Atstumtība, ko izjūtam kā pieaugušie, bieži vien ir saistīta ar mīlestības trūkumu bērnībā. Vecāki mani pameta, kad biju mazs, un mani audzināja vecvecāki. Tētis un mamma manā dzīvē parādījās periodiski, piemēram, kādreiz paņēma mani pie sevis uz brīvdienām, taču arī šajās reizēs viņi vairāk domāja par alkohola lietošanu un smēķēšanu nekā par mani. Jau četru gadu vecumā man iedeva pirmo alkohola

Psoriāze ir hroniska ādas slimība, ar kuru dermatologi iesaka saviem pacientiem sadzīvot, jo izārstēt šo kaiti pilnībā nav iespējams. Labākajā gadījumā pretiekaisuma līdzekļi sniedz tikai īslaicīgu uzlabojumu, pēc kā seko saasinājums. Lija ar šo slimību mocījās aptuveni gadu, taču ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, viņa tika pilnībā dziedināta.“Kādu laiku atpakaļ mūsu ģimenē radās finansiālas problēmas, kuru dēļ ļoti pārdzīvoju. Papildus tam

Saaukstējoties cilvēki parasti izjūt diskomfortu un dara visu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ uz kājām.  Lai slimības laikā cilvēks spētu pildīt kaut cik savas dienas gaitas, tad viņam ir bezmaz vai jāpielāgojas slimībai un regulāri jānēsā līdzi medikamenti, kas novērš slimības izpausmes. Jau nedēļa ir diezgan ilgs laika posms, bet vēl trakāk, ja slimība ievelkas daudzu gadu garumā. Un

Visai bieži sastopam negatīvus cilvēkus, kuru sabiedrībā pavadīt laiku nav patīkami. No šāda tipa cilvēkiem mēdzam izvairīties un komunicēt pēc iespējas mazāk. Tomēr reti aizdomājamies par to, ka viņi paši ir nelaimīgi un nevēlas tādi būt, taču saviem spēkiem mainīties nespēj. Lūk, Laumas stāsts par to, kādēļ viņa bija negatīvisma un rūgtuma pilna.Lauma, agrāk Tev problēmas sagādāja lielas dusmas un

Ance vienmēr bija ilgojusies pēc vecāku un citu cilvēku uzmanības, mīlestības un draudzības, taču, piedzīvojot atstumtību, kļuva nedroša un nespēja normāli komunicēt. Pat psihologa palīdzība pāris gadu garumā neatrisināja šo problēmu. Vai ir kas tāds, kas cilvēkam varētu likt mainīties un palīdzēt atbrīvoties no važām, ko uzlicis mīlestības trūkums bērnībā?Ance, kā Tu raksturotu savu bērnību?Kad biju bērns, man pietrūka vecāku

Diez vai būs kāds cilvēks, kas kaut reizi savā dzīvē nav juties nomākts, grūtsirdīgs – kaut vai uz brīdi vai uz stundu. Taču, kurā brīdī šī sliktā oma pārtop par ko vairāk? Par depresiju kā slimību mēs runājam tad, kad cilvēks šīs sajūtas izjūt ilgstoši – viņš jūtas grūtsirdīgs, nomākts, viņam trūkst dzīvesprieka, pazūd iepriekšējās intereses, aizraušanās, kas viņam agrāk

Bieži vien ikdienas steigā cilvēks par prioritāti izvēlas nolikt citas dzīves sfēras, veselību atstājot otrajā plānā. Līdzīga situācija bija Andrim.Jau vairāk kā septiņus gadus atpakaļ Andrim tika konstatēta veģetatīvā distonija, kas izpaudās kā lēkmjveida sirdsklauves, kuru laikā viņš juta spēcīgus, neritmiskus sirds sitienus krūtīs. Sirdsklauvju brīžos puisis spēja tikai gulēt un gaidīt, kad sirds atsāks pukstēt normālā ritmā. Lēkmes izveidojās

Raitis stāsta, ka jaunībā viņa daudzo slimību apraksts poliklīnikā svēris apmēram kilogramu. Dažos gados, no sirds meklējot Dievu un nākot uz draudzi “Kristus Pasaulei”, viņš ir ticis dziedināts no daudzām smagām kaitēm, kas vajāja kopš bērnības. Šodien Raitis ir laimīgs, ka iepazinis Dievu un var kalpot cilvēkiem.“Jau kopš bērnības esmu daudz slimojis ar visdažādākajām kaitēm. Kad vēl nepazinu Dievu, mana

Mums var būt neskaitāmi talanti un labas īpašības, ar kurām mēs spējam gūt panākumus dzīvē, taču, lai attīstītu savu potenciālu, vispirms ir jānotic sev un jābūt ar “stingru mugurkaulu”. Mums nepieciešams spēcīgs raksturs, lai dotos pretī mērķiem. Arī Astra bija viena no tām, kurai bija jāpacīnās un jāpieņem izaicinājumi, lai nostiprinātu sevi un celtu savu pašapziņu.Astra, vai tu vari pastāstīt

Mana sirdslieta ir zemeņu audzēšana, kas prasa daudz rūpes un darba. Tā, kādu dienu strādājot dārzā un ravējot, man pēkšņi sāka sāpēt mugura. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, jo parasti man šādas sāpes ātri pāriet, tomēr šoreiz tās nevis mazinājās, bet palika arvien spēcīgākas.Mans pamatdarbs ir saistīts ar telpu uzkopšanu, tādēļ, neskatoties uz sāpēm mugurā, nācās iet un darīt savus pienākumus

“Pirms iepazinu Dievu, bieži pamanīju, ka cilvēki ātri grib pārtraukt ar mani sarunu. Biju no tiem, kam daudz patika runāt par sevi, par tām lietām, kas man svarīgas. Gribēju izstāstīt to, kas man “uz sirds”, bet diez ko neinteresēja ieklausīties apkārtējos cilvēkos. Uzskatīju arī, ka mans viedoklis ir vissvarīgākais un izteicu to ļoti “stipri”, bet citu viedokļus negribēju dzirdēt. Pati

Insults ir pēkšņa asinsrites apstāšanās kādā galvas smadzeņu daļā, kur tai vairs netiek pievadīts skābeklis. Tas var izraisīt mirstību vai paliekošas sekas – invaliditāti. Ārsti Intam nedeva nekādas cerības, taču atveseļošanās notiek apbrīnojami strauji.Pastāsti, Int, kas notika ar tevi pagājušā gada janvārī?Līdz 2016. gada janvārim dzīvoju vienkāršu, ikdienišķu cilvēka dzīvi – strādāju, atpūtos, pavadīju laiku ar ģimeni un draugiem. Tad

Ineta jau no mazotnes tika audzināta ļoti konservatīvi un norobežota no sabiedrības, līdz ar to mazā meitene dzīvoja savā domu un grāmatu pasaulē. Tā viņai radās idealizēts priekšstats par cilvēkiem un lietām, kas vēlāk radīja vilšanos. Saskaroties ar realitāti, jaunajai sievietei izveidojās ļoti negatīvs un pesimistisks skatījums uz dzīvi, kas arī viņu dzina depresijā un ietekmēja attiecības ar cilvēkiem.Par savu

Laulība ir derība starp vīrieti un sievieti, kad viņi abi pieņem lēmumu savienot savas dzīves. Divas personības kļūst par vienu veselu, bet tajā paša laikā katrs saglabā savu vienreizīgumu un neatkārtojamību, sieviete saglabā savu sievišķību, bet vīrietis – savu vīrišķību. Pēteris un Betija ir viens no piemēriem, pēc kura var teikt – jā, tas ir iespējams! Tad, kāda ir šo

Vecāku biežās prombūtnes dēļ attiecības starp vecākiem un bērniem pasliktinās, un bērnam rodas sajūta, ka viņš ir nevajadzīgs, nemīlēts un pamests. Laura, kādas bija tavas attiecības ar vecākiem?Patiesībā man bērnībā vislabākās attiecības bija ar opi, uz kuru varēju pilnībā paļauties, jo viņš man bija tēta vietā. Kad opis nomira, es to ļoti pārdzīvoju un daudz raudāju. Mēs ar brāli regulāri

Lai arī Aina vairākus gadus apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei” un pazina Dievu, tomēr smēķēšana bija ieradums, ar kuru vajadzēja cīnīties ilgu laiku. Tomēr šodien Aina ir brīva no 40 gadu ilgušās atkarības.“Pirmo cigareti es pamēģināju 26 gadu vecumā kompānijas pēc kopā ar draudzenēm. Tā vairākas reizes, kopā uzsmēķējot, man radās atkarība. Drīz vien pīpēju jau pat vairāk nekā paciņu cigarešu dienā.Pirms

Inga, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?Pateicoties vecmammai, jau no agras bērnības esmu ticējusi Dievam, viņa ņēma mani līdzi uz baznīcu un iemācīja pirmās lūgšanas. Tomēr nepazinu Viņu kā mīlošu Tēvu, bet uztvēru kā bargu tiesnesi, jo domāju, ka Dieva mīlestība ir jānopelna. Biju dzirdējusi par to, ka Viņš soda par grēkiem. Jau agrā pusaudžu vecumā baznīcā ievēroju divu veidu cilvēkus.

Kāda neveiksmīga vingrinājuma laikā sporta zālē Aivars ieguva smagu mugurkaula traumu, pēc kuras desmit dienas pavadīja slimnīcā. Ārstu prognozes nebija iepriecinošas un jaunajam cilvēkam bija gaidāms smags ārstēšanās un rehabilitācijas kurss vairāku gadu garumā, taču kāds draugs viņu uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Dziedināšanas dievkalpojumā Aivars piedzīvoja tūlītēju dziedināšanu no diska trūces un tagad atkal aktīvi sporto, par ko viņa

“Tu jau nevelc plaušās. Velc dūmus plaušās. Skaties, kā es to daru.” Tā iesākās mans vienpadsmit gadu garais smēķēšanas ceļš. Turpat, piemājas pagalmā, aiz šķūnīšiem, ar tā laika “sirdsdraudzeni”.Man bija 11 gadu, kad pirmo reiz pamēģināju, kas ir cigarete. Divus gadus, tikai niekojos, līdz 13 gados tā pati draudzene iemācīja smēķēt pa īstam. Smēķēšana bērnībā ir bijis kā modes trends, kas

Linda, kā sākās Tavs stāsts?Kad mācījos skolā, jau no pirmajām klasītēm man bija labākā draudzene, ar kuru kopā pavadījām gandrīz katru dienu. Mēs bijām kā māsas – nešķiramas un it visā uzticējāmies viena otrai. Vidusskolas laikā sāku tikties ar kādu puisi un pēc neilga laika uzzināju, ka esmu stāvoklī. Lai arī mums nebija labas attiecības, mēs uzņēmāmies atbildību un apprecējāmies.

Ar veģetatīvās distonijas simptomiem Ivars ir cīnījies aptuveni septiņus gadus. Šī mūsdienu slimība traucēja jaunajam vīrietim pilnvērtīgi dzīvot un ārstu izrakstītie medikamenti spēja vien noslāpēt sliktās emocijas un padarīt Ivara prātu apātisku. Ivars ir atzinis, ka visspēcīgākais ierocis cīņā pret slimību ir lūgšana. Viss sākās ar kādu atgadījumu pirms septiņiem gadiem: “Atceros, ka tolaik man ļoti patika ieiet karstā