Mazvērtība – viena no visizplatītākajām problēmām, ar kuru cīnās lielais vairums cilvēku. Pat psihologi nespēj atrast veidu, kā to pilnībā izskaust. Līgai mazvērtība bija radusies jau bērnībā, un tā kontaktēšanos ar cilvēkiem padarīja sarežģītu. Viņa nespēja pastāvēt par savu viedokli un parasti kautrējās no tā, ko citi padomās. Kad Līga iepazina Dievu, viņa tika atbrīvota no mazvērtības sajūtas.

Līga, pastāsti par savu bērnību!

Lai gan vecāki par mani rūpējās, bērnībā jutu, ka ģimenē nav tādas saskaņas un mīlestības kā gribētos. Tas visticamāk saistīts ar to, ka dzīvojām laukos un daudz strādājām, tādēļ nebija īsti laika kopīgai atpūtai un izklaidēm. Man pietrūka maigums un samīļošana. Skolas laikā man bija tikai divi draugi. Parasti biju klusa un pielāgojos tam, ko saka vai dara citi, neuzņēmos atbildību par savu dzīvi un ļāvu citiem pieņemt lēmumus manā vietā. Tas vairoja mazvērtības sajūtu, kuras dēļ man bija grūti kontaktēties. Es salīdzināju sevi ar citiem un jutos sliktāka par apkārtējiem. Ar laiku es apzinājos, ka beidzot ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, bet biju tik ļoti pieradusi būt bez sava mugurkaula, ka to nespēju. Man trūka pārliecības par sevi, kā arī motivācijas kaut ko mainīt.

Kas notika pēc tam?

Pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu, kur iestājos universitātē. Cerēju, ka šī situācija mainīsies un spēšu pati pieņemt lēmumus, nepielāgojoties citu darbībām vai domām. Gribēju beidzot būt savas dzīves noteicējs. Tomēr nekas nemainījās. Lai kompensētu mīlestības trūkumu, sāku apmeklēt dažādas ballītes, kur jaunieši iedzēra un smēķēja. Lai gan tāda veida izklaides neatbalstīju, tomēr arī pati piedalījos. Tāpat bieži sarakstījos internetā ar puišiem, bet nespēju saņemties, lai aizietu uz tikšanos. Es biju nonākusi pretrunā ar sevi, jo apzinājos, ka daru to, ko patiesībā neatbalstu, bet man nebija spēka pateikt nē.

Lai nebūtu jāpaliek vienai un jādomā par tukšuma sajūtu sirdī, es centos piepildīt visu savu brīvo laiku, apmeklējot dažādus universitātes un studentu pasākumus. Es cerēju, ka tādā veidā iegūšu lielāku pārliecību par sevi un iegūšu jaunus draugus. Lai arī kā es centos, mazvērtības sajūta mani neatstāja.

Kā tu iepazini Dievu un kā saņēmi savu dziedināšanu?

Kādu dienu sēdēju parkā uz soliņa, kad mani uzrunāja pašreizējais mājas grupiņas vadītājs. Viņš stāstīja par Dievu un uzaicināja uz draudzi, bet jau tajā pat brīdī nolēmu, ka man tas nav vajadzīgs un ka uz dievkalpojumiem vai mājas grupām neiešu, tomēr man bija divi draugi, kuriem interesēja garīgās tēmas, tādēļ ieteicu viņiem aiziet manā vietā. Šie draugi sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu, kā arī aicināja mani līdzi. Nolēmu atnākt uz dziedināšanas dievkalpojumu, un no tā brīža sāku apmeklēt draudzi. Ar laiku, klausoties mācītāja svētrunas, sapratu, ka dzīves jēgu var iedot vienīgi Dievs. Interesanti, ka tieši kristīgajā mācībā atradu tos principus, kurus vienmēr esmu klusībā atbalstījusi, piemēram, Dieva domas par attiecībām, laulību un izlaidīgu dzīvesveidu.

No kura brīža tava dzīve sāka mainīties?

Liels atspēriena punkts manām izmaiņām bija draudzes trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Esot tur, ļoti uzmanīgi klausījos kalpotāju liecības, caur kurām Dievs mani uzrunāja. Neilgu laiku pēc inkauntera, piedaloties mājas grupiņas kādā diskusijā, mani uzrunāja tas, ka pie krusta Jēzus bija visu atstāts un izjuta mūsu cilvēcīgo atstumtību, lai glābtu no tās ikvienu, tai skaitā arī mani. Tajā brīdī es sapratu, ka Dievs mani pieņem, un sirdī ienāca miers un prieks. No tā laika uz visu skatos citādāk un apzinos sevi kā Dieva bērnu, kas var dzīvot pilnvērtīgi, nebaidoties no citu viedokļa.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Kopš esmu dziedināta, manas attiecības ar vecākiem un ar apkārtējiem ir uzlabojušās. Tagad spēju pilnvērtīgi strādāt ar cilvēkiem, lai gan iepriekš tas man sagādāja lielas grūtības. Darbā man bija jāvada ekskursijas, es to nespēju veikt kvalitatīvi, jo jutos nepārliecināta un sasaistīta, bet tagad jūtos pavisam brīvi. Kad stāstu citiem par Dievu, bez problēmām spēju komunicēt. Arī mana dzīves uztvere ir mainījusies. Man vairs nav mazvērtības sajūta un citi nepieņem lēmumus manā vietā. Es nesalīdzinu sevi ar citiem un nejūtos sliktāka par apkārtējiem. Man ir vīzija, mērķi un sapņi saskaņā ar Dieva gribu, kurus arī īstenoju. Lai gan agrāk šķita, ka dzīvei bez vīzijas un mērķiem nav ne vainas, tomēr tagad saprotu, cik svarīgi ir neplūst pa straumi.”

Sapratu, ka pēc brīvības iegūšanas ļoti svarīgi ir to noturēt, tāpēc regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņās, kā arī pati veidoju attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot. Tagad varu droši apgalvot, ka esmu brīva.

Līga, ko tu novēlētu citiem?

Novēlu ikvienam atsaukties Dieva aicinājumam. Vienkārši uzdrīksties! Nenobīsties, nenovērsies, bet ej pie Dieva!

Līgas Apsēnas liecību pierakstīja Evija Ungure