Šodien ir brīnišķīga diena. Un šodienas tēma ir “Ar ko atšķiras dārzenis no cilvēka”?, jeb arī otrādi pareizāk būtu teikt “Ar ko atšķiras cilvēks no dārzeņa?”. Es sākotnēji biju domājis augs, bet dārzenis skan tā efektīvāk. Dārzenis kaut ko arī nozīmē tautas valodā. Atšķirības starp augu un cilvēku. Viena lieta gan augam, gan dārzenim, gan cilvēkam ir kopīga. Pārējās piecas, kuras es minēšu, ir būtiski atšķirīgas.

Kopīgs, ir tas, ka abi – gan augs, gan cilvēks – satur iekšējo kodu. Es teikšu turpmāk augs, jo dārzeņa pietiek priekš virsraksta. Iekšējo kodolu, kas labvēlīgos apstākļos attīstās un aug. Kodu ar potenciālu, kas piemērotos apstākļos aug. Tie ir gaiss, ūdens un zeme. Un, ja ir pietiekami mitruma, saules un skābekļa, tad precīzi tas kods, kas ir šajā augā, kļūst par realitāti – tas aug. Arī cilvēkā. Šis princips ir kopīgs, ka cilvēks satur iekšējo kodu savā garā, zemapziņā, dvēselē, iekšējā būtībā.

Cilvēks satur kodu, kas labvēlīgos apstākļos, ar attiecīgām zināšanām, atrodoties pienācīgā vidē, ar atbilstošu domāšanu attīstās. Šis potenciāls, ko slēpj šis kods, šis pirmatoms, šī pirmmolekula, struktūra iekšējā attīstās piemērotos apstākļos. Un šis ir kopīgs augam un cilvēkam. Bet pārējās atšķirības ir ļoti būtiskas un ļoti krasas.

1. Cilvēks izvēlas, kādu veidot savu iekšējo kodu jeb kodolu, turpretī augs neizvēlas. Jo Dievs tā ir radījis cilvēku, Dievs tā ir radījis arī augu. Dzīvnieku pasaulē ir nedaudz labāka situācija nekā augam, bet tā ne tuvu nav tāda kā cilvēkam. Tātad augs neizvēlas iekšējo savu kodu, no kā tas izaug par to, par ko tas izaug. No ozola zīles, kas satur šo ozola kodu, izaug ozols. No saulespuķu sēklas izaug saulespuķe. No kļavas sēklas izaug kļava, no ķirbja – ķirbis, no arbūza – arbūzs, no zemenes – zemene. Precīzi tādi, kādi ir šie kodi un ne vairāk. Arī cilvēks piedzimstot manto ģenētiski dažādas īpašības. Tomēr garīgi un mentāli viņš var, lietojot savu prefrontālo garozu, savas izvēles, uzņemt attiecīgas zināšanas, mainīt savu domāšanu, pieņemt lēmumus, izvēlēties izglītību, vidi un mērķus, kas formē un veido viņa iekšējo kodu. Savukārt, iekšējais kods ir tas, kas mainās caur to, kā cilvēks pats izvēlas. Tātad cilvēks spēj mainīt sevi. Cilvēks var mainīt savu iekšējo kodu. Augs ne. Tas ietekmē arī cilvēka miesu, pat cilvēka dzīves ilgumu. Kaut gan cilvēks ir miesā, kaut viņš sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele ir prāts, emocijas un griba. Un miesai ir kaut kāda ģenētika, kas ir nolemta, kam ir konkrēts dzīves ilgums, kas var mainīties atkarībā no garīgā koda, arī no tā, kā mēs to audzējam, bet ir kaut kāds limits. Ir kaut kas mantots, bet garīgi cilvēks var pārvērst iekšējo kodu, un tas maina to, par ko viņš izaug. Augs to nevar, dārzenis to nevar, cilvēks – var. Un tā ir liela privilēģija.

2. Augs nevar izvēlēties veselīgus apstākļus. Augs nespēj pasaukt saimnieku, lai aplaista. Augs nevar izvēlēties, īpaši jau savvaļas augi. Arī nezālei neeksistē varbūtība izvēlēties kļūt par rozi, jo nezālē ir nezāles kods un rozē ir rozes kods. Ir dažādi augstvērtīgi koki, no kā iegūst koksni – sarkankoks un sekvojas, kas izaug lielas. Un ir dažādi citi koki Latvijas mežos, kā alksnis un tamlīdzīgi, kas nav tik vērtīgi, bet ir nozīmīgi. Tie atšķiras. Katrs pēc savas kārtas satur savu iekšējo kodu, un tas izaug tikai tāds. Un tie nevar izvēlēties laika apstākļus – cik būs saules, cik būs lietus, tie to neietekmē. Augs neizvēlās augsni, kur tas ir iekritis, tur tas aug, un tāds, kāda ir iekšējais kods jeb šī iekšējā struktūra, kāds tas ir radīts un paredzēts. Cilvēks var izvēlēties veselīgu vidi. Mazs bērns piedzimstot neizvēlas. Un tas ir liels tāds mīnuss, ka viņš pats neizvēlas, un palaimējas tiem bērniem, kas piedzimst labās ģimenēs. Šeit jau ir vienkārši svētība, žēlastība tiem. Visas ģimenes ir labas, protams, visas mammas un tēti ir labi, bet citiem varbūt ir ne tik laba tā vide, kur bērnam augt veselīgi, mentāli un emocionāli veselam, ir dažādas situācijas. Bet, tiklīdz bērns sāk apzināties sevi un pieņemt lēmums, viņš var izvēlēties vidi. Vismaz viņš šo vidi veido pats savā prātā.

Piemēram, es savu vidi esmu veidojis no grāmatām. Neatkarīgi no tā, kur es augu, kādā skolā pat gāju. Es lasīju daudz grāmatu, bet tā bija mana izvēle. Man to nespieda darīt. Es nelasīju obligāto literatūru, ko skolā lika lasīt. Man tā neinteresēja. “Zaļā zeme” un tamlīdzīgi murgi. Mani šī obligātā literatūra neinteresēja. Kaut gan noteikti tajā arī bija kaut kas labs. Bet es lasīju to, kas mani interesēja. Un tās vairāk bija grāmatas par vēsturi.

Pat Latvijas vēstures grāmatas un tamlīdzīgas, arī šobrīd lasu. Pamatgrāmata ir Bībele. Zinātniskas grāmatas, psiholoģija, izaugsme. Pasaulē atzītu cilvēku grāmatas, kas ietekmējuši miljoniem un miljoniem cilvēku dzīves. Es lasu, tā ir mana ikdiena un mana vide. Tiklīdz cilvēks sāk izvēlēties, viņš pats nosaka, kā domāt, ko skatīties, ko lasīt. Vai svētdienā būt dievkalpojumā, vai svētdienā tomēr marinēt gurķus. Tas ir cilvēka lēmums. Augs nevar izvēlēties ūdeni, gaisu, zemi – kādi būs. Cilvēks pats izvēlas, kādas zināšanas viņš iegūs, kādā vidē atradīsies. Vide, kas formē arī viņa iekšējo kodolu, iekšējo cilvēku. Augs nevar, un dārzenis nevar. Un šeit jau uzreiz ir šis vārds “dārzenis”, un var jau savilkt paralēles, kā tas izskatās dzīvē. Kas ir dārzenis un kas patiešām ir cilvēks ar potenciālu, kurš aug un attīstās, un tautā viņš arī pareizi tiek apzīmēts.

3. Augs nevar izvēlēties, par ko kļūt. Cilvēks var izvēlēties savu profesiju, savu dzīves virzienu, par kādu cilvēku viņš kļūst. Augs nevar. Pēc savas kārtas, kā tas ir radīts, tāds tas ir. Reāli, jā, pēc kārtas būs cilvēks, un tomēr iekšienē viņš var augt neierobežoti, izvēlēties, kādā sfērā viņš vēlas attīstīties.

4. Augs neizvēlas robežas – šis vispār jau fascinē. To visu nosaka apstākļi, kuros tas ir, ko tas nevar pats mainīt, tie nosaka robežas. Cilvēkam nav robežu. Cilvēka izaugsme, un tas, ko viņš var sasniegt, ir bezmērīga. Robežas ir tikai tādas, ka viņa dzīves ilgums ir ierobežots. Lūk, kāpēc, šajā laika posmā, šajā ierobežotajā brīdī virs zemes ir svarīgi katru dienu dzīvot, tā ir kā tā būtu pēdējā. Tā saka daudzi izaugsmes treneri. Es neformulētu gluži tā, kā būtu pēdējā. Būtu diezgan traki tā dzīvot katru dienu. Bet ņemt to vērā. Kā “memento mori” jeb “piemini nāvi” – kaut kur dzirdēta frāze. Un atceries, ka mēs neesam mūžīgi un katru dienu ir jānodzīvo jēgpilni, ir jāsper kaut kādi solīši šo sapņu virzienā. Un, pirmkārt, ir jāsper kādi konkrēti soļi katru dienu savas izaugsmes ceļā. Un kādā virzienā? Tātad augam ir robežas, tas ir ierobežos savā iekšējā kodā jau. Sakarā ar to, ka cilvēks var mainīt savu kodu, cilvēks nav ierobežos.

5. Cilvēks var mainīt virzienu – augs nevar, dārzenis nevar. Un šeit jau parādās paralēles starp cilvēku un cilvēku arī – dārzenis un cilvēks, kurš aug. Ko mēs par virzienu parasti uzskatām? Tas ir garīgais virziens, kas arī nosaka mūsu dzīves jēgu. Ja mēs šodien esam šeit, draudzē, tas nozīmē, ka mums ir svarīgs garīgais virziens. Mēs līdzināmies Kristum. Tas ir mūsu garīgais kurss. Mūsu morālais virziens.

Šodien, braucot uz dievkalpojumu, nokavēju. Man desmitos bija jābūt darba sapulcē. Kāpēc nokavēju? Tāpēc ka man par priekšu brauc cilvēks ar 80 km/h, kur ir jābrauc ar ātrumu 90 km/h. Un viņam aizmugurē gara rindiņa. Es nelādēju nevienu. Katrs savā attīstītības pakāpē ir, bet es nekad neesmu apmierināts, ka cilvēki tā rīkojas. Es bieži vien paskatos, vai, ja sieva brauc blakām, saku: “Paskaties, kas tur sēž pie stūres.” Un ja tur ir kāds vecs vīrs gados, tad viss kārtībā, lai Dievs svētī, es esmu par cilvēkiem, kuriem ir simts gadi, ka viņam ir tiesības, ja vien viņi var nokārtot visu to, kas tur ir jānokārto. Lai brauc simt gados, simt desmit gados. Bet, ja tur vienkārši jauns, normāls cilvēks un neved neko trauslu mašīnā, piemēram, es nezinu, kas ir tur iekšā, bet tas ir tā nepamatoti. Līdzīgi kā bija nesen, ko es redzēju ziņās. Uz Tīnūžu šosejas bija avārija. Bija apsteiguši konkrētu mašīnu, jo tā lēni brauca. Ziņās rādīja šo interviju, un es skatījos to videomateriālu, šī sieviete saka: “Viņš pārkāpa, es vispār neko nepārkāpu. Es braucu 70 km/h un vēroju dabu.” Viņa pat nepadomā, ka tas ir tas pārkāpums, par ko īsti nevar sodīt. Bet tā ir neievērošana, kad tu liec simts mašīnām aiz sevis braukt lēnāk. Tu vēro dabu un pat neapzinies. Lēnie braucēji ir viena no tādām lietām, ar ko mēs saskaramies uz ceļa, arī pārmērīgi ātrie braucēji, kas ir cita problēma. Es domāju, ka ir jābūt normālam, bet šoreiz bija atkal tas pats. Es braucu, un tas lēnais cilvēks brauc ar 80 km/h, kur atļautais ātrums ir 90 km/h. Kur ir jākustas ar 70 km/h ātrumu, viņš brauc 60. Tur, kur atļauts braukt ar 50 km/h, viņš brauc uz 45 km/h, kaut arī tur līdz 60 km/h, parasti šoferi normāli brauc normālā plūsmā. Nepagāja ne 10 minūtes, kad es skatos, ka mašīnai riepu spiediens ir 3,2 kreisajā priekšējā, labajā priekšējā arī 3,2 bāri, redzu monitorā. Kreisajā aizmugurējā 3,2, vai 3,1 bārs. Labais aizmugurējais ritenis, 2,8, 2,7, 2,5, 2, 1,5, 1, 0,5, 0. Tukša riepa, un es braucu ar 80 km/h. Es braucu tieši tāpat, kā brauc šis cilvēks, un man nepatīk, ka viņš tā brauc. Es vienmēr esmu neapmierināts. Es darba sapulcē uzdevu jautājumu: “Kā tev ir, Edgar, šajos jautājumos?” Viņš saka: “Nu es tur esmu citā līmenī.” Viņš ir citā izaugsmes līmenī šajās situācijās. Es pats braucu, un viss ir kārtībā. Ja ir run flat riepas, tu vari braukt tāpat, bet lēnāk, jo tās citādi uzkarst. Aizbraucu, un, paldies Dievam, dabūju tepat Berģos servisu, viņi paņēma mašīnu un jau salaboja. Arī tā ir veiksme. Bet runa ir par garīgo virzienu. Jēzus mums māca nedarīt otram to, kas pašām nepatīk. Mīli Dievu, un savu tuvāko kā jau sevi pašu! Ja pat brauc viņš lēnāk, nelādē viņu. Es tev viņu nelādēju, bet kaut ko padomāju. Un pats pēc tam pats braucu. Tas princips, karma, sauc, kā gribi to. Tu kaut ko padomāji citu virzienā, bet tev pašam tas notiek. Un tie ir morālie, garīgie pamatlikumi, lai mēs pieņemtu savu tuvāko, skatītos uz visiem tuvākajiem caur Kristus, caur Bībeles prizmu. Šis princips, šis notikums arī to visu māca, kaut ko atgādina. Es neticu, ka tā ir tāda kā karma, tāpēc ka tu tā padomāji, tāpēc tev tā notika. Vienkārši tā notika, un no tā var mācīties un var kaut ko iegūt. Varbūt ir jāpārskata, kā es pats domāju. Es jau, protams, arī to pārskatu, kā es domāju un kā attiecos. Šīs ir garīgas lietas, un šis ir garīgais virziens. Augs, dārzenis neizvēlas garīgo virzienu. Kur tas aug, tur arī ir, un kāds ir paredzēts, tāds izaug. Cilvēks izvēlas arī garīgo virzienu. Apliecini sev: “Es pats izvēlos garīgo virzienu!” Tagad visu šo sprediķa sāli vai šo brīnišķīgo kodu es tev šodien iedošu. Tam ir potenciāls augt, un tu to uzņem. Uz koda ir Dieva svētība un pats Dieva Gars vada un darbojas tavā dzīvē. Tātad tu saturi kodu jeb potenciālu. Tevī ir kods ar potenciālu. Tas ir kopīgs ar augu, jo tam arī tāds ir. Kods ar potenciālu, kurš attīstās tad, kad tam ir veselīga augsne, gaiss, vide, zināšanas, attieksme. Bet ir lietas, ko cilvēks pats izvēlas. Tātad pirmais, ko tu izveido un izvēlies.

  1. Tu pats izvēlies veidot savu iekšējo kodolu, to, ko augs nevar izvēlēties.
  2. Es pats radu sev veselīgus apstākļus.
  3. Es pats izvēlos, par ko kļūt.
  4. Man nav robežu izaugsmei.
  5. Es pats izvēlos virzienu, kur augt.

Augs un dārzenis to nevar izvēlēties. Dzīvnieku pasaulē ir nedaudz atšķirības, bet viss lielos vilcienos ir līdzīgi. Tāda ir atšķirība starp cilvēku, dzīvnieku un augu, ar ko mēs tieši salīdzinām.

Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa. Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena. Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem, un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi.” Un tā tapa. Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena. Tad Dievs sacīja: “Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.” Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes.” Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena. Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.” Un tā tapa. Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.” Un tā tapa. Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena. (1. Mozus grāmata 1:11-31)

Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī.” Kods sevī – sēkla, kas satur konkrētu struktūru, kodu, par ko šis augs izaugs, un nekas cits tur neizaugs. No ķirbja sēklas izaugs ķirbis. Dievs radīja pēc savas kārtas dažādību, kam ir sēkla sevī. Un šeit ir apgalvots trīs reizes, ka sēkla ir sevī. Un tad tapa un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, atkal pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja cilvēkiem: “Augļojieties un vairojieties!” Tad Dievs ieliek cilvēku par Savu vietnieku zemes virsū. Šeit vēl trešo reizi ir – Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī. Vēl reizi atkārtojas – kam sēkla sevī. Trīs reizes “sēkla sevī”. Iekšējais garīgais kods. Un četras reizes šajā pašā nodaļā ir rakstīts par kaut ko citu, ko Dievs radīja – radības vainagu, kas ir tevi un mani. Un te ir divas reizes rakstīts 26. pantā, ka Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla un pēc Mūsu līdzības.” Radīja mūs, cilvēkus, pēc Dieva tēla un Dieva līdzības, lai mēs valdām pār zivīm jūrā un pār visu zemi. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un iecēla par savu vietnieku zemes virsū. Cilvēks zemes virsū reāli pārstāv Dievu. Viņš pilda Dieva funkcijas. Viņš nav Dievs, viņš ir radīts, viņam ir sākums un arī gals, un tomēr, ņemot vērā Jēzus Kristus upuri un mums dāvāto mūžīgo dzīvību, būtībā arī mums nav gala kopā ar Viņu. Dievs par Savu pārvaldnieku zemes virsū iecēla cilvēku, lai viņš valdītu, būtu laimīgs šeit, virs zemes, un, protams, lai valdītu saskaņā ar Dievu, kurš visu ir radījis. Tātad trīs reizes ir apgalvots, ka radīja augus ar sēklu sevī, kas izaug tikai līdz noteiktai robežai un tikai par to, kas viņš ir. Un tajā pašā laikā radīja cilvēku, kas atšķiras no auga, ļoti krasi atšķiras, kurš pats nosaka, kas viņš būs, kurš pats nosaka robežu, kurš pats nosaka virzienu. Redzi Pāvils saka, ka viņš dibināja draudzi, Pāvils iedēstīja, Apolls laistīja, mācīja, bet Dievs deva spēku augt.

Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. (Korintiešiem vēstule 3:6)

Bet Dievs deva spēku augt. Tas, ko dara cilvēks saskaņā ar Dieva gribu, tam Dievs dod spēku augt. Svētā Gara potenciāls, Svētā Gara dvesma, Svētā Gara enerģija ir pār mūsu pārvaldību jeb uz tā, ko mēs darām. Tas ir mūsu iekšējais kods, kad mēs radām tam labvēlīgu augsni, saprotam. Tas izaug pats. Tas, ko es tev kārtējo reizi vēlos pavēstīt, tā ir liela privilēģija saprast un liela privilēģija to lietot, zināt un būt Dieva svētītam.

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.  Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.  Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:1-33)

Sargieties, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā, citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Šeit tālāk ir tā teikts: “Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad lai labā roka nezina, ko kreisā roka dara. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, ko labu tu esi darījis.” Tā dara liekuļi sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Jēzus saka, ka tiem jau ir sava alga. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Dievs dod spēku augšanai ne tad, kad tu izdabā cilvēkiem, bet kad skaties uz Viņu un uz savu jauno identitāti, kas tu esi Viņā. Un ļauj Svētajam Garam darboties, ka tu iedēsti, aplaisti un radi labvēlīgu augsni, un pats Dievs audzē tevī un caur tevi. Es saprotu, ka to ir grūti atzīt, un man tas nav nesvarīgi, bet es to zinu. Tu varbūt to nezini un varbūt lasi internetā, un daudzi to nesaprot, no kurienes tev ir labas pārmaiņas dzīvē. Un es zinu, ka bieži vien tu tās nesaisti varbūt ar draudzi, kur nu vēl ar mācītāju. Bet es zinu, ka visi, kas šeit, zālē, sēž 90% visas labās lietas ir no manis. Saprotat? Tu to vari nezināt, Pāvils iedēstīja, Apolls aplaistīja, un Dievs deva spēku augt. Kā ir rakstīts? Ka kāds iemeta sēklu, aizgāja un atnāca, un tur bija arī iesējusies nezāle un sēkla vienkārši tāpat izauga.

Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka evaņģēlijs 4:26-27)

Pati izauga. Tu saproti, par ko es runāju? Ja tu esi veselīgā augsnē, tev visu laiku nav jādomā, ko tu drīksti un ko nedrīksti. Tev nav jākoncentrējas uz to, kas būs, ja es darīšu tā vai kas būs, ja es darīšu šitā. Reliģija koncentrējas uz to, lai ļaudis tevi godinātu. Ko cilvēki par to teiks, ko padomās cilvēki? Bet pirmais jautājums: ko par to padomās Dievs? Un ne vienkārši, ko Viņš padomās, bet ko Viņš darīs. Kā Dievs skatās uz mani? Reliģija koncentrējas uz drīkst un nedrīkst, bet dzīva un veselīga ticība koncentrējas uz Jēzu Kristu. Uz Viņa raksturu un uz jauno identitāti Jēzū Kristū, kura piemīt tev, kuru Viņš tev ir dāvinājis un devis. Tu koncentrējies, un sēkla pati no sevis nes tevī augļus – pati no sevis. Šis ir princips, ka tu dzīvo čiliņā. Tu nepiespiedies, tu neizdabā cilvēkiem, tev jau ir sava alga. Ja tu izdabā cilvēkiem, tev arī jau ir sava alga. Tevi vai nu paslavē, vai vienkārši pasaka, ka tu esi bremze uz ceļa, piemēram, brauc par lēnu. Tev jau ir sava alga. Bet alga no Dieva ir iekšējās izmaiņas, kas rada svētību tavā dzīvē, kas tevi pilnveido kā personību. Tālāk – kad jūs Dievu lūdzat, nedariet tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un, ielu stūros stāvēdami, Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos, tiem jau ir sava alga. Šis ir tas princips, ar ko atšķiras augs jeb dārzenis no cilvēka.

Cilvēks var nedarīt cilvēkam, viņš patur prātā un sevī pats veido tādu identitāti, savu iekšējo kodu, ka, pirmkārt, viņš to dara Dievam. Un Dievs, kas redz slepenībā, atmaksā. Tā nav tūlītēja uzslava, tās ir pārmaiņas tevī, uz kurām darbojas Svētais Gars. Dieva spēks darbojas tevī. Kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Atnāk Jēzus Kristus cilvēcīgā veidolā, lai tie Viņu labāk varētu izprast, saprast Viņa raksturu, aptaustīt. Tu lasi evaņģēlijus, redzi, kāds Viņš ir, tu koncentrējies uz Viņu. Un Viņš rada šīs pārmaiņas. Nevis ārēja forma, ko drīkst vai nedrīkst mācībā. Katras draudzes mācība ir laba. Pie tās ir jāpieturas, bet nedrīkst aizmirst pamatu jeb pašu sāli jeb kodolu. Mums ir jārūpējas par savu iekšējo cilvēku. Pirmkārt, lai Dievs varētu radīt pārmaiņas mūsos. Kad tu gavē, tad nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet Savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.

Kāpēc tu gavē? Es gavēju Dievam. Nekrājiet sev mantas virs zemes, bet krājiet mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds, to saka Jēzus. Mantas virs zemes ir atzinība no cilvēkiem. Ja tā ir tava paradigma, pierasts, tad tā ir alga no cilvēkiem. Atzinība no cilvēkiem nav slikta, bet kas ir prioritāte? To Jēzus paskaidro: “Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu mīlēs un otru atmetīs.” Kas ir acs? Tā ir tava pasaules uztvere. Kas ir tava pasaules uztvere? Tava pasaules uztvere ir tavs iekšējais kods, tavs iekšējais cilvēks, no kā izaug tava pasaules uztvere. Ja tu uztver pasauli caur dievišķu principu, Kristus prizmu, tad tas ir pāri visam. Ja caur Viņa prizmu, tad visa tava miesa ir gaiša, tad apkārt tev ir gaišs. Tava uztvere ir gaiša, tu esi pozitīvs, esi laimīgs arī grūtībās.

Tieši šodien braucu mašīnā, un tas bremze brauca pa priekšu. Es mašīnā klausījos runu, un tieši sludinātājs teica, ka tavā dzīvē būs tumšas stundas. Tavā dzīvē būs tumsa. Tev būs brīži, kad tev būs ļoti garas un briesmīgas naktis tavā dzīvē. Bet tad, kad tās būs, lai šī tumsa nepārņem tevi. Redzi, ja tava acs ir gaiša, tevi nevar pārņemt nekas no tā, kas notiek tev apkārt. Dāvids saka: “Tūkstoši krīt blakus, desmit tūkstoši man pa labi, bet mani tas neskar.”

Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)

Kad mani tas neskar? Tad, kad manī ir mans iekšējais kods jeb iekšējais cilvēks, no kā tas viss izaug. Svētā Gara aplaistīts, un redzi pasauli tā, kā Kristus to redz.

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj [..]. (Mateja evaņģēlijs 6:26)

Šī rakstvieta skaidro, ka puķe ir augs. Ne tie sēj, ne tie pļauj. Tātad viņi nestrādā melnās miesas darbu, kas viņiem nepatīk. Viņi nav atstājuši svētdienas dievkalpojumus, pašu svarīgāko – aplaistīt savu iekšējo cilvēku, un lai ļautu Svētajam Garam ieskatīties tevī, un pārdomātu Dieva vārdu. Viņi to neatstāj. Tad, kad tu esi kā vāvere ritenī, tā ir problēma, vai arī – sāc skatīties seriālu. Nesaku, ka kādreiz seriālu nevar paskatīties, bet, ja tā ir tava ikdiena un tas notiek regulāri, tā ir problēma. Jo tu kļūsti līdzīgs tam, ko tu pielūdz un līdzīgs tam, ko tu skaties. Un, ja tu pēc tam neatnāc attiecīgajā vidē, un neatver Dieva vārdu un to nepārdomā, tad tevī nevar notikt pārmaiņas. Cik svarīgi ir būt kopā slavēšanā un pielūgt Dievu kopā ar brāļiem un māsām! Ja tu to aizmirsi, bet seriālu neaizmirsti, tā ir problēma. Kur ir problēma? Tavā iekšējā kodā notiek izmaiņas, jo nulles punkts neeksistē, vai nu labais vairojas, vai labais iet mazumā. Saskaņā ar iepriekšējo teoriju un manu sprediķi – ļaunums neeksistē, tikai ir vairāk vai mazāk labā. Un reizēm ir tik maz labā, ka zem tā ir ļoti grūti vispār kaut ko labu saskatīt. Tad tas tiešām ir ļaunums, tā to dēvē. Un skaties uz putniem gaisā. Ja tu rūpēsies par savu iekšējo kodu, ko tu izvēlies, un tas pats no sevis aug. Ja tu pats izvēlies šo izaugsmi, tad tas pats no sevis aug, un Dievs to audzē, ja tu to izvēlies. Skaties uz putniem, ne tie sēj, ne tie pļauj, viņi nestrādā fabrikās melnām mutēm.   

[..] ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mateja evaņģēlijs 6:26)

Mācieties no putniem gaisā un puķēm laukā. Kā tās aug? Ne tās strādā, ne tās vērpj. Es zinu, ka ir cilvēki, kas iztulkos šo, ka man nav jāstrādā. Nē, tas nav par to, ka nav jāstrādā, bet tas nozīmē, ka tu strādā, bet tev ir prioritāte – tava iekšējā izaugsme. Ka tu izvēlies tādu darba vietu, kas tev palīdz kļūt par kaut ko. Es jau divas nedēļas esmu brīvs no savas vecās darba vietas, kur nav pozitīvākā vide. Paldies Dievam par draudzi, kurā es visu laiku esmu bijis. Paldies Dievam! Bet, ja es izvēlos savu darba vietu, par ko es kļūšu? Un, ja tā ir tukša, toksiska vide, tad es izvēlos arī vairāk Bībeli, draudzi, grupiņu un vairāk izaugsmes, un vairāk laika ar Dievu. Tādā gadījumā šajā vidē var ne tikai pastāvēt, bet arī būt gaisma šiem cilvēkiem. Tātad mācies no puķēm laukā, kā tās aug, ne strādā, ne vērpj.

Tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? [..] Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:30; 33)

Šādi būtu pareizi un veselīgi skaidrot šo rakstvietu, kā tiek piemestas lietas. Notiek dabiska izaugsme un emocijas. Jo Dievs saviem mīļajiem visu dod miegā. Tas nenozīmē, ka tu nestrādā, bet tu strādā, un tev patīk tas, ko tu dari. Par velti nekas nav, bet ir Dieva žēlastība, par ko Jēzus ir samaksājis ar krusta nāvi un augšāmcelšanos. Pārējās lietas tiek jums piemestas. Un kā mēs varam mainīt iekšējo kodu?

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā [..]. (2. Korintiešiem vēstule 3:18)

Kad mēs tiekam pārvērsti? Skatīdami Tā Kunga godību. Tātad nopietnākie kristīgie teologi – gan pirms simtiem gadu, gan šodien, viņi piekrīt vienam principam, ka cilvēku nepārveido tikai gribasspēks, bet uzmanības objekts – tas, ko tu pielūdz. Par to, ko tu kļūsti.

Šo sprediķi vēl varētu nosaukt “Nav tā, kā jābūt, ir tā, kā ir.” Tu zini, kā ir jābūt, bet ir tikai tā, kā ir. Tu esi tikai tas, kas tu esi, un tu nevari vairāk, kā vari šodien. Tikai tu zini, kā ir jābūt, ja tu redzi, kāds gribi būt, tas tev pašam ir jāizvēlas. Tev ir jāļauj Dievam izmainīt sevi, kamēr neesi mainīts, tu nevari noturēt to, ko vēlies. Tu nevari arī saņemt to, ko vēlies, ja arī saņem, tu nevari to noturēt. Jo tu nevari pārlēkt pāri savai pēcpusei. Tā ir tautas gudrība, ka tu nevari uzlēkt augstāk par savu pēcpusi, atbilstoši Dieva vārdam, atbilstoši arī zinātnei un neirozinātnei. Tātad – tu kļūsti līdzīgs tam, ko tu apbrīno.

Cik svarīga ir slavēšana un cik svarīgi, lai slavēšanai ir laba skaņa! Jo tā ir viena diena nedēļā, kad mēs sanākam kopā šeit pielūgt. Cik svarīgi, ka tur nav neveikli iztulkoti vārdi, un lai vārdi būtu vērsti uz Viņu. Ka mēs Viņu varam apbrīnot, Viņam pateikties. Cik svarīgi to ir darīt ikdienā un kopā. Cik vispār svarīgi ir būt pateicīgam par to, kas tev ir. Būt  pateicīgam cilvēkiem un dzīvot pateicībā Dievam. “Tātad mēs visi, atsegtām sejām, skatīdami Tā Kunga godību, tiekam pārvērsti.” Ne vienkārši es redzu brīnumus vai saņemu dziedināšanu, bet tas ir daudz vairāk nekā redzēt kaut kādas izpausmes. Tas nozīmē būt regulāri Viņa klātbūtnē. Lūk, kāpēc ir sistēma, piemēram, svētdienas dievkalpojumi, mājas grupiņas, slavēšanas vakari un tā tālāk. Tāpēc ir sistēma, kurā tu vari iekļauties, lai Svētais Gars var tevi apgaismot. Es katru svētdienu dievkalpojuma beigās lūdzu vienu lūgšanu beigās: “Tas Kungs, lai tevi svētī un tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un dod tev mieru!”

Tā ir tikai lūgšana, lai tev tas būtu, bet tas tev ir jāpieņem. Un šie vārdi ir viens no elementiem visā kopumā, caur kuru tu esi Dieva klātbūtnē. Izmantosim izdevību un pateiksim paldies tiem džekiem, kuri kārto krēslus pirms un pēc dievkalpojuma (zāle aplaudē viņiem). Es atcerējos, un izdomāju, ka man tas būtu jāizdara. Tas ir ļoti svarīgs elements. Tu sēdi, atnāc un tev ir krēsliņi salikti, un viss ir labi. Ir kārtības kalpošanas vadītāja, kas par to rūpējas. Ir daudz dažādu nianšu, un tā ir mūsu brīvprātīgā kalpošana. Kāpēc? Draudzei ir jābūt tai vietai, kur ir Dieva klātbūtnes vieta, kur mēs atnākam un pavadām laiku, cik Dievs ir labs. Un, ja mēs visi, atsegtām sejām, skatīdamies uz To Kungu, tiekam pārvērsti Viņa līdzībā, mēs kļūstam līdzīgi tam, ko mēs pielūdzam. Un tā pielūgsme ir tāda, uz ko tu koncentrējies, tas kļūst liels. Uz ko tu skaties visu laiku, tas tev kļūst arī liels.

Un kā tad pielūgt? Kā skatīties uz Bībeli? Kā vispār skatīties uz garīgās izaugsmes principiem?

Pie Jēzus bija bija viens čalis, kurš teica: „Nu, rādi mums Tēvu, un mums pietiek.” Kam Jēzus atbildēja: “Kā tu tā vari domāt? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.”

Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?” (Jāņa evaņģēlijs 14:9)

Tātad tu skaties uz Dievu caur Jēzus raksturu. Mēs visu, ko lasām Bībelē: evaņģēlijus, vēstules un Veco Derību, visu skatāmies caur Jēzus raksturu, caur to, kāds bija Viņš. Viņš ir mūsu pielūgsmes objekts. Trīsvienīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tas, ko mēs redzam ir Dievs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, lai mēs varētu Viņu redzēt. Tu vari iedomāties Kristus upura jēgu? Kāda privilēģija! Dievs pazemojās līdz tam, ka Viņš nāca cilvēka miesā. Viņš nāca cilvēka miesā, mira pie krusta, norādot ar to, cik svarīgi ir rūpēties par savu iekšējo kodu. Cik svarīgi ir jauns radījums. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, viss vecais ir pagājis, viss ir tapis jauns. “Kas Mani ir redzējis, ir redzējis Tēvu”.

Piemēram, tagad es lasu Kalna svētrunu Mateja evaņģēlijā. Unikāli šie vārdi! Tie nav tā virspusēji, tikai izlasīju vienu reizi un viss, es katru reizi atklāju ko jaunu. Es pastudēju, ko dažādi citi teologi runā, ko dažādi komentētāji runā par konkrētām rakstvietām. Vienmēr atklāju kaut ko jaunu, vairāk un dziļāk. Par Jēzu raksta, kāds ir Viņš. Pamatā tas ir virziens, Jēzus raksturo garīgo virzienu. Mēs izvēlamies, ko pielūgt, lai mums būtu dievišķais virziens dzīvē.

Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. (Psalms 19:2)

Ir tāds vārds “zinātne”, un es zinu, ka daudziem tas ir nepatīkams. Žēl, ka cilvēki izmanto zinātni, lai manipulētu ar cilvēkiem, tieši tāpat kā izmanto reliģiju, lai manipulētu ar cilvēkiem. Tas ir noticis gadu simtos, tas vienmēr tā ir bijis. Es atceros, ka es ieraudzīju Rundāles pilī galma atribūtu – tāda dāmu utu ķemmīte. Ārsti ieteica nemazgāties, kaut ko tādu gids mums stāstīja. Iedomājies, tāda laika zinātne izdomā, ka mazgāties ir slikti, un ka saulē nevar rādīties. Latviešu zemnieks ir pirtiņā, un viņam ir labi dzīves apstākļi, bet bagātais nemazgājās. Kā var kaut ko tādu izdomāt? Savā laikā asins nolaišana bija bez maz vai unikālākais līdzeklis dažādām dziedināšanām. Asins nolaišana, ne tu labākas asinis nolaižot, ne tur sliktākas pielejot. Jā, dzīvību tā var glābt, ja tev zūd asinis un tev pārlej asinis, tas glābj dzīvību. Bet, ja bija asins pārliešanai, un tu tici tam, tad tur bija vairāk placebo efekts. Bet zinātne nav pretrunā Dieva vārdam. Kāpēc? Tāpēc ka zinātne pārsvarā ir korekta. Dievs radīja pasauli. Zinātne pēta Dieva radīto kārtību, un būtībā caur zinātni mēs redzam, kāds ir Viņš. Bet, paturot prātā, ka primāri ir virziens – Jēzus Kristus. Bet Kristus neskaidro ātomu struktūru, Viņš neskaidro dažādus termodinamikas likumus, to skaidro zinātne, tādā veidā pierādīdama daudzas Bībeles patiesības, bet viņa nepierāda Dieva esamību, bet pierāda Dieva iecelto kārtību. Zinātne pēta Dieva radītās likumsakarības. Neirozinātne pēta cilvēka psiholoģiju, pēta cilvēku, kādu Dievs viņu ir radījis. Tāpēc būtībā Bībele ir kanons. Man patīk fotografēt, īpaši ainavas. Šodien no rīta es publicēju bildīti ar krustu un Bībeli, arī tā savā ziņā ir ainava, baznīcas ainava. Tu redzi ainavas, redzi dabu, tu redzi Dieva radību un slavē Viņu. Bībele saka, ka visa radība slavē To Kungu.

Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. (Psalms 19:2)

Debesis pauž Dieva godu. Astronomija pauž Dieva godu, to, ko tu atklāj, kā tas viss ir iekārtots, piemēram, gaismas ātrums un tamlīdzīgas lietas, ko jau zinātne un fizika atklāj.

Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. (Romiešiem vēstule 1:20)

Cilvēks sadarbībā ar Dievu, kā Dievs to ir paredzējis, ir neierobežots, bet tā ir viņa izvēle, ko viņš dara ar savu iekšējo cilvēku. Tā ir paša cilvēka izvēle. Jēzus ir centrā. Zinātne arī mums palīdz iepazīt Dievu.

Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā. (Efeziešiem vēstule 4:22-23)

Es tev gribu šeit pateikt, ka tev vispirms pat nav jāatmet vecais cilvēks, jo viņš tāpat iet bojā tad, kad tu atjaunojies savā sirdsprātā, tad kad tu sāc strādāt pie sava iekšējā koda.

Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:24)

Lasi uzmanīgi un šo iegaumē, skatīties uz Jēzu nenozīmē nolikt Viņa statuju mājās un skatīties uz Jēzu. Skatīties uz krustu nenozīmē tikai nolikt krustu vai krustiņu kaklā un skatīties vai citiem rādīt krustiņu. Skatīties uz Jēzu nozīmē ne tikai skatīties uz to, kāds ir Jēzus raksturs evaņģēlijos un visā Bībelē, kur mēs redzam Dieva darbību, raksturu. Skatīties uz Jēzu nozīmē arī skatīties uz savu jauno identitāti Kristū, uz sevi tādu, kādu tevi redz Dievs. Tu redzi jauno cilvēku, tu redzi savas neierobežotās iespējas, tu redzi savu virzienu, tu pats pārveidojies, tu ļauj Dievam darboties – šis nozīmē skatīties uz Jēzu.

Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. (1. Korintiešiem vēstule 3:6)

Es papētīju vairāk šīs rakstvietas, būtībā Pāvils netieši dod mājienu, ar visu to, ka pamatu pats ir Jēzus Kristus, tomēr viņš ir draudzes dibinātājs, Apolls ir Rakstu mācītājs, kurš aplaista, bet Dievs dod spēku augšanai. Tā kā ne mācītājs, ne grupiņas vadītājs, bet pats Dievs dod spēku augšanai. Pats Dievs audzē tevi.

Šo atceries un mēģini uztvert ar visu, kas tu esi. Ja tu līdzināsies Dievam, nevis augam, tad Dieva darbības un Dieva svētības tavā dzīvē būs tik daudz, ka maz neliksies. Dieva svētības būs tavā dzīvē, ka tev maz neliksies. Tas veids, kā mēs mainām savu iekšējo kodu, skatoties uz Jēzu Kristu. Kā mēs skatāmies? Caur Dieva vārdu, caur lūgšanām, arī kristīgie kalpotāji. Es uzturu, esmu dibinājis un izveidojis struktūru, mēs kopā strādājam, bet Dievs dod spēku augt. Neviens par mums nav svarīgāks Dieva priekšā, ne es, ne tu neesam īpašāki vai svarīgāki, katrs esam savā vietā. Pāvils tomēr atgādina, ka viņš dibināja, Apolls aplaistīja, bet Dievs to dod.

Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis. Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darījuši nekā ļauna. Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju. Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas, nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu. (Galatiešiem vēstule 4:10-14)

Pāvils to saka konkrēti galatiešiem, ka viņi visu cienīja. Pāvils apzināti saka, ka tas, kādi viņa bija, tas kāpēc Dievs varēja kādas pārmaiņas radīt ir tas, ka viņš aizgāja uz turieni un sludināja evaņģēliju. Viņš izveidoja vidi, kur Dievs var darboties. Pāvils pie viņiem strādāja, bet viņš bijās, ka nebūtu pie viņiem par velti strādājis. Viņi bija sākuši ārējās izpausmes godināt, Dievs ir vai nav. Viņa klātbūtne ir vai nav pēc izpausmēm, nevis pēc Dieva rakstura. Jēzus saka, ka būs pazīt pēc augļiem. Pirmkārt, tas un tad pārējās lietas maz neliksies. Dievs tev dos daudz. Es tiešām varu teikt, ka Dievs dos. Kad vienkārši cilvēks saka, ka Dievs dos, man ir jāsaprot pats cilvēks, kas tas ir par cilvēku, ka viņš tā saka. Šādā izpratnē, kādā es tagad pienesu, tu droši vari teikt, ka to Dievs dod. Tu vienkārši aplaisti, tu ļauj aplaistīt, ļauj sev būt auglīgā vidē, tu pieliec pūles, pavadi laiku ar Dievu divvientulībā.

Ir Jongi Čo grāmata „Lūgšana – atslēga atmodai”. Ir Sergeja Šidlovska grāmata par to, kādām jābūt personiskām attiecībām ar Dievu, tur ir tempļa lūgšana, tur ir lukturītis, maizes saliktas, tu ej pa apli. Bet es tev gribu pateikt, ka ar tādu lūgšanu tu nekur netiksi, jo tā ir ābece, tas ir sākums. Ar tādu lūgšanu tu nekur tālu nevari tikt. Tu varbūt zini tēvreizi  no galvas. Ar tēvreizi tu tāli nevari tikt, tikai skaitot automātiskas lūgšanas, skaitot automātiski kaut kādas skaņas. Tā ir vienkārši skaņa, tās ir vienkārši skaņas. Pati šī struktūra, sistēma palīdz tev pašam veidot personiskas attiecības saskaņā ar to, kāds ir Viņa raksturs. Tev pašam iedziļināties Dievā, tad tu vari iet visu šo tempļa struktūru, iet pie trauka, gaismekļiem, maizes, iet Vissvētākajā vietā. Tas ir kā palīgs, kā paraugs. Tēvreize arī ir kā paraugs. Tēvreizē ir skaidri teikts, lai nāk Viņa valstība. Ne jau tāpēc, ka tu skaitīsi tēvreizi vai lūgsi pēc tempļa parauga, bet ka tu lūgsi tā, ka tu domāsi par savu jauno identitāti Kristū, ka uz Viņu pašu vērs uzmanību. Nevis vienkārši domā, ka lūgšanas pēc kaut kas tev notiks. Lūgšanas pēc vien var notikt arī pretējas lietas. Kāpēc es lūdzu? Ko es vēlos? Mēs daudz lūdzam par citiem. Ir pareizi lūgt par citiem. Kāpēc tu lūdz par citiem? Kāds ir motīvs? Pirmkārt, vai tev ir par citiem jālūdz vai par sevi ir jālūdz. Lūgšanā ir spēks. Kā tu lūdz? Vai vienkārši automātiski Dievam paprasi un gaidi brīnumus no debesīm? Vai tu pārdomā un koncentrējies uz Viņu, kāds ir Dievs un Viņu apbrīno. Caur to pats Dieva spēks darbojas mūsos.

Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši. Tātad es esmu tapis jūsu ienaidnieks, sacīdams jums patiesību. Ne labā nolūkā tie izrāda dedzību pret jums, bet tie grib jūs atšķirt, lai jūs dedzīgi pieķertos viņiem. Teicami ir iekaist par labu vienumēr un ne tikai tad, kad es esmu pie jums. (Galatiešiem vēstule 4:15-18)

Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Kad tu sāc pievērsties ārējai formai, kā jābūt, nevis tā, kā ir, un kas es kļūstu, bet to, kā ir jābūt. Kā ir jābūt? Kaut ko nopublicē, piemēram, kādu politisku notikumu vai kaut ko par sevi, vai par kaut ko sabiedrībā aktuālu. Vienkārši paņem un nopublicē savu viedokli un tad tu redzēsi, kādam ir jābūt tavam viedoklim. Tu redzēsi, kādam jābūt tavam viedoklis un kādam jābūt tev. Tu droši par to vari neuztraukties, jo ikviens šāds komentētājs, kurš norāda, kādam ir jābūt tev – ir augs, kurš neredz no kuras puses ir jāsāk, kurš neredz, no kuras puses ir piens. Viņš apkārt redz dienas, mēnešus, gadus, dažādas struktūras, visādas kārtības, reliģiskās sistēmas, kā ir jābūt, kādam ir jābūt mācītājam. Es regulāri saņemu pamācības, kādam ir jābūt mācītājam. Es jau tagad varu pat viņiem ielikt sirsniņu un pateikt paldies par viedokli, kādam ir jābūt mācītājam. Tu jau vari teikt un domāt, kādam viņam būtu jābūt, bet tikai es pats pieņemu lēmumus, kādam man būtu jābūt un kāds es vēlos būt. Mans Tēvs slepenībā man to atmaksās, nevis cilvēku kritika vai uzslavas, bet Tēvs, kas debesīs. Kur tad paliek jūsu svētais prieks? Zūd prieks, kad tu pievērsies ārējam un nerūpējies par savi iekšējo pasauli.

Vai šeit ir kāds šopaholiķis, alkoholiķis, narkomāns? Visi skaistuma salona apmeklētāji, kam tik ļoti vajag, ka viss spīd un laistās. Tas viss nav slikti, Dievs to pieliek, ja tu to vēlies, ja tas tev svarīgi, bet ja pamatā tu pats koncentrējies uz savu iekšējo izaugsmi. Pretējā gadījumā, tas ir tas, ko tu gribi parādīt cilvēkiem, kāds tu esi, bet tu esi tāds, kāds tu esi. Ir tā, kā ir, nevis tā, kā jābūt, nevis kā tu gribi, lai būtu. Ir tikai tā, kā ir, bet rīt var būt kā jābūt, kā tu vēlies, jo tu pats izvēlies virzienu un ļauj Dievam sevi mainīt jeb arī apstākļiem un cilvēkiem mainīt sevi.

“Sacīdams jums patiesību.” Tā mācītājs var kļūt cilvēkiem ienīstams, ja viņš saka patiesību, ka tev ir jāsāk ar sevi, ka dīvānos sēdētāju viedoklī nav gudri ieklausīties.

Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos. (Galatiešiem vēstule 4:19)

Pāvils norāda, ka Dievs dara izmaiņas. Pāvils norāda, ka draudzē ir visi vienādi, ka nav ne brīvā, ne verga, ne amatu, visi Dieva priekšā vienādi, bet tajā pašā laikā saka, ka viņš cieš radību sāpes. Kāpēc? Lai Kristus izveidotos ne ārpusē, bet tevī – lai Kristus izveidotos jūsos. Un noslēdzošā rakstvieta ir – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus! Āmen!

Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. (Galatiešiem vēstule 6:7)

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ar ko atšķiras cilvēks no dārzeņa?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija