Mums ir ļoti interesanta draudze, jo 1.janvāra rītā daudzi cilvēki guļ, bet mēs esam sapulcējušies uz dievkalpojumu. Jo mūsu draudzē ir tāds noteikums, ka uz dievkalpojumu vari neierasties tikai tad, kad esi miris. Novēlu jums laimīgu un svētītu jauno gadu, bet tikai tiem, kas tic! Kas ir laimīgs jaunais gads un kas vispār tevi dara laimīgu? Kā tu domā, vai glābšanai ir kaut kas kopīgs ar izjūtām? Vai tavai ticībai ir kaut kas kopīgs ar izjūtām? Kad mēs novēlam laimīgu jauno gadu, parasti mēs ar to domājam izjūtas. Bet ar izjūtām laimei ir maz kas kopīgs. Izjūtas ir piemetamā daļa, jo Jēzus saka:

“Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības tad jums visas šīs lietas taps piemestas!” (Mateja 6:33)

Nav nozīmes tam, kā tu jūties, nozīme ir tam, kam tu tici. Un ticība ir reāla darbība. Ir rakstīts Dieva vārdā, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Tāpēc novēlu svētītu 2017.gadu tiem, kas tic (darbībā)! Ticība nav izjūtas! Izjūtas nav noteicošās. Ābrahāms Bībelē minēts kā ticības cilvēks. Bībele saka, ka viss labais ir no Dieva. Un, ja skatāmies vēsturē, tad tiešām pat modernā izglītība cēlusies no draudzēm. Tāpat medmāsiņas, demokrātija un daudzas citas lietas ir no Dieva! Bet kā tas ir nonācis līdz mūsdienām, līdz mums? Kāds vīrs vārdā Ābrahāms, kurš dzīvoja pagānu zemē kaldēju Ūrā, sadzirdēja Dieva aicinājumu un paklausīja. Dievs teica:

“Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1.Mozus 12:1-2)

Dievs teica: “Skaties uz debesīm! Tu redzi zvaigznes? Es tevi darīšu par tik lielu tautu kā zvaigznes pie debesīm, kuras nevar saskaitīt, kā jūras smiltis, kuras nevar izmērīt!” Un viņš izgāja. Vienkārši un elementāri paklausīja. Vai tu būtu priecīgs, ja tev būtu jāatstāj sava dzimtene? Ābrahāms tajā laikā nebija īpaši priecīgs atstāt savu vietu, draugus, saimniecību un doties tur, kur Dievs rāda. Viņš paklausīja. Ticība ir elementāra paklausība. Ābrahāms izgāja no turienes kopā ar Latu. Un Dievs no paaudzes uz paaudzi darīja Ābrahāmu par tēvu daudzām tautām. Ikviens cilvēks, kurš ir kristietis, ikviena draudze var pateikties par to Ābrahāmam, kurš tajā laikā spēra elementārus soļus. Dieva vārds šobrīd ir pieejams katram, un tāds ir arī Dieva mērķis – glābt visas tautas. Mozus bija Dieva cilvēks, kurš nāca pēc Ābrahāma, pēc Īzaka, Jēkaba un citiem. Arī šim cilvēkam varam pateikties par to, ka Dieva valstība ir virs zemes. Par visu, kas ir labs uz zemes, varam pateikties ne tikai Dievam, bet arī Dieva cilvēkiem, kuri spēruši elementārus soļus. Dievs teica Mozum: “Ej uz izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Ar kurnēšanu, ar šaubīšanos, ar sliktām izjūtām Mozus vienkārši paklausīja. Starp citu, brīnums, kad Dievs pāršķēla jūru un Izraēls ar sausām kājām izgāja cauri, notika tāpēc, ka Dievs teica Mozum: “Izstiep savu zizli, un Es pāršķelšu jūru!” Mozus elementāri izstiepa savu zizli, un jūra pāršķēlās. Pēc Mozus sekoja Jozua. Un Dievs teica Jozua: “Es ievedīšu ar tavām rokām Izraēlu apsolītajā zemē, ja tikai tu nebaidīsies. Ja tu būsi stiprs un paklausīgs un iesi līdz galam.” Un šajā Rakstu vietā konkrēti ir norādīts, ka ticība ir paklausība. Paklausība iet tajā virzienā, ko norāda Dievs. Un Jozua darīja līdzīgu lietu kā Mozus. Dievs teica Jozua, ka viņš pāries pāri Jordānas upei un ūdeņi pāršķelsies, viņš paklausīja, gāja pāri Jordānas upei, un ūdeņi pāršķēlās. Viss Izraēls pārgāja pāri Jordānas upei un iegāja apsolītajā zemē.

Jēzus pabaroja piecus tūkstošus cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm. Kā tas notika? Kādā vakarā liels ļaužu pūlis, kuri trīs dienas nebija ēduši pulcējās vienā vietā, un mācekļi satraukti nāca pie Jēzus un teica: “Šie cilvēki nav ēduši, atlaid viņus pa tuvākajām mājām un ciematiem, lai tie pērk sev kaut ko ēst, ka tie ceļā nenonīkst badā.” Un Jēzus teica: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Viņiem bija tikai piecas maizes un divas zivis. Tāpat bija divi simti denāriji, tas bija mazums, kas viņiem bija, un ar to nevarēja pabarot šos tūkstošus. Mācekļi bija gatavi dot savas piecas maizes un divas zivis. Viņi deva tās, Jēzus ņēma un pārlauza, deva mācekļiem, mācekļi cilvēkiem, un tika pabaroti visi šie tūkstoši, pat divpadsmit grozi palika pāri. Brīnums notika, jo bija elementāra paklausība. Mācekļi deva to, ko viņi varēja. Pēc šī notikuma mācekļi bija laivā, viņi devās pāri ezeram uz otru malu, bija pretvējš, viņiem bija grūtības, bet Jēzus tajā laikā bija atlaidis cilvēkus un pavadīja laiku lūgšanā. Viņš visu nakti pavadīja lūgšanā. Un pēc tam Jēzus nāca naktī pie viņiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi nobijās, un Jēzus teica: “Nebaidieties, Es tas esmu.” Pēteris teica: “Ja Tu tas esi, tad liec man arī nākt pa ūdens virsu.” Jēzus teica: “Nāc!” Pēteris spēra soļus un arī gāja pa ūdens virsu. Un pēkšņi viņš sāka šaubīties, baidīties un grimt. Jēzus viņu satvēra, izvilka no ūdens un teica: “Tu, mazticīgais, kāpēc šaubījies?” Par ko te ir runa? Tu grimsti tad, kad tu apstājies, neizrādi savu ticību un nesper šos elementāros ticības soļus. Pēteris gāja tik ilgi, kamēr viņš gāja. Tu esi tik ilgi virs ūdens, kamēr tu ej uz priekšu. Un, lūk, svētīts jaunais gads tikai tiem, kas iet uz priekšu. Novēlējumam nav seguma, ja tu to negribi pieņemt, jo pieņemt to var tikai tie, kas iet uz priekšu, kas neapstājas. Un, ja arī apstājas, tad tikai uz neilgu brīdi, lai saņemtu spēkus un dotos tālāk.

Visiem ir zināms sludinājumu serveris www.ss.lv. Tā ir vieta, kur cilvēki kaut ko pārdod vai piedāvā. Es arī šad tad ielieku sludinājumu, kad mājās gribu pamainīt skaņas aparatūru. Bet vienmēr, kad ielieku sludinājumu, ir tādas domas, kam gan to vajag, sevišķi tad, ja aparatūra ir specifiska, jo daudzi Latvijā tādu neizmanto. Man nekad nav bijusi izjūta, ka es noteikti pārdošu savu preci. Fotogrāfijas sludinājumam bieži vien ir ne pārāk pievilcīgas, ja ieliek uz ātro. Tam, kādas bildes tiek pieliktas, ir nozīme. Es uz pārpircējiem, kuri grib nopirkt par puscenu, nekad nereaģēju. Sludinājums tur var nostāvēt pat mēnesi, un neviens pat nepainteresēsies. Bet pēkšņi ir neatbildēts zvans, un tas notika tieši tad, kad es biju dievkalpojumā. Viens un tas pats numurs bija zvanījis vairākas reizes. Kad atbrīvojos, tad atzvanīju, cilvēks atbrauca, savāca preci un laimīgs aizbrauca, pat nepārbaudot aparatūru. Vienmēr, kad ievietoju sludinājumu serverī, es tās lietas esmu pārdevis. Tev ir jāieliek tikai sludinājums, ja vēlies kaut ko pārdot vai piedāvāt savu pakalpojumu. Ar tiem cilvēkiem, kas šobrīd mūsu draudzē ir pašnodarbināti, man ir bijis jācīnās ilgāku laiku, tas ir bijis gads un pat vairāk, kamēr viņi ir saņēmušies, manis pierunāti, un ielikuši ss.lv savu piedāvājumu. Viņi ieliek un ar bailēm gaida, kas notiks, un pat citreiz domā: “Kaut neviens nezvanītu, jo nemācēšu izstāstīt par savu pakalpojumu.” Tas ir elementārs solis – ielikt sludinājumu. Bet bieži vien cilvēks to nevar, jo jūtas nevarīgs, mazvērtīgs un domā, ka neko pārdot nevar. Bet tā nav taisnība, jo ar tevi ir liels Dievs, kurš no tevis sagaida elementārus ticības solīšus, ka tu ieliksi vismaz sludinājumu, ja vēlies kaut ko pārdot vai piedāvāt savu pakalpojumu.

Kad sludinājumi ir ielikti, reizēm ir tā, ka no klientiem pat atkauties nevar. Citiem ir tā, ka vienu reizi pa vairākiem gadiem ieliek sludinājumu, un klienti viņam zvana cits pēc cita. Lūk, elementārs ticības solis. Laimīgs un svētīts jaunais gads būs tiem, kas spers elementārus ticības soļus. Neklausies tajā, ko tu jūti, padomā ar galvu un sper šos ticības soļus. Galu galā, ja tu netiec galā ar ss.lv, vēl ir ebay.com. Protams, ja tu liksi nekvalitatīvas preces, var kāds uzķerties, bet tas nebūs ilgstoši. Ja tu piedāvā savu pakalpojumu, tam jābūt reālam pakalpojumam, kas ir nepieciešams cilvēkiem. Varbūt tu esi uzlicis pārāk augstu cenu, un, ja tu palaidīsi cenu zemāk, tad kāds noteikti nopirks. Protams, ir arī citi kritēriji, bet lielākoties, ja tu sper šos soļus, tu noteikti gūsi rezultātus.

Kas mums būtu jādara? Kādi soļi mums būtu jāsper? Dieva vārdā ir rakstīts: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tātad, pirmais ir mūsu personiskās attiecības ar Dievu. Ieplāno laiku, kuru tu velti tikai Dievam, regulāri no rīta pieceļoties tu velti kaut pusstundu, kad pielūdz un slavē Dievu, vai stundu, vai divas stundas, ieplāno šo elementāro soli! “Es nejūtos tā, ka es šodien varētu slavēt vai pielūgt Dievu…” Nav svarīgi, ko tu jūti, svarīgi ir sākt to darīt, un tad, kad tu sāc darīt, rodas arī emocionāla vēlme to darīt un parādās arī pirmie augļi. Draugi, jaunajā gadā es novēlu stipras personiskās attiecības ar Dievu, jo visa pamats ir stipras attiecības ar Dievu. Ja tu disciplinēti turēsi šo laiku, lasīsi un studēsi Dieva vārdu, klausīsies sprediķus, pielūgsi un slavēsi Dievu, tu redzēsi izmaiņas. Tev būs svētīts jaunais gads, jo tie ir ticības soļi, uz kuriem Dievs atbild. Neviens vīrietis, kurš pēc Bībeles principiem grib būt ģimenes galva, nevar būt ģimenes galva bez stiprām personiskām attiecībām ar Dievu. Vismaz ne mūsu draudzē. Dieva valstībā stāja un spēks pieder tiem, kam ir stipras attiecības ar savu Debesu Tēvu. Tāpat arī visiem līderiem, draudzes apmeklētājiem un dalībniekiem es novēlu turēt stipras personiskās attiecības ar Dievu – Bībeles lasīšana un lūgšanas katru dienu noteiktā laikā. Tikai tad sāksies izmaiņas pie tava rakstura, parādīsies tavs mugurkauls un tu spēsi spert pareizus ticības soļus, tāpēc, ja tev nav lūgšanas, ja tev kaut kas klibo, lūk, iemesls, kāpēc tu nevari to pašu sludinājumu ielikt. Runa, protams, nav tikai par sludinājumiem.

Daudzi noteikti ir redzējuši filmu “Viens pats mājās”. Manuprāt, pirmā daļa ir visveiksmīgākā. Bet mani šajā filmā uzrunāja tas, ka tur bija baznīca. Kevins naktī apmeklēja baznīcu, tur bija koris, kalpotāji, viss bija skaisti sagatavots un draudze bija centusies, draudzes telpas bija lielas, bet tur bija tikai kādi pieci vai seši cilvēki Ziemassvētku dievkalpojumā, tas ir tas, ko es tev nenovēlu. Tas ir ļaunākais murgs, kas var būt Latvijai, tev, tavai mājas grupiņai, draudzei. Lai es varētu tev to nenovēlēt, tev ir jāsper ticības soļi šajā virzienā, lai caur tevi nāk cilvēki pie Kristus, lai tava mājas grupiņa aug, un es nerunāju tikai uz līderiem, bet uz visiem. Lai tu augtu, lai grupas un draudze augtu, lai Dieva valstība augtu, ir vajadzīgi elementāri ticības soļi – ieplānots laiks, lai celtu Dieva valstību. Ja tu neieplānosi šo laiku, tu, visticamāk, to arī nedarīsi. Ja tas nebūs uzrakstīts uz papīra, tu, iespējams, šad tad kaut ko spontāni darīsi, taču tas būs bez rezultāta.

Tātad laimīgu un svētītu 2017. gadu tiem, kas tic. Ticēt ir darbības vārds. Jēzus gāja pa ūdens virsu, mācekļi bija laivā un gandrīz panikā. Viņi nebija tikuši pāri jūrai, mācekļi visu nakti ir bijuši laivā, Jēzus pa to laiku ir paspējis Dievu lūgt un izrunāties ar cilvēkiem. Mārtiņš Luters ir teicis: “Šodien es esmu pārāk aizņemts, lai nelūgtu Dievu.” Lūk, kāpēc cilvēkiem nekad nav laika, jo viņi nelūdz Dievu, jo viņi nevelta laiku Dievam. Kad cilvēks lūdz Dievu, ar Dieva palīdzību viņš sakārto savu galvu un savu sirdi, ka spēj pieņemt pareizus lēmumus, darīt to, kas ir svarīgs, un nedarīt to, kas nav svarīgs. Rezultātā tu ieekonomē laiku, tāpēc visi, kas saka, ka jāstrādā tik daudz, ka nav laika Dievu lūgt, ir bez saprašanas, viņi nemēģina sakārtot savu galvu, bet kaut ko dara ar rokām. Ir laiks beidzot disciplinēti sākt pavadīt laiku ar Debesu Tēvu! Disciplinēti! Sakārtot savu galvu! Ir laiks būt pie skaidra saprāta. Kamēr nebūs skaidrība lūgšanās, tikmēr būs dulla galva. Kad tu jūties labāk – kad esi izgulējies, vai tad, kad esi neizgulējies? Kad ir labāk slavēt Dievu? Tu emocionāli vairāk piedzīvo Dievu, kad esi izgulējies un normāli sakārtojis savu galvu. Vai tu šorīt lūdzi Dievu? Ja nelūdzi, tad, iespējams, tādēļ tev šodien ir smaga vai dulla galva. Tā tās smadzenes ir uzbūvētas.

Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu – tās ir lietas, kurās mums jāsper ticības soļi. Vienmēr uz priekšu, lai mums būtu laimīgs un svētīts jaunais gads. Ir jāsper plānoti, regulāri, konkrēti ticības soļi: sludināšana, neformālie pasākumi, evaņģelizācija, laiks ar Dievu, darbs un tiešām arī bizness. Vienkārši jādara sīkas, mazas lietas, un tā ir ticība. Ja tu gribi izdarīt ko lielu, tad jāsāk ar mazumiņu, jo viss lielais sastāv no mazām lietām. Sāc šīs mazās lietas! Jaunajā gadā vienmēr uz priekšu!

Kad es šodien braucu no Siguldas uz dievkalpojumu, ielas bija tukšas, pretī nebrauca neviena mašīna. Un tas, ka mēs šodien šeit esam tik daudz, parāda to, ka mēs nākam šeit Dieva dēļ, nevis cilvēku dēļ. Ar varu mēs nevienu nevaram piespiest nākt uz baznīcu, atnāks tikai paši uzticamākie pieci cilvēki, kuri ir tā pieraduši cits pie cita, ka nevar cits bez cita. Mēs esam personības, kas paši izlemj, ko vajag un ko nevajag, mēs zinām, ka mums vajag nākt 1.janvārī Dieva namā, neatkarīgi no tā, kā mēs jūtamies. Man kādreiz ir bijuši sapņi no velna, ka es atnāku uz draudzi, bet šeit nav cilvēku. Tie nav sapņi no Dieva, jo tā nav Dieva griba, bet arī šādi sapņi liek padomāt un mudina strādāt. Katrs cilvēks ir personība, kurš ir izglābts un uzsāk savas attiecības ar Dievu. Katrs ir Dievam vērtīgs un mīļš. Mēs atbildam par šiem cilvēkiem.

Es padomju laikā skolā zīmēju sarkanbaltsarkanos karodziņus un karavīrus, tad pat nepastāvēja Latvijas forma, kāda tā ir tagad. Es vienmēr esmu mīlējis savu valsti, tautu un savu zemi. Es esmu latvietis, ne tikai kristietis un Dieva bērns, man ir sava zeme, sava tauta, jūra un sava pilsonība. Mums tas viss ir. Latvija atguva neatkarību, un tagad mēs kaut kā vadām savu valsti. Manuprāt, sabiedrība ir sašķēlusies, jo izteikti ir redzams, ka šeit ir valdība un tur ir tauta, kas viens otru vispār nesaprot, un valdība cilvēkiem visu neizskaidro. Manuprāt, tiek pieņemti neizskaidrojami un netīri lēmumi, caur kaut kādiem punktiem tiek pieņemtas lietas, kas pilsoņiem nav pieņemamas. Skatoties uz sarkanbaltsarkano karogu, kas man bija mīļš, es pieķēru sevi pie izjūtas, ka man šis karogs nav mīļš, jo man bija negatīvas izjūtas par to. Pret Padomju Savienības karogu man vienmēr ir bijusi negatīvas izjūtas. Pret šo sarkano karogu ar sirpi un āmuru man vēl šodien ir negatīvas izjūtas. Dzirdot Krievijas himnu, man ir negatīvas izjūtas, jo es zinu, kas tas ir, šis represīvais varas orgāns, kas ir slepkavojis, nīdis un okupējis.

Tā nu es pēkšņi pieķēru sevi pie izjūtas, ka man vairāk nepatīk mūsu karogs. Tā nav patiesība, ka man nepatīk mūsu valsts karogs, bet izjūta tāda bija. Kāpēc? Es redzu, kā valsts izturas pret cilvēkiem, īpaši mazajiem uzņēmējiem, kādus likumus pieņem. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka ir uzlikts pat nodoklis par govs gāzītēm… Izmantojiet laiku, kamēr vēl var! Manī rada izbrīnu, sašutumu un riebumu tas, kā mūsu valstsvīri vada valsti. Nav tā, ka es to redzu tikai ziņu portālos vai raidījumos, bet es redzu arī to, kā tas ietekmē draudzi. Mums ir četri simti piecdesmit cilvēki, daudzi no viņiem nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un es dzirdu, kā pret viņiem izturas VID – nāk kā pie noziedznieka un stundām pārbauda. Cilvēks ir sācis jaunu dzīvi, pacēlies un tikko atvēris savu mazo biznesu, no liekēža un laupītāja kļuvis par normālu cilvēku, un klāt ir vesela armija, un ir jāmaksā par to, par to un par to. Govis turēt vairāk nedrīkst, Latvija ražo “pārāk daudz” piena un arī visu ko citu. Un vispār Latvijā ir “pārāk daudz” cilvēku. Nesen runāju ar kādu cilvēku no Maskavas, kurš bija Rīgā, un viņš man prasīja: “Kur ir jūsu cilvēki?!” Lai gan Maskavu nevar salīdzināt ar Rīgu, tomēr tajā ir daļa patiesības. Lūk, es to visu dzirdu un domāju: “Kā tā var izturēties pret cilvēkiem, pret savu tautu? Kas tā ir par valsti?” Bet, zini, kas ir? Es tā padomāju un sapratu: “Tā nav tikai viņu valsts! Tā ir arī mana valsts, kurā es dzīvoju, un mans karogs!” Šī nav tikai to valsts, kuri pieņem savādus, mūsu tautai nepieņemamus vai nejēdzīgus likumus, tā ir arī mana Latvija. Parādās ļoti daudz rakstu, kuros cilvēki ir dusmīgi par šīm lietām, ka viņiem neļauj strādāt. Kāda sabiedrībā zināma persona rakstīja: “Paldies valstij par to, ka tad, kad man kaut ko vajag, tad man mēnesis ir jāgaida rindā, bet, kad valstij kaut ko no manis vajag, tā atnāk un paņem uzreiz.” Tas viss rada negatīvas izjūtas. Un pēdējā laikā tas viss ir saasinājies. Es redzēju ziņās aptauju ar jautājumu: “Vai tu esi gatavs, ka ierobežo tavas tiesības, lai apkarotu terorismu?” Tas nozīmē, ka, piemēram, bez tiesas un oficiāliem lēmumiem, tikai uz aizdomu pamata, jebkurā laikā pie tevis var ierasties antiteroristu brigāde, spīdzināt un veikt kratīšanu. Es domāju, ka pietiek šeit Latvijā uzspridzināt bumbu, un cilvēki paši teiks: “Jā, ierobežojiet mūs, sargājiet mūs!” Patiesība būs tāda, ka tevi kontrolēs, nevis sargās.

Valstij ātri vajag savākt līdzekļus no mums, bet neviens mums nepaskaidro, kādam nolūkam. Pat tad, ja iemesls ir saprotams, piemēram, bruņošanās, vai sabiedrība to zina un saprot? Kas nākotnē notiks ar Latviju? No kurienes mums būs nauda? Ja terorizē tieši mazos uzņēmējus, kā viņi izaugs? Izdzīvos un izaugs tikai tie, kas būs kā Ābrahams, kā Mozus, kā Jozua, kā Jēzus, kā Pēteris. Ja tu esi mūsu draudzē, tu izdzīvosi. Tu tiksi galā ar VID un visām inspekcijām, kas prasa nejēdzīgas lietas, tu tiksi galā ar visām problēmām. Tu zini, kas Jēzus laikā bija visienīstākie cilvēki Izraēlā? Grēcinieki un muitnieki. Tajā laikā Izraēla atradās Romas impērijas pakļautībā, un Romas varas iestādes no iedzīvotājiem ievāca nodokļus, un šie nodokļi bija pārmērīgi. Nodokļu savācējus ebreji ienīda. Izskatās, ka arī šobrīd mūsu valsts dara tā, lai to ienīstu. Ko darīt? Laimīgs jaunais gads būs tikai tiem, kas tic. Tika veikta aptauja, kurā atklājās, ka 40% Latvijas iedzīvotāju domā vai plāno atstāt valsti. Bija tāda programma, kas strādāja pie tā, lai ārzemēs strādājošie latvieši atgrieztos Latvijā, bet tā nestrādā. Tiek darīts viss, lai cilvēki atstātu valsti. Mēs kā draudze rūpējamies, lai cilvēki paliek Latvijā, tepat aug un ceļas, bet valsts dara visu, lai cilvēki brauktu projām uz turieni, kur nav nejēdzīgu nodokļu. Manuprāt, valdībā trūkst izteikti domājoši līderi, tā vietā tur ir pakļāvīgi un pret visu toleranti politiķi. Nesen mēs parakstījāmies pret vardarbību pret sievietēm, bet fakts ir tāds, ka tajās zemēs, kur nav šī Stambulas konvencijas, ir mazāka vardarbība pret sievietēm. Šai konvencijai ir dažādi apakšpunkti, šajā likumā tiek mazināta dzimumu loma. Liela sabiedrības daļa, mācītāji un draudzes bija pret to, bet pēdējā ziņā, ko lasīju, tika izsmieti visi, kuri pretojās Stambulas konvencijai, un dēvēti par stulbiem un vecmodīgiem.

No kurienes nāk šīs ziņas? Jaunievēlētais Amerikas prezidents Tramps arī ir dulls, visi viņa izteicieni ir traki, piemēram, kā viņš var paziņot par ieroču legalizēšanu un brīvāku piekļuvi tiem? Tā jau Amerikas skolās notiek apšaudes. Kā var paziņot, ka globālo sasilšanu ir izdomājuši ķīnieši? Kā var teikt par ANO, ka tā ir slikta un nekam neder? Kā Amerika var draudzēties ar Krieviju? Tas viss izskatās stulbi, kamēr tu sāc domāt globāli. Terorisms plaukst, cilvēku tiesības ir ierobežotas, bet ieroči ir tikai antiterorisma apkarošanas nodaļām. Kā iedzīvotāji aizstāvēsies? Viņa izteiciens par ieroču legalizēšanu vairāk nešķiet tik stulbs. Tramps ir pirmā augstu stāvošā amatpersona, kura kritizē ANO. Tu zināji, ka ANO ir galvenais globalizācijas instruments? Tramps nav nemaz tik negudrs. Kam ir izdevīgi visi ierobežojumi, kas ir ieviesti, lai mazinātu globālo sasilšanu? Nav nemaz tik tālu no patiesības… Un kāpēc ASV ir jādraudzējas ar Krieviju? Izskatās, ka Krievija arī ir izlekusi ārā no šīs kopējās globalizācijas ar savu vienu valodu, vienu ticību un vienu caru. Sāk kļūt skaidrākas tās lietas. Kā tas viss ietekmēs Latviju? Manuprāt, latviešu tauta būs dusmīga un balsos par Krievija valdību. Mūsu “Vienotība” nav nemaz tik vienota, prokrieviskās partijas ir vienotākas, un var būt, ka Latvijas valdība tiek nomainīta. Tas nozīmē, ka karš Latvijā nemaz nebūs nepieciešams, pie varas tāpat nokļūs Maskavas spēki un Latvija būs Krievijas ietekmes zonā. Par to var spriest gari un plaši, būs interesanti, bet mēs patiešām dzīvojam mēslos. Šī pasaule ir samaitāta, un tas nav nekas jauns. Bībele, Jēzus par to runā, pravieši vienmēr ir tikuši vajāti, Dieva draudze, vienīgā gaisma šajā pasaulē, vienmēr ir tikusi nicināta. Jēzus saka: “Es esmu gaisma, nākusi šai pasaulē.” Nav svarīgi tas, kas notiek, jo mūsu uzdevums ir svētīt valdību, nevis nolādēt, bet Dievs mums arī ir devis galvu saprast to, kas notiek, un pareizi rīkoties.

Mums ir jāsaprot, ka ne jau tikai tie cilvēki, kuri nepareizi rīkojas pret tautu, ir valsts, bet arī mēs esam valsts. Mēs te dzīvojam, un mēs cīnīsimies par savu valsti! Mums nav jātaisa revolūcijas, bet pašiem jāceļas. TU PACELSIES! Tu celsies kā personība, vairosi Dieva valstību un celsi savas grupas, draudzi, vairosi stipras personības, kuras būs Latvijas patrioti. Tu atvērsi savu biznesu par spīti visam tam, kas notiek apkārt. Tu uzplauksi par spīti kara draudiem, par spīti netaisnībai un pārmērīgiem nodokļiem. Tu samaksāsi, kam jāmaksā, un tomēr uzvarēsi. “Nav tāda likuma, kuru nevarētu apiet ar līkumu,” teica kāds ebrejs filmā “Rūdolfa mantojums”. Tu izdomāsi visu un pacelsies. Tu būsi piemērs Latvijas iedzīvotājiem, jo tas visu spēj, kas tic. Mēs domāsim pareizi un nepadosimies, un mēs paši esam Latvija. Tas ir un būs mans karogs. Tā ir mūsu Latvija, mūsu zeme un mūsu atbildība. Es tev jaunajā gadā novēlu spert šos mazos soļus, jo tā ir ticība. Dievs, svētī Latviju! Laimīgu jauno gadu tiem, kuri tic darbībā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Laimīgu jauno gadu tiem, kas tic!” rakstīja Iveta Kļavinska, Anna Krista Eškina un Ieva Našeniece, rediģēja Ieva Našeniece