Prieks visus redzēt un būt kopā. Prieks, ka varu dalīties ar Vārdu, ko esmu saņēmis no Dieva, jo tas ir no Bībeles, no Dieva vārda. Šodienas tēma būs “Septiņi iemesli, kāpēc cilvēks aprunā?”, un apakšvirsraksts ir “Kāpēc cilvēki runā?”. Tēma par aprunāšanu man līdz šim nav bijusi īpaši izdalīta. Bet būtībā tas nav tikai par pašu aprunāšanu. Ķersimies pie paša pamata – kāpēc?

Tad tie sacīja Viņam: Kas Tu esi? Jēzus viņiem atbildēja: Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis. (Jāņa evaņģēlijs 8:25)

Šī Rakstu vieta dažādos tulkojumos atšķiras — tā ir strīdīga. No grieķu teksta šo Rakstu vietu var tulkot dažādi. Viena no tulkojuma alternatīvām Jēzus atbildei ir: “Kāpēc Es vispār ar jums runāju?” Jēzus runā un sludina. Viņam uzdod jautājumus, Viņu provocē un mēģina apsūdzēt reliģisko un valsts likumu priekšā. Izejot no šī teksta, rodas jautājums: kāpēc Jēzus runāja? Ja mēs sapratīsim, kāpēc Jēzus runāja, mēs sapratīsim, kāpēc mēs runājam. Jēzus saka: “Es esmu no iesākuma.” Viņš zina, kas Viņš ir, un Viņš runā no savas būtības. Otrs iemesls, kāpēc Jēzus runāja, bija tāds, lai cilvēki ticētu, pieņemtu, varētu mainīties, iemantotu mūžīgo dzīvību un pilnvērtīgi dzīvotu virs zemes atvēlēto laiku. Jēzus runā saskaņā ar savu būtību.

Viņam to runājot, daudzi sāka viņam ticēt. (Jāņa evaņģēlijs 8:30)

Jēzus teiktais – “Kāpēc es vispār ar jums runāju?” un “Tomēr kādi sāka ticēt” –  bija pārmetums. Līdzīgi, kā teikts citā Rakstu vietā: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu?” (Mateja evaņģēlijs 17:17) Arī šādi vārdi ir skanējuši no Jēzus mutes. Un mēs sapratīsim, kāpēc Jēzus runāja, kāpēc es runāju, kāpēc tu runā. Var mācīties komunikāciju vai oratora mākslu, ja tev ir savs bizness, ja strādā kādā kompānijā vai skolā, kur nepieciešams veidot sabiedriskās attiecības. Varbūt strādā reklāmā. Varbūt vēlies uzlabot attiecības un komunikāciju ar cilvēkiem, arī ģimenē. To visu var darīt, bet, ja nav sakārtots pats pamats, tad komunikācijas māksla jeb mācīšanās komunicēt maz palīdzēs vai vispār nepalīdzēs. Jēzus runā tāpēc, ka tā ir Viņa būtība. Cilvēks kaut ko runā ne tāpēc, ka viņš mācās labi runāt un veidot attiecības, bet pēc tā, kāds viņš ir iekšienē – kādi ir viņa ieradumi, kas atrodas viņa sirdī jeb dvēselē. 

Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt [..]. (Jēkaba vēstule 3:8)

Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat ari sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. [..] ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķilda, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. (Jēkaba vēstule 3:11-12; 14)

Jēkabs skaidri pasaka, ka tas, kas ir apslēpts cilvēka būtībā, sirdī, nosaka to, ko runā mute. Var kādu laiku censties sevi kontrolēt, nerunāt, var mācīties komunikācijas mākslu un veidot attiecības, bet, ja savā būtībā nebūsi iekšēji mainījies, agri vai vēlu tavi patiesie nolūki kļūs redzami. Tas būs redzams gan tavā attieksmē, gan darbos, gan arī vārdos. Tāpēc teikts, ka, ja jums sirdī ir rūgta skaudība, tas ir avots. Cilvēki runā pēc savas būtības. Un, ja Jēzus runāja pēc Savas būtības, Viņš runāja, lai cilvēki ticētu. Rakstīts, ka daudzi sāka Viņam ticēt. No vienas puses, Viņš saka: “Nu kāpēc Es runāju. Man apnicis jums runāt. Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat.” Tie, kuri šeit kaut ko vada draudzē — kalpošanas, mājas grupas, ģimenē kādas lietas — jums ir bijis tā, ka runājat un pie sevis padomājat: “Nu cik reizes tev to var teikt?!” Kāpēc runā ar šo cilvēku, ja zini, ka būs tāds pat rezultāts? Tā būs, kamēr šis cilvēks pats nemainīsies no iekšienes. Tikai tāpēc, ka tu viņam kaut ko pārmetīsi, viņš nevar mainīties.

Noskaidrosim, kādi ir mehānismi, ar kuriem varam piestrādāt pie sevis, lai mēs no iekšienes būtu tādi, kas runā labas lietas un domā pozitīvi. Viss sākas ar domāšanu —  ko mēs uzņemam un par ko kļūstam. Avots no vienas mutes neizverd saldu un rūgtu. Tas nav iespējams. Avots nepārstāj plūst. Avots ir cilvēka iekšējā būtība – attieksme, iekšējie impulsi, kas nepārstāj darboties, kad guli vai esi nomodā. Tas ir tevī pēc tavas būtības. Un atbilstoši savai būtībai tu uzvedies un runā. To praktiski nav iespējams noslēpt, ja nu tikai uz laiku. Un, ja jums sirdī ir dievišķi principi un Dieva klātbūtne, tad ir cits rezultāts. Kāpēc Jēzus vēl runāja, kaut visu bija jau teicis? Viņš runāja pēc Savas būtības. Viņš nevarēja klusēt.

Es arī nevaru klusēt. Man ir jādalās ar savas sirds saturu un ar to, ko es zinu, par ko esmu pārliecināts ne tikai prāta līmenī, bet savā dziļākajā būtībā. Tas transformē un maina cilvēkus. Tas uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti. Tas piešķir mūžīgo dzīvību. Tas ir Dieva vārds un Viņa principi. Ar tiem es dalos dažādos veidos un dažādās vietās. Ne vienmēr man ir jārunā. Es dalos ar savu attieksmi. Cilvēki mani atpazīst. Citi ir redzējuši un dzirdējuši manu podkāstu un saka, ka daru labu lietu. Tā ir mana attieksme, ko var pamanīt. Mums, pirmkārt, ir jārūpējas par savu iekšējo cilvēku, par savu kodolu, un tikai pēc tam par komunikācijas un runas mākslu. Jo, kā Jēkabs saka:

“Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. [..] No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!” (Jēkaba vēstule 3:8; 10)

Jēkabs iestājas pret parādību, kad cilvēks ārēji var runāt un izturēties vienā veidā, bet iekšēji būt pavisam citāds. Tā bija farizeju un tā laika ticīgo problēma. Cilvēki rūpējās par ārieni — mazgāja traukus, ievēroja rituālus, bet aizmirsa rūpēties par to, kas atrodas viņu iekšienē.

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par Visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:6-7)

No pirmās dienas, kopš es pazīstu Kristu un kopš pazīstu Dievu, man ir trīs svētas lietas — Bībele, lūgšana un draudze. Visās evaņģelizācijas tūrēs no 2004. līdz 2007. gadam man bija viena tēma — “Ar Dievu viss iespējams!”. Un es liku visiem atkārtot šīs trīs lietas: Bībele, lūgšana, draudze. Es to liku runāt ukraiņiem ukrainiski, igauņiem — igauniski. Tas ir pamatu pamats. Kādos cilvēkos darbojas pats Dievs?

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (Filipiešiem vēstule 4:8)

95/5 princips ir tāds, ka tu ar sava prāta apzināto daļu rūpējies par sava prāta neapzināto daļu. Tu rūpējies, izvēloties vidi, izvēloties, kā domāt un kā skatīties uz notikumiem, izvēloties Bībeli un draudzi, izvēloties apliecināt, lūgt un pateikties, izvēloties svētdienā slavēt. Tu izvēlies pašu pamatu. Garīgais pamats ir draudze, kur svētdienā dzirdēt Dieva vārdu, būt vidē un vērst savas domas uz augšu. Tie ir dievišķi instrumenti, caur kuriem Viņš mūs maina no iekšienes un caur kuriem mēs runājam. Visu nedēļu mēs esam dažādās vidēs, kur ir dažādi cilvēki ar dažādām filozofijām un rakstura īpašībām, kas ļoti bieži neatbilst dievišķajiem principiem. No cilvēku mutes iziet dažādas nešķīstības un nesvētības. Jēzus saka, ka ne jau tas sagāna cilvēku, kas ieiet cilvēkā caur kādu ēdienu vai rituālu, bet tas, kas ieiet caur citu cilvēku vai caur saviem vārdiem un domām. Tas sagāna cilvēku no iekšienes. Un sagānīts cilvēks izverd to, kas ir viņā. Mēs sevi nevaram iekšēji mainīt. To dara Dievs caur to, ka mēs izvēlamies, ko domājam un kur atrodamies. Mēs izvēlamies, kur būt svētdienas dienā. Šo izvēli katrs var izdarīt.

Ne katrs var konkrētā brīdī izvēlēties aprunāt vai neaprunāt, jo bieži vien ir kolektīvais gars, kas liek to darīt, lai nejustos atstumts no vienaudžiem vai kolektīva. Tad padziedi līdzi un kādu aprunā — vadību darbā, skolotāju skolā, mācītāju draudzē, grupiņas vadītāju. Ne vienmēr to var nokontrolēt. Bet tu vari kontrolēt to, ka svētdienās esi tur, kur tiek formēta tava personība. Caur šo darbojas Svētais Gars. Ir skaidri teikts, ka Dieva miers būs ar jums, kad jūs savas domas vērsīsiet uz augšu. Tad Dieva miers, kas ir augstāks par saprašanu, pasargās sirdis un domas Kristū Jēzū. Kam laba slava, kāds tikums — par to domājiet. Savas domas vērsiet uz augšu. Pāvils saka: “Ko jūs esat mācījušies, saņēmuši, dzirdējuši un redzējuši pie manis, to dariet. Un miera Dievs būs pie jums.” Kad būs? Kad izpildīsi pamatu — lietosi savas būtības apzināto daļu, lai formētu savu neapzināto daļu, lai varētu novilkt veco un uzvilkt jauno cilvēku. Tikai tad tu runāsi to, ko tu pats gribētu no sevis dzirdēt. Tu no sevis dzirdēsi lietas, kuras negribi pat dzirdēt, ja tu būsi pabijis ilgāku laiku kolektīvā, kur nodarbojas ar aprunāšanu, kur apšauba veselīgas kristīgas vērtības.

Šī ir bāze. Tā ir kā kara bāze. Karš tagad ir populārs visā pasaulē, karo, bet vienmēr cilvēki ir karojuši. Kas ir kara bāze? Kas ir dronu bāze? Tagad droni ir jauns stratēģisks ierocis. Viņiem ir bāzes. Tāpat ir aviācijas bāzes, kuģi. Tā ir bāze, no kurienes notiek vadība un no kurienes tu saņem bruņojumu un uzdevumus. Tu atgriezies bāzē, ja esi ievainots, tevi nosūta uz hospitāli. Draudze ir garīgās cīņas bāze. Bībele, ko tu atver nedēļas laikā, lai lasītu, lai pārdomātu Dieva vārdu, slavētu un pateiktos Dievam – tā ir bāze. Bībele, lūgšana, draudze – elementāras lietas, kuras ir jāatkārto.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. (Romiešiem vēstule 10:9)

Ja tu ar savu muti apliecināsi un sirdī ticēsi.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem vēstule 10:10)

Šeit ir minēta gan mutes liecība, tas, ko mēs runājam, gan pieņemam lēmumu teikt, un tas kas nonāk mūsu sirdīs. Kāpēc cilvēks, kurš noskaita grēku nožēlas lūgšanu, pieņemsim, pirmo reizi atnāk uz draudzi vai kādā citā vietā, piemēram, internetā skaties šobrīd. Tu saki, ka tev vajag Kristu, vēlies atgriezties pie Dieva, nožēlot grēkus un atgriezties, palūgt grēka piedošana, lai Dieva miers nāk sirdī. Cilvēks noskaita šo lūgšanu, šajā paša brīdī šis cilvēks, arī tad, ja viņš neko nepiedzīvo, ir glābts. Ko tas nozīmē – pestīšana ar mutes liecību? Tajā brīdī, kad cilvēks noskaita šo lūgšanu, ja viņš to noskaita ar tādu domu, ka turpinās lūgt, turpinās apmeklēt draudzi, to, ka pati bāze ir svarīga. Turpināsi lietot savu apzināto smadzeņu daļu, lai mainītos iekšēji, tad tu esi izglābts. Ja tā bija tikai formāla lūgšana, tu netiksi izglābts. Kāda ir tava sirds attieksme, vai tu patiesi pie Dieva nācis, vai tu nācis kā pie rozā pantēras ar burvju nūjiņu. Bija tāda multene par rozā pantēru, viņa ar burvju nūjiņu staigāja, izdarīja tinkš, un viss pārvērtās.

Pieņemt Kristu kā savu Glābēju ir starts. Tajā brīdī, kad tu nāc ar sirds ticību, tad ir panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. Tas, ko mēs runājam, nonāk mūsu sirdīs. Tas, ko mēs klausāmies, kādu vidi izvēlamies, tas nonāk mūsu sirdīs – mēs maināmies. Dievs skatās sirdī. Viņš neskatās cilvēka acīs, Viņš skatās sirdī. Arī tad, ja tavi darbi neatbilst veselīgai mācībai šodien, bet tu ar tīru sirdi nāc, lai meklētu Dievu, tad tu esi izglābts. Ne formāla lūgšana glābj, bet sirds lūgšana glābj. Sirds lūgšana nāk tad, kad tu ar prātu nolem: viss, pietiek, es vēlos mainīties! Man ir vajadzīgs Kristus. Tāpēc nav nepareizi teikt, ka cilvēks noskaitīja lūgšanu, viņš ir glābts, bet ne vienmēr viņš ir glābts tikai tāpēc, ka noskaitīja lūgšanu. Mēs jau nezinām cilvēka sirdis, Dievs redz sirdi, kā tu nāc pie Dieva. Šeit nav vietas domāt par emocijām, šeit ir vēlme meklēt Dievu. Ja tu ar muti apliecināsi, sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem. Kam es ticu? Tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir nācis virs zemes cilvēka miesā, miris pie krusta, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlies un es līdz ar Viņu. Esmu miris vecai dzīvei un cēlies augšā jaunai dzīvei. No manām krūtīm ir izņemta akmens sirds un ielikta miesas sirds. Ko tas nozīmē? Ka es tam ticu, ar prātu nolemju ticēt. Es ar prātu saprotu, ka es tam gribu ticēt, gribu tāds būt no iekšienes, jo tas, ko es runāju, viss, kas notiek manā dzīvē, ir rezultāts tam, kāds es esmu iekšēji. Nav citādi.

Es pastāstīšu nedaudz par vakardienas piedzīvojumu. Par to nav jākaunas. Dievkalpojumā var nebūt tikai, ja tu esi miris. Ja tu gribi mainīties, šis ir vienīgais instruments, pats svarīgākais instruments. Tūlīt sāksiet skaitīt – ceļojumi, komandējumi un citi. Nebrauc varbūt pārāk bieži, katru nedēļu ceļojums. Uztversim veselīgi kontekstā. Tā ir bāze. Es piedalījos M braucienā. Kas tas ir? To organizēja cilvēks, ar kuru man ir izveidojušās labas attiecības, tas ir M sērijas BMW. Mēs braucām sestdien pa Kurzemi, sākot no Rīgas, Kuldīga, Liepāja, Skrunda, lielceļa šoseja, Rīgas iela, Liepājas iela, visās joslās – pa skaisto. Bet bija zināma prognoze, ka būs vētra. Kā tā Rīga izskatās šodien? Skaista? Tā kā orkāns būtu pārgājis pāri. Es vienkārši tev kaut ko gribu pateikt. Bija zināma prognoze, pirms tam tika apspriests, vai ir labi to braucienu vispār atstāt, vai nebūs labāk pārcelt. Gacho koncertu pārcēla uz šodienu, svētdienu. Noslēgumā mēs bijām Skrundas muižā pie galda. Kas izskanēja no organizatoriem? Izrādās, ka neviens no tiem, kas pieteicās, lai gan tas viss notiek caur uzaicināšanu, kas bija teikuši “jā”. Tie, kas apstiprināja, ka būs, neskatoties uz to, kādi bija laika apstākļi, visi ieradās, visi brauca – vētrā, lietū brauca. Tev koks uz mašīnas var uzkrist gan pie mājas, gan braucot. Es mājupceļā naktī uz Liepājas šosejas apbraucu vismaz divdesmit pār šoseju pārkritušus kokus, bet es tos apbraucu. Es saprotu, ka šis nav labākais piemērs, bet šis ir ļoti labs piemērs par to, ka visu izšķir slāpes un tavi iekšējie uzstādījumi, tas, kas tu esi iekšēji. Šie cilvēki, kas brauca ar šīm mašīnām, viņiem ir šādi „mindset” – viņš pateica, viņš ir. Viņi ir tādi no iekšienes. Konkrēti šie cilvēki, konkrētā grupā bija šādi cilvēki. Skats, kas bija izbraucot no Rīgas, pagrieziens uz Ventspils šoseju, tur kādu gabalu caur ūdeni izbraucām. Tie mūsu operatori, kas filmēja visu braucienu. Lietus gāza, operators nobraucis ceļmalā, iegūlies bagāžniekā un filmē. Vienlaicīgi man pretī nāk drons, to arī filmētāji palaiduši lietū un vētrā. Vēlāk, kad es runāju ar operatoru, es viņam saku, ka viņam priekšā ir spoža nākotne, jo viņš ir savas lietas profesionālis. Viņš brauca, lija, pūta vējš, lapas pa gaisu, tā līdz pusei izlīdis ārā un brauca ātrāk nekā visa šī grupa, izlīdis ārā un filmē. Tā viņš no rīta līdz vakaram nepārtraukti filmēja visādas atrakcijas. Tad viņam uz acīm ir brilles, ar ko dronus palaiž, tad tur drifta mašīnas, kas kūpina riepas, viņš tur ar kamerām lien iekšā, kur visi tie dūmi, visu filmē. Viņš visur bija klāt. Pilnīgs fanātiķis, tāpēc tas būs ļoti labs, super materiāls.

Kāpēc es pieminēju abus šos piemērus? Starp citu, šis pasākums vēl turpinās šodien no rīta, bet es tur nepaliku. Viņi palika Skrundas muižā nakšņot, bet es vakarā devos mājās. Vakarā, dodoties mājās, bija jau nedaudz interesantāk, arī Rīgā iebraucot, bija interesanti, jo es pa ierastiem ceļiem nevarēju tikt mājās, koki bija sagāzušies krustām šķērsām. Visur strādāja glābšanas dienesti, ugunsdzēsēji. Uz šosejas, visur, kur bija izgāzti koki, viņi vispirms mašīnas platumā izzāģēja eju, lai varētu apbraukt. Fūrēm bija grūtāk, bet vieglās mašīnas varēja apbraukt šos kokus, kas bija nokrituši.

Cilvēks pēc būtības ir tas, kurš dara savu lietu ar 100% atdevi. Cilvēks, kurš pēc būtības ir operators/filmētājs, kuram patīk sava lieta, viņš tāds ir, viņš to dara un to var redzēt. Visi šie cilvēki, kas bija šajā braucienā, viņi tādi ir, viņi tā rīkojas un viņi ir tas, kas viņi ir. Es nevaru būt tas, kas es neesmu, jo es esmu tas, kas es esmu, bet es pats izvēlos, kas es būšu. Tu rīt vari būt cits, kā biji vakar. Lielas pārmaiņas, protams, nav vienas dienas jautājums, bet lielas pārmaiņas sastāv no daudz mazām pārmaiņām. Ikreiz, kad tu atnāc uz dievkalpojumu, vai tu mājas grupiņā pārrunā Dieva vārdu, kaut ko saprati, atnāci mājās, un ar prātu saproti, ka šī lieta ir jāmaina. Varbūt tā ir runāšanas lieta, varbūt tā ir aprunāšanas lieta. Ir jāmaina, un tu sāc to apliecināt, sāc sevi redzēt, sāc lūgt par šo problēmu. Nekoncentrējies uz problēmu, bet koncentrējies uz savām pārmaiņām, kāds tu vēlies būt un šīs pārmaiņas sāks notikt. Ir rakstīts, ka pats miera Dievs būs ar mums un savas domas vērsiet uz augšu. Kā es savas domas varu vērst uz augšu? Nepaliekot pasākumā, bet ierodoties savā draudzē, kur es vispār esmu mācītājs. Man jau teica, ka ceļš būs diezgan traks, bet visu izšķir slāpes, kur es vēlos nokļūt, kas es esmu. Jēzus runāja pēc Savas būtības, Viņš rīkojās pēc Savas būtības. Mēs rīkojamies un runājam pēc savas būtības. Arī tad, kad mēs sakām, kāpēc es visu jums to stāstu, varbūt jau ir piegriezies, bet tu runā pēc savas būtības, jo tu to nevari noslēpt. Ja tava būtība ir saskaņota ar Augstāko, ja tava būtība ir tā, kas mainās līdz ar Kristu tevī, kurš veidojas, tad daudzi caur tevi sāks ticēt. Mēs esam gaisma šai pasaulei. Tu esi gaisma šai pasaulei. Jēzus ir maize, kas no debesīm nākusi, kas no šīs maizes ēd, tas nemirs nemūžam. Kas no Jēzus miesas ēd un no Viņa asinīm dzer, un kam slāpst, tas lai nāk un no Viņa dzer, un no viņa miesas plūdīs dzīvā ūdens straumes. Dzīvības informācija, Svētā Gara darbība caur tevi un tevī. Ja tu ar muti apliecināsi Jēzu par Kungu un sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts, jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem vēstule 10:13)

Ar Tā Kunga vārdiem uz lūpām, nevis formāli, bet no tevis. Ikviens, kas Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. Ticība nāk no sludināšanas un sludināšana nāk no Kristus pavēles. No kādas pavēles? Būt tam, kas tu esi būtībā. Lai tu būtu būtībā tas, kas tu esi, vienkārši paklausi un sāc apliecināt, sāc lūgt, sāc lietot pamata instrumentus – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana, Bībeles skola un citas lietas. Tas ir garīgais pamats.

Devītais bauslis ir: tev nebūs nepatiesu liecību dot. Jaunās Derības izpratnē šeit ietilpst arī aprunāšana, neslavas celšana, mēles nesavaldīšana. Vecajā Derībā bija runa tikai par nepatiesu liecību tiesā. Jaunajā Derībā standarts ir paaugstināts – aprunāšana.

Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:14-23)

Jēzus saka, ka nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tajā ieiet, bet tas, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas. No viņa visdziļākās būtības, arī tad, ja cenšas.

Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas [..].” (Marka evaņģēlijs 7:20-21)

Mums visiem ir labi censties, bet tik un tā ir tā robeža, kuru pārkāpt nevari, jo tu esi tas, kas esi. Ir dažādas vides, dažādas ģimenes un dažādi cilvēki apkārt. Ir arī toksiskas attiecības un nedaudz labvēlīgākas attiecības, un tomēr mums ir jāsargā sava sirds. Viņš saka:

[..] “Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku, jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstības, zādzības, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” (Marka evaņģēlijs 7:20-23)

Es sekoju līdzi tam, ko es skatos un klausos. Tas nenozīmē, ka tu vari aiziet no šīs pasaules, neko nedzirdējis, bet gan tava izvēle ir, ko dzirdēt. Bībele, lūgšanas, draudze ir pamats, lai pats Dieva miers pasargātu tavas domas Jēzū Kristū.

Neaprunājiet, brāļi, cits citu [..]. (Jēkaba vēstule 4:11)

Tā kā mēs esam jau pie aprunāšanas fāzes. Mums visiem gribas aprunāt, kuram vairāk vai mazāk, un cik tālu pats cilvēks ir savā izaugsmē, kādam tā šķiet šausmīga aprunāšana, bet citam tas šķiet nekas. Mums katram ir jāpiestrādā pie tā.

Neaprunājiet, brāļi, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet, ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. (Jēkaba vēstule 4:11)

Tas nozīmē, ka mēs uzņemamies tiesneša un Dieva lomu, noteikdami, kas ir labs un slikts, aprunājam un tiesājam. Un aprunāšana gandrīz vienmēr ir saistīta ar cilvēka iekšējo izaugsmi jeb ar cilvēka iekšējo būtību. Gandrīz tā vienmēr ir saistīta.

Septiņi iemesli, kāpēc cilvēks aprunā.

Un visiem šiem iemesliem ir viena atbilde – atbildības neuzņemšanās par savu domāšanu, rīcību un savu sirdi. Pirmām kārtām, tas nenozīmē būt atbildīgam savā darba vietā un izpildīt savu darba pienākumu. Ne par to tieši, kas arī ietilpst, bet vairāk par savu attieksmi. Tātad aprunāšana gandrīz vienmēr ir saistīta ar atteikšanos uzņemties atbildību par savu iekšējo pasauli, attieksmi un par savu rīcību. Un pirmais iemesls, kāpēc cilvēki aprunā, ir skaudība.

1. Skaudība.

Cilvēks redz to, kas ir citiem, un viņam skauž. Sliktas emocijas: viņam ir, man nav. Es domāju, ka emocijas ir vienmēr, ka kāds ir pārāks par tevi. Cilvēkam ir dabiski instinkti un dabiskas emocijas. Bet kādā mērā? Ir jāieaudzina, tieši kā rīkosies šādās situācijās. Vai nebūtu labāk – viņam ir, man nav, tas nozīmē, ka es par maz esmu strādājis, lai man būtu tieši tas. Tā vietā, lai es mācītos no tā cilvēka, kam kaut kas ir, un to ko es vēlos, man skauž. Un kāpēc? Tāpēc ka man gribas novilkt šo cilvēku savā līmenī. „Viņš krāpjas, viņš to nav godīgā veidā paveicis, visus ir apmānījis.” Diemžēl, tā ir nomācoša un lielā pelēkā masa. Es nekautrējos to teikt, kāpēc tā tāda pelēka ir, jo viens no iemesliem ir skaudība. Tā ir atbildības neuzņemšanās par savu attīstību. Es neattīstos, bet man skauž: kādam ir, bet man nav. Tie var būt jebkādi sasniegumi – sportā, izglītībā, ģimenē, vīrs vai sieva. Tā ir paša atbildības neuzņemšanās par savu attieksmi.

2. Zems pašvērtējums.

Kas tas ir? Cilvēks jūtas nepietiekams, un viņš saka: „Es neesmu tik labs un nekad nebūšu tāds kā visi citi.” Problēma ir tā, ka tu salīdzini sevi ar cilvēkiem, nevis ar Dievu. Man ir viena tāda lūgšana: „Man ir vienalga, ko cilvēki par mani saka, man ir svarīgi, ko Tu par mani saki!” Varbūt kādam tagad ienāca prātā doma – vienalga, ko saka cilvēki, galvenais, ko Dievs saka. Bet kā Dievs uz tevi runā​? Tas ir cits jautājums. Tas nozīmē, ka es filtrēju, ko man cilvēki saka, vai tas atbilst vai neatbilst veselīgiem principiem. Vai kritika atbilst vai neatbilst veselīgiem principiem, un arī vērtēju, kas mani kritizē. Zems pašvērtējums – sevis salīdzināšana ar citiem. Vajag uzņemties atbildību, lai tu pats būtu pašpietiekams.

3. Lepnums.

Lepnums ir, kad cilvēks uzskata, ka viņam ir pārākuma sajūta pār citiem. “Es esmu labāks nekā citi.” Līdzīgi kā farizejs un muitnieks: „Paldies, Dievs, ka es neesmu tāds kā, lūk, šis muitnieks.”

Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. (Lūkas evaņģēlijs 18:11-12)

Bet Jēzus saka: šis muitnieks aizgāja labāks taisnots mājās nekā šis farizejs.

Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. [..] (Lūkas evaņģēlijs 18:14)

Es dodu desmito tiesu, gavēju divas reizes nedēļā, ievēroju desmit baušļus, un paldies, Dievs, ka es neesmu kā šis. Faktiski Dievs viņu noraida ar šādu ticību. Viņš saka: „Tu nesalīdzini sevi ar Mani, bet ar cilvēkiem”. Tu esi lepns. Ja mēs zinām Bībeles varoni Luciferu, viņš tika gāzts no sava troņa. Bībeles kontekstā – lepnības dēļ, gribu būt kā Dievs, labāks par Viņu. Tev nav jāpadara kāds cits cilvēks mazāks, lai tu justos pilnvērtīgs. Lepnības gadījumā arī nav tāda kā mazvērtība? Vai nevar būt tā, ka lepnība ir no mazvērtības sērijas? Man ir jāpadara kāds mazāks, lai es justos labāk. Lai mans serotonīns, laimes hormons, izdalās, kad tu jūties nozīmīgs. Atbildība par savu ego. Un aprunāšana ir viens no veidiem, kā lepnība izpaužas. Un aprunāšana ir viens no veidiem, kā izpaužas zems pašvērtējums un skaudība.

4. Piederēt kādai grupai.

Tas nozīmē, ka tu vēlies piederēt kādai grupai, un tu pavelcies līdzi, jo tur aprunā. Tā vietā, lai vienkārši izvairītos vai nostātos pretī sakot: es to nevēlos klausīties. Tev var būt labas lietas, mašīnas un daudz kas cits, bet iemesli, kāpēc tev tas nepieciešams? Kāpēc tu gribi labi ģērbties? Kāpēc gribi braukt labā automašīnā, daudz pelnīt? Kāpēc gribi skaistu sievu vai ietekmīgu vīru? Kāpēc tu to gribi? Vēlme piederēt kādai grupai vai atbildēt pašam par savām vērtībām? Tās ir manas vērtības. Es neaprunāju un neiesaistos. Un ja es nonāku, kur ir pārāk toksisku cilvēku grupa, pēc iespējas ātrāk es meklēju citu vietu, ja, protams, ir tāda iespēja.

5. Aizvainojums.

Atbildība par savām emocijām. Visi cilvēki tiek kaut kādā veidā aizskarti. Līdzīgi kā, ja tev fiziski pieskaras vai iekniebj, tu to jūti. Un tāpat arī kādi vārdi. Kritika var būt veselīga, bet ļoti bieži tas ir subjektīvi, tu tā to uztvēri, bet patiesībā cilvēks to bija labi domājis. Ir aizvainojums par jebko. Darbā, draudzē, grupā, kalpošanā veidojas aizvainojums, nepiedošana un atstumtība. Atbildība ir tas, ka tu pats uzņemies atbildību par savu attieksmi, nevis par to, kā kāds ir izturējies, bet kā tu pats izturies pret cilvēkiem. Un arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc, atbildību neuzņemoties, tu sāc aprunāt. Kāpēc? Tev ir jāpazemina šis cilvēks līdz savam līmenim. Tev ir sāpes, tev nodarīja pāri, un tu sāc aprunāt. “Tikai nesaki nevienam!” Katru reizi, kad tu saki “nesaki nevienam”, vari būt drošs, ka izstāstīs. Visus tavus noslēpumus izstāstīs. Ir kaut kādas lietas, kuras nevienam nav jāzina, tu tās paturi pie sevis. Visu to, ko tu pateiksi, tas kaut kur vēlāk izlīdīs. Ir izņēmuma gadījumi, piemēram, zvērests vai grēksūdzē, kad ir tiesības neizpaust.

6. Garlaicība.

Iedomājies, vienkārši garlaicība. Tad, kad cilvēkam nav jēgas, mērķa vai vīzijas. Priekš kam man pārskatīt savus mērķus un vīziju, kāpēc man vispār restartēties? Elementāra garlaicība. Garlaicība arī var būt tavā ienīstajā darbavietā. Tu dari to, kas tev nepatīk, tev ir vienkārši garlaicīgi. Un var būt garlaicība, neesi aizņemts, un ko tad tu sāc darīt? Kaut kā tas laiks ir jāaizpilda. Tu vari arī mierīgi aprunāt. Vienkārši: „Nu, ko darām? Aprunājam kādu? Ko mēs šodien izvēlamies?” Ņemam šo. Vairāk vai mazāk mēs visi aprunājam. Un ir kaut kāda robeža, kur veselīgi tu pasaki savu viedokli par cilvēku. Jo mēs dzīvojam cilvēku vidū, un par cilvēkiem ir jārunā, bet ne tikai par aizgājējiem labu jārunā, bet arī par tiem cilvēkiem, kas ir mūsu vidū. Ir kādas situācijas, kur tev nākas kaut ko aizrādīt un kritizēt, bet aprunāšana un kritika ir divas dažādas lietas. Cilvēkam nav dzīves piepildījuma.

7. Atteikšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Ja cilvēks vienmēr meklē vainīgos, tie var būt apstākļi, cilvēki, mācītājs un jebkas cits, ne pats. Šī slimība, diemžēl, ļoti grūti ārstējas. Bet šis ir pats svarīgākais – uzņemties atbildību pašam par savu dzīvi. Un būtībā tam, kuram nav vajadzības aprunāt, arī nav laika aprunāt. Tu esi piepildīts un pašpietiekams, tev neskauž. Tu priecājies par citu cilvēku sasniegumiem. “Kādam iet labāk par mani,” tā vietā, lai mācītos no tā, kuram iet labāk par tevi, tu vienkārši nokritizē. Ko tas parāda? Tas, ka tu esi bezatbildīgs un negribi mainīties. Tu esi tas, par kuru Jēzus runā: no kura sirds iziet visas negatīvās lietas, un dzīvē šīs lietas notiek.

Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu. (Psalms 15:1-3)

Kurš dzīvos Dieva klātbūtnē, kurš baudīs Dieva labumus? Kura sirdi Dievs pasargās? To, kurš neaprunā ar savu mēli un savam tuvākajam ļaunu nedara. Uzņemies atbildību par to, kas ir tavā sirdī un domās, par savu attieksmi un par savu rīcību.

[..] kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. (Salamana pamācības 26:20)

Tagad tu domā par kādu aprunātāju, ka kāds būtu jāizdzen. Jā, mums ir viens svarīgs noteikums draudzē. Ja kādam cilvēkam var aizliegt apmeklēt draudzi, šis ir viens no galvenajiem – ja viņš aprunā. Es nedomāju, ka kaut pasaka, bet tā ir problēma, izplata dažādas baumas vai runā sliktas un nepatiesas lietas. Parasti nevienu nedzenu ārā, es parasti ļauju viņam pašam aiziet. Bet tas nav labākais variants, un tā nav īsti pareizi darīt, bet vienmēr ir tā cerība – cilvēks mainīsies. Faktiski cilvēks, kurš aprunā, ir neslavas cēlājs. Viņš uzņemas tiesneša lomu, viņš saindē cilvēku prātus un arī sevi. Viņa prāts ir saindēts, no iekšienes iziet nešķīstība, saindējot citus cilvēkus, un tam ir sekas. Aprunāšana nodara ļaunumu citiem, bojā attiecības un atgriežas pie šī paša cilvēka. Agrāk man bija ilūzijas, ka aprunātājs pret mani būs savādāks nekā pret savu grupiņas vadītāju, bet diemžēl tā nav. Arī kad pie manis vēršas viens no pāra, lai aprunātu savu otro pusīti, es vienmēr gribēšu dzirdēt abu pušu viedokli, jo bieži vien tam pirmajam kaut kas nav kārtībā. Tas, kurš aprunā citus tavā klātbūtnē, aprunās arī tevi. Laulības lietas ir sarežģītas, tāpēc ir jādzird abu pušu viedoklis, lai varētu kaut ko sākt risināt.

Es iepazinos ar juristu, kura specialitāte tieši ir laulību šķiršana, un viņš man stāstīja, kā viņš mēģina cilvēkus atrunāt no šķiršanās, jo šie cilvēki nesaprot, ka šķiršanās ir nauda, pirmkārt, jau juristam, kurš palīdz izšķirties. Šis jurists apgalvoja, ka viņš cilvēkiem palīdz, jo ir dažādas šķiršanās scēnas, bet visā visumā tā ir nauda. Aprunāšana nodara ļaunumu tam, kuru aprunā, un atgriežas pie paša aprunātāja.

Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest, un, kad aprunātājs prom, tad nesaskaņas izbeidzas pašas no sevis. (Salamana pamācības 26:20) 

Izdzen aprunātāju no sevis, pirmkārt. Ieraugi cilvēkos labo. Izvelc baļķi no savas acs, pirms sāc meklēt skabargu otrā. Nekoncentrējies uz negatīvo, bet gan uz pozitīvo.

Kā ogles rada karstumu un malka liek uzliesmot ugunij, tā nesaticīgs cilvēks izraisa nesaskaņas un rāšanos. [..] Kas bedri rok, tas pats tajā iekrīt, un, kas veļ kalnup akmeni, tam tas atpakaļiski uzvelsies virsū. Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai. (Salamana pamācības 26:21; 27-28)

Aprunāšana ir par iemeslu pazudināšanai. Aprunājot cilvēku, ja arī viņš ir stipra personība, tu viņam radi ļoti lielu kaitējumu. Šī rakstvieta attiecas gan uz tiem, kuri aprunā, gan uz to, kuru aprunā un ceļ neslavu – cieš abi.

Nepatiesas un viltīgas mutes slēpj sevī naidu, un, kas otru aprunā un otram niknu slavu ceļ, ir nejēga. (Salamana pamācības 10:18)

Salamans ir šādi noformulējis, ka celt neslavu otram nav gudrība, bet gan nejēdzība.

Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet, kas savu muti savalda, ir gudrs. (Salamana pamācības 10:19)

Muti ir jāsavalda. Mēs nekad nebūsim ideāli vai pilnīgi. Savā laikā izteikts vārds ir dziedinošs, bet nepareizā laikā tieši otrādi – radīs kaitējumu. Tev jāsaprot, kur tev ir jārunā, bet kur jāpaklusē.

Vīram ir prieks, kad viņš pareizi atbild, un īstenā laikā teikts vārds – cik tas ir vērtīgs! (Salamana pamācības 15:23)

Taisnā lūpas gana daudzus, bet nejēgas nomirs aiz savas neprātības. (Salamana pamācības 10:21)

Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu. (Psalms 101:5)

Jeb vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. [..] Padarait koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā.  Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu. Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. (Mateja evaņģēlijs 12:29-31; 33-36)

Mums ir daudz sarunātu vārdu, kas nav tie labākie. Tomēr tiesas dienā būs jāatbild. Cilvēki gaidīja zīmes, bet tika dota tikai viena zīme.

Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.” (Mateja evaņģēlijs 12:39-40)

Lai pārmainītu mūsu iekšējo stāvokli un piešķirtu mūžīgo dzīvību, kā arī, lai Dievs būtu mūsu dzīvēs.

Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. (Mateja evaņģēlijs 12:30)

Pārdomā, kā tu pavadi savu laiku. Lai vairumā iet tas labais, kurš neaprunā un redz cilvēkos labo, un arī ir spējīgs motivēt. Bībelē dažādi ir teikts par Jēzus ģimeni, kādā no tām ir teikts, ka viņi nāca savaldīt Jēzus, jo esot bijis par traku.

Un, Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē ar Tevi runāt.” Un Viņš atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mateja evaņģēlijs 12:46-50)

Jēzus pasaka, kas ir svarīgākais – būt sapulcē. Jēzum svarīgākais bija būt sapulcē, un Viņš vēlējās, lai arī viņa radi tur būtu. Taviem radiem arī ir jāsēž sapulcē, ieraugi viņus sev blakus. Arī Jēzum lika iet mājās, bet Viņš zināja, kur Viņam jābūt un kāds ir Viņa uzdevums. Pats svarīgākais ir lūgšana, Bībele, draudze, kalpošana. Ir jālieto savs prāts, lai mainītos un augtu, lai nebūtu kritiķis un aprunātājs. Viens no manipulācijas veidiem ir šis, ka svarīgu pasākumu ieliks tieši svētdienā. Vēlies mani redzēt? Es esmu katru svētdienu dievkalpojumā, varam satikties pēc dievkalpojuma draudzē. Es neskrienu katram pakaļ, ja grib, tad svētdienās var satikt draudzē. Es esmu vissvarīgākajā vidē, kas mani formē. Lai Dievs miers būtu ar mani, lai es būtu ticības cilvēks, kurš stādīts pie ūdens upēm, augļus nes pareizā laikā. Nekāda cita zīme netiks dota. Es jums stāstu, jo tāda ir mana būtība. Mums ir tādi grupu vadītāji, kurus nevar izmainīt. Vienreiz bija gadījums, kur Pētera paziņa sāka runāt par to, ka Dieva neesot un lai pierāda Viņa esamību, es, protams, mēģināju saprast no Pētera, un tad viņš man teica, ka ar šo cilvēku jau neskaitāmas reizes ir runāts par šo tēmu, viņš vienkārši nevēlās saprast. Mani vairs nekas nevar pārsteigt. Pēteris draudzē ir no 14 gadu vecuma, un, lūk, tev atbilde par to, kas formē cilvēku – vide, ko viņš pats izvēlas. Garīgais pamats ir draudze, katram sava draudze, izvēlies. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Septiņi iemesli, kāpēc cilvēks aprunā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija