Man nekad nekas nav trūcis – ne mīlestības no vecākiem, ne citu nepieciešamo lietu. Vienmēr biju apģērbta un aprūpēta. Pusaudža gados sāku vairāk aizdomāties par to, kā es izskatos, vai esmu pietiekami skaista. Vienaudžu meitenēm parādījās puiši, bet man nebija un tas mani ļoti skumdināja. Manī arvien vairāk ienāca nepareizas emocijas un sajūtas. Sāku domāt, ka neesmu pietiekami skaista,

Vitālijs ir draudzes „Kristus Pasaulei” bundzinieks. Pagājušajā sestdienā Vitālijs ar mašīnu devās uz dievkalpojumu, taču tā nedarbojās kā vajadzētu – ik pa laikam nācās apstāties, lai auto varētu turpināt ceļu. Pēc vairākām apstāšanās reizēm Vitālijs atvēra mašīnas motora pārsegu, lai noskaidrotu, kāds ir šīs problēmas cēlonis.  Pārbaudot auto, ar Vitāliju notika negadījums – 120°C karsts ūdens tvaiks applaucēja viņa

Karīna iepazina Dievu jau 6 gadu vecumā, kad kāda draudzene viņu uzaicināja uz svētdienas skolu. Viņai iepatikās, un viņa turpināja to apmeklēt, lai iepazītu un iemīlētu Dievu vēl vairāk. Svētdienas skolu viņa apmeklēja līdz šī gada septembrim, kad Karīna pirmo reizi ieradās uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Viņa uzreiz zināja, ka šī ir īstā vieta, kur var iepazīt Dievu

Vēlamies informēt visus mūsu draudzes apmeklētājus un draugus, ka pavisam drīz tiks mainīti mūsu dievkalpojumu norises laiki. Pēdējo reizi dievkalpojums sestdien notiks 15. decembrī, bet jau ar Ziemassvētku evaņģelizācijas pasākumu 23. decembrī draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumi notiks svētdienās. Ziemassvētku dievkalpojums notiks 14.00, bet visi turpmākie dievkalpojumi sāksies ievērojami ātrāk, pulksten 11.00. Draudze uz saviem pasākumiem turpina pulcēties turpat, kur

Neskatoties uz to, ka piedzimu normālā ģimenē, kurā vecāki rūpējās par mani un abiem brāļiem, visu bērnību un arī pusaudža gadus es dzīvoju ar iekšēju sajūtu, ka esmu sliktāka un nevērtīgāka par citiem. Biju kautrīga, klusa un vienmēr turējos visiem aizmugurē. Manas galvenās rūpes bija, lai tikai neviens mani nepamanītu. Sasveicināšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem prasīja lielu piespiešanos, nemaz nerunājot

Dainis un Dace ilgu laiku ir pastāvīgi draudzes „Kristus Pasaulei” dalībnieki. Šajā draudzē viņi abi arī iepazinās un apprecējās. Gadu pēc kāzām viņiem piedzima pirmais bērniņš, meitiņa vārdā Rebeka. Kad apmēram sešu mēnešu vecumā bērns tika pakāpeniski radināts pie cietākas barības, vecāki ievēroja, ka meitiņai trūkst apetītes un Rebeka pa dienu ļoti maz ēd. Savas bažas vecāki uzticēja ģimenes

Jau kopš bērnības Marianu mocīja muguras sāpes. Neviens ārsts līdz šim nebija varējis palīdzēt, un viņa bija jau iemācījusies ar tām sadzīvot. Bet tad sākās vēl citas veselības problēmas. Pirms trim mēnešiem Mariana, strādājot savā darbavietā un ilgstoši atrodoties caurvējā, saaukstējās. Viņai parādījās stipras sāpes sprandā. Neskatoties uz slimību, darbs bija jāturpina. Taču kādu rītu pamostoties, Mariana saprata, ka

Vija ar artrītu saslima aptuveni pirms sešiem gadiem. Ceļi sāka sāpēt aizvien biežāk un biežāk. Vēršoties pēc palīdzības pie ārsta un dzerot zāles, viņas veselība neuzlabojās, bet tikai pasliktinājās. Ārsts paziņoja, ka pēc dažiem gadiem Vijai būšot jāguļ uz gultas, jo kustēties palika aizvien grūtāk un neiespējamāk. Aizgāja līdz tam, ka Vija vairs nevarēja pietupties, viņas ceļi palika pavisam

Agiju jau vairāk nekā četrus gadus savā verdzībā turēja depresija, neļaujot dzīvot pilnvērtīgi. Dzīve bija kā nasta, smagums, kas dienu no dienas nospieda, reizēm bija tik nepanesams, ka visa diena tika pavadīta vienkārši bezspēkā guļot. Zāļu kastītes vairojās, apmeklējumi pie psihologa un citiem speciālistiem kļuva biežāki, taču veselība un pašsajūta neuzlabojās. „Tas bija tumšs un grūts periods manā dzīvē,”

Zita ilgu savas dzīves laiku ir pavadījusi noslēgtībā, reti izejot ārā no mājām. 20 gadus viņu vajāja panikas lēkmes un baiļu sajūta.  Tās noteica visu viņas dzīvi. Zita saka: „Es nevarēju iziet no mājām un būt cilvēku sabiedrībā, bailes mani pilnībā pārņēma. Man nebija tādas vietas, kur es justos drošībā. Tās sekoja līdz visur – braucot ar sabiedrisko transportu,

Kad Arvis un Linda ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”, viņu laulība bija uz izjukšanas robežas. Tagad ir pagājuši vairāki gadi un viņi ir veselīga, laimīga, dzīvespriecīga un veiksmīga ģimene. Samilzušās ģimenes problēmas iemesls ir meklējams laulāto raksturos. Linda ir augusi nabadzīgos apstākļos, kas kalpoja kā stimuls apņemties un darīt visu, lai izmainītu šo faktu un savu dzīvi turpmāk veidotu savādāku.

Inese ir jauna sieviete, kura ir precējusies un kopā ar vīru audzina divas jaukas meitiņas. Viņai ir darbs, kas sagādā gandarījumu. Finanses, kas ir pietiekamas, lai nodrošinātu savu ikdienu. Šķietami ir viss, lai varētu spriest, ka viņas dzīve patiešām ir izdevusies. Tā arī būtu, ja Inese kopš bērnības nemocītos ar depresiju un ar tās visām iespējamajām izpausmēm. Viss sākās

Pavisam negaidīti Anita uzzināja, ka pēc pārciestajiem sarežģījumiem dzemdību laikā bija izveidojušās cistas, taču lūdzot Dievu, viņa iegūst savu dziedināšanu. Pirms vairāk kā gada Anita sāka strādāt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā. Likumdošana paredz, ka visiem, kuri darbojas medicīnas jomā, ik gadu ir jāveic veselības pārbaudes. Neko ļaunu nenojaušot, Anita  devās kārtot sanitāro grāmatiņu. Taču par lielu pārsteigumu ginekologa  apmeklējuma laikā

Rita ir ieraudzījusi savā dzīvē, cik Dievs ir labs un ka Viņam ir jāuzticas, jo nekas nespēj palīdzēt tā kā Viņš. Dievs ir tas, kas palīdz mums, ja mēs griežamies pie Viņa savās vajadzībās. Šodien Rita ar prieku stāsta, ka Dievs ir pilnībā dziedinājis viņas galvas sāpes, jo ir pagājis labs laiks kopš šīs dziedināšanas, bet no galvas sāpēm

Pirms vairāk nekā pusotra gada, dzīvodama izlaidīgu dzīvesveidu, es pirmo reizi ar atvērtu sirsniņu dzirdēju evaņģēliju un trīs brīnišķīgus vārdus, kuri mainīja manu dzīvi – „Jēzus Tevi mīl”. Vēl nezinādama, cik neaprakstāmi skaists piedzīvojums mani sagaida, uzsāku savu ceļojumu pretim Dievam. Jau kopš mazotnes man pietrūka īsta ģimene, tēva mīlestība, padoms, reizēm arī viņa stingrā roka un tā brīnišķīgā

Mans piedzīvojums ar Dievu sākās šī gada maija inkaunterā (draudzes „Kristus Pasaulei” lūgšanu nometnē) un viennozīmīgi varu teikt, ka turpinās joprojām. Lai gan visu savu apzināto mūžu esmu bijusi katoliete, tāpat kā mana vecmāmiņa, un ik pa laikam apmeklēju katoļu baznīcu, mana ticība nebija dzīva, es daudzas lietas nesapratu un nezināju. Tikai nokļūstot inkaunterā, es patiešām iepazinos ar Dievu un tad arī sapratu,

Pirms es iepazinu Dievu, es biju ļoti izlaidīga – es daudz tusējos pa klubiem.  Es dzēru un smēķēju. Man bija nepareizas attiecības ar puišiem. Visās šajās lietās meklēju piepildījumu savai dzīvei un sirdij. Es meklēju patiesu mīlestību, bet nevarēju tur to atrast. Lai arī cik skaists puisis man būtu blakus, tāpat laimīga nekad nebiju. Man bija draugi, mēs kopā apmeklējām tusiņus, kopā smējāmies

Jau pirms es satiku kristiešus, es zināju, ka Dievs ir reāls. Taču es nebiju iepazinusi Dievu personīgi un rezultātā dzīvoju neticīga cilvēka dzīvi. Pirms es iepazinu Dievu, man bija ļoti vājš raksturs. Es nespēju cilvēkiem atteikt vai nostāties pret kādu, viņa uzskatiem. Man apkārt esošie cilvēki nekautrējās to izmantot un norādīja, kā man dzīvot un kādai man būt. Es