Šodienas tēma ir “Pieci ticības veidi”. Kā jau es teicu, šodien mēs turpinām sēriju par Svēto Garu. Esam nonākuši līdz Gara dāvanām. Šodien par spēka dāvanām, un viena no tām ir ticības dāvana. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7) Kāpēc dota? Lai nestu svētību. Dota, lai celtu draudzi, celtu Dieva valstību, lai kalpotu

Es nedaudz netradicionāli iesākšu dievkalpojumu, ka es paziņošu visiem, kas skatās internetā, par to, kas ir sagaidāms nākamajā dievkalpojumā, un – kas ir sagaidāms aiznākamajā dievkalpojumā. Ja līdz šim es teicu, kā Svētais Gars vadīs, ka es nevaru pateikt, par ko es sludināšu, bet šajā gadījumā es saprotu, ka šī ir vadība no Viņa. Šodien un nākamajā reizē es mācīšu

Šodien mēs turpināsim sēriju par Svēto Garu – konkrēti par Gara dāvanām. Mēs šodien noteikti visas neizņemsim. Es pat nezinu, vai mēs tikai ievadu varam paspēt šodien. Šodien šeit nebūs nekas no visa tā, ko iepriekš esi mācījies Bībeles skolā. Nevar teikt, ka nekā, bet tas būs pavisam cits – padziļināti, plašāk, skaidrāk un ar mērķi atklāt, lai Gara dāvanas

Paldies katram vienam, kas ir šeit, ka mēs varam būt kopā šajā dienā Kristus augšāmcelšanās svētkos. Svarīgi būt ne tikai šajā dienā, jo Kristus ir augšāmcēlies, Viņš patiesi ir augšāmcēlies, un Viņš ir mūsu vidū šodien. Mēs baudīsim no Dieva vārda, cik Dievs ir labs,. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie vārdi, ko es runāšu, ir Gars un dzīvība. Vārdi, ko

Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni. Tu – dzīvības avots, miera un prieka avots, Tu taisnības avots. Mēs mīlam Tevi, mēs tiecamies pēc Tevis, mēs paaugstinām Tevi Kungs, savās sirdīs un prātos. Mēs meklējam Tevi, gribam vairāk Tevis. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu darbojies pie katra viena šodien šeit, šajā vietā. Tu darbojies pie ikviena, kas lasa.

Šodienas svētrunas nosaukums ir „Esmu atradis Bībeles kodu”. Jau vairākas nedēļas es mācu par Svēto Garu, vairāk pievēršu uzmanību, lai Viņu iepazītu. Šodien mēs esam nonākuši pie paša pamata, kas it kā nav nekas jauns, tomēr jauns. Pats pamats, Bībeles kods, pats svarīgākais Dieva vārdā, pats svarīgākais katram ticīgam cilvēkam. Pats svarīgākais katram cilvēkam, kas dzīvo virs zemes – būt

Es šodien turpinu tēmu par Svēto Garu. Arī nākamreiz, visticamāk, es mācīšu par Svēto Garu. Un jo vairāk es cenšos ieraudzīt Savu ar Dieva vārdu, kāds Viņš ir, jo vairāk es Viņu izprotu, jo vairāk es Viņu iepazīstu. Kā mēs tikko dziedājām dziesmā “Vairāk” – viss, ko vien vēlos, ir būt Tavā klātbūtnē. Šodien tēma ir “Kā vada Svētais Gars?”.

Es šodien un arī nākamo svētdien turpināšu mācīt par Svēto Garu. Mācīt ne burtā, bet Garā, jo es ticu, ka Kristus veidojas tevī un ka Kristus veidojas manī. Es ticu, ka tas nav vienreizējs process, bet tā ir ikdiena. Tas ir šaurais ceļš, kas aizejams līdz galam, iemantojot mūžīgo dzīvību, un Bībele saka, ka mēs Viņu skatīsim vaigu vaigā, bet

Apsveicu, draudze, ar pilngadību – 18 gadu jubileja! Pilngadība ir tas laiks, kuru gaida pusaudži un pat bērni. Kad vecāki viņiem ko jautā, atnāk krustmāte vai tante: “Nu, tu jau liels esi. Jā, tu liela jau meitene. Tu liels puika jau.” Un viņi vēlās būt lieli. Vēlas būt tie, kas paši izvēlās savus ceļus, un paši dara to, ko viņi

Mēs šodien turpināsim ekstrēmās pārvērtības. Turpināsim pārvērtības šajā svētdienā un arī nākamajā svētdienā, kā Tā Kunga Gars vadīs. Es mācīšu par Svēto Garu un mācīšu nevis tikai vārdos, ne teorijā, bet garā. Tāpēc klausies, atver savu sirdi, ne tikai saprātu, ne tikai ar savu gribu, bet savas sirds durvis, lai vārds krīt auglīgā augsnē un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus

Šodienas tēma būs kaut kas neikdienišķs. Es mazliet neikdienišķi mācīšu šodien un, iespējams, ne tikai šodien — iespējams, arī konferencē, arī pēc mūsu konferences, pēc 18 gadu jubilejas. 18 gadi – tā ir pilngadība. Kādam var šķist, ka kaut kas ir ne tā, kā es pirms tam esmu runājis. Salamans ir teicis, ka visām lietām ir savs laiks. Tāpat arī

Svētais Gars, mēs pateicamies par Tavu klātbūtni šodien, šeit, šajā vietā, ka Tu piepildi mūsu visdziļākās vēlmes, ka Tu piepildi to, ko mēs redzam Tevī, Kungs, ka Tu piepildi Savus vārdus un apsolījumus. Mēs Tev tuvojamies un novērtējam šo brīnišķīgo iespēju Tevi pielūgt un slavēt, būt Tavā klātbūtnē. Es pateicos par šo vareno, spēcīgo, enerģētisko straumi — Tavu svaidījumu, Tavu

Zerubābels bija cilvēks, kurš vadīja tempļa atjaunošanas darbus pēc tam, kad Israēls bija atgriezies no trimdas. Dievs teica Zerubābelam, ka ne ar bruņotu spēku, bet ar Garu. "[..] tā skan Tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam

Viņš vērš ūdeni vīnā, grib pacelt neceļamo, grib tevi attīrīt un likt iet. Viņš vēlas likt eļļai plūst tavā dzīvē. Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. (Jesajas grāmata 26:16) Visbiežāk notiek tieši tā. Arī manā gadījumā bija tāpat. Es sāku steidzīgi skaitīt lūgšanas tad, kad sapratu, ka man vairs nav cita ceļa, ka slīgstu

Ir divu veidu cilvēki – divas galējības. Vieni nevar pateikt tev kādas lietas un runā aiz muguras. Otri pārāk daudz atļaujas teikt tavā klātbūtnē. Ne viens, ne otrs nav tā īsti pareizi un labi, un tomēr tas variants, kur cilvēks atļaujas runāt ar tevi, nevis aiz muguras, ir labāks. Tie abi divi nav īsti labi un pareizi, un tomēr labāk

Sprediķa nosaukums ir “Nenovērtēta Dieva svētība”. Šo nosaukumu nevajadzētu uztvert negatīvā nozīmē. Bībelē ne viss ir rakstīts ar pozitīvu nozīmi. Ja mēs skatāmies gan Veco, gan Jauno Derību, tad redzam ļoti daudz negatīvu vārdu, piemēram, tev nebūs. No psiholoģiskā viedokļa ir labāk visu teikt pozitīvā veidā, bet reizēm ir labi sadzirdēt par sekām, kādas mūs sagaida, ja netrāpām mērķī jeb

Es jūs apsveicu šajā jaunajā gadā! Es apsveicu, ka jūs esat izturējuši 2025. gadu un ka jūs esat zemajā startā 2026. gadā — Dieva svētību gadā, Dieva mīlestības, žēlastības un dažnedažādu svētību gadā. Vai tu tam tici? Jā, jo Dieva vārds saka, ka mums ir jātic. Tad, kad mēs neticam, mēs nevaram neko saņemt. Tev neko nevar iedot, jo tu

Šodienas svētrunas tēma ir “Būt svētītam – tas ir vienkārši” un atslēgas frāze ir – būt altāra tuvumā.  Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie

Es turpināšu tēmu – koncertā šeit, uz skatuves, bija epizode, kad mazais Jēzus gulēja silītē, bija vecāki, Jāzeps un Marija, spīdēja Bētlemes zvaigzne. Pirmie, kas uzzināja par Jēzus piedzimšanu, bija ganiņi. Tanī laikā tā nebija cienītākā valsts daļa, arī tajā laikā šķiroja cilvēkus. Gani nebija tā prestižākā sabiedrības daļa. Jēzus nepiedzima pieczvaigžņu hotelī, bet pa ceļam uz Bētlemi sākās dzemdības, un tas notika kūtiņā.

Mēs dziesmā dziedājām, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs. Bet tas nav tā, kā mēs to iedomājamies — Viņa klātesamība. Jā, Viņš ir visur, taču reāla Viņa klātbūtne ir izmērāma mūsu sirds pārmaiņās. Reāla Kristus klātesamība ir redzama viena cilvēka dzīvē. Tā reizēm ir redzama konkrētā cilvēku grupā, tā var būt kādas organizācijas ietvaros, draudzes ietvaros, tā var būt redzama kādā