Es ticu koučinga metodēm, es ticu dievišķajiem principiem, ka tie darbojas arī bez Dieva. Es ticu, ka cilvēks var dzīvot labu dzīvi arī bez ticības Dievam, bet, ievērojot Viņa iedibināto kārtību. Es vēl ticu, ka, ievērojot visus šos principus, kur mums pamatā ir ticība uz Kristu, ticība tam, ka esmu jauns radījums Jēzū Kristū, kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Es ticu tam, ka dienu no dienas Viņš mani dara jaunu un ceļ, ja man ir skaidrība par to, kur es pavadīšu mūžību, es esmu glābts, man pieder mūžīgā dzīvība, man pieder pilnvērtīga dzīve šeit, virs zemes. Ja tas sakņojas Kristū, ticībā uz Viņu, tad tas ir nesalīdzināmi, kā Pāvils saka: “Es visu to uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu.”

Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Filipiešiem vēstule 3:8)

Protams, nevar atmest šo otru pusi, jo tas ir tāpat kā Kristus mācība bez Kristus. Gan zinātne, gan dažādas metodes par to, kā personība var augt, ir ļoti vajadzīgas un svarīgas, bet svarīgāk un pāri tam ir tas, lai visam tam būtu saknes Kristū un ticībā Viņam.

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Arī mazos bērnus Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja. Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.” (Lūkas evaņģēlijs 18:9-17)

Rakstīts par tādiem cilvēkiem, kas ar nicināšanu skatījās uz otru, rakstīts par draudzi, par tādiem, kas jau ir ticīgi. Tas nozīmē par tevi, par mums, par katru personīgi, kas nicinoši skatījās uz citiem. Viņš stāstīja līdzību par diviem cilvēkiem, kuri uz templi aizgāja Dievu lūgt. Viens bija muitnieks, viņš bija nicināms cilvēks tā laika jūdu sabiedrībā. Viņš kalpoja kā muitnieks, tas ir apmēram kā VID darbinieki. Neviens negrib, lai būtu saskarsme ar šo organizāciju, arī mūsu valstī esošajā situācijā. Tajā laikā tas bija vēl jo vairāk, tas bija nepieņemami arī reliģijai, reliģioziem līderiem, draudzei nepieņemami bija grēcinieki, muitnieki, prostitūtas un tamlīdzīgi cilvēki. Divi aizgāja – viens bija farizejs, tāds paraugkristietis jeb paraugticīgais. Otrs bija vienkārši muitnieks, un abi aizgāja Dievu lūgt. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.” Visā savā lūgšanā viņš salīdzināja sevi ar cilvēkiem. “Es esmu par viņiem pārāks. Es desmito tiesu dodu, man ir lūgšanas, es piederu pie draudzes, es nepārkāpju laulību, es daru pareizas lietas, es apmeklēju “Motivācijas klubu”, es esmu veiksmīgs, es gavēju divas reizes nedēļā.” Tad ir teikts: “Maksāju desmito tiesu no visiem ienākumiem.” Tātad pirms nodokļu nomaksas – sanāk, ka viņš perfekti to visu ievēroja. Un tālāk rakstīts, ka muitnieks, iztālēm stāvēdams lūdza, viņš negāja klāt, acīmredzot šis farizejs bija tuvāk altārim piegājis. Lūk, te rakstīts, ko viņš teica iztālēm, viņš neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Un Jēzus teica: “Es jums saku, ka šis muitnieks aizgāja uz mājām vairāk taisnots nekā farizejs. Labāks par otru, jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, tas tiks paaugstināts.” Kas pats paaugstina, salīdzina sevi ar cilvēkiem, lai ieņemtu kaut kādu vietu un justos pārāks, to Dievs pazemos. Farizeja galvenā problēma bija tā, ka viņš nesalīdzināja sevi ar Dievu, bet salīdzināja sevi ar cilvēkiem.

Un mums, katram ticīgajam, viena no lielākajām problēmām, ka mēs nesalīdzinām sevi ar Dievu, bet sākam salīdzināt sevi ar cilvēkiem, ar savu statusu draudzē, statusu grupā, statusu sabiedrībā, ar savu finansiālu statusu, cik esam zinoši vai nezinoši un tā tālāk.

Tā bija viņa problēma. Un Dieva vārdā skaidri teikts, ka šāda tipa cilvēki, kuri paši sevi paaugstina, Dieva acīs tiek pazemoti jeb pazemināti.

Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!” Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Lūkas evaņģēlijs 18:9-17)

Tā ir šī pati Lūkas evaņģēlija 18. nodaļa, to ir svarīgi saprast. Kāds bagāts cilvēks, kāds priekšnieks jautāja: “Labo mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Un Jēzus teica: “Ko tu Mani sauc par labu? Tik Viens ir labs.” Viņš norādīja uz to, ka tikai Dievs ir labs, bet, acīmredzot, viņš neredzēja Jēzū Dieva Dēlu. Ne par to šodien. Viņš saka: “Turi baušļus, jo baušļos ir dzīvība. Tu baušļus zini. Turi to, ko bauslība saka. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.” Un šis bagātais jauneklis atbild: “To visu esmu darījis jau kopš jaunības dienām.” Līdzīgi kā šis farizejs, kurš dod desmito tiesu, laulību nepārkāpj, ļoti skaisti dzīvo, apmeklē kaut kādus klubus, kur var veiksmīgi dzīvot, var nopelnīt, ir laimīgs, tīri labi viss ir. Jēzus saka: “Zini, tev vienas lietas tomēr trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, izdali nabagiem, un tad seko Man.” Un šis cilvēks, to izdzirdējis, noskuma un aizgāja bēdīgs, noskumis. Un tad Jēzus turpina: “Redz, cik grūti bagātiem ieiet debesu valstībā. Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā.” Adatas acs, visticamāk, bija konkrēti vārti, kur ar kamieļiem nevarēja iziet. Tas nenozīmē caur adatu kā tādu, bet pastāv uzskats, ka tie bija vārti Jeruzalemē, pa kuriem nevarēja kamieļi ar kravām iziet, tur bija drūzmēšanās un tamlīdzīgas lietas, un tāpēc tika salīdzināts ar šo adatas aci – grūti bagātam. Savā pieredzē es to tieši redzu, ka cilvēki Dieva klātbūtnes ietekmē, manā ietekmē cilvēki iegūst šo finansiālo neatkarību, viņi kļūst turīgāki, atkāpjas, citi pat ar naidu, citi pat ļoti nejauki rīkojas, un tā viņi dzīvo tālāk. Es esmu ļoti motivējošs, es esmu ļoti ceļošs, es esmu cerību dodošs cilvēks, es to daru dienu no dienas, šodien divi sprediķi, piemēram. Bet ne par viņiem šodien. Es runāju par šo bagāto jaunekli, viņam bija kaut kāda līdzīga problēma. “Vienas lietas tev trūkst,” Jēzus saka, “Ej, pārdod visu un tad seko Man pakaļ.” Un šī Rakstu vieta nav jāuztver tā, ka mums jāatsakās no visa un jāstaigā Jēzum pakaļ. Tā vienkāršoti lasot Bībeli, tu domā: “Man viss ir jāpārdod un jānāk uz draudzi tādam plikam nabagam sēdēt vienkārši. Vai jāiet evaņģēliju sludināt.” Viss jāpārdod vai jāatdod, vai nabagiem jāizdala. Šeit par to nav runa, tas nav Bībeles konteksts. Pirmie kristieši ar to arī izcēlās, viņi tā līdzīgi sāka rīkoties, bet tas nebija ilgstoši, jo ar laiku viņi arī saprata, ka Jēzus vārdi nebūt nenozīmē, ka tev no visa ir jāatsakās. Bet Jēzus saka: “Ja kas neienīst savu māti, savu tēvu un brāļus, un pat savu sievu un neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis.”

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Šeit ir runa par gatavību atteikties un pateikt “nē” sarežģītās situācijās. Pateikt grēkam “nē” sarežģītās situācijās, un pateikt “jā” Dieva aicinājumam arī sarežģītās vai pat arī vienkāršās situācijās. Pateikt nē ir ļoti grūti. Tie evaņģēlisti, kas aicina cilvēkus pie Kristus, jūs ļoti labi zināt, jūs aicināt daudzus – viņi saka: “Jā.” Tu satiec cilvēku uz ielas: “Atnāc uz dievkalpojumu!” Viņš saka: “Jā!” Viņš jau nebūs. Tev ir jāuzaicina 50, tad pieci atnāks. Tev jāuzaicina vismaz pieci, viens atnāks. Varbūt desmit vai 20 jāuzaicina, lai viens atnāktu. Ja atnāk, tas nenozīmē, ka viņš paliks un iepazīs Dievu. Atnāk, paskatās: nē, nē, man nepatīk tas mācītājs, nepatīk, kā viņi te spēlē. Kaut kas nepatīk, īsāk sakot. Tas var būt jebkas. Jēzus saka: “Kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” Tas nenozīmē atteikties šodien no tā, kas tev pieder. Tas nozīmē, ka ir situācijas, kad tu zini, ko Dieva vārds saka. Mēs, piemēram, tēvreizē lūdzam: “Un neieved mūs kārdināšanā.” Ja tu tā vienkāršoti skaties uz tēvreizi, vai tad Dievs ieved kārdināšanā? Nē! Jēkabs saka, ka mūs kārdina un vilina mūsu pašu kārība.

Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. (Jēkaba vēstule 1:15)

Grēks dzemdē nāvi. Tas nozīmē pateikt “Nē!” šajās situācijās, kad tu esi kārdināšanā. Tas nozīmē pateikt “Jā!”, kad tu zini labus darbus darīt. Bībelē teikts, ja tu zini labu darīt, bet nedari, tad tas tev ir par grēku.

Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. (Jēkaba vēstule 4:17)

Un pateikt nē, kā es tikko minēju par cilvēkiem, kurus tu aicini, daudzi apsola, bet neatnāk. Un tad, kad tev prasa kaut ko tādu darīt: “Atnāc svētdienā pastrādāt!” Es to saku vienkāršoti, kaut kādas lietas, par kurām tu noteikti zini, ka negribi. Negribi un nevari, bet tevi ir grūti pateikt nē, tu kaut ko izdomā. Es nekad netaisnojos un man nepatīk, kad cilvēki taisnojas. Arī deputātu vidū es skatos, ka citi sāk taisnoties, kāpēc viņš tā balsoja. Es vispār netaisnojos, kāpēc es tā balsoju. Es varu paskaidrot savu pozīciju, es netaisnojos, ko izdarīju vai neizdarīju. Tā ir mana dzīve, un tā es dzīvoju, un nekas to nemainīs. Mums ir tāda dziesma, kas sen nav skanējusi: “Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju, un it nekas to nemainīs.” Tā ir mana dzīve, tā ir mana ticība Kristum, un tāpēc ir jāmāk pateikt nē, nevis taisnoties. Kā pateikt nē cilvēkiem? Tīri psiholoģiski – vienkārši: “Nē!” Tev nav jāatskaitās un jāpaskaidro nekas. Situācijās, kad tu zini, ka tas nebūtu tas, kas tev jādara. Tu zini, ka tas nav pareizi, ka kaut kas cits ir ieplānots. No tevis grib kaut ko, kur tev ir grūti atteikt. Atteikties arī ir liela māksla. Skaidrs, ka var kaut ko pateikt, reizēm arī vajag paskaidrot savu motīvu. Tas nav nepareizi, protams. Un tāpat arī pateikt jā pareizām lietām. Un mācekļi, kad dzirdēja to, ko Jēzus teica šim bagātajam jauneklim, jautāja: “Bet kas tad vispār var tikt izglābts? Mēs jau gan esam visu atstājuši un Tev sekojuši.” Un Jēzus saka: “Kas cilvēkam nav iespējams, tas iespējams Dievam.”

Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?” Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.” Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.” (Lūkas evaņģēlijs 18:26-30)

Un šeit tālāk ir teikts, ka Jēzus saka: “Nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu (tas nav par šķiršanos, tas ir par ģimenes attiecībām, kad otra puse liek pasauli augstāk par Dievu, piemēram, svētdienas dienā), brāļus, vecākus un bērnus, kas to daudzkārtīgi nedabūs atpakaļ jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.” Jēzus skaidri saka: “Nav neviena, kas to visu neatdabūs.” Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja tu esi iekšēji gatavs pateikt nē vai jā konkrētās situācijās, tad, paklausot Dieva vārdam, tā nav mistika, bet Dieva svētība atnāk caur gatavību paklausīt Dieva vārdam. Un arī darot pēc Dieva vārda, dzīvojot pēc Dieva vārda.

Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. [..] (Psalms 19:8)

“Tā Kunga baušļi atspirdzina dvēseli,” ir rakstīts.

Iesākumā bija Vārds [..]. Un Vārds tapa miesa [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1; 14)

Un, zini, mūsu dzīvēs ir dažādas situācijas ģimenē, saskarsmē ar cilvēkiem, attiecībās, darba jautājumos visdažādākajos. Un tieši uz nē ir liela svētība, dievišķa klātbūtne. Tu zini, ka tas piedāvājums, tās krustceles, kur tu vari izdarīt izvēli šodien, ka tas neatbilst Dieva vārdam. Tieši atbilstība Dieva vārdam nes svētību pati no sevis. Dievs nav tajos jautājumos, kas neatbilst Viņa vārdam. Dieva svētība un klātbūtne ir tajos jautājumos, kas atbilst Viņa vārdam. Redzi, kas cilvēkam nav iespējams, ir iespējams Dievam. Tāpēc šeit nav runa par kaut kā atstāšanu, bet par gatavību, jo ir situācijas, kad ir jāliek uz spēles viss. Tu vari palikt bez darba, piemēram. Es to esmu darījis, es tādus lēmumus esmu izdarījis, un vienmēr dievišķā klātbūtne ir bijusi šajos lēmumos. Vienmēr tā tur ir bijusi. Zini, pat tad, ja rezultāts nebūtu tāds, kādu tu vēlētos. Pat tad tu esi izdarījis pareizi un dzīvo ar mieru. Paliec savā zemē un dzīvo ar mieru! Nav neviena, kas neatdabūs jau šinī laikā. Bībelē teikts: “Kas savu dzīvību gribēs paturēt, tas to zaudēs.”          

Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. (Lūkas evaņģēlijs 9:24)

Lūkas evaņģēlija 14. nodaļā ir līdzība par ķēniņu, kas rīkoja mielastu, un lūgtiem, nelūgtiem viesiem. Lūgtie viesi neieradās un Dievs saka: “Neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu.” 

Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu. Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:24-26)

Ir paskaidrojums tam, ka daudz ļaužu staigāja Jēzum līdzi un gribēja no Viņa kaut ko vienmēr, arī dziedināšanu, bet kāds arī tiešām ar tīru sirdi klausījās. Viņš pagriezās pret viņiem, sacīja: “Nu ko jūs staigājat Man pakaļ? Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Kas nenes savu krustu, neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. Kas neņem savu krustu un neseko Man.”  Šeit atkal nav runa par to, ka tev ir jāzaudē sava dzīvība, bet gan par gatavību. Gatavoties dažādām situācijām, kad tev ir jāizdara pareizi lēmumi. Un no savas puses es gribētu teikt, ka sīkumi ir svarīgi, bet pats svarīgākais tomēr ir būtiskie lēmumi, tādi kā dzīves partnera izvēle, draudzes apmeklēšana, tādi lēmumi kā iekļaušanās arī pašā draudzē, piedošana un nepiedošana. Tie ir būtiskākie jautājumi. Ja tev nav piedošanas, tu nedzīvo piedošanā, tev nepārtraukti nāks ārā čūskas pa mēli, jo tās ir tevī. Tās tur ir. Ja tās nāk ārā, tās ir iekšā. Tas arī Bībelē teikts, ka neviens to mēli nevar savaldīt. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelabs koks nevar nest labus augļus.

Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. (Mateja evaņģēlijs 7:18)

Tas nozīmē, ka mums šodien ir jāizmanto viss resurss, ko draudze piedāvā. Es runāju, ka labākais laiks ir no rīta, un, lai mēs pilnveidotos, vēl ir jāuzņemas kalpošana, jo Bībele saka:

[..] gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. (Filipiešiem vēstule 2:12)

Tapt svētam nozīmē pateikt nē kārtējās situācijās un pateikt jā kārtējās situācijās. Tieši šajos lēmumos arī ir dievišķā svētība.

Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Mans māceklis. (Lūkas evaņģēlijs 14:33)

Kurš neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Jēzus māceklis. Šeit jau nav neviena, kurš ir atteicies no mājām un šeit nekad nekas tāds nav prasīts, atteikties no sievas vai no vīra. Es esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka grib šķirties, jo otrs cilvēks netic Dievam. Bībele tā nemāca darīt, un Pāvils saka:

Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis. (1. Korintiešiem vēstule 7:15)

Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras, bet tev nav tādu tiesību. Nu tiesības ir, tiesības tagad ir visiem, bet šīs tiesības tiek izmantotas kā ierocis pret pašiem cilvēkiem. Bet Bībeles kontekstā Jēzus saka, ka sievai nešķirties no vīra, vīram neatstumt savu sievu, jo, ko Dievs ir savienojis, to lai vairs nešķir.

Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra, un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu. (1. Korintiešiem vēstule 7:10-11)

“Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir.” (Marka evaņģēlijs 10:9)

Šie ir tie pamatprincipi. Tie ir atklāti desmit baušļos: nedarini sev elku ne pēc tā, kas ir debesīs, ne virs zemes, ne zem zemes, ne ūdenī zem zemes, nedarini elku, godā tēvu un māti. Tēva un mātes godāšana ir vistiešāk saistīta arī ar kārtību draudzē. Tas ir katrā draudzē. Kad es biju uz kardināla dzimšanas dienas svinībām viņu sveikt, tur bija Svētā Mise Sāpju Dievmātes draudzē pie Rīgas pils. Kardināls Jānis Pujats 95 gadu vecumā kalpoja. Bet arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs, kurš šodien ir aktīvais līderis, viņš kalpoja kā izsūtāmais zēns Jānim Pujatam. Izsūtāmie zēni kalpo un pienes viņam visu ko vajag. Viņš stāvēja blakus un izpildīja visu, kas viņam bija jāizdara un jāpalīdz – pilnīgi visu. Man bija interesanti redzēt, es to nekad nebiju redzējis, ka arī viņš kalpo. Tas ir par to: tev būs godāt tēvu un māti. Aizvakar es biju sveikt Alekseju Ļedjajevu. Es zinu, no kurienes man ir sapratne par atmodu no augšas. Nav iespējama ilgtermiņā atmoda no apakšas, ja nav atmoda, no augšas, ja kristietība aizmirst par dalību politikā, tad atmoda no apakšas nav ilgtspējīga. Tāpat arī no augšas, ja atmoda no augšas ir bez atmodas no apakšas, tad arī tā nav ilgtspējīga. Pēc koncerta es sveicu viņu un teicu apsveikuma runu, es arī no sirds pateicu, ko domāju. Mani pirmo izsauca sveikt, un es teicu: “Ir vēl deputāti, kas sveiks, bet redzi, Aleksej, bez tevis, varbūt jau būtu citi avoti, no kā es saprastu, bet es jau tevī redzēju, ka draudze var būt ietekmīga. Es caur tevi redzēju, ka tas ir iespējams, caur tevi redzēju, ka politika ir ārkārtīgi svarīga. Acīmredzot, bez tevis es, iespējams, nebūtu darījis un gājis aktīvajā politikā.” Viņš ir nodibinājis 500 draudzes. Es gan detaļas neizstāstīju, bet es vienkārši pateicu, ja nebūtu viņa, iespējams, es nebūtu gājis, un šie citi deputāti arī nebūtu. Tā ir tā ietekme. Aiziet apsveikt – tas ir mans princips, jo tev būs godāt savu tēvu un māti. Es tā arī teicu, ka es neesmu bijis Alekseja draudzē, neesmu bijis viņa komandā, bet viņš mani ir iedvesmojis un mēs esam cieši sadarbojušies. Attiecības jau vienmēr nav tā, ka tikai ir kulminācijā, tikai priekā. Tās ir dažādas, bet tev būs godāt tēvu un māti. Viņš mani godā kā mācītāju un kā deputātu, kā varas pārstāvi, bet es viņu neaizmirstu. Es tur arī pateicu, ka ir tādi, kas aizmirst. Mīļie draugi, šie ir fundamentāli jautājumi, kur ir jāpasaka nē vai jā. Un tev tam ir jābūt gatavam, lai ko tas tev maksātu. Jo Jēzus saka: gluži tāpat neviens, kurš neatsakās no tā, kas viņam pieder, statuss sabiedrības acīs, kas neatsakās no tā visa, nevar būt Viņa māceklis, tas, galu galā, nevar iemantot mūžīgo dzīvību. Farizejs sevi salīdzināja ar cilvēkiem, un tā bija viņa problēma, bet muitnieks sevi salīdzināja ar Dievu un tas ir tas jā. Salīdzināt sevi ar cilvēkiem vispār nav būtiski, tā ir tava atbildība par to, kā tu rīkojies, kā tu domā un audz.

Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mateja evaņģēlijs 13:41-43)

Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību – šeit runa ir par pēdējo dienu, par dienu, kad mēs visi stāvēsim Dieva priekšā. Un te ir tā teikts, ka tos metīs degošā ceplī, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Bet taisnie spīdēs kā saule Tēva valstībā. Taisnie un netaisnie – tie, kas ir teikuši nē grēkam un jā – Dievam –, kas ir teikuši nē aicinājumam, kas arī ir grēks. Tas atmaksājas ilgtermiņā, kad cilvēks kaut kur izšķīst un pazūd pasaulē. Un kas ir teikuši jā aicinājumam un nē pasaulei. Jo Bībele saka tā:

Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs!-bet nedarāt, ko Es saku? (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Šeit nav runa par to, ko tu ar prātu un vēlies sirdī darīt un teikt nē. Tas ir par darbiem, par izdarītiem lēmumiem, par gatavību, to Jēzus redz, bet tu jau pats īsti nezini, kur ir tā robeža, kuru tu jau esi vai neesi pārkāpis, kur žēlastība vēl darbojas, bet kur tu jau apzināti vienkārši grēko. Es runāju par pamatlietām, ne tikai sīkumiem. Sīkumi ir svarīgi, bet tas nav būtiskākais. Un te tālāk ir teikts:

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. (Mateja evaņģēlijs 13:44-46)

Atslēgas vārdi ir: pārdeva visu, kas viņam ir. Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka šo pērli un priecājās par to. Tā ir debesu valstība, gatavība atteikties no visa.

Tālāk būs no Daniēla grāmatas, kas ir Daniēls un kas ir viņa draugi? Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego – viņiem nomainīja vārdus. Tie bija jaunieši kas izvesti Bābeles trimdā, bet Bābeles ķēniņš pavēlēja atlasīt no tautas vidus, no dižciltīgajiem no izglītotajiem labākos. Līdzīgi kā šobrīd izvelk ārā no Latvijas labākos jauniešu prātus uz kādām citām valstīm, izvelk ārā darba spēku. Šeit bija līdzīgi, tikai šeit viņi bija izvesti trimdā. Izvēlējās Daniēlu un viņa trīs draugus. Skaties, te tā ir rakstīts:

Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra; tādēļ viņš lūdza galminieku priekšnieku nespiest viņu aptraipīt sevi. un Dievs piešķīra Daniēlam žēlastību un pretimnākšanu no galminieku priekšnieka puses. Tas sacīja Daniēlam: “Es tikai bīstos sava kunga un ķēniņa, kas ir noteicis jums barību un dzērienu. Ja ķēniņš redzētu, ka jūsu izskats nav tik labs kā citiem jaunekļiem jūsu vecumā, tad es pēc ķēniņa pavēles zaudētu savu galvu jūsu dēļ.” Tad Daniēls atbildēja barības sargam, ko vecākais galminieks bija iecēlis kā uzraugu pār Daniēlu, Hananju, Misaēlu un Asarju: “Izmēģini ar saviem kalpiem desmit dienu laikā, lai mums dod augu barību ēst un tīru ūdeni dzert! Tad lai salīdzina mūsu izskatu ar to jaunekļu izskatu, kuri saņem barību no ķēniņa galda. Tad dari pats ar saviem kalpiem, kā tu atzīsti par labu!” Tad viņš piekrita to priekšlikumam un izdarīja mēģinājumu ar tiem desmit dienu laikā. Un pēc šīm desmit dienām tie izskatījās labāki un veselīgāki nekā tie jaunekļi, kuri saņēma savu ēdienu no ķēniņa galda. Tad barības sargs pārtrauca izsniegt tiem nolemto barību no ķēniņa galda un vīnu, kas tiem bija jādzer, un atļāva tiem augu barību. Dievs piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus. (Daniēla grāmata 1:8-17)

Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra. Viņš tika nodots īpašam skolotājam, kuram bija jārūpējas, lai viņš dzertu vīnu un ēstu labus produktus no ķēniņa galda, bet viņam bija princips, ko viņš darīja Dievam, neēst gaļas ēdienus, nedzert vīnu. Tas nav par to, ka tu nevari ēst gaļu un tamlīdzīgi, viņš tam ticēja, tā bija viņa kārtība un to darīja Dievam – neaptraipīt sevi ar vīnu un ēdienu no ķēniņa galda. Un viņš lūdza šo galminieku nespiest viņu aptraipīties. Galminieks teica: “Klausies, ja tas atvēlētais laiks, mēnesis vai trīs mēneši, ja ķēniņš ieraudzīs, kādi jūs esat izkāmējuši, tad es palikšu bez galvas!” Tas maksātu šī galminieka dzīvību, kurš bija pārraugs pār šiem četriem jauniešiem. Tad Daniēls teica, viņš prata arī diplomātijas mākslu, un panāca: “Nu pamēģini tikai desmit dienas. Tas nebūs pietiekoši liels laiks, pēc tam varēsi mainīt. Redzēsi, kādi esam mēs un kādi pārējie.” Un sarunāja, ka desmit dienas viņš nedzers šo vīnu un neēdīs no ķēniņa galda, bet tos produktus, kurus viņš uzskatīja par pareizu. Pēc desmit dienām viņi izskatījās labāk, nekā visi šie pārējie jaunieši. Tad Dievs piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus.

Un, kad ķēniņš runāja ar tiem, tad izrādījās, ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja; tādēļ viņus arī uzņēma ķēniņa galma darbinieku vidū. Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī. (Daniēla grāmata 1:19-20)

Pārāki par visiem zinātniekiem, zīlniekiem un burvjiem valstī. Atslēgas vārds – viņš pateica nē, ka neēdīs no ķēniņa galda. Es uzskatu, ka Daniēls neēstu, ja viņam piedraudētu ar nāvi. Lūk, ko nozīmē, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Jēzus māceklis.

Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. (Lūkas evaņģēlijs 14:33)

Un šeit bija šīs krustceles, ko darīt? Nē grēkam, šis ir mans princips, es nekad un nekādos gadījumos no tā neatteikšos. Kāds ir rezultāts? Viņam Dievs piešķir žēlastību, tā ir dievišķa svētība, īpaša svētība skaidrot sapņus un īpaša gudrība. Viņi bija mācīti cilvēki, bet viņiem bija dievišķa klātbūtne, īpaši Daniēlam. Cilvēki, kas iet Dieva ceļus, šie taisnie ir stādīti pie ūdens upēm, tie nes augļus pareizā laikā un lapas tiem nesavīst.

Bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.  Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. (Psalms 1:2-3)

Un vēl ir teikts:

Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis. (Psalms 103:5)

Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi. (Psalms 112:3)

Tā ir dievišķa svētība, tas ir kaut kas, ko mēs nevaram izskaidrot, tā nav vienkārši brīnumu gaidīšana. Tas ir kaut kas īpašs, ko Dievs tev grib dot. Daniēls iztulkoja ķēniņa sapni, ko neviens nevarēja iztulkot. Un viņš tika paaugstināts par premjeru visā valstī. Viņa palīgi, trīs draugi, tika paaugstināti par reģionāliem pārvaldniekiem. Viņi tika paaugstināti no gūstekņiem. Tas ir līdzīgi, kā es liecināju savu liecību Saeimā, es varu neko nestāstīt un nerunāt, bet ar to vien, ka es tur stāvu priekšā viņiem. No kurienes es nāku? Un šeit ir līdzīgi, viņi ir gūstekņi, kas ir izvēlēti, bet ar viņiem ir Dieva žēlastība un Dieva svētība, kāpēc? Viņi ir gatavi teikt nē īpašās situācijās un gatavi teikt jā, kad parādās iespējas.

Tad ķēniņš paaugstināja Daniēlu un deva tam daudz bagātu dāvanu, un iecēla to par pārvaldnieku pār visu Bābeles zemi un par Bābeles gudro priekšnieku. Daniēls lūdza ķēniņam, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego par pārvaldniekiem pār visu Bābeles zemi, bet Daniēls palika ķēniņa pilī. (Daniēla grāmata 2:48-49)

Tas nav Latvijas līmeņa premjerministrs. Tā bija tā laika impērija, kas apvienoja desmitiem vai pat simtiem dažādu tautu. Tagad svarīgākais notikums:

Nu, ja jūs, līdzko dzirdēsit bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, esat ar mieru zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi! Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” Tad Nebukadnēcars iedegās dusmās, un viņa vaigs pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego galīgi pārvērtās. Viņš pavēlēja cepli sakurināt septiņreiz stiprāk nekā parasti un pavēlēja stiprākajiem vīriem no sava karaspēka vidus saistīt Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego un tos mest degošā ceplī. Tā viņi saistīja šos vīrus viņu apmetņos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Pēc ķēniņa pavēles tik ārkārtīgi sakurināja cepli, ka liesmu svelme nogalināja tos vīrus, kuri atveda Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Bet šos trīs vīrus, Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, iemeta saistītus degošā ceplī. Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: “Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?” Tie atbildēja ķēniņam: “Jā, tiešām tā, ak, ķēniņ!” Tad viņš atbildēja un sacīja: “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.”  Tad Nebukadnēcars piegāja pie degošā cepļa un sauca tur iekšā: “Sadrah, Mesah un Abed-Nego, jūs visuaugstā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!” Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego izgāja no uguns. Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma. Tad Nebukadnēcars izsaucās: “Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu! Tādēļ es tagad pavēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!” Tad ķēniņš no jauna apstiprināja Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego viņu augstajos amatos Bābeles valstī. Ķēniņš Nebukadnēcars griezās ar vēstījumu pie visām tautām, tautībām un valodām, kādas pastāv virs zemes: “Miers lai jums ir bagātīgi! Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko visuaugstais Dievs man darījis. Cik lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi! Viņa valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem!” (Daniēla grāmata 3:15-23)

Tika izveidots 30 metrus liels tēls. Tas ir milzīgs tēls un tika izdota ķēniņa pavēle, kad līdzko dzirdēs bazūnes skaņas, flautas, kas bija kā elkdievības pielūgsme, pielūdziet. Esiet uzmanīgi ar mūsu sabiedrībā dažādām esošām kultūras lietām, kas satur elkdievību. Tā ir tava izvēle, ko tu darīsi. Tā ir tava izvēle, kādam dievam tu kalpo. Tajā pašā laikā ir jābūt elastīgam un nekrist arī kaut kādās pārmērībās. Pašam tas ir jāizprot — šajā gadījumā flautas, vijoles, cītaras, stabules un citi mūzikas instrumenti, kā dziesmu un deju svētkos. Un tad, kad jūs tos izdzirdēsiet, — tad esiet ar mieru zemoties tā tēla priekšā. Visiem bija jāzemojas šī tēla priekšā. Ko izdarīja Daniēla šie trīs draugi? Viņi pateica: “Nē!” Bet tika izdota pavēle: tas, kas to nedarīs, mirs. Ķēniņam tiek nosūdzēts, jo viņš pats neseko katram līdzi. Tika nosūdzēts, jo šie sazvērnieki nosūdzēja, ka viņš nezemojās šī tēla priekšā. Tad ķēniņš izsauca viņus pie sevis — šos trīs Daniēla draugus, kas bija pārvaldnieki viņa impērijā. Un, tā kā viņš zināja, ka viņi ir ļoti vērtīgi cilvēki, viņš gribēja viņus pasaudzēt. Tāpēc viņš sacīja: “Klausieties, vēl viens mēģinājums  — kad jūs dzirdēsiet slavēšanu, zemojieties, un tad viss būs labi!” Bet viņi to nedarīja, un ķēniņš pavēlēja iemest ceplī. Un vēl viņš teica: “Un kurš būtu tāds Dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildēja ķēniņam Nebukadnēcaram: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.”

“Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.” (Daniēla grāmata 3:16-18)

Nē alkoholam, nē nikotīnam, nē visam, kas izposta laulības dzīvi. Nē visam, kas atnes remdenību. Nē visam, kas stāv priekšā Dieva aicinājumam. Jā aicinājumam, jā svētībai, kalpošanai, piedošanai un jā izaugsmei. Un grēkam — nē.

Kas notika? Ķēniņš pavēlēja iemest šos trīs cilvēkus degošajā ceplī. Ceplis — tas bija cilindrisks, acīmredzot no augšas iemet iekšā, un no apakšas izvelk ārā. Šeit ir teikts, ka tas bija tik pārkurināts, ka cilvēki, kuri bija ietērpušies speciālos apģērbos, lai paši neapdegtu, pat tie aizgāja bojā, metot viņus iekšā. Varbūt šeit mazliet ir pārspīlēts, bet viņi tika iemesti. Un ķēniņš vēro, kas notiek. Šos trīs vīrus iemeta degošā ceplī. Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu. Viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem. Viņš bija šokēts: “Vai mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus? Uguns tiem neko nekaitē, un ceturtais… tur ir ceturtais!”

Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: “Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?” Tie atbildēja ķēniņam: “Jā, tiešām tā, ak, ķēniņ!” Tad viņš atbildēja un sacīja: “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būte.” (Daniēla grāmata 3:23-25)

Ķēniņš saka: “Viņš izskatās kā kāda dievišķa būtne,” — kas tāda arī bija. Dievišķa būtne tavā dzīvē caur “nē”, un dievišķa būtne tavā dzīvē caur “jā” Dievam. Šī Rakstu vieta mani ļoti uzrunāja — ka nav būtiski tas, ko mēs runājam, bet tas, ko mēs parādām reālos, redzamos darbos. Dievišķā klātbūtne ir ļoti spēcīga un klātesoša mūsu dzīvēs, mūsu kalpošanā un ģimenēs. Neviens mēs neesam perfekti vai ideāli, un tomēr Viņa klātbūtne joprojām darbojas. Taču reāla svētība un darbība notiek tikai caur “nē” pasaulei un caur “jā” Dievam — ja runa ir par īstu Dieva svētību.

Tad Nebukadnēcars piegāja pie degošā cepļa un sauca tur iekšā: “Sadrah, Mesah un Abed-Nego, jūs visuaugstā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!” Tad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego izgāja no uguns.“ (Daniēla grāmata 3:26)

Un viņi iznāca — uguns neskarti. Un tā rezultātā zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns vīriem nebija nemaz kaitējusi. Pat viņu apģērbs nebija apsvilis.

Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma. (Daniēla grāmata 3:27)

Nebukadnēcars izsauca slavu: “Lai ir slavēts Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtīja savu eņģeli!”

Kad es nācu pie Dieva, biju viens ar eņģeļiem kamerā. Esmu vienu reizi kaut ko tādu piedzīvojis, un tāpēc es ticu, ka Dievs sūta Savus eņģeļus. Mēs viņus neredzam, bet viņi darbojas — arī pa reģioniem, arī pār valstīm ir eņģeļi, un ir arī tumsas spēki. Jo Bībele saka, ka mūsu cīņa ir starp debesu valdniekiem un tumsu — ne pret miesu un asinīm, bet pret ļauniem gariem.

Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. (Efeziešiem vēstule 6:12)

Sakne ir garīgā pasaule. Tas ir — cik draudze patiesībā spēj lūgt, cik draudze spēj iet Dieva gribā, un vai draudze spēj pateikt nē — katrs individuāli un visa draudze kopā. Cik tā spēj nodoties un būt uzticama Dievam. Tāda mēroga eņģeļi arī ir pār šīm draudzēm. Ar tevi nekas nevar atgadīties. Šī ceturtā, dievišķā būtne, ir klātesoša ikvienā tavā darbībā, kurā tu centies pilnveidoties, glābt cilvēkus un augt savā personīgajā dzīvē. Nevajag Bībeli uztvert tik briesmīgi, it kā tev no visa būtu jāatsakās. Dievs tev ir paredzējis dzīvot labklājībā, piepildītā un laimīgā dzīvē. Bet priekšnosacījums ir tas, ka tu rūpējies par savu garīgo un draudzes izaugsmi.

“Tādēļ es tagad pavēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!” (Daniēla grāmata 3:29)

Caur trīs cilvēku vienkāršu “nē” impērijas ķēniņš paziņo: “Tagad mūsu impērijā būs viens Dievs.” Tā ir Dieva darbība. Es nedomāju, ka tas bija ilgtermiņā, bet šāds periods ir aprakstīts Bībelē.

Un ķēniņš Nebukadnēcars griezās ar vēstījumu pie visām tautām, tautībām un valodām, kādas pastāv virs zemes: “Miers lai jums ir bagātīgi! Es nolēmu darīt visiem zināmas tās zīmes un tos brīnumus, ko visuaugstais Dievs man darījis. Cik lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi! Viņa valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem!” (Daniēla grāmata 3:31-32)

Ķēniņš slavē Dievu. Šis Nebukadnēcars bija Bābeles ķēniņš.

Un pēdējais notikums ir, kad Daniēls nokļūs lauvu bedrē. Šeit bija sazvērestība. Pirmajā gadījumā bija zelta tēls, kas bija jāpielūdz. Ķēniņš Dārijs bija nolēmis iecelt 120 apgabala pārvaldniekus. Un Daniēls bija plānā, un viņa palīgi arī bija viņam — viņa draugi bija plānā. Un šeit sazvērnieki domāja, kā pieķert Daniēlu, un izdomāja viņu apsūdzēt lūgšanas jautājumā. Daniēls dzirdēja, ka ķēniņš izdeva rīkojumu, kas aizliedza, kā teikts 10. pantā, pirms tam arī aizliegts bija lūgt par jebko citu, izņemot ķēniņu.

Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. (Daniēla grāmata 6:10)

Daniēls tiek apsūdzēts, arestēts un iemests lauvu bedrē. Ķēniņš to nevēlējās, bet politiskie spēki bija pārāk lieli — kā tas politikā mēdz notikt. Tur viņam tika piespriests nāves sods. Ķēniņš cerībā visu nakti pavadīja gavēdams, lūdza Dievu, un nākamajā rītā ķēniņš nāk pie bedres cerībā: “Varbūt lauvas nebūs aiztikušas Danielu.” “Daniēl!” — jā, ķēniņ! Daniēls ir dzīvs. Lauvas viņu neaiztika. Viņš tika izvilkts no šīs bedres, un tur nonāca visi apsūdzētie. Šeit atkārtojās tas, kas notika pie ķēniņa Nebukadnēcara. Daniēls paliek premjerministra amatā.  Un šeit ir līdzīgi vārdi 26. pantā — tā ir ķēniņa Dārija pavēle.

Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. (Daniēla grāmata 6:26)

Un pats svarīgākais — 28. pantā:

Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā. (Daniēla grāmata 6:28)

Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir Kristū Jēzū. Kurš Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet kļuva un pazemoja sevi līdz nāvei, krusta nāvei. Viņš kļuva cilvēkam līdzīgs, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem. (Filipiešiem vēstule 2:1-9)

Kāpēc? Viņš pateica pasaulei nē! Ja tu sevi salīdzini ar cilvēkiem, tā ir liela problēma. Ja tu sevi salīdzini ar Dievu, tad tu esi tas, kurš pazemojas Viņa priekšā. Dievs lepniem pretī stājas. Tāpēc Viņš Jēzu tik ļoti ir paaugstinājis.

[..] gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. (Filipiešiem vēstule 2:12)

Par ko tiek runāts visā šajā Rakstu vietā? Par draudzi, kurā jāizmanto visas tās iespējas, ko draudze sniedz, lai taptu svēts. Lai spētu pateikt jā un spētu pateikt nē. Es saprotu, ka daži to varbūt uztver virspusēji, domā, ka tas nav par mani, varbūt kaut kas tiek palaists garām. Bet šie vārdi ir iecirsti akmenī, pat vēl vairāk. Jo Dieva vārds ir kā uguns, kas sagrauj klintis. Bībele saka: citu valstu spēks ir karaspēks, zirga rati, bet mēs esam stipri ar Sava Dieva vārdu.

[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)

Šie vārdi ir gars un dzīvība ne tāpēc, ka tu tos dzirdi, bet tāpēc, ka tie ir tā sēkla, kas krita auglīgā zemē un nesa trīsdesmitkārtīgus, četrdesmitkārtīgus un simtkārtīgus augļus. Tāpēc tie ir gars un dzīvība.

Tavā dzīvē gars un dzīvība nav tāpēc, ka tu sēdi un klausies Dieva vārdu, bet tāpēc, ka tu pasaki “nē” grēkam un “jā” Dievam. Tur ir svētība. Un, jo vairāk tu vari tapt pilnveidots un atbrīvoties no visa, kas liedz tuvoties Dievam, jo šī ceturtā persona ir tavā dzīvē — dievišķā persona.

Daniēla draugi teica: “Pat tad, ja Dievs mūs neizglābs, mēs tik un tā nezemosimies šī elka priekšā.”

Reiz sieva, kad strādāja Limbažos veikalā, tas bija jau sen, viņai bija labs darbs un kolektīvs, un notika maza dzimšanas dienas ballīte. Viņai uzdāvināja šampanieša pudeli. Bērni, kurus mēs izaudzinājām, arī dzīvoja šajā ģimenē, kur alkohols plūda upēm un vardarbība notika pēc pilnas programmas. Sieva paņēma šo pudeli un izlēja izlietnē visu priekšā. Nepieklājīgi? Bet kāda mana daļa, ko teiks cilvēki? Man ir svarīgi, ko saka Dievs. Tas nav piemērs, ka tā vienmēr visiem jādara, bet tā darīja viņa — katram ir savādāk. Un tas nav nekas liels, ka tu paņēmi un mājās izlēji, viss ir pēc katra ticības.

Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (1. Pētera vēstule 1:23)

Ne no vidusskolas vai augstskolas, ne no vecākiem atdzimuši, ne piedzimuši fiziski, bet garā. Tu atdzimsti no Dieva vārda. Tu iekšēji atdzimsti, tev notiek jaunpiedzimšana. Kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Tātad – topiet svēti visā dzīvošanā. Tu par to maksāji cenu, lai pateiktu “nē” un pateiktu “jā”. Un ceturtā būtne īpaši darbojās uz nē un jā. Nevar būt tikai nē, un nevar būt tikai jā — tas viss darbojas kopā. Es vienkārši negrēkoju, sakot nē. Kādas ir tavas pārmaiņas? Es daru labas un pareizas lietas, kas Dievam ir patīkamas. Kas atspirdzina tavu dvēseli?

Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. (Psalms 19:8-9)

Ja tev pārmērīgi daudz jāmeklē prieks kaut kādos pasaulīgos koncertos, tusiņos ar kolēģiem vai draugiem, un tur prieks ir vairāk nekā draudzē, tad tā var būt zīme, ka tev ir kompromiss ar šo jā un nē. Tā Kunga likumi atspirdzina dvēseli, Tā Kunga pavēles sirdi dara priecīgu.

[..] Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. (Psalms 19:9)

Atstāt visu, kas tev pieder, nozīmē atrast prieku Kungā — ka tev nav nekā, tikai Kungs. Man reizēm ir tāda sajūta, ka es esmu viens. Un varbūt reizēm arī tev tā ir. Bet kāpēc? Tāpēc ka es zinu: to, ko es daru un taisos darīt, neviens nesaprot. Es zinu, ka viens esmu atnācis un viens aiziešu. Tur tu nevari palīdzēt. Es tev esmu vajadzīgs tikai tāpēc, ka dodu tev Dieva vārdu. Tu esi viens šīs problēmas priekšā, un tikai tu vari to atrisināt. Ir veltīgi vaidēt un prasīt kaut ko. Tev pašam jāpieņem lēmumi, īpaši grūtās situācijās. Ja tu neesi gatavs no visa atteikties, tad tas lēmums, droši vien, ir jā grēkam. Un sīkumi ir ļoti svarīgi — bieži vien tieši sīkumos es redzu problēmas. Es zinu, ka apmēram 99% cilvēku, kuri pēc kāda laika nebūs ar Dievu. Brīnumi notiek, bet tie ir ļoti reti. Tomēr tie notiek, reizēm patiešām notiek. Es esmu tikai cilvēks, bet indikācijas ir: tu parunā ar cilvēku un redzi — tas nav nopietni. Un tomēr katram ir iespēja mainīt savu domāšanu un savu sirdi. Ja cilvēks man pasaka, ka viņš nelūdz Dievu, man viss ir skaidrs. Ja nav Bībeles studiju, ja viņš saka: “Man nevajag Bībeles skolu,” tur arī viss ir skaidrs. Iespēja palikt ar Dievu ir ļoti maza, bet vienmēr var mainīties, atrisinot mazās lietas. Sāc studēt Dieva vārdu! Tas vienkārši norāda, ka tev nav svarīga izaugsme Dieva lietās. Tev nav svarīgi pateikt nē, tu vienkārši peldi. Ir jāmaksā cena par pilnveidošanos. Ne tikai par savām vajadzībām, kā Bībele saka, bet arī par citu vajadzībām. Mēs neesam parasta organizācija, mēs esam garīga kopiena, un mūs saista ne tikai vienkāršs mērķis, bet garīgas saites. Ne tikai sajūtas, kurš man patīk, kurš cilvēks nepatīk, bet garīgas saites.

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! [..] Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20; 22)

Dziedina caur to, ka tu ievēro Viņa vārdus, nevis tikai dzirdi. Dieva pieskāriens un žēlastība nerisina tavas problēmas. Es esmu redzējis tik daudz cilvēku, kuriem ir bijusi Dieva godība, bet viņi šodien nav nekur. Es esmu mācītājs no 2003. gada un pa šo laiku cilvēki ir pamainījušies, jo neklausījās, ko es teicu. Pat godīgi cilvēki ir nonākuši cietumā gandrīz ne par ko uz daudziem gadiem. Visbriesmīgākais ir iekšējais garīgais cietums.

“Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Dieva vārds ir patiesība, gars un dzīvība tevī, kas dara mūs brīvus. Atrodi prieku Tai Kungā, un tad, kad tu esi viens un nav par ko priecāties, tad priecājies par to, ka tev ir iekšējs prieks Dievā. Es nemeloju, un arī Pāvils nemelo par to, ka viņš bija trešajās debesīs, un es arī nevēlos gan to bieži reklamēt, bet slimošanas laikā biju uz nāves sliekšņa, izdzīvošanas procents bija mazs, protams, tas nav pats trakākais, bet vienas nepareizas zāles un varēju būt gatavs. Tādēļ ka man viss tika pareizi darīts, viss ir kārtībā, un nesen biju pie ārsta, kur man profesors apstiprināja, ka es esmu veiksmīgs. Man vispār nepatīk par šo stāstīt, bet, ja tev tas noder, lai tu savāktos, lai ceturtā persona tavā dzīvē darbojas un tu reāli vari iemantot debesis, kā arī mūžīgo dzīvību. Tāpat kā teica kardināls, ka viņš cer ar visiem tikties debesīs. Es tikai šodien savu stāstu pateicu konkrēti, jo iepriekš bija nu tā, bet man viss uzlabojās, jo es daru diezgan pamatīgu slodzi. Divi gadi jau būs pagājuši, un viss ir ļoti labi. Nav jau pareizi tā teikt, lai neatkārtotos, bet tas bija labs laiks, jo man bija prieks un miers, neskatoties uz to, ka bija pāris mirkļi, kad es varēju nomirt. Man lika parakstīties, bet es to nedarīju. Veselu mēnesi viņi mani nepareizi ārstēja, kamēr nokļuvu normālā vietā pie profesoriem. Es šo laiku tiešām atceros kā labu, jo bija mirkļi, kad es jutos ļoti labi, bija pāris sekundes, kad es sev aizliedzu domāt par nāvi un lietām, kas mani novirza no Kristus. Jauni mērķi, virzieni, darbs – viss notika, daži pat neizturēja un nav mūsu vidū. Es biju ļoti dzīvs, kaut vai miesa nestrādāja. Man vien pietupiens maksāja trīs dienas sāpju, divas atspiešanās – nedēļu stīvuma, bet es to darīju un iekšēji jutos labi. Tas nav saistīts ar miesu vai dvēseli, bet kaut kur dziļāk. Staigājot, kalpojot 23 gadus, ar Dievu, tas palīdz man Viņam līdzināties. Manī izdarītas ļoti dziļas izmaņas, tāpēc tie vārdi par prieku Dievā priekš manis ir ļoti reāli. Katrs, kurš var atrast prieku Dievā, var atteikties no visa, kas viņam pieder, atrast prieku Dievā, un, ja vajag, sākt no gala.

Tikai astoņdesmitajos gados par Albertu Batelu (Albert Battel) uzzināja pasaule, bet šobrīd nav plaši pazīstams. Alberts Batels bija virsnieks vērmahtā, nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos, kurš pirms kara, trīsdesmitajos gados, studēja augstskolā jurisprudenci. Strādāja par juristu un ekonomikas jomā par notāru. 1930. gadā viņš iestājās partijā. Nomira 1952. gadā no sirdslēkmes. Viņš pārdzīvoja karu, nomira klusībā, neviena nepazīts, neatpazīts, neviens priekšā nelepojās, vienkārši dzīvojot savu dzīvi Rietumvācijā. Bijušajiem virsniekiem nebija ieteicams bāzt ārā galvas. 1942. gadā Pšemislā (poļu: Przemyśl), dienvidaustrumu Polijā, tā ir sena pilsēta, kas atrodas netālu no Ukrainas robežas pie Karpatiem, kur bija ierīkots 20 tūkstošu cilvēku geto, un Alberts Batels bija komandanta palīgs, otrais cilvēks nometnē. Par šo cilvēku ir grūti atrast vairāk informācijas, bet mani šis cilvēks fascinē. 1942. gada jūlijs, Polijas dienvidu krasts, visur karogi ar svastikām, uz nometni dodas SS mašīnas un karaspēks, lai iztīrītu geto no ebrejiem. Ebrejus izolēja atsevišķā rajonā, Rīgā tas notika uz Lāčplēša ielas līnijas, Lubānas un Daugavpils iela. No sākuma viņus vienkārši tur aizveda dzīvot, pēc tam apvilka teritoriju ar dzeloņstieplēm, un pēc tam kādā jaukā dienā visus izveda uz mežu vai citu vietu, kur iznīcināt, un arī šī nometne bija nožogota. Vēl 1942. gads, nevarēja būt ne runa par kaut kādu pretestību, ka Vācija zaudēs karu, un Batels uzzināja, ka uz turieni dodas SS vienības ar kravas auto, lai izvestu no šis nometnes ebrejus un iznīcinātu. Vienīgā piekļuve nometnei bija tilts pāri upei. Piebraucot SS vienībām, šis cilvēks pateica: “Nē, ne šodien!” Tas bija šoks SS pavēlniecībai, un karaspēks, protams, pretojās. Tika aplenkts tilts un viņa pakļautībā esošie karavīri noturēja tiltu un nelaida pāri SS. Ziņas aizgāja līdz augšai, un pret viņu tika uzsākta izmeklēšana, un tas, ka viņš izdzīvoja kara laikā, ir brīnums. Viņš aizbrauca uz geto un izveda 500 cilvēkus un nometināja savas armijas kazarmās, izglābjot no bojāejas. Viņš nevarēja izglābt visus, bet 500 cilvēkus, kuri varēja strādāt, un viņu ģimenes. Pie nometnes jeb kazarmām viņam centās traucēt, piedraudot ar militāro spēku, darīja visas lietas, un tā viņam viss sanāca. Pēc tam nometni iztīrīja un cilvēkus aizveda prom nogalināt, bet tos 500 cilvēkus izglāba. Pret viņu bija lieta, bet brīnumainā kārtā kara laikā viņam klāt netika, pirms tam jau viņš bija izcēlies, jo studēja Vroclavā, Polijas pilsētā. Partijas laikos viņam bija disciplinārs sods par to, ka viņš bija simpatizējis ebrejam, savam draugam, jau tad bija redzamas šādas lietas. Un šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad vācu virsnieks atļaujās kaut ko tādu darīt. Viņš taisīja dažādas lietas ar komandantu. 1982. gadā tika meklēti cilvēki, kuri holokausta laikā bija par ebrejiem iestājušies un glābuši, lai piešķirtu apbalvojumus – taisnais cilvēkglābējs. Astoņdesmitajos gados, jau pēc nāves, ebreji atrada par viņu ziņas un piešķīra viņam šo balvu. Cepuri nost šim cilvēkam. Viņam piešķīra balvu ar nosaukumu “Taisnais tautu priekšā”. Batelam bija neilgs mūžs – 61 gads –, bet svētīgs. Pateikt šādā situācijā nē tā ir droša nāve, bet viņš izspruka. Viss jau nebija tik vienkārši, komandants runāja diplomātiskas runas, ka vajag izglābt cilvēkus. Šādi līdzīgi runāja Šindlers, bet viņa vienīgā vēlme bija izglābt šos cilvēkus. Starp citu, viņš bija katolis un katoļu baznīcai nesimpatizēja Hitlers. Katoļu baznīcas laikā notika dažādas sacelšanās un citas labas lietas arī Polijā, Varšavas sacelšanās, kur bija iesaistīta katoļu baznīca. Kāds ļaunums notiek, kad labi cilvēki neko nedara, un cik daudz laba notiek, kad labi cilvēki kaut ko dara.

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Tas, kurš izvēlas atstāt, tas iemanto dzīvību, mieru ar Dievu un nākamā laikā – mūžīgu dzīvību. Jo nav neviena, kurš atteicies no lietām, neatdabūtu visu jau šajā laikā un nākamā laikā mūžīgo dzīvību. Miers ar Dievu. Ceturtā persona, dievišķā klātbūtne caur Dieva meklēšanu un darīšanu. Lauzties iekšā Viņa valstībā ar sparu! Ja Dievs ir ar mums, kas ir pret tevi? Nekas! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Saki nē pasaulei, jā – Dievam” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija