Es šodien un arī nākamo svētdien turpināšu mācīt par Svēto Garu. Mācīt ne burtā, bet Garā, jo es ticu, ka Kristus veidojas tevī un ka Kristus veidojas manī. Es ticu, ka tas nav vienreizējs process, bet tā ir ikdiena. Tas ir šaurais ceļš, kas aizejams līdz galam, iemantojot mūžīgo dzīvību, un Bībele saka, ka mēs Viņu skatīsim vaigu vaigā, bet

Apsveicu, draudze, ar pilngadību – 18 gadu jubileja! Pilngadība ir tas laiks, kuru gaida pusaudži un pat bērni. Kad vecāki viņiem ko jautā, atnāk krustmāte vai tante: “Nu, tu jau liels esi. Jā, tu liela jau meitene. Tu liels puika jau.” Un viņi vēlās būt lieli. Vēlas būt tie, kas paši izvēlās savus ceļus, un paši dara to, ko viņi

Mēs šodien turpināsim ekstrēmās pārvērtības. Turpināsim pārvērtības šajā svētdienā un arī nākamajā svētdienā, kā Tā Kunga Gars vadīs. Es mācīšu par Svēto Garu un mācīšu nevis tikai vārdos, ne teorijā, bet garā. Tāpēc klausies, atver savu sirdi, ne tikai saprātu, ne tikai ar savu gribu, bet savas sirds durvis, lai vārds krīt auglīgā augsnē un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus

Šodienas tēma būs kaut kas neikdienišķs. Es mazliet neikdienišķi mācīšu šodien un, iespējams, ne tikai šodien — iespējams, arī konferencē, arī pēc mūsu konferences, pēc 18 gadu jubilejas. 18 gadi – tā ir pilngadība. Kādam var šķist, ka kaut kas ir ne tā, kā es pirms tam esmu runājis. Salamans ir teicis, ka visām lietām ir savs laiks. Tāpat arī

Svētais Gars, mēs pateicamies par Tavu klātbūtni šodien, šeit, šajā vietā, ka Tu piepildi mūsu visdziļākās vēlmes, ka Tu piepildi to, ko mēs redzam Tevī, Kungs, ka Tu piepildi Savus vārdus un apsolījumus. Mēs Tev tuvojamies un novērtējam šo brīnišķīgo iespēju Tevi pielūgt un slavēt, būt Tavā klātbūtnē. Es pateicos par šo vareno, spēcīgo, enerģētisko straumi — Tavu svaidījumu, Tavu

Zerubābels bija cilvēks, kurš vadīja tempļa atjaunošanas darbus pēc tam, kad Israēls bija atgriezies no trimdas. Dievs teica Zerubābelam, ka ne ar bruņotu spēku, bet ar Garu. "[..] tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam

Viņš vērš ūdeni vīnā, grib pacelt neceļamo, grib tevi attīrīt un likt iet. Viņš vēlas likt eļļai plūst tavā dzīvē. Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. (Jesajas grāmata 26:16) Visbiežāk notiek tieši tā. Arī manā gadījumā bija tāpat. Es sāku steidzīgi skaitīt lūgšanas tad, kad sapratu, ka man vairs nav cita ceļa, ka slīgstu

Ir divu veidu cilvēki – divas galējības. Vieni nevar pateikt tev kādas lietas un runā aiz muguras. Otri pārāk daudz atļaujas teikt tavā klātbūtnē. Ne viens, ne otrs nav tā īsti pareizi un labi, un tomēr tas variants, kur cilvēks atļaujas runāt ar tevi, nevis aiz muguras, ir labāks. Tie abi divi nav īsti labi un pareizi, un tomēr labāk

Sprediķa nosaukums ir “Nenovērtēta Dieva svētība”. Šo nosaukumu nevajadzētu uztvert negatīvā nozīmē. Bībelē ne viss ir rakstīts ar pozitīvu nozīmi. Ja mēs skatāmies gan Veco, gan Jauno Derību, tad redzam ļoti daudz negatīvu vārdu, piemēram, tev nebūs. No psiholoģiskā viedokļa ir labāk visu teikt pozitīvā veidā, bet reizēm ir labi sadzirdēt par sekām, kādas mūs sagaida, ja netrāpām mērķī jeb

Es jūs apsveicu šajā jaunajā gadā! Es apsveicu, ka jūs esat izturējuši 2025. gadu un ka jūs esat zemajā startā 2026. gadā — Dieva svētību gadā, Dieva mīlestības, žēlastības un dažnedažādu svētību gadā. Vai tu tam tici? Jā, jo Dieva vārds saka, ka mums ir jātic. Tad, kad mēs neticam, mēs nevaram neko saņemt. Tev neko nevar iedot, jo tu

Šodienas svētrunas tēma ir “Būt svētītam – tas ir vienkārši” un atslēgas frāze ir – būt altāra tuvumā.  Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie

Es turpināšu tēmu – koncertā šeit, uz skatuves, bija epizode, kad mazais Jēzus gulēja silītē, bija vecāki, Jāzeps un Marija, spīdēja Bētlemes zvaigzne. Pirmie, kas uzzināja par Jēzus piedzimšanu, bija ganiņi. Tanī laikā tā nebija cienītākā valsts daļa, arī tajā laikā šķiroja cilvēkus. Gani nebija tā prestižākā sabiedrības daļa. Jēzus nepiedzima pieczvaigžņu hotelī, bet pa ceļam uz Bētlemi sākās dzemdības, un tas notika kūtiņā.

Mēs dziesmā dziedājām, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs. Bet tas nav tā, kā mēs to iedomājamies — Viņa klātesamība. Jā, Viņš ir visur, taču reāla Viņa klātbūtne ir izmērāma mūsu sirds pārmaiņās. Reāla Kristus klātesamība ir redzama viena cilvēka dzīvē. Tā reizēm ir redzama konkrētā cilvēku grupā, tā var būt kādas organizācijas ietvaros, draudzes ietvaros, tā var būt redzama kādā

Dievs ir sagatavojos pāri plūstošas svētības. Vai tu esi gatavs tās pieņemt, un vai esi gatavs Svētā Gara darbībai, lai tavā sirdī veiktu izmaiņas, kas nodrošina šīs pāri plūstošās svētības? Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz  ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai

Svētrunas tēma ir „Ļauj Dievam darīt jaunu darbu tavā dzīvē”. Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi." (Atklāsmes grāmata 21:5) Šis ir laiks, kad Jānis saņēma šīs atklāsmes, tas jau ir apmēram 90. gads pēc Kristus. Tas ir pagājis laiks, kad Jānis bija staigājis ar Kristu.

Es ticu koučinga metodēm, es ticu dievišķajiem principiem, ka tie darbojas arī bez Dieva. Es ticu, ka cilvēks var dzīvot labu dzīvi arī bez ticības Dievam, bet, ievērojot Viņa iedibināto kārtību. Es vēl ticu, ka, ievērojot visus šos principus, kur mums pamatā ir ticība uz Kristu, ticība tam, ka esmu jauns radījums Jēzū Kristū, kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns. Es

Dieva valstība ir mūsu vidū! Bībele saka, ka tur, kur divi un trīs ir sapulcējušies Jēzus vārdā, tur Jēzus ir viņu vidū. Es gribu tev atklāt dažas rakstvietas un saprast dažas dzīves patiesības, kuras ignorējot diemžēl nevar ilgtermiņā turēt savu ticību un ilgtermiņā saglabāt Dieva labvēlību un svētību savā dzīvē. Svētrunas nosaukums ir „Dieva valstība ir mūsu vidū – nenokavē!”.

Mēs dzīvojam laikā, kas dažādu apstākļu dēļ var radīt un rada nedrošības sajūtu. Ne tikai sajūtu, bet arī reālu apdraudējumu gan konkrētām cilvēku vērtībām, gan reālai valsts drošībai. Manas svētrunas tēma ir “Kur bēgt kara jeb neokomunisma apvērsuma gadījumā?”. Šobrīd šeit, Latvijas teritorijā, tas otrais man šķiet reālāks nekā pirmais. Skatoties uz priekšu nākotnē, pirmais varētu būt nopietnāks drauds, bet

Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva sirds kodols, galvenā doma. Mīlestība ir virziens. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1. Korintiešiem vēstule 13:13) Desmit baušļi, tuvākmīlestība, mūsu virzība saskaņā ar Viņa principiem, gribu – lūk, tā ir mīlestība. Ticība un cerība ir veids, ka mēs realizējam mīlestību un ceļam Dieva valstību, tās

Mums nesen bija sprediķis, ka kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība, jo viss, kas ir dzīvs, kustas. Pirmkārt tas attiecas uz garīgām lietām — garīgo disciplīnu, un tā ir patiesība. Bībele saka, ka cilvēks ir piedzimis, tā ir pirmā piedzimšana, viņam ir arī otrā piedzimšana, tāpat viņš var būt garīgi miris, var būt divreiz miris. Cilvēks var nomirt fiziski un