievam. Vainoju Viņu tajā, ka izira mana ģimene. Pamazām es atstāju gan lūgšanu, gan Bībeles lasīšanu, gan draudzi. Manas attiecības ar Dievu kļuva ļoti vēsas un vairāk interesēja citas lietas. Skolas laikā iepatikās pavadīt nedēļas nogales jautrās kompānijās, kurās iemācījos lietot alkoholu un cigaretes. Man izveidojās arī nepareizas attiecības ar meitenēm. Ikdienā bija paradums asi reaģēt uz situācijām un cilvēkiem. Kad kāds kaut ko neizdarīja man pa prātam, varēju viņu mierīgi nolamāt ar pēdējiem vārdiem. Man patika cilvēkus sāpināt, izgāžot uz viņiem savas negatīvās emocijas.

Tomēr, dzīvojot neticībā un nepiedošanā, visu laiku jutu lielu tukšumu un vajadzību pēc piepildījuma. Vieta manā sirdī, ko agrāk aizpildīja Dievs, tagad bija tukša un man visu laiku šķita, ka jāmeklē kaut kas, ar ko sevi nodarbināt, kādas lietas, kas dotu prieku un liktu aizbēgt no šīs mokošās sajūtas. Taču nekas cits tukšumu manā sirdī nespēja piepildīt, lai vai kā es arī censtos. Kad biju jautrā bariņā un uzdzīvoju, es izjutu prieku, taču iekšēji nebiju laimīgs. Atnākot mājās, man šķita, ka nespēju atrast savu vietu, zuda jēga pilnīgi visai dzīvei. Var teikt, ka es nēsāju masku – sabiedrībā biju jautrs un dzīvespriecīgs puisis, taču mājās jutos vientuļš, tukšs un bezjēdzīgs. Šādos brīžos reizēm saucu uz Dievu. It kā atcerējos, ka ir Kāds, kas var palīdzēt. Lūgšanā jautāju Dievam: „Kāpēc Tu pieļauj, ka es tā jūtos?” Taču atbildē šķita, ka dzirdu: „Tu jau pats to pieļauj.” Es iekšēji apzinājos, ka esmu izvēlējies dzīvot nepareizu dzīvi un ar to sevi sāpināt. Tomēr kaut ko mainīt man nepietika gribēšanas un spēka.

Cik ilgi turpinājās tava uzdzīve un meklējumi pēc iekšēja piepildījuma?

Tas turpinājās līdz brīdim, kad es atkal piedzīvoju satikšanos ar Dievu. Kad atbraucu strādāt uz Rīgu, joprojām nedēļas nogavēs uzdzīvoju, taču arvien vairāk sapratu, ka tā turpināt nevēlos. Man bija apnicis šāds dzīvesveids, kas nenesa ne laimi, ne mieru, ne piepildījumu. Ticu, Dievs redzēja, ka vēlos tiešām mainīties, un tad kāda meitene mani uzaicināja uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Es pieņēmu viņas uzaicinājumu un, atnākot uz šejieni, mani ļoti piesaistīja mūsdienīgā mūzika. Atceros, tobrīd padomāju: „Lūk šis ir tas, kas man bija pietrūcis iepriekšējā draudzē!” Šeit mani uzrunāja sludinātais Dieva vārds un cilvēku draudzība. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un arī mājas grupiņu. Jutos ļoti labi un tieši tāpēc arī turpināju apmeklēt draudzi.

Tu sacīji, ka nevarēji piedot tētim un Dievam. Kā tu tiki ar to galā?

Pēc laika aizbraucu uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Kalpotāji lūdza par mani, lai es saņemtu atbrīvošanu no rūgtuma un nepiedošanas. Tieši šeit es pieņēmu lēmumu piedot savam tēvam un arī citiem cilvēkiem. Pēc lūgšanas piedzīvoju pārdabisku brīvību, – bija tā, it kā akmens noveltos no sirds!  Vēlāk piezvanīju tēvam un pateicu, ka piedodu un mīlu viņu. Tagad mūsu attiecības vairs nav saspringtas, mēs sazvanāmies un satiekamies. Pēc šī atgadījuma lietas manā dzīvē sāka mainīties daudz straujāk. Piedodot tēvam un arī Dievam, es sāku pamanīt, ka veidot attiecības ar Dievu kļūst daudz vieglāk. Sapratu, ka Viņš nav vainīgs, ka mani vecāki izšķīrās, jo cilvēki paši pieņem lēmumus.

Man negribējās veco dzīvi, alkoholu un bezjēdzīgās nedēļas nogales. Es sāku citādāk izklaidēties – mani vairs nesaistīja tusiņi un Vecrīgas uzdzīve. Es sāku vairāk apmeklēt draudzes pasākumus, sportot un atpūsties.

Dievs sāka mainīt arī manu raksturu. Ja agrāk biju ļoti agresīvs un ass, tad tagad uz situācijām reaģēju daudz mierīgāk. Manī nav vairs agrākā vēlme „atcirst” cilvēkam, es varu pilnīgi mierīgi atbildēt uz dažādiem viņu izteikumiem. Agrākās atkarības vairs nevalda pār mani. Tās gan nepazuda uzreiz, ar smēķēšanu, piemēram, nācās pacīnīties, taču ar lēmumu un Dieva spēku es to esmu uzvarējis. Tagad kalpoju draudzē un stāstu citiem par Dievu.

Kā tu ieteiktu rīkoties cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas šobrīd?

Nepiedošana ir kā režģis, kuru tu pats sev uzliec un triecies tajā, netiekot uz priekšu. Un tam risinājums ir tikai viens – piedošana. Labāk izvēlies piedot, nevis atkāpties no Dieva, jo tikai Viņš spēj tev palīdzēt un dot dzīvei jēgu un piepildījumu.

Ageja Solovjeva liecību pierakstīja Kristīne Krapāne un Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija