Pirms ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”, mana dzīve bija satraukuma pilna – nemitīgs nemiers, negatīvas domas un emociju nesavaldība. Nepameta iekšēja sajūta, ka dzīvei nav jēgas un domāju, ka es nevienam nerūpu. Jutos nesakārtota un pati sevi nesapratu. Aiz dzīves garlaicības daudz kavējos pagātnē. Tur neko neatradu – tikai liekas negatīvas emocijas un ikdienas steigā aizmirstās atmiņas. Mana dzīve nekustējās uz priekšu, tā bija iestigusi kaut kur pagātnē. Un es nevarēju tam tikt pāri pati saviem spēkiem. Lai kaut nedaudz atslābinātos, biju sākusi regulāri dzert vīnu.

Jau bērnībā es vairākus gadus apmeklēju kādu draudzi, taču neizveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Vēlāk es no draudzes aizgāju, taču nelika mieru doma, ka jāsāk lasīt Bībeli. Man bija pārliecība, ka tas visu izmainītu, taču tā arī nesāku to darīt. Regulāri dažādi dzīves apstākļi atgādināja par Dievu, arī draudzene pievērsās ticībai un stāstīja, kā viņas dzīve ir izmainījusies.

Pēc laika arī māsa sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un daudz stāstīja par to, kā Dievs darbojas viņas dzīvē. Redzēju, kā no depresīvas un negatīvas meitenes viņa kļuvusi dzīvespriecīga un pozitīva. Tā, laikam ejot, es sāku interesēties pati par Dievu un skatīties arī draudzes svētrunas.

Jau kopš 2010. gada rudens es dzīvoju Lielbritānijā, Mančesterā. Regulāri skatos svētrunas, lasu kristīgās grāmatas un pabeidzu arī Bībeles skolu. Draudzē, lai arī virtuāli, jau esmu pusgadu, un mana dzīve ir mainījusies kopā ar Dievu. Tai ir konkrēts virziens, nav vairs haosa un nesakārtotības.

Dievs mani arī ir brīnumaini dziedinājis no valodas raustīšanās, kas bija kopš bērnības. Es pati nepamanīju, kurā brīdī pārstāju raustīt valodu, bet man vairs nav šī runas defekta.

Kādreiz katra diena man bija kā “mazie svētki”. Neatkarīgi, vai diena bija izdevusies vai nē, vīna glāze bija kā nepieciešamība, lai noslēgtu savu kārtējo dienu. Tā kādu dienu es ķēros pie kārtējās vīna glāzes, taču man tas bija kļuvis pretīgs, un es nolēmu visu pudeli izliet izlietnē. Kopš tā brīža alkoholu vairs nelietoju. Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš darbojas manā dzīvē!

Un es zinu, ka tas ir tikai sākums! Es apzinos, ka ar Dievu viss labākais man vēl tikai priekšā!

Evijas Astičas liecību pierakstīja Evita Astiča

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija